Mozart 100, 2019

Louzan Trail vienā bildē.

Līdz domai par startēšanu Mozart100 nonāku vēl ziemā. Esot sacensībās Portugālē, pētu kalendāru atlikušajam gadam un atrodu brīvu nedēļas nogali jūnijā, un no visām iespējamajām sacensībām tieši Mozart100 uzrunā visvairāk. Tas ne tikai ir Pasaules tūres posms, bet arī notiek valstī, kuras Alpi man ir ļoti tuvi, un notiek reģionā, kur man vēl nav gadījies būt. Uzrakstu organizatoriem un jau drīz esmu dalībnieku sarakstā. Ceļš līdz Mozart100 nav vienkāršs un te man laikam jāveic palielāka atkāpe, galu galā, pēdējo reizi par sacensībām esmu rakstījis pagājušā gada oktobrī, bet pa vidu ir noticis ļoti daudz.

Pludmales sezona 2018./19.

Kas ir pludmales sezona? Kādā brīdī pavasarī es sāku saprast, ka lielākā daļa sacensību, kurās es piedalos ziemas un pavasara periodā, notiek pie jūras vai okeāna. Tā, piemēram, šogad – janvārī biju Santa Polā Spānijā. Tur pusmaratons, kuru gan es beigās neskrēju, bet blakus – jūra. Pāris nedēļas vēlāk – Louzan Trail Portugālē, kas galīgi nav pie jūras vai okeāna, bet, nolaižoties Porto, okeāns jau turpat vien ir. Februārī – TransGranCanaria ar startu okeāna krastā, bet aprīlī – Penyagolosa Trails ar dzīvošana jūras krastā, bet nedaudz vēlāk – Madeira Island Ultra Trail ar startu un finišu okeāna krastā. Pa pludmalēm vien, un tāpēc kādā brīdī izdomāju, ka turpmāk sezonu iedalīšu divās daļās – pludmales sezona un kalnu sezona. Mana pludmales sezona bija briesmīga. Oktobra beigās sāku gatavoties jaunajai sezonai, novembrī vēl nedaudz izdauzāmies pa Āfriku, bet atgriežoties apjomi jau iet pilnā sparā. Izturu divas nedēļas. Decembra sākumā kolektīvi nobastojam treniņu Siguldā, bet nākamajā dienā izlemju noskriet garajā treniņā par 4 kilometriem vairāk kā plānots un tieši šajā ekstra gabaliņā noķeru sāpes kreisās kājas ahilā, kas nākamajā dienā liek man klibot. Nākamās sešas nedēļas tiek izniekotas. Pārtraukt treniņus īsti negribas, jo liekas, ka tūlīt pāries, bet tiklīdz atjaunoju apjomu, tā sāpes ir atpakaļ. Cenšos slēpot un, lai arī slēpojot sāpju nav, kājai par labu tas arī nenāk. Beigās, kad līdz pirmajam startam Portugālē ir palikušas vien 2 nedēļās, kopā ar sporta ārstu pieņemam lēmumu nedēļu iztikt bez slodzes. Tas beidzot palīdz, bet cerības uz labu sezonu ir pamatīgi iedragātas.

Louzan Trail man ir jāskrien vien 43 kilometri. Vietējie no manis gaida daudz, bet pats zinu, ka esmu briesmīgā formā. Sāku apņēmīgi, bet jau desmitajā kilometrā sāku pastaigāties. Vēlāk stāvākajos kāpumos saņemos un pat pacīnos par vietu labāko trijniekā, bet beigās pamatīgi nolūztu un finišēju ejot. Sausais atlikums – 11. vieta un zemākais ITRA reitings sacensībās kopš 2016. gada rudens. Mājās braucu ar kauna sajūtu, bet zinu, ka smagi strādāšu, lai tas vairāk nenotiktu.

Mēnesi vēlāk jau esmu Grankanārijā. Sākotnēji TransGranCanaria nav manos plānos, bet uzzinot, ka šajā sezonā šim pasākumam Pasaules tūrē ir piešķirts augstākās nozīmes vērtējums (vēl tāds ir tikai UTMB), pārdomāju. Treniņi līdz TGC norisinās raiti, lai gan jāatzīst, ka pārāk sevi nemoku, jo ir bailes par to, vai ahils izturēs. Viss norisinās labi, bet tad pienāk lidojuma diena, un es tajā pamostos ar pamatīgām iesnām. Visam par nelaimi aģents (es pats) ir izvēlējies pilnīgi debilus reisus, un man ir slimam jāpavada nakts Londonas lidostā. Rezultātā Kanārijās ierodos slims un, lai arī organizatoru piešķirtā pieczvaigžņu viesnīca ar kaviāru un šampānieti brokastīs silda sirdi, labam rezultātam gatavs neesmu. Šī iemesla dēļ nolemju sākt pavisam mierīgi, un tā ir lielākā kļūda, ko es varu pieļaut. Man ne tikai ir grūti, bet tagad tas ir arī garlaicīgi. Iesnas spiež uz galvu, un lukturi visu laiku gribās ņemt nost, lai spiediens būtu mazāks, spēka īsti nav, azarts ir nulle. Beigās vēl sāk sāpēt pēda, un nolemju izstāties. Kad esmu aizklibojis līdz kontrolpunktam, sasniedzu savu zemāko punktu skriešanas karjerā. Paziņojot, ka es beidzu skriet un gribu pie dakteriem, par mani rūpes uzņemas meitene, tā uz gadiem 15. Nedzirdot manus argumentus, ka es šādi nokliboju 10 kilometrus un gan jau tikšu galā arī ar atlikušajiem 100 metriem, viņa mani stingri satver zem rokas un ved uz netālo ārstu telpu, bet brīdī, kad mums priekšā uzrodas nepārvarams šķērslis – uz leju ejoša platforma, mana roka tiek pārmesta pār viņas pleciem un es burtiski tieku ienests iekšā.

