No idejas par startu līdz pārdomām pēc finiša

Man pašam maratona gatavošanās periodā bija vairāki tādi brīži, kad nepavisam negribējās vilkt kājās čības un doties ārā kalendārā ieplānotajā treniņā, un šādos brīžos papildus motivāciju mēdzu smelties, palasot par VSK Noskrien biedru piedzīvojumiem un pieredzi gan dažādās sacensībās, gan sagatavošanās procesā. Tagad arī man ir, ko pastāstīt, ar cerību, ka šis stāsts varētu kādreiz kādam noderēt kā neliels uzmundrinājums, kad kaut kur tuvumā ir piezadzies sliņķītis.

Precīzi neatceros, kad man pirmo reizi prātā iešāvās doma par maratona skriešanu, bet, tā veikli pārcilājot savu atmiņu arhīvu, šķiet, ka tas varēja būt kādus pāris gadus pēc vidusskolas beigšanas, un, ļoti iespējams, kādas tanī laikā izlasītas grāmatas ietekmē. Atceros, ka reiz biju nevilšus pamanījis vecāku grāmatu plauktā grāmatiņu no motivējošās literatūras žanra un, tā kā tanī brīdī bija kaut kā jāīsina laiks, tad sāku to šķirstīt, aizrāvos un beigās gandrīz bez pārtraukuma brīžiem to arī izlasīju. Grāmatas nosaukumu vairs neatminos un arī saturu tikpat kā ne, bet tur noteikti bija kaut kas par to, cik svarīgi savai dzīvei dažādās sfērās uzstādīt mērķus. Ļoti iespējams, ka tieši toreiz pirmo reizi dzima ideja, ka kādreiz dzīvē man ir jānoskrien maratons. Tas likās kaut kas ļoti liels un ļoti grūti sasniedzams, bet, ja to izdotos izdarīt, tad būtu apziņa un pārliecība, ka esmu spējīgs praktiski uz jebko. Iestarpināšu, ka tagad, kad maratons jau ir pieveikts, vērtību skala gan ir jau pamainījusies un nemaz tas maratons tik liels un neuzveicams vairs neizskatās. Atgriežoties pie vēstures, jāatzīst, ka tas, ka kaut kur apziņā biju sev atzīmējis uzdevumu noskriet maratonu, tomēr nenozīmēja, ka es šinī virzienā sāku veikt jebkādas darbības, kas tuvinātu uzdevuma izpildei. Man, tāpat kā lielākajai daļai amatieru skrējēju, par kuriem esmu lasījis, skolas laikā garo distanču skriešana izraisīja ārkārtīgu nepatiku. Bērnībā es gan kādu laiku trenējos vieglatlētiku, bet pavisam noteikti mani nevarēja pieskaitīt pie gargabalniekiem. Es tanī laikā varēju tikai nobrīnīties par čaļiem, kas sacensībās riņķoja ap stadionu, piemēram, 10km un vēl TĀDĀ tempā… Nevarēju saprast, kā tas vispār ir iespējams. Vidusskolas ieskaitē 3km es izturēju labi ja līdz pusei, noplīsu un dabūju 0 ieskaites punktus.

