Montanejos Trail Tdm55K saulainajā Spānijā

Pirms septiņiem gadiem mana draudzene ar savu draugu pārcēlās dzīvot uz Valensiju Spānijā.  Toreiz man pirms dažiem mēnešiem bija piedzimis mans vecākais dēls, un es izteicu cerību, ka gan jau pēc gada aizbraukšu ciemos.  Taču gadi aizskrēja ātri un šī gada pavasarī attapos, ka vecākajam dēlam drīz jau būs septiņi gadi, bet es tā arī neesmu aizbraukusi ciemos uz Spāniju. Turklāt, lasot gardos noskrieniešu – kalniešu stāstus,  aizvien vairāk sāka gribēties iemēģināt kājas kādā kalnu skrējienā. Tā nu tika nolemts rudenī doties uz Spāniju, atlika vien izvēlēties skrējienu, jo skrējienu Spānijā ir nebeidzami daudz, tai pašā Valensijas reģionā notiek vairāki skrējieni katrās brīvdienās. Izvēle krita uz Montanejos trail Tdm55K (izrunā Montanehos), kam vienīgajam jau pavasarī bija zināms konkrēts datums un trases krāšņie dabasskati mani savaldzināja vienā acumirklī – skatoties bildes un video, trīsas pārskrēja un zināju, ka tas ir mans meklētais skrējiens.

Jau maija sākumā savā dzimšanas dienā aizvadīju pirmo kalnu treniņu Siguldā, līdz novembrim kopumā gan noskrēju tikai deviņus kalnu treniņus (Cēsu Eco trail un Lūša skrējienu ieskaitot), kā arī dažas reizes vēl pa Biķernieku un Šmerļa pampaciņiem. Visvairāk atmiņā palicis psiholoģiski grūtais Cēsu Eco treils, kurā karstums mani bendēja nost un jutos vīlusies par to, ka daudzos kalnos augšup gāju, nevis skrēju, tāpat  Lūša skrējiens, kas psiholoģiski bija daudz vieglāks un manī izsauca nebeidzamu sajūsmu par skaistajiem skatiem, kā arī aizraujošais koptreniņš ar Veipaskundzīti Siguldā, kad pirmo reizi skrēju ar lukturi tumsā caur dziļu miglu, kas bija fiziski sataustāma un slāpēja luktura gaismu.

Pateicoties savas motivātores Jekaterinas atbalstam 30. augustā es sadūšojos noskriet 2.  Baspēdu ultra maratonu, kurā pavisam  lēnā garā treniņu režīmā gandrīz par visu naudu tiku  līdz finišam un ieguvu pārliecību, ka, ja vajadzētu, varētu skriet arī vēl tālāk un ilgāk. Septembrī noskrēju Valmierā savu otro maratonu, saglabājot komforta sajūtu visā distancē, un pēc tam jutos jau diezgan gatava Montanejos skrējienam.

Tad nāca pēdējais kalnu treniņš Siguldā 1. oktobrī, kurā es pamanījos nedaudz sastiept saiti zem kreisās kājas ceļa. Dalība ar apārstētu kāju Siguldas pusmaratonā izrādījās liela kļūda. Oktobris pagāja ar lielām šaubām par savu spēju noskriet Montanejos un ar milzīgu centību savest kāju kārtībā – rullēšanās ar putu rulli, tauksaknes ziede, vingrojumi, riteņbraukšana, bet skriets tika pavisam maz. Viss liekas sadzijis, bet sparīgi minoties ar velo sāk kaut kas nesāpīgi klikšķēt bez skaņas ceļa aizmugurē. Dienu pirms braukšanas uz Spāniju krītu izmisumā, liekas, ka būs jāstājas laukā, jo teipotājs, pie kura devos drošības pēc noteipoties, ieminas, ka varbūt arī klikšķis liecina par (ie)plēstu laterālo menisku. Tiku nobrīdināta, ka pie asu sāpju sākšanās jābeidz skriet. Tā nu man priekšplānā izvirzījās plāns par izstāšanos.

Pienāca izbraukšanas diena.  Lidojumā uz Barselonu acis mieloju ar Insbrukas sniegotajām virsotnēm. Barselonā ar visu savu lielo bagāžu novazājos 9 km, apskatot Gotikas kvartālu un Baziliku, Valensijā ierodos pusnaktī, kur draugi mani sagaidīja ar milzīgu sirsnību un sākās mans pirmais bezbērnu atvaļinājums pēdējo septiņu gadu laikā.