Sāpes pēdā man ir zināma sajūta jau krietnu laiku, bet, pievēršot tam pastiprinātu uzmanību, parasti lielu problēmu nav, un arī šoreiz es jau nākamajā dienā esmu gatavs atsākt treniņus. Marts paiet lieliski. Beidzot esmu uzņēmis gandrīz 100% apgriezienus, un līdz Penyagolosa Trails 60km distancei Kastaljonas reģionā, Spānijā viss iet kā pa diedziņu. Neskaitot, protams, to, ka dienā, kad man ir jādodas uz Spāniju, man sāk sāpēt kakls un parādās iesnas. Spānijā par sevi neatstāju labu iespaidu, visu laiku spļaudos un cenšos no tā sūda tikt vaļā. Daļēji arī izdodas un, lai arī sacensībās nedaudz to visu jūtu, kopumā tas nav liels faktors. Penyagolosa Trails MiM jeb 60km distance ir man visnepiemērotākā trase, kādā es esmu skrējis. Tāda sajūta, ka vismaz 20km no trases ved ļoti lēzenos kāpumos, un tajos, it sevišķi, ja neesmu izcilā formā, es esmu pilnīgi nekonkurētspējīgs. Neskatoties uz to, finišā izdodas ieskriet 11. pozīcijā un sasniegt 818 ITRA punktus, kas tobrīd ir kā neliels mierinājums, ka viss nav tik slikti, kā izskatās.

Pavasara labākajā startā Penyagolosā

Lai arī no Penyagolosas atgriežos ar salīdzinoši labām sajūtām, ilgi tās neilgst. Dažas minūtes pēc tam, kad esmu atgriezies mājās, es saprotu, ka saaukstēšanās, kas sākās aizbraukšanas dienā, komplektā ar ceļošanu un ultru ir salikušās labā kombinācijā, un es esmu slims. Nākamo nedēļu noguļu gultā ar pastāvīgu 38 grādu temperatūru, un brīdī, kad man 3 dienas pirms izbraukšanas uz Madeiru ģimenes ārste saka, ka būšu uz izbraukšanu vesels, īsti neticu. Dakterei izrādās taisnība. Vēl slimodams esmu rakstījis Madeiras organizatoriem ar lūgumu, vai nevar mani pārcelt uz 42km distanci, bet viņi manī ir ieguldījuši pārāk daudz un ļoti grib redzēt uz garās distances starta līnijas – pat, ja es nefinišēšu. Nefinišēju arī! Sākumā jūtos stiprs un pirmo pauguru pieveicu esot līderpozīcijās. Arī pirmo lielo kāpumu pieveicu kvalitatīvi, lai gan pašu pārsteidz, ka esmu pirmais, kas izvelk lietus jaku brīdī, kad kalnos paliek nedaudz vēsāks. Tiklīdz sākās pirmais noskrējiens, es saprotu, ka esmu nepatikšanās. Man griežas galva un spēki ir galā. Kāda velna pēc es neizstājos ielejā un pieveicu vēl vienu 1000m kāpumu, es nezinu, bet beidzās tas viss kalna galā mediķu teltī, kur dažās minūtēs pamatīgi nosalstu, vēlāk tieku izkratīts džipā, bet pēc tam pavadu vairākas stundas pie krāsniņas, lai atgūtu siltumu.

Pludmales sezona noslēdzās ar divām vienpadsmitajām vietām, netipiski biežu slimošanu un diviem DNF. Jau tobrīd uzstādu sev mērķi. Lai šo skriešanas gadu varētu uzskatīt par sekmīgu, kalnu sezonas trīs startos būs jātiek pie diviem pjedestāliem, un Mozart100 ir pirmā vieta, kur to var sākt darīt.

Pludmales sezonas beigas.

Pirms starta

Austrijā ierodamies trīs dienas pirms starta un es esmu pilnībā vesels. Kopš Madeiras treniņi ir gājuši pēc plāna, un es beidzot jūtu, ka esmu stiprs. Joprojām ir lietas, kas satrauc. Augšstilbi nevieš uzticamību, un zinu, ka noskrējienos būs jāpietaupās. Paši noskrējieni arī šajā sezonā nav tik labi atstrādāti, kā ierasts, un arī šeit jārēķinās, ka nebūšu tik labs, kā parasti. Par kalnu bažu nav, bet izturības līmenis ir uz lielas jautājuma zīmes, galvenokārt sabojātās ziemas dēļ. Jau kopš iepriekšējās vasaras un it sevišķi šī gada pludmales sezonā, esmu rūpīgi piedomājis pie tā, lai pirms sacensībām atpūstos. Daļēji tas ir tādēļ, ka organizatori sagaida no manis dalību dažādos pirmsskrējiena pasākumos, un citām aktivitātēm neatliek laiks, bet galvenokārt tāpēc, ka gribās būt svaigākam. Apskatoties pludmales sezonas rezultātus, jēgu no tā neredzu, tāpēc šoreiz nolemju sev neko neliegt. Tiklīdz esam kalnos, metos iztestēt trases stāvāko kāpumu. Apsolu, ka atpakaļ būšu pēc stundas un tas nozīmē, ka 5km kāpuma pieveikšanai nav daudz laika, un ņemot vērā, ka lielāko daļu esmu iztērējis, lai tiktu augšā, lejā kārtīgi uzskrienu. Bonusā pēc tam jau kopā ar Leldi uzkāpjam arī otru lielāko kāpumu trasē, un tikai loģisks ir iznākums, ka es nākamajā dienā pamostos ar kārtīgi piedzītiem augšstilbiem. Upppsss… Nedaudz pa kalniņiem paskraidu un pakāpjam arī ceturtdienā, bet pēdējā dienā pirms starta – piektdienā – es izskrienu trases pirmos kilometrus, kas ir pilnīgi taisni. Kājas tā arī neatgūstas, bet par to nesatraucos, man ir bijušas pāris foršas dienas kalnos.