Mani pirmie skrējieni, ko varētu nosaukt par puslīdz garām distancēm, šķiet notika, kad man bija kādi 22 gadi. Mans brālēns mācījās sabiedrības veselības fakultātē, kur kāda priekšmeta ietvaros viņam bija pēc noteikta plāna jāveic skrējieni dažādās pulsa zonās un ik nedēļas viņam tika veikta kaut kāda vispārējās fiziskās sagatavotības pārbaude, pēc kuras varēja izmērīt, kā skrējieni ietekmē viņa fizisko attīstību. Nezinu, vai šī priekšmeta dēļ vai nē, bet brālēns vēlāk šad un tad vakaros mēdza pa pusstundiņai paskriet un stāstīja, ka pēc tam ir dikti laba pašsajūta. Tā kā tanī laikā īrējām kopā dzīvokli, tad es viņam šajos vakara skrējienos sāku pievienoties. Mēs parasti skrējām aptuveni 5km un temps varēja būt ap 6 min/km. Pēc skrējieniem sākotnēji jutos ļoti noguris, bet nogurums bija tiešām tāds patīkams, mazliet eiforisks. Sapratis, ka ir iespējams noskriet vairāk kā divus stadiona apļus un pēc tam pat diezgan labi justies, ja to dara, no sevis neizspiežot visu sulu, es kādu laiku šādus 5km treniņus veicu pat visai regulāri. Vasarā pāris mēnešus skrēju katru rītu, lai uzlādētos dienai, un šad tad iedomājos par savu vēlmi noskriet maratonu, tomēr tas joprojām likās kaut kas pavisam tāls un grūti aptverams – kā var noskriet 8 reizes lielāku attālumu nekā mans ikdienas treniņš, kas man tanī laikā arī likās visai ievērojams gabals. Es pat ar apbrīnu skatījos uz kādu paziņu, kurš bija pieteicies sacensībās skriet pusmaratonu.

Man bija 26 gadi, kad es pirmo reizi noskrēju vairāk kā 10km. Manā darba vietā tika organizēta komanda dalībai NRM stafetes skrējienam un es pieteicos. Tā kā pārējie trīs komandas biedri bija jau ar prāvu skriešanas pieredzīti un vairākiem pieveiktiem maratoniem pūrā, tad nolēmu pavisam nopietni (tā laika izpratnē) patrenēties, lai „nekristu ārā” no komandas rezultāta ziņā. Man tika uzticēts 10km stafetes posms un apmēram šādu attālumu (sākumā mazliet mazāk, uz beigām mazliet vairāk) centos noskriet 3 – 4 nedēļā nepilnus trīs mēnešus pirms sacensībām. Šo treniņu efektivitāte iespējams nebija īpaši augsta, jo neko daudz neinteresējoties par to, kā pareizāk trenēties, es vienkārši katru reizi mēģināju „maukt” iespējami ātri un uzlabot iepriekš sasniegto tempu, tomēr sacensībās, lai arī ar milzīgām mokām, tomēr noskrēju ar vidēji 4:07 min/km, kas toreiz likās pavisam labs rezultāts. Bija arī neliels kuriozs – mans stafetes posms gāja cauri starta/finiša zonai un kopējais laiks brīdī, kad tur skrēju cauri varēja būt mazliet virs divām stundām. Es pilnībā koncentrējies skriešanai, nepamanīju, ka trase sadalās – viens ceļš tiem, kas jau finišē, bet otrs tiem, kam jāskrien vēl viens aplis – un ieskrēju finišā, kur man priekšā tika nostiepta stafetes uzvarētāja lenta. Izskrēju tai cauri un turpināju skriet, laužot sev ceļu pūlī, kas pulcējās finiša zonā, kamēr nonācu līdz žogam, ar kuru norobežota trase no finiša zonas. Nācās līst tam pāri. Droši vien, ka šis misēklis man maksāja kādas 20 sekundes, bet bija vismaz priecīgāks prāts, jo pašam tas likās visai uzjautrinošs negadījums.