Nākamajā rītā tieku aizvesta izņemt sacensību numuru, pēc tam draugi man piešķir milzīgu suni un iesaka izskriet pa Valensijas „upi”, sen izzuvušas upes gultnē ierīkotu parku, jo „tur visi skrienot”.  Un patiešām, skrējēju tur nebija mazāk kā vienā otrā Latvijas sacensību skrējienā. Turklāt visi tik ātri un nopietni, taču man pulss no karstuma (virs 20 grādiem) kāpj debesīs un es skrienu, cik lēnu vien iespējams, sajuzdamās pati lēnākā skrējēja visā Spānijā. Skrējiena vidū man pēkšni uzkrīt tāds bads, ka likās, ka tūlīt saļimšu, atcerējos, ka pēdējās divas dienas ēsts gaužām maz, galīgi ne tā kā ogļhidrātu uzlādes dienās pienāktos. Uztaustu somā vienu vienīgu eiro un uzsāku kolas medības. Bāros kola maksā dārgāk un spēku kļūst aizvien mazāk, bet tad man noveicas – pārtikas veikals! Atradu Fantas bundžiņu un pie veikala durvīm vienā rāvienā iztukšoju. Atgriezās spēki un pulss nokritās par 10 sitieniem. Mājās es nekaunīgi pieprasu makaronus un viss vakars paiet ēdot un ēdot, jo organismā iestājies totāls bads.  Jokoju pie sevis, ka gan jau būs skrējienā tāpat jāstājas ārā, taču drošības pēc jāpēd, ja nu tomēr jāfinišē.

Skrējiena organizatori bija solījuši mani aizvest dienu pirms skrējiena uz Montanejos, kas atrodas stundas attālumā no Valensijas. Taču līdz pat vakaram organizatori ne zvana, ne atbild uz vēstulēm, ko es skaidroju ar pirmsacensību organizēšanas drudzi. Mani draugi gan sāk satraukties, vai tikai neesmu „uzmesta”, tāpēc ņem situāciju savā varā –  draudzenes draugs „uzlauž” skrējiena mājas lapu, lai dabūtu mājas lapas reģistratora Hektora telefonu, bet draudzene perfektā spāņu valodā sazvana organizatoru, kurš taisnojas, ka esot lielā stresā un skrējienā ar organizēšanu, bet cits Hektors mani paņemšot līdzi uz Montanejos.  Nākamajā dienā draugi aizved mani uz satikšanās punktu, kur gaidam vismaz 30 minūtes, šai laikā organizators telefonu neceļ un nekādu brīdinājumu par kavēšanos arī nedod. Kad esam gandrīz zaudējuši cerības kādu sagaidīt, tomēr ierodas Hektors un brauciens sākas.

Izrādās, ka šis Hektors ir pats galvenais skrējiena organizators. Ceļš paiet sarunās par skriešanu Spānijā un Latvijā, kalnu un klimatu salīdzināšanu. Hektors apgalvo, ka Montanejos kalni nav nekas īpašs, salīdzinot ar Sierra Nevada vai Alpiem. Taču man katrs kalns, ko redzam pa ceļam, liekas fantastisks, jo kalnos nekad iepriekš neesmu bijusi (ja neskaitās izkāpšanu kalnos uz 5 minūtēm skolas ekskursijas laikā pirms padsmit gadiem). Montanejos viņš man parāda pirmās takas sākumu, un tieku izlaista pie viesnīcas, kurā pēc reģistrēšanās mans pirmais jautājums ir par pusdienām, jo man atkal sācies bads. Izrādās, ka līdz pusdienām jāgaida pusotra stunda, kuru es pavadu guļot – ko citu dara, ja bads atkal tāds, ka kājas trīc.

Viesmīlis angliski runā gaužām maz, bet vismaz saprot, ka es vēlos maltīti bez gaļas. Man tiek atnesta paella (kaut kas līdzīgs veģetāram risotto) un maize. Ļoti apzinīgi izdzeru litru Montanejos avota ūdeni. Apriju visu ēdamo, visu maizes groziņa saturu un lūdzu kafiju, bet viesmīlis izskatās sašutis – jau tagad kafiju? Izrādās, ka man speciāli uzcepta zivs. Tā man par lielu pārsteigumu pēc rīsiem jāēd zivs ar frī kartupeļiem un atkal jau groziņš ar bagetēm, kuru šoreiz pilnībā nespēju iztukšot. Un pēc tam panna cota ar kafiju. Pēc tādas ēdienreizes es jutos pamatīgi uzlādējusies rītdienas kalnu ultrai un saprotu, ka kalnos šodien spēšu tikai pastaigāt, bet ne paskriet.