Zalcburga – Fušla 31km

Starts ir piecos no rīta. Ņemot vērā, ka starta vieta ir 15 minūšu gājiena attālumā, ceļos tikai stundu pirms starta. Ātri sateipoju potītes un dodos fiksās brokastīs. Neko daudz neēdu, jo tik agri neesmu pieradis ēst, bet mēģinu dabūt iekšā, cik daudz iespējams. Par smaguma sajūtu nesatraucos, tā man nekad nav bijusi liela problēma. Galu galā tā ir ultra, kur ātrumi nav tik lieli un ekstra enerģija noderēs. Skatoties telefonā, rāda, ka ārā gaisa temperatūra ir 24 grādi. Domāju, ka kļūda, bet, paverot viesnīcas durvis, uzreiz sejā iesitas pamatīgs karstuma vilnis. Ja šāda temperatūra ir puspiecos no rīta, kā būs pēcpusdienā?

Starts tiek dots no Zalcburgas vecpilsētas. Apkārt ir tiešām iespaidīgas ēkas, bet starta mirklis nav pārāk emocionāls. Var jau saprast, ir pieci no rīta un pilsēta vēl guļ. Pirmie septiņi kilometri ir pilnīgi taisni. Kā jau ierasts pirmajā kilometrā, esam krietnā bariņā un pa priekšu ir aizskrējis vien kāds no stafetes veicējiem. Dažus kilometrus vēlāk esam jau vairāk izretojušies. Stafetes skrējējs ir apdzīts un atstāts aizmugurē, un ar mani ir palicis vien katalānis Pau Capell. Priekš 110km distances turam diezgan augstu tempu un tas pārsvarā turas ap 3:50min/km, līdz ar to nav brīnums, ka pavisam drīz konkurenti ir pamatīgi iepalikuši. Otrajā kilometrā mums priekšā pāri takai pārskrien melns kaķis, un, lai arī neesmu ļoti māņticīgs, šādas situācijas nekad nav patīkamas.

Paskrienot garām 5km atzīmei, Pau nokomentē, ka palikuši pieci kilometri mazāk, bet vēl pēc mirkļa paskatās atpakaļ un nedaudz iesmej par pārējiem, kas nespēj tikt līdzi. Es izņemu no auss vienu no austiņām, kurā pagaidām tāpat nekas neskan, un mēs uzsākam diezgan garu sarunu. Ar katalāni esam skrējuši kopā ļoti daudzās sacensībās un vairākas reizes gan Lavaredo, gan Kanārijās, gan Monblāna tuvumā esam skrējuši ilgstoši kopā, tomēr tikai tagad pirmo reizi aprunājamies. Lai arī sen vairs ne par vienu konkurentu nefanoju, Pau ir top6 skrējējs pasaulē un aktuālais Pasaules tūres čempions. Jūtos pagodināts būt šādā kompānijā.

Vienīgā kompānija visa skrējiena laikā – Pau Capell un fotogrāfi

Drīz sākās arī reljefs un, lai arī tas skriešanas tempu ievērojami palēnina, kilometru laiki reti ir lēnāki par 5min/km, un mēs joprojām ātri kustamies uz priekšu. Trase pārsvarā ved pa zemes ceļiem, un mēs joprojām skrienam blakus un aktīvi runājamies. Pavisam drīz pienāk 11. kilometrā esošais pirmais kontrolpunkts, kur man par pārsteigumu ir arī Lelde. Iepriekš ir runāts, ka viņa būs tikai galvenajā kontrolpunktā 30. un 80. kilometrā, bet rīta agrumā viņa ir veiksmīgi dabūjusi vietu organizatoru transportā un ieradusies arī uz šo agro punktu. Viņas klātbūtni gan izmantot nesanāk. Kontrolpunktā ierodamies negaidīti un pat nepiebremzējam, tāpēc Lelde mūs nepaspēj pat nofotografēt.

Turpinājumā trase krietnu laiku ved pa asfalta ceļiem, bet tad beidzot ieved arī mežā. Šeit takas ir nedaudz šaurākas un Pau mani palaiž pa priekšu. Komunikācija mūsu starpā apsīkst un lielāko daļu skrienam klusumā. Ļoti atrauties nemēģinu, bet šķiet, ka kādus 5-10 metrus esmu visu laiku priekšā un pamanu, ka pēc kāpumiem es krietni ātrāk māku pārslēgties uz skriešanu pa taisni vai lejup. Noskrējis 17 kilometrus, dzirdu, ka Pau man no aizmugures kaut ko bļauj. Izrādās, ka esam nonākuši krustcelēs un es esmu aizskrējis savādāk, kā gribētu skriet Pau. Marķējums aiziet divos virzienos, bet skaidrības par to, kurš virziens ir pareizais, īsti nav. Kādu minūti par to diskutējam, bet beigās izlemjam turpināt taisni un tas izrādās pareizais variants. Paveicās! Mirkli vēlāk mums ir jāšķērso šoseja, bet tad arī pienāk pirmais kāpums, kurā skriešana vairs neatmaksājās. Pau piedāvā, lai es skrienu pa priekšu, bet es tomēr izvēlos palikt aizmugurē un cītīgi viņam sekoju.