Manas pirmās sacensības un otrā vieta uzņēmumu konkurencē (biju sajutis sacensību garu un panākumu garšu), kolēģu uzslavas un apziņa, ka esmu labi patrenējies un mest tā visu uzreiz pie malas nebūtu prātīgi, mani mudināja turpināt trenēties un, lai tas būtu kāda mērķa vārdā, nolemt, kuras būs manas nākamās sacensības. Noskatījos vēl divas filmas: amerikāņu – Spirit Of The Marathon (2007) un korejiešu – Marathon (2005) un bija pamatīgs āķis lūpā. Nolēmu, ka ir pienācis laiks piepildīt savu nu jau vairākus gadus loloto mērķi, un, lai nebūtu atkāpšanās ceļa, jau maija beigās samaksāju dalības maksu Amsterdamas maratonam, kas notiek oktobrī. Turklāt, droši vien pieminētās panākumu garšas iespaidā, nolēmu, ka šis maratons nevis vienkārši jānoskrien, bet jānoskrien ātri. Tā kā 10km biju noskrējis 41 minūtē, parēķināju, ka gandrīz piecos mēnešos, cītīgi trenējoties, es varētu mēģināt tādā pašā vai mazliet lēnākā tempā noskriet arī 4 x lielāku attālumu, un uzstādīju sev mērķi finišēt ātrāk par 3 stundām. Atradu internetā vietni www.sub3hour.com, kur šķiet līdzīgs avantūrists dokumentējis savu pieredzi ceļā uz šāda mērķa piepildīšanu un sāku trenēties pēc viņa plāna. Izturēju apmēram mēnesi. Nedomāju, ka treniņi pārtrūka pārslodzes vai noguruma dēļ, drīzāk varbūt nebiju radis tik daudz laika veltīt skriešanai. Turklāt, bija vasara, biju nesen iepazinies ar savu meiteni (bija „taureņi vēderā”), kā rezultātā bija arī sarežģījumi ar disciplīnu. Uz Amsterdamu tā arī neaizbraucu un sapratu, ka samaksāta dalības maksa priekš manis nav pats labākais motivators. Tomēr neilgi pēc tam tiku pie cita motivatora. Kāds draugs mani mazliet pavilka uz zoba par manu lielo apņemšanos un ātro padošanos un es, tā kā mazliet aizstāvoties, viņam dikti nosolījos, ka tuvāko trīs gadu laikā es to izdarīšu, lai tur vai kas.

Neskrēju tikpat kā nemaz līdz nākamajam pavasarim, kad darba vieta atkal komplektēja komandu uz NRM 2011. Šoreiz pieteicos uz 21km. Pāris mēnešus atkal patrenējos, finišēju mazliet zem 1h 40min un ar to arī 2011. gada sezona noslēdzās.

Šogad atkal pieteicos NRM pusmaratonam un nolēmu to izskriet ātrāk nekā iepriekš. Tā kā solījumi jāpilda un maratona noskriešana zem 3h joprojām bija aktuāla, tad likās, ka vispirms tomēr vajadzētu mēģināt noskriet šādā tempā vismaz pusīti, tāpēc mērķis tika uzstādīts noskriet ātrāk par 1h 30min. Izveidoju sev skriešanas plānu ar www.runnersworld.com piedāvāto rīku – SmartCoach un sāku trenēties. Jo tuvāk nāca sacensības, jo ticamāk likās, ka šinī pašā rudenī varētu pieveikt arī pilno maratonu, jo pašam šķita, ka pietiekami ātri kļūstu aizvien izturīgāks un ātrāks. Domāts – darīts, pēc NRM ar to pašu SmartCoach sameistaroju sev treniņu plānu līdz 16.septembrim un apņēmos, ka mana debija maratonā notiks Valmierā.

Runājot mazliet plašāk par pašu NRM 2012 pusīti, viss notika tikpat kā ideāli. Nepilnu nedēļu pirms skrējiena tempa treniņā 12km pieveicu ar 4:03 min/km un sapratu, ka varu mēģināt noskriet pat labāk nekā 1h 30min, tāpēc dienu pirms sacensībām uztaisīju sev splitu špikeri uz 1h 26min. Distances pirmajos divos kilometros pamanīju, ka pāris čaļi ironman.lv kostīmiņos skrien tieši manā plānotajā tempā, un savu špikeri no tā brīža vairs neizmantoju, vienkārši turējos viņiem līdzās. Pulkstenī ieskatījos tikai pa retam, kad interesēja pulss, kurš beigās sanāca visai augsts – vidēji ap 185. Finišēju 1:26:41 un biju visnotaļ apmierināts.