Izeju caur skaistajai kalnu pilsētiņai un sāku kāpt nākamās dienas trases pirmajā kalnā. Nopriecājos par labi pamanāmajām marķējuma zīmēm, kas teju vai pašas izstaroja gaismu.

Jūtu, ka no augstuma metriem pulss kāpj debesīs – 170-180 pat bez visas skriešanas. Hmmm… vajadzēja tomēr braukt ātrāk uz šejieni un adaptēties, bet nu vairs neko. Sāk negaidīti iesāpēties kāja, un man paliek skumji, skaidrs, ka rīt es ar šādu kāju 55 km nenoskriešu. Mazliet gan ceru, ka sāpes ir stresa izsauktas, taču sajūta absolūti nolemta. Tai pat laikā, skati apkārt tik fantastiski, nospriežu, ka, pat, ja rīt izstāšos, ir pasakaini  te atrasties un kaut vai pastaigāties. Nolemju izbaudīt sacensībās katru metru, kas man būs atvēlēts.

Pēc pastaigas nopērku kruasānus ar pūdercukuru (tie tiek tirgoti uz svara par smiekla naudu), kolu un drošības pēc uzlādējos nākamās dienas skrējienam. Vakars paiet diezgan vientulīgi un stresaini neziņā par to, kā rīt darīt, kad stāties arā un tā. Drošības pēc iedzeru ibumetīnu, jo kalnos taču tā kāja bija iesāpējusies.  Ap deviņiem jau dodos pie miera (galu galā dažas iepriekšējās naktis gulēts vien pa nedaudzām stundām) un lūdzu Dievu, lai, ja tas ir Viņa labais prāts, lai Viņš dara tā, ka es varu skriet rīt bez sāpēm un finišēt. Pēc tam nomierinos – kā nu rīt būs, tā arī būs labi.

No rīta mostos pēc sešiem ar milzīgu slinkuma sajūtu, liekas, ka labprātāk varētu palikt gulēt. Bet ko es teikšu saviem noskrieniešu draugiem par šādu nobastošanu, nē, ir tomēr jāceļas, ja reiz esmu atbraukusi. Atceros, ka vakarā esmu aizmirsusi par briefingu manas distances skrējējiem, taču nekas, tāpat es no spāņu valodas neko nesaprotu. Apēdu savu vakarā aplieto rīsu putru, izdzeru auksto espresso, piepildu dzeršanas somu, kuras ieplīsušais korķītis pirms došanās laukā nolej somu un vējjaku, un dodos uz starta laukumu. Konstatēju, ka man nekas nesāp, jūtos labi izgulējusies (gan stipri nopampusi) un vispār rīts ir brīnišķīgs. Varētu bezmaz vai skriet līdz finišam.

Starta pulcēšanās Plaza de España, kur sajūtos pārāk gaišmataina, tuklāt viena no pavisam nedaudzām sievietēm, šķiet, ka citi uzlūko mani ar nelielu izbrīnu, ko es te daru. Bet visumā spāņi ir ļoti pieklājīgi un nedaudz pat kautrīgi, neviens līdz startam pat nemēģina mani uzrunāt, un tā nu es tur viena pa starta zonu maisos.  Visi tādi briesmīgi nopietni un satraukti, tas satraukums lipīgs.

8 minūtes pirms starta es ieslēdzu garminu, taču tas nespēj pieslēgties satelītiem (tas nekas, ka vakar jau te klaiņojis), paprasa man, vai es pēdējā laikā esmu noskrējusi 100 jūdzes, uz ko es nezinu, ko atbildēt, jo garmins ir aizlienēts no  Jekaterinas un nevar jau zināt, cik viņa noskrējusi.  Pirms starta episkas mūzikas pavadījumā tiek kaut kas skaļi un ātri kliegts spāniski un pēc tam skaitītas sekundes un aiziet, sākas skrējiens pa Montanejos ieliņām. Jūtos ļoti pacilāta. Pēc pāris kilometriem, tuvojoties kalniem, garmins beidzot arī sameklējis satelītus. Kāds gados vecāks spānis mēģina uzsākt sarunu, taču apjaušot, ka es spāniski nerunāju, veikli aizmanās prom, jo retais spānis spēj sarunāties angliski.  Cenšos kustēties lēnām, kāju saudzējošā režīmā, taču nevēlos palikt pati pēdējā, ļoti ceru, ka izdosies finišēt kaut vai pirmpēdējai. Apjaušu, ka manī vairs nav  bažu par to, ka varētu nākties izstāties, nekas nesāp un vienkārši zinu, ka es pilnīgi noteikti finišēšu.