Kilometru vēlāk ir otrais kontrolpunkts. Pau māte, redzot, ka mēs tuvojamies kontrolpunktam, klupdama krizdama metās ārā no automašīnas, bet man ir pamatīgas aizdomas, ka dēls īsti priecīgs nebūs, jo vērtīgās sekundes jau tiek pazaudētas. Es tikmēr izlemju neapstāties arī šajā kontrolpunktā, jo distancē ir pavadīta vien pusotra stunda un man netrūkst ne ūdens, ne ēdiena. Tiklīdz esmu ticis vaļā no Capell, kurš nedaudz uzkavējies kontrolpunktā, mēģinu pēc iespējas palielināt pārsvaru. Nākamie kilometri pārsvarā ir ļoti viegli, uz taisnēm joprojām spēju noturēt ļoti augstu tempu 4min/km robežās un Capell redzu reti vai neredzu nemaz. Lielais kontrolpunkts, kur mani sagaidīs Lelde, ir pēc pieveikta 31 kilometra un pēdējie no tā ved gar ezeru. Šeit pārsvarā ir neliels reljefs un, lai arī temps joprojām ir augsts, sāku just, ka to kļūst nedaudz grūtāk noturēt. Neskatoties uz to, lielajā kontrolpunktā ieskrienu ar minūtes pārsvaru, jūtos spēcīgs un pārliecināts, ka šodien varu uzvarēt.

Fušla – Šafberga 51km

Īsi pēc kontrolpunkta trase sadalās. Viens virziens ved atpakaļ uz Zalcburgu, un tur būtu jāskrien 60km veicējiem, otrs ved uz Santgilhenu. Trases malā ir arī atbilstoša norāde. Ja vajag uz Zalcburgu, skrien pa labi (man nevajag), ja gribi uz Santgilhenu, skrien taisni (man vajag). Nedaudz pārsteidz, ka Suunto rāda, lai es griežos pa labi, bet norādes ir norādes un šoreiz uzticos tām. Kļūda! Pāris minūtes vēlāk atkal esmu pie tā paša ezera un skrienu gar to. Aizdomīgi, jo pirms sacensībām, pētot karti, man likās, ka ezers būs tikai beigās. Drošības pēc paskatos, ko saka Suunto, un labi, ka tā. Tā vietā, lai mani kartē rādītu 30. kilometrā, es esmu 80. kilometrā, tātad nepareizi. Dusmīgs griežos atpakaļ un skrienu uz trases sadalīšanās vietu, kur tieši tobrīd tiek ņemta nost nepareizā zīme. Neviens pretī man nav skrējis, kas nozīmē, ka, kā minimums, esmu 2. vietā, bet, iespējams, vēl zemāk. Pau šo posmu bija skrējis treniņā, līdz ar to viņš labi zina, kur ir jāskrien, un jau sen ir prom. Velna kaķis otrajā kilometrā, kas gan cits?

Es jau tā trases vidusdaļā nekad nespēju parādīt labu sniegumu. Tagad komplektā ar morālo triecienu zaudēto piecu minūšu dēļ es salūztu vēl vieglāk. Pret pauguriem sāku vilkties, šķiet, ka sāku just arī karstumu, liekas, ka Pau vairs nekad neredzēšu, un pilnai laimei kādā no taisnēm pamanu, ka man seko. Vismaz tik daudz zinu, ka esmu otrais, to man pasaka kāds no līdzjutējiem trases malā, bet izskatās, ka vairs ne uz ilgu laiku, jo japānis ir vien kādu minūti vai divas aiz manis. 7 minūšu pārsvars, kas vēl tikko bija kontrolpunktā, ir izkūpējis vējā. Mēģinu cīnīties ar mazajiem pauguriem un nomākto garastāvokli un cenšos sevi motivēt, lai atrautos no japāņa. Īsti nepalīdz, jo viņu ik pa laikam tomēr redzu, bet beigās bēgšana tomēr atmaksājas. Lai arī man tas ir prasījis 12 kilometrus un likās, ka vairs nenotiks, es priekšā redzu Pau Capell. Pamanījis mani, viņš ir pārsteigts un jautā, kur es biju pazudis. Vēlāk, redzēdams, ka es skatos arī atpakaļ, viņš man prasa, vai es tur kādu redzēju, un man viņu nākas apbēdināt, ka japānis nav tālu. Esam noskrējuši vairāk kā četrdesmit kilometrus, bet visi trīs esam ļoti tuvu.