Atgriežoties pie SmartCoach sastādītā Valmieras treniņu plāna, jāsaka, ka biju mazliet pārsteigts par rezultātu kādā šis rīks man prognozēja noskriet maratonu. Lai izveidotu plānu, SmartCoach prasa ievadīt vairākus parametrus – ievadīju sava pēdējā skrējiena rezultātu, norādīju, ka vēlos trenēties maratonam, izvēlējos intensitātes līmeni Very Hard un atzīmēju, ka trenējos 74 – 82km nedēļā. Rezultātā tika izveidots skriešanas grafiks 15 nedēļām, kura noslēgumā maratons it kā bija jāskrien ar tempu 3:59 min/km. Tas, protams, likās pārāk labi, lai būtu patiesība, tomēr sāku pēc šī plāna trenēties ar cerību, ka varēšu noskriet vismaz kārotajā tempā 4:15. Pāris lietas treniņu procesā iemiksēju arī no agrāk pieminētā www.sub3hour.com treniņu plāna, kur bija ieteikts vismaz vienu reizi treniņos noskriet pilnu maratona distanci treniņu tempā un vienu reizi noskriet ap 30km maratona tempā. Vienu nedēļu treniņu procesā nācās arī mazliet atkāpties no plāna un skrējienu vietā pabraukāt ar velosipēdu, jo, vai nu pārslodzes dēļ vai tā dēļ, ka biju pasācis slinkāk izstaipīties pirms un pēc treniņiem, sāka dikti sāpēt Ahilleja cīpsla. Pēc ārsta ieteikuma paņēmu nepilnu nedēļu skriešanas brīvdienas un katru dienu cītīgi šo sāpīgo cīpslu staipīju un pārgāja. Iespējams, ka daļēji pie šīs traumas bija vainīgi arī apavi. Atzīšos, ka esmu diezgan ietekmējies no populārās grāmatiņas „Dzimuši lai skrietu”, un mani diezgan pārliecina teorija, ka skrienot minimālos apavos mēs satraumētos mazāk, tomēr pārslēgties treniņu procesa vidū uz minimālajiem apaviem es nesaņēmos, tik vien – kā iemācījos skriet piezemējoties uz purngala. Vēl viens fakts, kas mani mudina pārslēgties, piemēram, uz Vibramiem ir tas, ka šīs vasaras laikā esmu šķīries abām kājām no trim vidējiem nagiem, un pārdzīvotās dažāda lieluma tulznas dažādās vietās šķiet nemaz nav saskaitāmas.

Pienāca 16.septembris, un neilgi pirms Valmieras maratona starta sameklēju Džo, kuram uz muguras bija rakstīts pusmaratona temps 1:30:00 un pieteicos skriet viņa ēnā. Kad iegājām starta koridorā, drīz vien mums pievienojās arī Ainārs ar tādu pašu tempa turētāja krekliņu, kādu bija uzvilcis Džo. Man mugurā, savukārt, bija kapučjaka, ko biju uzvilcis, jo rīts šķita tāds pavēss un negribējās, gaidot startu, nosalt. Sākotnēji biju ieplānojis skriet ar jaku līdz paliek silti, un tad to nomest trases malā, ar cerību, ka kādam atradējam tā noderēs. Tomēr diena bija iesilusi, un jau startā bija pietiekami silti, lai skrietu bez jakas, tāpēc pamanījos pašā skrējiena sākumā jaku nodot saviem līdzjutējiem.

