Ņujorkas Maratons

Maratona skriešanā mani, pats varbūt pat to neatceroties, ievilka Aigars Nords. Satiku viņu uz ielas stūra Rīgā un Aigars jautāja, vai neskriešu Rīgas maratonu. Domāju, ka varētu pamēģināt – pusīti. Tā nu noskrēju pusīti vienu gadu, otrā gadā jau tā pusīte likās pa īsu un sāku domāt par maratonu. Gribēju skriet Ņujorkā, jo tā ir pilsēta, kurā es esmu pavadījis kādu savas dzīves laiku un kas man ir otra tuvākā un zināmākā pilsēta pēc Rīgas. Tomēr sanāca tā, ka savu pirmo maratonu noskrēju Rīgā, jo, lai skrietu Ņujorkā, ir jāpiedalās loterejā, gribētāji tur ir daudzi. Mana laimīgā loze atnāca tikai trešajā piegājienā.

2009. gada Ņujorkas maratonam biju pieteicies kopā ar jaunā gada solījumiem un plāniem 1. janvārī, bet gaidītais apsveikuma e-pasts ar ziņu, ka varēšu skriet, atnāca tikai maijā. Maija beigās arī noskrēju savu pirmo – Rīgas maratonu un vasaras otrā pusē atsāku skriet intensīvāk, gatavojoties lielajam 1. novembra skrējienam Ņujorkā. Jo aukstāks un slapjāks palika laiks, jo mazāk gribējās doties garajos skrējienos pa Jūrmalu vai Mežaparku. Tomēr skatoties atpakaļ tas bija to vērts – pēc treniņiem mūsu skarbajā klimatā skriet Ņujorkas daudz sausākajā un siltākajā gaisā šķita vieglāk.

Ielidoju Ņujorkā piektdienas vakarā, lai būtu viena diena brīva pirms maratona svētdienas. Sestdienas rītā nevaru ilgi nogulēt un jau agri no rīta no savas „bāzes” 96. ielas un Centrālparka stūrī dodos aklimatizācijas skrējienā apkārt ūdens rezervuāram, kur dažus gadus atpakaļ biju bieži skrējis, bet pēc tam aizskrienu arī līdz maratona finišam Centrālparka dienvidu daļā, kur aktīvi tiek būvētas tribīnes, norobežojumi utt. Pirms paša finiša gar trases malu tiek likti visu valstu karogi, kuru dalībnieki piedalās maratonā, apstājos un uzsmaidu Latvijas karogam. Domāju par rītdienu – cik laba būs sajūta, kad būšu ticis līdz šai vietai skrējienā…

Sestdiena paiet diezgan ātri – satiekoties ar kādu laiku neredzētiem draugiem un pēc tam dodoties pēc dalībnieka „paciņas” un numura uz Jacob Javits konferenču centru. Izstāvot pagarā rindā un saņemot numuru un informāciju par nokļūšanu startā, kas būs no Staten Island salas, ieraugu, ka esmu iedalīts grupā, kam uz startu jābrauc ar pirmo prāmi 5:30 no rīta. Diezgan muļķīgi, ņemot vērā, ka starts ir tikai 9:40. Mēģinājums nomainīt prāmi neizdodas, jo man priekšā ir apmēram 150 cilvēku rinda, kas arī mēģina izdarīt līdzīgu darbību. Izdomāju, ka labāk iešu mājās saēsties makaronus un doties ātri gulēt, jo mans ķermenis vēl funkcionē pēc Eiropas laika, kas šajā gadījumā izrādas priekšrocība.

No rīta pamostos melnā tumsā pēc 4:00 un dodos uz metro. Pa ceļam uz ielas un metro satieku maratonistus un arī mazliet apbružātus iepriekšējā vakara Haloween svinētājus visdažādākajos tērpos. Paspēju ierasties South Port dažas minūtes pirms prāmja atiešanas. Neviens, protams, nepārbauda ar kuru prāmi man vajadzēja braukt…. Mācība #1. Nevajag visus rīkojumus uztvert ar 100% precizitāti. Būtu mierīgi pagulējis kādu stundu ilgāk….