Atlikušos četrus kilometrus līdz kontrolpunktam no Pau necenšos aizbēgt. Varbūt, ka vajadzēja, bet ilgā un neplānotā pakaļdzīšanās ir prasījusi daudz spēkus, gribas nedaudz nomierināties un atgūt spēkus. Galu galā, tūlīt sekos trases vienīgie divi vērā ņemamie kalni. Kontrolpunktā pirmā kalna pakājē ieskrienam kopā. Šis ir pirmais kontrolpunkts, kur esmu apstājies un kur mani neaprūpē Lelde. Parasti tas būtu nieks, bet Lelde šodien ir vienīgā, kas mani var nodrošināt ar kolu, jo šajās sacensībās uz galda stāv tikai Red Bull cola. Iepriekšējā dienā esmu to izmēģinājis un atzinis par reti negaršīgu dzērienu, tāpēc tā virzienā pat neskatos. Otra opcija ir parastais Red Bull. Pirms sacensībām esmu teicis, ka to sacensībās nedzeršu, bet izmisis un pārkarsis cilvēks ir gatavs uz daudz kompromisiem – atcērtu bundžiņu un cītīgi dzeru.

Red Bull kolas vietā un ierastie apelsīni.

No kontrolpunkta iztūļājos pirmais un dodos pretī kāpumam. Tas ir tikai trīs kilometrus garš, tomēr 700 augstummetri, kas nāk komplektā, runā paši par sevi. Nezinu kāpēc, bet pēdējo kilometru pirms kāpuma, kas ved pa pilsētu, pārāk netrakoju, un tas ļauj Capell mani atkal noķert. Varbūt kāpumā gribas kompāniju un to es arī dabūju.

Kāpumu zinu ļoti labi, esmu to gājis kopā ar Leldi un zinu visas vietiņas, kur varēs paskriet. Tādu nav daudz. Pārsvarā ir ļoti stāva taka augšup, un mēs abi kāpjam klusējot. Izskatās, ka katalānis ir pilnībā atdevis iniciatīvu un, lai arī no manis neatpaliek, priekšā arī neraujas. Tas mainās pašās kāpuma beigās. Esam iznākuši uz grants ceļa un, lai arī stāvums šeit nav ļoti liels, es nolemju turpināt kāpšanu, bet Capell nolemj uzskriet. Pārsimts metru laikā zaudēju padaudz laika un kalna galā esošajā kontrolpunktā ierodos 20 sekundes pēc katalāņa.

Šafberga – Sanktgilhena 61km

Arī kontrolpunktā uzturos ilgāk. Sākumā esmu plānojis te paņemt kādu ekstra želeju, jo zinot, ka tādas kontrolpunktos būs, esmu paņēmis līdzi nedaudz mazāk kā ierasts, lai nav jānes lieks svars. Pie želejas netieku, jo, lai arī šeit tādas ir, vienīgā garša ir kolas / kofeīna un es esmu diezgan pārliecināts, ka vienīgais, pie kā es varu tikt, tādu apēdot, ir regulāri krūmu apmeklējumi. Padzeros Red Bull un sāku noskrējienu.

Tas nav sarežģīts un pārsvarā ved pa grants ceļu, bet pārāk labi man neskrienas. Jūtu, ka augsšstilbu labad nevajadzētu pārāk trakot un tāpēc skrienu nedaudz mierīgāk kā varētu. Piestāju arī pačurāt un kopumā tas noved pie tā, ka drīz Capell vairs neredzu. Nav jau tā, ka temps ir zems, bet tik vienkāršā noskrējienā noteikti ir jāskrien ātrāk par 4:15min/km. Ticis galā ar noskrējienu, esmu nonācis Volfganga ezera krastos. Vispirms mani sagaida neliels kāpums, no kura neko daudz neatceros, bet tad trase uz vairākiem kilometriem atkal ir līdzena. Šeit man neiet pārāk labi. Lai gan kilometru laiki uz taisnes nav traģiski un turas ap 4:30min/km, pašam liekas, ka pamatīgi sāku zaudēt ātrumu un nevilšus esmu sācis visu laiku skatīties atpakaļ, meklējot sekotājus. Vēl viena lieta, ko visu laiku vēroju, ir ezers. Tas mani vilina. Slīcināties netaisos, bet sāku satraukties par savu ķermeņa temperatūru. Lai arī visu rīta daļu gaisa temperatūra ir bijusi stabili virs 20 grādiem, tikai tagad, kad diena jau ir kārtīgi sākusies, es saprotu, ka karstums ir kļuvis par ļoti nopietnu faktoru, un viss, ko es vēlos, ir nopeldēties.

Sanktgilhenā nonāku diezgan samocīts. Pirms mirkļa, parādoties man aiz muguras, mani ir kārtīgi sabiedējušas divas stafetes komandas, un uz viņu fona es izskatos nožēlojami. Tomēr viss nav tik slikti kā izklausās. No japāņa ir izdevies nedaudz atrauties, un pārsvars ir četras minūtes, bet katalānis nav nemaz tik tālu priekšā, un no viņa atpalieku vien divas minūtes. Priekšā sekos trases grūtākais kāpums un tā varētu būt vieta, kura man varētu padoties.

Sanktgilhena – Arnika 67km

Tā nenotiek! Vispirms īsi pēc kontrolpunkta atrodu vietu, kur iebrist ezerā. Pilnībā sevi atsvaidzinu un turpinu jau krietni enerģiskāk. Trases grūtākais kāpums ir apmēram piecus kilometrus garš un sevī ietver gandrīz 1000 augstummetrus. Tā sākumdaļa ir ļoti stāva un trešdienā aizvadītajā treniņā es tur pāris reizes biju spiests apstāties, bet kalna augšējā daļa ir salīdzinoši vieglāka un vietām pat skrienama. Kāpuma pirmajai daļai pieeju konservatīvi un pārāk netrakoju. Pēc vājuma brīža ceļā uz iepriekšējo kontrolpunktu, esmu nedaudz zaudējis cerības uz pirmo vietu, bet zemāk nokristies negribu, tāpēc ir jābūt prātīgam. Pat ar visu to, ka esmu prātīgs, viegli nav. Treniņā šeit pārvietojos 8-10min/km robežās, bet tad es biju svaigs un azartisks. Tagad es esmu noguris un vienaldzīgs, un kilometru laiki grozās ap 12-13minūtēm.