Ar atbalstītājiem biju arī vienojies par vietu, kur katrā aplī saņemšu kārtējo ogļhidrātu devu. Kopumā biju diezgan pamatīgi nobruņojies ar „degvielu”. Apmēram 90 minūtes pirms starta, pēc „Maratona” Gata ieteikuma, izdzēru dzērienu, kas sajaukts no extreme energy source pulvera ar kofeīnu un 15 minūtes pirms starta apēdu pirmo želeju. Sacensību laikā biju paredzējis ēst pa želejai ik pusstundu un pēdējā stundā ik pa 20 minūtēm. Vēl katra apļa beigās no saviem līdzjutējiem saņēmu pudeli ar apmēram 200ml izotoniskā dzēriena, ko arī biju uzjaucis no pulvera un salējis pa trim tukšām minerālūdens pudelēm ar to sportisko korķi, lai ērtāk skrienot padzerties. Kopumā notiesāju septiņas želejas, no kurām pēdējās divas bija ar kofeīnu, un divus no pulveriem uzjauktus dzērienus – vienu pirms starta un vienu ar trim piegājieniem sacensību laikā. No rīta biju ēdis auzu putru ar banāniem un rozīnēm, un visu iepriekšējo nedēļu biju veicis ogļhidrātu uzlādi pēc shēmas – no pirmdienas līdz trešdienai tikai kādi 15% uzņemto kaloriju bija no ogļhidrātiem, bet no ceturtdienas līdz sestdienai varēja būt ap 90% kaloriju no ogļhidrātiem. Tā visa rezultātā spēks bija pietiekoši, nebija sienas un nebija lielu mocību, un tomēr pēdējā aplī temps samazinājās par gandrīz 10 sekundēm uz kilometru, bet par to mazliet vēlāk.

Pirmos divus apļus skrējām paprāvā bariņā, kas pamatā sastāvēja no pusmaratonistiem, kas tēmēja noskriet ap 1:30:00. Skrēju pavisam tuvu aiz mūsu tempa turētājiem un viņu baloni mani pastāvīgi iedunkāja pa seju. Iztēlojos, ka tā ir papildus ekstra, kas nodrošina, ka sacensību laikā esmu žirgts, koncentrējies un nenoklīstu kaut kur domu dzīlēs. Klausījos Džo un Aināra pļāpāšanu un retu reizi arī pats pārmiju ar viņiem pa vārdam. Pirmos piecus kilometrus šķiet bijām noskrējuši kādas 30 sekundes par ātru un vietā, kur garās taisnes galā jāapgriežas skriešanai pretējā virzienā, saņēmām par to arī piezīmi no sm72, kas kopā ar ing_a mums sekoja mazliet nopakaļus. Apļa turpinājumā temps tika mazliet piebremzēts un pirmo apli tā arī beidzām ar 30 ietaupītām sekundēm. Otrā apļa vidusdaļā sāku izjautāt Džo un Aināru par viņu tempa plāniem pēc pusmaratona un sapratu, ka viņi tēmē kāpināt tempu, lai finišētu ap 2:55:00, kas priekš manis bija par ātru, tāpēc mazliet sabēdājos, jo biju cerējis, ka kāds no viņiem turpinās atlikušo distanci iesāktajā tempā. Bet ko tur daudz bēdāt, sāku jau gatavoties skrējienam vienatnē.