Ar patīkamu pārsteigumu konstatēju, ka arī spāņi ir cilvēki un augšup jau pirmajā kalnā kāpj, nevis skrien, tāpēc kāpju arī es, jo diena priekšā gara taču un nav ko priekšlaikus sabeigt kāju. Pulss pirmajā kalnā ir absolūti vājprātīgs – pie 180, lai gan noguruma nav. Atkal augstums uz mani iedarbojas. Patiesībā normālu „Latvijas pulsu” es atguvu tikai pēdējās trīs stundās, kad beidzot adaptējos pie augstuma metriem, kas gan salīdzinoši ar Monblānu tiešām nebija nekādi lielie (augstākais punkts tuvu pie 1000 m virs jūras līmeņa, augstuma starpība 2400 m).

Ķeros astē kādai jautrai kompānijai, kas virzās acīmredzami relaksēti, nestresojot par finiša laiku. Pirms pirmā kalna virsotnes pievarēšanas (priekšā stāvs kāpums ar dažiem rāpšanās elementiem), kāds puisis žēlabainā balsī skaļi iebļaujas: Kilian!! Kilian, pagaidi mani!! Nu tā vismaz man likās, jo spāniski es nekā nesaprotu. Pārējiem (un man arī), tas likās varen smieklīgi. Vēlāk arī pirms citiem kāpumiem viņš sauca Kilianu, vienu reizi izpleta rokas un izrādīja gatavību ķert, ja nu Kilians kristu lejup.

Kompānija mani laipni aicināja pievienoties foto pauzēs un vienīgā kompānijas meitene tika deleģēta ar mani runāties, jo tikai viņa kaut cik spēja runāt angliski. Pastāstīju, ka nāku no plakanas zemes ar augstāko punktu nedaudz virs 300 metriem un ka esmu pirmo reizi kalnos, par ko spāņi riktīgi sasmējās un bija neizpratnē, kur tad es trenējos priekš šī skrējiena.

Skati elpu aizraujoši, skrienu un pastāvīgi sajūsminos, nespēju noticēt, ka es tiešām varu būt te klātesoša.

Pēc pirmā pusmaratona jūtos vēl gaužām svaiga, secinu, ka vēl vienu noskriet varētu itin mierīgi.

Taciņas lejup patīkami skrienamas, ne tā kā Siguldas tenterēšana. Turklāt trasi veido tikai četri palieli kāpumi un kritumi, nevis kā Siguldā – visu laiku augšā un lejā (vismaz tādas ir manas atmiņas no pagājušā gada 34 km trases).  Ja augšā es no jautrās spāņu kompānijas sākumā atpalieku, jo pulss velk pie zemes, tad lejup pārliecinoši skrienu tiem garām. Spāņi varen uzjautrinās ikreiz, kad es paskrienu tiem garām, pieminot mani kā  „Senjora Latvija”.  Regulāri stājos, lai fotografētu, tomēr cenšos sevi disciplinēt un nedarīt to pārāk bieži, jo apkārt tāds skaistums, ka varētu fotografēt nepārtraukti. Trase vijas apkārt Montanejos ezeram un cauri divām nelielām pilsētiņām. Domāju, ka fočēšana un pļāpāšana dzeršanas punktos man kādu stundu laikam pielika pie kontrollaika.  Biju patiešām ļoti relaksēta visu trasi.

Ēšanas punkti ir lieliski, pieejami gan svaigi ananāsi, gan vietējo augļu marmelāde, bio banāni, naturālie batoniņi, ūdens, kola utt. Ēdu kārtīgi katrā punktā un vēl pa starpu tiem savu līdzpaņemto (sāļos salmiņus, melno šokolāni, gotiņkončas) un pirmo reizi garajā skrējienā man nestreiko vēders  (drošības pēc gan iedzēru no rīta zāles pret vēdera distresu, taču Latvijā tās mani ir pievīlušas). Katrā punktā jāreģistrē čips kontrolpunktā, līdzīgi kā orientēšanās sacesībās (nevar arī finišā ar spurtu ieskriet).

Tuvojoties 30 km starpkontrolei pēc aptuveni 4 h un 20 min., es konstatēju, ka esmu tur gandrīz divas stundas pirms kontrollaika, man nekas nesāp un noguruma nav vispār. Priecīga aizrakstu to saviem draugiem Valensijā, kas plāno, cikos mani gaidīt finišā, kā arī vīram uz Latviju.