Trases marķējumam pārāk nesekoju, jo esmu šo kāpumu jau reiz pieveicis, tomēr pamanu, ka vienā brīdī trase ved nedaudz savādāk, kā es veicu treniņā. Marķējums ir regulārs, tāpēc ne par ko neuztraucos un tam sekoju, taču pēc kāda mirkļa Suunto bļauj, ka esmu nost no trases. Paskatos un tiešām, pulkstenis rāda, ka trase iet citur un es esmu no tās strauji nogriezies. Šoreiz pulkstenim uzticos krietni vairāk kā marķējumam, jo vienreiz jau esmu piečakarēts, un pareizi vien daru. Sāku doties atpakaļ un drīz atklājas, ka vienā vietā marķējums ir sadalījies divos virzienos. Nekādu papildus norāžu nav, tāpēc sekoju tam marķējumam, kurš sakrīt ar manu pulksteni. Esmu šeit zaudējis vēl divas minūtes un nezinu, vai japānis nav man aizsteidzies garām, bet vēlāk izrādās, ka japānim šī vieta ir bijusi liktenīga, un viņa pulkstenis viņu nav izglābis. Apmaldījies un vēlāk diskvalificēts.

Turpinu kāpumu nu jau pareizajā virzienā. Kādā brīdī ir pienācis brīdis kārtējai želejai, bet sev par lielu pārsteigumu somā nevienu neatrodu. Tikai tad atceros, ka kolas želeju izbrāķēju, bet nākamajā atpūtas punktā par šo biju pilnīgi aizmirsis. Tā arī ir pēdējā reize, kad esmu kaut ko apēdis un zinot, ka līdz nākamajam kontrolpunktam ir vismaz vēl kāda pusstunda, sāku nedaudz panikot. Pavisam drīz sāku just enerģijas trūkumu un brīdī, kad pienāk kāpuma skrienamās daļas, es neesmu ne tuvu, lai varētu skriet.

Pēdējais kilometrs kāpumā ir gatavā elle. Lai arī kalna galā ir vēsāks, šeit nav nevienas vietiņas, kur noslēpties no saules. Papildus tam fonā lido organizatoru droni, ir redzami fotogrāfi un filmētāji. Man tāda uzmanība trasē nekad nav patikusi, it sevišķi brīdī, kad man ir jādomā par izdzīvošanu. Neesmu neko apēdis jau vairāk nekā stundu un ķermenim, kurš sacensībās ir pieradis uzņemt uzturu ik pa 30 minūtēm, tas ir liels trieciens. Ir sajūta, ka knapi spēju atraut kājas no zemes, lai noliktu nākamo soli un nepamet sajūta, ka lēnāk kustēties vairs nav iespējams. Kalna virsotnei burtiski pārveļos pāri. Atbalstītāji, kas kalna galā ir krietnā skaitā, mani nespēj iedvesmot, un vienīgais, kas mani interesē, ir nākamais kontrolpunkts, kurš man par laimi nav kalna galā, kur ir daudz cilvēku, bet dažus simtus metru tālāk, prom no acīm, kur ir tikai divas brīvprātīgās un uzklāts galds.

Arnika – Fušla 77km

Ieradies kontrolpunktā, pa taisno dodos uz soliņu un apsēžos. Nav domas par izstāšanos vai tamlīdzīgi, bet ir skaidrs, ka man ir nepieciešams kārtīgs restarts. Atrodu uz galda želejas un šoreiz īpaši pat nepētu, kāda garša ir piedāvājumā. Ēdu visu, kas ir piedāvājumā. Kārtīgi vairākas reizes sevi noleju ar ūdeni. Īpaši koncentrējos uz skaustu un rokām, jo šo vietu atdzesēšana atdzīvina visātrāk. Kārtīgi saēdos apelsīnus, izdzeru Red bull un tikai tad dodos prom. No Capell atpalieku jau 11 minūtes, bet no mājām esmu saņēmis ziņu, ka japānis ir diskvalificēts. Pārējie esot tālu, un tas mani nedaudz nomierina.

Sāku desmit kilometrus garo noskrējienu līdz kontrolpunktam, kur mani atkal sagaidīs Lelde. Drīz pēc kontrolpunkta atrodu sniegu, un tas ļoti ātri nonāk uz mana kakla starp somu un kreklu. Nākamās piecpadsmit minūtes ir dievīgas. Sniegs lēnām kūst, skriešana ir pa ēnu mežā un man izdodas atdzīvoties. Ātrums atkal ir atgriezies un dažos noskrējiena kilometros man atkal izdodas paskriet zem 4:00min/km. Lielajā kontrolpunktā ieskrienu krietni enerģiskāks kā iepriekšējā kontrolpunktā un ar prieku satieku Leldi.

Otrā elpa!