Otro apli pabeidzām 20 sekundes pirms 1:30:00, tātad viss bija pēc plāna. Puse distances pievarēta bez lielas piepūles un spēka vēl bija gana, tomēr prātoju, ka viss vēl tikai priekšā. Man par prieku, trešā apļa sākumā, kad Ainārs, Džo un Tuksneša Vētra pielika soli un sāka attālināties, man kompāniju sastādīja sm72 (kurš bija pieveicis pusmaratonu, kam bija reģistrējies, bet turpināja skriet vēl vienu apli treniņa nolūkos) un Salvis Brasavs (kurš kā nopratu arī tēmēja finišēt aptuveni 3 stundās). Uzzinājis, ka skrienu savu pirmo maratonu sm72 mani informēja, lai sagatavojos, ka ap 37km sākšot līst ārā visādas nebūšanas. Tas man it kā nebija nekāds jaunums, tomēr vēl viens apliecinājums no pieredzējuša skrējēja lika papildus pataupīties beigām un piedomāt, lai nesakāpinātu tempu, jo tad vēl bija sajūta, ka varētu pat mazliet pielikt soli. Neilgi pēc trešā kilometra trešajā aplī sm72 nolēma, ka viņam ir gana, novēlēja veiksmi un atvadījās, un mēs ar Salvi palikām divatā. Noskrējām kopā līdz dzeršanas punktam, bet pēc tā Salvis sāka atpalikt, un es, pamanījis priekšā vēl kādu skrējēju, pieliku soli, lai viņu noķertu. Tas, kā vēlāk pēc bildēm secināju, bija Jānis Bidiņš. Pajautāju par viņa plāniem, un viņš man pastāstīja, ka skriešot, kā sanāks un konkrētu plānu neesot, tomēr kājas jau esot pavisam nogurušas. Drīz pēc tam Jānis sāka atpalikt un turpināju skriet vienatnē, cenšoties uzmundrināt pretī skrienošos. Pie apgriešanās punkta panācu Aināru un Tuksneša Vētru, kuri bija manāmi sabremzējušies. Nopriecājos, ka atkal varēšu paskriet kompānijā, tomēr, sapratis no viņiem, ka viņu temps ir par lēnu, lai finišētu ātrāk par trim stundām, pieliku soli un sāku no viņiem attālināties. Tuvojoties apļa beigām noķēru lietuviešu senioru Antanas. Kopā ieskrējām parkā pirms trešā apļa finiša. Viņš man pajautāja cik laiks, jo pats skrēja bez pulksteņa. Uz manu atbildi 3:12:00, viņš teica: „eto horosho, eto dazhe ochenj horosho”. Iespējams, ka šī teksta iedvesmots, es tūliņ sāku no lietuvieša arī attālināties. Pirms trešā apļa finiša, saņemot dzērienu un želeju no saviem tuviniekiem, vairs nesmaidīju, kā divas iepriekšējās reizes. Manā sejā drīzāk jau varēja salasīt noguruma pazīmes. Cauri starta/finiša arkai izskrēju tieši 2:15:00, kas nozīmēja, ka līdz tam tieši precīzi iekļāvos plānā, tomēr rezervē vairs nebija pat vienas sekundes un pēdējā aplī nebija pieļaujams pat ne mazākais tempa samazinājums.

Jau pašā ceturtā apļa sākumā jutu, ka elpošana ir palikusi krietni straujāka. Mēģināju minēt, kāds tanī brīdī bija mans pulss, bet minējumu precizitāti noskaidrot nevarēju, jo pulsometrs pēc iepriekšējā dienā nomainītām baterijām sacensību rīta bija atteicies strādāt gan ar vecajām, gan jaunajām baterijām, un tāpēc pulsa jostu nemaz nebiju uzlicis un izmantoju pulsometru tikai kā hronometru. Tālumā redzēju skrējēju melni zilā kostīmā (tādā kā riteņbraucējiem) un mudināju sevi pielikt soli, lai viņu panāktu, tomēr kājas vairs nepakļāvās manām iegribām un darbojās pašas par sevi – tempā, kas šķita arvien samazināmies. Taisnē pirms pirmā kāpuma (otrais kilometrs ceturtajā aplī) trases malā mani uzmundrināja kāds vīriņš ar šādiem vārdiem: „Ja noturēsi šādu tempu līdz galam, tad būs ļoti labs rezultāts! Un noķer to zilajā kostīmā! Tikai prātīgi, nesasteidz!”. Viss viņa teiktais lieliski nostrādāja. Manas kājas bija sadzirdējušas viņa ieteikumus un tiešām palika mazliet naskākas, pat tā, ka ar galvu nācās mazliet viņas piebremzēt, jo sadzirdēju arī vīriņa pēdējos vārdus – „nesasteidz”! Turklāt, joprojām gaidīju sm72 piesolītās nepatikšanas 37. kilometrā. Apmēram pēc pusotra kilometra savu ķeramo biju panācis. Tas bija Kārlis Vanags (arī to noskaidroju vēlāk skatoties bildes). Piedāvāju viņam turēties kopā un mēģināt finišēt zem trīs stundām, tomēr viņš atbildēja, ka esot jau pasmagi un skriešot vien pats savā tempā, tāpēc devos tālāk atkal vienatnē, arvien cenšoties sevi mudināt pielikt soli, tomēr kājas manām komandām nepakļāvās, un, tā kā sev priekšā nevienu, kas motivētu pakaļdzīšanos, arī vairs neredzēju, tad jutu, ka atkal palieku arvien lēnāks. Netālu no apgriešanās punkta taisnes galā satiku Džo, kurš mudināja mani sākt domāt par finišu un palielināt ātrumu. Tas, šķiet, nostrādāja un izdevās mazliet pielikt. Pēc apgriešanās šādus pašus pamudinājumus mēģināju izteikt arī pretim skrienošajiem. Skrienot cauri pēdējam dzirdināšanas punktam, no kura līdz finišam bija palikuši aptuveni 2km, jau pa gabalu rādīju čaļiem, kas pasniedza ūdeni, lai lej man tās glāzītes virsū. Viņiem divas reizes nebija jāsaka un saņēmu pamatīgu, aukstu dušu, jo visi, kam rokās bija glāzītes, to saturu veltīja man. Tas mani patīkami sapurināja. Papildus vēl kalns uz leju nelielu gabaliņu tālāk un mans temps šķita bija tikpat kā dubultojies. Centos tā to arī noturēt līdz beigām. Mani apturēja pēdējais kāpums pirms finiša, kur šķita, ka gandrīz vai rāpoju, tomēr, kad tas bija pievarēts, tad tūlīt sekoja daudzi skatītāju uzmundrinājumi finiša zonā, un pēdējie simts metri aizgāja jau sprintā. Biju tā ieskrējies, ka izvēlējos ceļu garām finišam, lai dotos vēl vienā aplī. Labi, ka kāds no skatītājiem vērsa manu uzmanību, ka skrienu nepareizā virzienā. Kaut kā ar to trases dalīšanos finiša zonā man rodas sarežģījumi.