Vēl pa tumsu nokļūstam Staten Island, tur gaida autobusi, kas nogādā starta vietā pie Verrazano tilta. Pēc drošības kontroles visi sadalās pa krāsām – trijos starta „ciematos” – zaļajā, zilajā un oranžajā. Lai visi 43,000 skrējēji varētu startēt organizēti, tad bez krāsām skrējeji vēl tiek sadalīti „viļņos” (waves) un pēc tam vēl corrals, kas ir apzīmēti ar burtiem. Es esmu iezīmēts ar #13771 oranžā krāsā, wave 1, corral D. Liekas sarežģīti, tomēr visur ir skaidras zīmes un arī brīvprātīgie, kas palīdz organizēt lielo cilvēku masu.

Ir drēgns un apmācies, līdz startam gandrīz 3 stundas, noskaņojums nekāds labais. Staigāju pa starta ciematu, izdzeru tēju un apēdu bagel, kamēr atrodu lielu telti, kur izrādās jau priekšā guļ/sēž ap 500 cilvēkiem, gaidot startu. Uz brīdi iedomājos par bēgļu nometnēm pēc kara… Bet nekā darīt – izdodas pat iespraukties teltī un apsēsties. Ārā sāk līt un nākas vēl saspiesties. Blakus apsēžas kāds čehs, kas vakar atlidojis, skries savu pirmo maratonu un bažījas, kā tikšot atpakaļ līdz Manhetenai… Turpat blakus franči, japāņi – kompānija ļoti raiba un starptautiska.

Pēc pāris stundām teltī jādodas uz starta koridoru. Tur es izdaru savu otro kļūdu. Lai būtu silti pirms starta, organizatori jau ieprieikš bija ieteikuši uzvilkt virsū vecas siltas drēbes, kuras pirms paša starta varēs salikt maisos ziedošanai bezpajumtniekiem. Lai gan līdz startam ir vēl kādas 30 minūtes, skanot paziņojumam, ka šis ir pēdējais brīdis, kad atdot liekās drēbes, paklausīgi kopā ar lielāko daļu skrējēju sametam siltās bikses un džemperus maisos un tajā paša brīdī sākam enerģiski iesildīties un lēkāt, jo temperatūra ir tikai ap 10-12 C. Tikai tad pamanu, ka daži ir bijuši gudrāki un atstājuši vecos siltos džemperus mugurā līdz pat starta signālam….

Tikmēr laiks iet un noskaņojums uzlabojas ar katru brīdi un pēc mēra Bloomberga uzrunas un Sinatras „New York” – starts! Beidzot! Sajūta fantastiska, skrienot pāri Verrzano tiltam, ar lielisku skatu uz Ņujorku. Tilts ir dažus kilometrus garš, taču tos starta drudzī nemaz nejūt.

Maratona trase iet cauri visiem 5 Ņujorkas rajoniem – Staten Island, Brooklyn, Queens, Bronx un Manhattan. Un jauki ir tas, ka tā ļauj redzēt īsto Ņujorku, bagāto un nabadzīgo, ar visām daudzajām tautībām, reliģijām un kultūrām, kas te ir satikušās, ne tikai tūristu iecienītos 5. avēniju vai Times Sq.

Man galvā ir cepurīte ar uzrakstu „Latvija”. Jau Bruklinā, īsi pēc pārskriešanas pāri tiltam, no daudzgalvīgā līdzjutēju pūļa, kas ir visas trases garumā, starp saucieniem „go Kansas” vai „bravo New Zealand”, pēkšņi izdzirdu skaļu un latvisku saucienu „Latvija”. Skatos apkārt, bet saucēju tā arī neieraugu. Tomēr sajūta laba un kājas sāk nest ātrāk…

Pirmos 10 km bremzēju sevi un bez iekšējiem pārmetumiem ļauju citiem skriet sev garām. Starpība jau nav – tikpat liels pūlis gan priekšā, gan aizmugurē. Sajūta vēl joprojām pacilājoša. Ielu malas pilnas ar līdzjutējiem, ik pa dažiem kilometriem spēlē kāda rokgrupa vai orķestris. Bet visjaukāk uz baznīcas trepēm gospeļus dzied melnas meitenes.