Fušla – Hofa 87km

Apsēžos uz galda un tieku kārtīgi noliets ar ūdeni un tieku pie kolas. Uzzinu, ka Capell joprojām ir priekšā vairāk kā desmit minūtes. Pats svarīgākais ir tas, ka man ir atgriezusies enerģija un, lai arī sūdzos par karstumu, esmu gatavs turpināt un par padošanos nedomāju. Nolemju, ka beidzot atdošu Leldei austiņas. Esmu noskrējis ar tām 80 kilometrus un tā arī neesmu tur neko sadzirdējis. Labi, tā nav. Ņemot vērā, ka austiņas ir iespraustas telefonā, kaut kāda statiska skaņa tur ir un mistiskā veidā es to esmu izbaudījis visu 80 kilometru garumā. Tagad gan tam jāmet miers, esmu paredzējis daudz laika pavadīt strautos.

Šoreiz tajā pašā pagriezienā, kur kļūdījos 30. kilometrā, aizskrienu tāpat, tikai šoreiz tas ir pareizi. Gar ezera krastu nav liels reljefs un man izdodas pārvietoties 4:30-5:00min/km robežās. Šeit man beidzot ir arī kompānija, jo esmu posmā, kur ir 60 kilometru veicēji. Ar viņiem man būs jāsadzīvo līdz finišam. Apdzīšana man vienmēr ir patikusi un izmantoju lēnākos skrējējus kā labu motivāciju. Ar ezera daļu tieku galā salīdzinoši veikli un drīz nonāku trases reversajā posmā. Šeit jau esmu bijis, tikai skrējis pretējā virzienā. Tagad lielākā atšķirība ir tā, ka es regulāri lecu strautos, lai atvēsinātos. 60km skrējēji uz mani skatās jokaini, bet zinu, ka tas man patiešām palīdz, jo kaut uz dažām minūtēm esmu svaigāks. Neskatoties uz to, nākamajā kontrolpunktā atkal ierodos nedaudz sakarsis un uz viļņa esošās sajūtas ir ievērojami noplakušas.

Hofa – Koppla 96km

Neskatoties uz to, kontrolpunktā mēģinu būt komunikabls un jautrs. Šeit ir arī duša. Iedodu savu telefonu paturēt kādam no brīvprātīgajiem, bet pats metos atvēsināties. Izcilas sajūtas un nepamet sajūta, ka tā varētu stāvēt mūžīgi. Red Bull, apelsīns un dodos tālāk.

Lielākā daļa no šī etapa ir reversajā posmā. Kas trases sākumā likās ātrs un viegls etaps, tagad liekas reti garlaicīgs posms. Trase pārsvarā ved pa zemes un asfalta ceļiem vai arī pāri pļavām. No saules nav kur glābties un acis, ja neskaita traktorus, arī nav īsti kam piesiet. Sāku uztraukties par savu spēju noturēt otro pozīciju, jo lēzenajos kāpumos knapi kustos un arī taisnēs skriešana kļūst arvien lēnāka. Tāpēc velku ārā telefonu un veru vaļā gps sekošanas interneta adresi. Capell man ir priekšā 1.5 kilometru, bet aiz muguras, 4 kilometru attālumā ir japānis. Nesaprotu, kā tas var būt, jo viņu taču diskvalificēja, bet te nu viņš ir. It kā jau tālu, bet pēc vairāk kā deviņdesmit kilometriem un atrodoties 30 grādu karstumā, manas spriestspējas nav ļoti augstas, tāpēc nedaudz satraucos, ka šādu pārsvaru būs grūti noturēt.

Mirkli pirms lēkšanas iekšā kārtējā strautā.

Pārvietošanās ir vienveidīga. Lēzenajos kāpumos eju, taisnēs mēģinu imitēt skriešanu, ieraugot strautu, lecu tajā iekšā, bet pēc tam mēģinu nožāvēt rokas, lai varētu tikt internetā un apskatītos, kā iet japānim. Kādā brīdī šāds režīms ir tā nogurdinājis, ka es nolemju apstāties, lai izkratītu apavos sakrājušos akmentiņus. Parasti ar tādiem niekiem nenodarbojos, bet šoreiz nolemju to izmantot kā atpūtas pauzi. Skaidrs, ka tik vienkārši tas nav. Paša sašņorētos dubultmezglus samudžinu vēl vairāk un tā rezultātā Inov8 šņores ir pilnībā samudžinājušās un es vairs tās nevaru ne atšņorēt, ne sašņorēt. Dusmās novelku apavus un izkratu visu, kas tur sakrājies, bet šņores sabāžu apavos. Skaidrs, ka tas tā nestrādā un pēc kāda kilometra stājos vēlreiz, lai kaut kā to visu risinātu, bet nekas nesanāk un atlikušo distanci veicu ar apavos sabakstītu mudžekli.

Šoreiz trases sadalīšanās vietā, kur sacensību sākumā gandrīz aizskrēju nepareizi, izvēlos pareizo virzienu un pavisam drīz jau esmu kontrolpunktā.

Koppla – Zalcburga 110km

Pirms starta man organizatori ir stāstījuši, ka šis būs ļoti skaists kāpums. Var jau būt, ka tā arī ir, bet realitātē karstums un kāpuma grūtības pakāpe to visu skaistumu atņem. Patiesībā, šis kāpums trases profilā neizskatās pārāk ļauns, bet, ņemot vērā, ka ir trases beigu daļa, viegli neiet. Telefonu nu jau gandrīz patstāvīgi turu rokās un ik pa laikam sekoju rezultātiem trasē. Tāda jauka nodarbe, ja vien nebūtu arī jāskrien. Ik pa laikam tieku pa kādiem 100m tuvāk Capell, bet tad atkal tos zaudēju un kopumā atstarpe paliek praktiski nemainīga. Vienīgais prieks, ka japānis sāk atpalikt un tagad kā trešo rāda vietējo skrējēju, kurš ir kādus 5-6 kilometrus aiz manis. Vajadzētu beigt šo spēlīti ar skatīšanos rezultātos un vienkārši finišēt, jo skaidrs, ka mani neviens neapdzīs, bet galva tam visam netic un tāpat ik pa laikam atskatos atpakaļ. Labāk būt drošam.