Kādu brītiņu pēc finiša, kad biju atvilcis elpu no pēdējā finiša spurta, pats sajutos visai labi, bez īpašām pārguruma pazīmēm, tomēr kājas bija „lupatās”. Kad sāku kustēties, sajūta bija kā 90 gadīgam opītim. Ne īsti varēju pieliekties, ne pietupties, ne izstaipīties. Ejot uz masāžas telti, pa trepēm spēju nokāpt tikai ar divu cilvēku palīdzību. Arī turpmākās divas dienas trepes sagādāja ļoti lielas grūtības. Tā kā pats dzīvoju piektajā stāvā un lifta manā mājā nav, tad izbaudīju šo bonusu visā pilnībā. Diezgan veikli iemācījos kāpt pa trepēm lejā atmuguriski. Tagad es pilnībā varu dalīties pieredzē ar cilvēkiem, kas uzņemti kaut kad iepriekš noskrien.lv forumā reklamētajā klipiņā.

Biju finišējis pēc 3:01:40 un sanāk, ka pēdējā aplī biju zaudējis minūti un 40 sekundes. Mērķis nebija izpildīts, bet par to dikti nepārdzīvoju, jo tanī pašā vakarā jau sapratu, ka šis nebūs mans pēdējais maratons.

 Dažas pārdomas pēc finiša:

• lai sagatavotos maratonam tikpat kā no nulles, pilnīgi pietiek ar apmēram pieciem mēnešiem
• jo vairāk trenējos, jo vieglāka un patīkamāka likās skriešana
• uz nākamo maratonu trenējoties, jāieplāno speciāli spēka treniņi kāju muskuļiem (vardītes, palēcieni utt.), lai kājas pēdējā aplī „neizbeidzas”
• obligāti pirms un pēc skriešanas cītīgi jāstaipās, jo slinkošana slikti atspēlējas
• brīžos, kad uznāk apnikums vai pagurums, jāpalasa noskrien.lv

 Mans stāsts varbūt īsti neatbilst noskrien.lv devīzei: “Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet”. Man šoreiz bija svarīgi nevis tikai noskriet, bet noskriet konkrētā laikā. Lai gan man tas neizdevās, tomēr tas mani motivēja rūpīgāk gatavoties, neļāva atslābt un bija kā vadmotīvs visā treniņu procesā. Varbūt reizēm mums vajag arī uzvarēt?! Ja ne sacensības, tad vismaz pašiem sevi?!