Visos dzeršanas punktos  sajūsmināta runājos ar katru, kas izrāda interesi ar mani runāt angliski – par to, ka esmu pirmo reizi kalnos, cik esmu laimīga un ka šis ir mans lieliskākais skrējiens. Cilvēki izskatās mazliet pārsteigti, taču iepriecināti. 35. kilometra kontrolpunktā satieku Hektoru, kurš mani veda uz Montanejos. Nopriecājos, ka esmu viņu atpazinusi (man ir slikta atmiņa uz sejām) un metos tā slavēt skrējienu, ka viņš pilnīgi apmulst.

Gaidu, kad pienāks siena, taču siena nenāk (un tā arī nepienāca), nav neviena psiholoģiski smaga momenta (man tie ir bijuši lielāki vai mazāki visās sacensībās). Pirms 40. kilometra jūtos itin kā būtu sarijusies duracell baterijas, sajūta, ka varētu skriet un skriet, sāku pirms lēzenajiem kalniņiem īpaši vairs nebremzēt ar iešanu, bet skriet augšup. Apdzenu kādu vīrieti, kurš iet nodurtu galvu. Tas liekas savādi, ka tā var iet ar nodurtu galvu tik skaistā vietā, bet , jā, viņi jau pieraduši pie šādiem skatiem.  Jūtos uzlādējusies no kalniem, jūtos tik dabiski un iederīgi šai vidē, ka apsveru te palikt uz dzīvi.  Pateicos Dievam par to, ka viņš radījis tik skaistu pasauli, tik skaistu zemi, ka devis man spēju skriet, ļāvis man te būt un to visu redzēt.

Spānijas saule mani nekarsē, bet silda, tas arī pārsteigums, biju rēķinājusies, ka karstums atņems spēkus, taču tā nav – tīksminos par siltumu un sausajām takām. Varbūt nopelns ir arī foršajam Cēsu eco trail kreklam ar SPF filtriem.

41. kilometra dzirdināšanās punktā viens no organizatoriem, kurš esot vakardien atbrīvojis trasi no kritušiem kokiem,  jau zina, ka es esmu tā meitene no Latvijas, kas pirmo reizi kalnos (to viņam pastāstījis Hektors). Viņš man pastāsta, kas mani sagaida atlikušajā trases daļā, būšot stāvs kāpums uz augšu un uz leju, bet man liekas, ka tas nieks vien ir. Kurš tad nevar noskriet 14 kilometrus, vai ne?

Jautrās spāņu kompānijas meitene ar diviem puišiem mani panākuši šajā punktā. Man jautā, kā es jūtos un izskatās pārsteigta par manu sajūsmināto „great!”. No viņu kompānijas viens puisis ir izstājies, kājas sākušas streikot. Dodos prom ar domām par drīzu finišu un cerot, ka es šo kompāniju vairs sev garam nelaidīšu, jo negribas būt pēdējai (esmu pārliecināta, ka aiz manis ir vien daži skrējēji). Taču savā eiforijā es lejup pa kalnu nepamanu pagriezienu un noskrienu lieku kilometru, kuru vairs nespēju iedzīt. Lai arī vēl aizvien nogurums mani nav pārņēmis, piefiksēju, ka kājas kustas aizvien lēnāk un lēnāk, nu jau arī lejup vidējais temps līdzinās iešanas tempam, lai gan it kā skrienu taču. Tai pat laikā sajūta, ka varētu tā lēnām noskriet vēl kādus trīsdesmit kilometrus. Pēdējā dzeršanas punktā 50.5 kilometrā čehu apmaiņas studente man stāsta, ka pēdējos kilometros mani sagaida paši iespaidīgākie skati, kam man grūti noticēt – nu nevar būt vēl iespaidīgāk, viņa noteikti nav izskrējusi visu trasi.

Taču pēc pāris kilometriem kārtējo reizi tieku satriekta ar krāšņiem skatiem – sajūta, ka es atrodos kādā kanjonā kaut kur Amerikā. Telefona baterijas pēdējie procenti  tiek patērēti fotografējot. Uz finišu taču nav jāsteidzas, jāsteidzas ir iemūžināt šo skaistumu. Diemžēl vēlāk ar vilšanos konstatēju, ka bildēs ne uz pusi nav redzama tā grandiozitāte, kuru redzēju.