Skaistā kāpuma augšā. Pārkarsis jaunietis.

Ticis galā ar kāpumu, es sāku pēdējo noskrējienu. Patiesībā neko daudz no šī noskrējiena neatceros, bet ātrs neesmu bijis, līdz ar to domājams, ka nekas ļoti viegls tur nav bijis. Tālāk jau nonāku Zalcburgā. Trase izlīdzinās un atkal spēju skriet zem piecām minūtēm kilometrā. Ar to gan visi pārbaudījumi nav beigušies, jo pilsētas centrā ir kalns ar apmēram 200 augstummetriem. Pirms tā ir novietots kontrolpunkts. Tajā var dabūt tikai ūdeni, bet tas man it kā pietiek un ar vilšanos skrienu kontrolpunktam garām, jo apstāties gribētos, bet tāda objektīva iemesla tam nav. Pēdējais kalniņš pārsvarā ved augšā pa kāpnēm. It kā nekas ārkārtīgi grūts, bet karstums un trases kilometri mani ir pamatīgi nogurdinājuši un augšā kustos gaužām lēni. Te noteikti zaudēju vairākas minūtes, jo 12min/km šādam kāpumam nav labs sniegums, bet, lai arī izmisīgi visu laiku skatos atpakaļ, skaidrs, ka tur neviena nav, un pēdējo virsotni sasniedzu, joprojām esot otrajā pozīcijā.

Virsotne sniedz vēl vienu balvu. Karstuma vilnis visas dienas garumā ir licis nobriest pērkona negaisam un tas beidzot ir klāt, un es tieku atalgots ar vēsu lietutiņu. Būtu prasījies kādus piecdesmit kilometrus ātrāk, bet arī tagad nav slikti.

Noskrienu tos pašus 200m uz leju un atkal esmu pilsētā. Paskrienu garām strūklakai, par kuru esmu sapņojis jau kādas piecas stundas, bet tagad lietus deļ tā vairs nav aktuāla, tāpēc man nekas cits neatliek, kā šķērsot upi, ieskriet vecpilsētā un finišēt. Finišā mani sagaida Pau Capell, kurš ir finišējis kādas 10 minūtes pirms manis. Viens otru apsveicam ar labo startu un, lai arī neesam redzējušies jau daudzas stundas, man ir liels prieks, ka izdevās noturēties pietiekami tuvā attālumā, lai viņš nevarētu pilnībā atslābt, vēl esot trasē. Nākamais dalībnieks ir jāgaida 45 minūtes, kas nozīmē, ka beigu daļā man ir izdevies iekrāt labu pārsvaru.

Finiša emocijas.

Pēc

Uz Mozart 100 diez vai otrreiz došos. Neskatoties uz to, ka tas ir pasaules tūres posms, organizācija nebija ļoti augstā līmenī. Parasti saku, ka marķējuma lasīšana ir daļa no sacensības un dalībnieka atbildības, bet šoreiz pazaudētajās septiņās minūtēs gribas vairāk vainot organizatorus. Īpaši bēdīgs šajā sakarā noteikti bija japānis, kuram tā arī līdz finišam neviens nepateica, ka viņš ir diskvalificēts, un viņš ar paceltām rokām finišēja piektais.

Man bieži jautā, ko es saņemu balvās. Reti braucu uz sacensībām balvu dēļ, bet par otro vietu 110 kilometru skrējienā pasaules tūres ietvaros tomēr gribētos kaut ko vairāk par divām medaļām 1.5Eur vērtībā (grupā un kopvērtējumā), it sevišķi, ja apbalvošana ilgst 2 stundas.

Jāsaka, ka pēc neveiksmīgās pludmales sezonas, veiksmīgs starts Mozart 100 distancē bija ļoti svarīgs, jo skaidrs, ka pie neveiksmīgas pussezonas tu nevilšus sāc apšaubīt savas spējas. Tieši tāpēc ir liels prieks, ka izdevās būt konkurētspējīgam un turēties diezgan tuvā attālumā vienam no vadošajiem taku skrējējiem pasaulē. Skaidrs, ka šoreiz varēju arī uzvarēt, bet septiņas minūtes atstāju marķējumā, bet vēl kādas piecas līdz desmit minūtes atstāju uztura plānā. Skaidrs, ka daudz spēka paņēma karstums, bet tas bija faktors visiem, un es uzskatu, ka ar to kopumā tiku galā ļoti veiksmīgi. Bieži šādos laikapstākļos ir problēmas ar uztura uzņemšanu, bet man tādu nebija un Isostar želejas gāja iekšā griezdamās. Domāju, ka ļoti palīdzēja tas, ka pēdējās dienās pirms starta daudz lietoju šķidrumu un sevišķi tādu, kur ir klāt dažādas nepieciešamās mikrovielas. Neskatoties uz visām ķibelēm, kas bija trasē, ar rezultātu esmu ļoti apmierināts, jo iegūtie 873 punkti ir mans otrs visu laiku labākais rezultāts.