Izskrienot cauri poļu rajonam Greenpoint, tuvojas tilts, kas savieno Brooklyn un Queens un tur arī ir pusmaratona atzīme. Kājas jau paliek mazliet smagākas un pa malām arī parādās pirmie „staigātāji”, kas sasteiguši ar pārāk lielu starta tempu. Viņiem jau droši vien ir apnikuši uzmundrinošie „come on” saucieni no garāmskrienošajiem….

Pēc īsas līkumošanas pa Queens, sākas skrējiens augšā Queensborough tiltā, kas ved uz Manhetenu. Kājas paliek pavisam smagas, tomēr turpinu skriet. Priekšā ieraugu pāris „tempa uzturētājus” ar zīmi „3:30h” uz muguras. Nebūtu slikti tādā laikā finišēt, tāpēc nosolos neizlaist šos no acīm.

Stāvs skrējiens zemē no tilta, kur Manhetenas pusē atkal sagaida pūlis ar līdzjutējiem. Enerģija mazliet atgriežas, tomēr ieraugot priekšā šķiet bezgalīgo Pirmo Avēniju, kas turklāt ved uz ziemeļiem, pavisam prom no finiša Centrālparkā, iestājas bezcerība. Apēdu enerģijas gelu un ritmiski kapāju uz priekšu. Ir karsts. Domas tukšas, spēju kādu laiku sapņot tikai par finišu.

Skrienam cauri „biezajam galam” Upper East Side. Arī te ir daudz līdzjutēju, tomēr kaut kā šķiet mazāk sirsnīgi kā nabadzīgajos rajonos. Varbūt tāpēc, ka avēnija ir plata un cilvēki stāv tālāk aiz policijas barjerām. Varbūt tāpēc, ka esmu kārtīgi noguris. Bet jāskrien vēl gandrīz vesela stunda….

Beidzot klāt Harlemas upe un Bronksa. Uz tilta stāv pāris melni puikas un mēģina skrējējiem iedot Coca-Cola. Ticu, ka viņiem nav sliktu nodomu, tomēr labāk turos pie oficiālajiem Gatorade dzērieniem enerģijas punktos.

Bronksa pavisam negaidīti sagaida ar japāņu mūziku un dejām. Uz pagrieziena lielā ekrānā ieraugu pats sevi skrienot, nav nemaz tik slikti….. Beidzot trase pagriežas atpakaļ Manhetenā. Vēl 5 jūdzes līdz finišam…

Skrienam cauri Hārlemai. Kājas jau pavisam stīvas, muskuļi signalizē, ka tūlīt var savilkt krampjus… Bet padoties arī nevar, atļaujos vienīgi paiet kādus 100m dzerot enerģijas dzērienu. Beidzot sasniegts Centrālais parks, žēl tikai ka 110. iela, jo jāskrien līdz pat parka lejai t.i. 59. ielai un tad mazliet atpakaļ. Kaitinoši lēni mainās ielu numuri….

Ap 80. ielu trase ievirzās Centrālparkā, ielu numurus vairs redzēt nevar, toties līdzjutēju pūlis arvien lielāks un skaļāks. Priekšā pēkšņi ieraugu vienu no „tempa uzturētājiem” ar 3:30h zīmi. Tad jau nav nemaz tik slikti, kaut arī mans pulkstenis rāda, ka diez vai 3:30h paspēšu.

Labu laiku esam skrējuši pa parku un pēc māju siluetiem man jau šķiet, ka esam parka dienvidos un tūlīt būs finišs. Sāku kāpināt tempu finišam, kad ieraugu 40 km zīmi. Biju sapriecājies par ātru, un tagad pēdējie divi kilometri ir pavisam mokoši. Tomēr tie paiet un beidzot ir finišs – 3:39:40h!!!

Pēc tam izrādās – neesmu nemaz tik slikti noskrējis, 7729. vietā no 43000 skrējējiem… Nākamajā dienā šķiet, Ņujorka ir pilna ar mazliet pieklibojošiem cilvēkiem, kas staigā ar maratona krekliem un medaļām, tādi priecīgi…. Un Ņujorkieši netipiski laipni un apsveic arī uz ielas garām ejot…

Uz tikšanos Rīgas maratonā 2010!

Toms Siliņš

Raksts publicēts sadarbībā ar veikalu “Maratons.” Veikals “Maratons” – visiem, kas skrien.