Taciņa kārtējo reizi vijas gar pašu kraujas malu, ceļš akmeņains, uzmanība nedrīkst atslābt ne mirkli – jūtu, ka gravitācija un vieglais vējiņš liek man neviļus ik pa laikam liekties uz kraujas pusi, nebūtu jauki arī paslīdēt uz kāda akmens, jo tad bez variantiem ātri lejā tiktu. Vispār parasti man ir bail no augstuma, taču šeit kalnos baiļu nav nemaz. Prieks, ka arī minimālās Vivobarefoot Neo Trail  kurpes nepieviļ, stingri tur mani uz zemes, tikai akmeņainais pamats pēdas pamatīgi un brīžiem diezgan sāpīgi masē.

Nu jau taka pāriet asfaltā un es tuvojos Montanejos un finišam. Pa priekšu lēnā gaitā pļāpādami iet trīs puiši, nevaru saprast, vai tie ir jau finišējuši, vai dodas uz finišu (laikam tomēr devās finišēt), es tiem paskrienu garām, viņi kaut ko spāniski uzsauc un applaudē. Dodos iekšā pilsētā un cenšos sakopot spēkus finiša spurtam. Ielas patukšas, visi cilvēki šķiet koncentrējušies finiša zonā, kas ir drīz pēc asa pagrieziena. Pirms pagrieziena mani pamana bērni, kas sāk plaudēt un dod ziņu citiem, ka tuvojas finišētājs. Pēdējais posms aiz līkuma ir pilns ar atbalstītājiem, tie sēž bāru āra krēslos un plaudē,  kāds kaut ko skaļi kliedz mikrofonā par manu finišēšanu, fonā pamanu savus draugus ar abiem viņu suņiem un tad jau finišs ar strauju bremzēšanu un čipa pielikšanu finiša kontrolpunktam. 9:24:30. Nav jau nekas, ar ko lepoties un noteikti arī ātrāk būtu varējusi, toties izdevās izbaudīt skrējienu, dabu un endorfīnus pilnībā, nezaudējot komfortu.  Izrādās, ka aiz manis ir vēl kādi 13 skrējēji un kādi 14 izstājušies, tātad tomēr neesmu es pati švakākā un lēnākā no visiem dalībniekiem, par to nedaudz gandarījums, protams. Saņemu finišētāja krekliņu ar kalnu kazu (krekliņu veiksmīgi aizmirsu pie draugiem Valensijā un viņi sola neatdot, kamēr es neatbraukšu pati pakaļ) un finišētāja krūzīti, aukstuma gēlu kājām un kaut kādu uzmundrinošo dzērienu, izdruku ar saviem kontrolpunktu laikiem, virtuālu 1 UTMB punktu un dodos pie bagātīgi klāta našķu galda. Pēc tam fotografēšanās, suņu peldināšana upē, brauciens mājup un finiša svinēšana ar gardām veģetārām vakariņām un Valensijas vīnu.

Rezumē – Spānijā skriet ir fantastiski! Jāpiekrīt Montanejos skrējiena mājas lapā rakstītajam, ka šis bija ļoti piemērots skrējiens pirmajai kalnu ultrai, jo kāpumi nebija briesmīgi smagi, tehniski un morāli pazemojoši, pat man skrējās viegli (nesprotu, kur tie 2400 m savācās, bet jātic jau ir, jo ITRA mērījusi), laikapstākļi ideāli, skati pasakaini un augstuma metri pietiekami, lai nesakautu, bet gribētos vēl. Endorfīnu superlādiņš un plakanās zemes iedzīvotāja apreibināšanās kalnos garantēta. Turklāt piedzīvoju to, par ko biju dzirdējusi citus skrējējus stāstām, ka reizēm, kad liekas, ka viss būs galīgi slikti, var pēkšņi noskriet visvieglāk un labāk. Skaidri izjutu, ka manas distances ir garās un ilgās, kurās var pazust un kuras var izbaudīt bez steigas. Tagad viens no maniem nākamā  gada  lolojumiem  ir Cēsu eco trail garākā distance, nu gribas man to smuko kreklu Latvijas  karoga krāsās.

Nākamajā dienā sajūtos kā koka klucis Konstantīns, taču sāp tikai muskuļi, saites un ceļi jūtas lieliski, arī „plēstais menisks” nejūtas sliktāk kā pirms skrējiena. Man ir šausmīgas lomkas pēc kalniem, acīmredzot, Lielais kalnu āķis (kā to nodēvēja IlzeFM) ir iecirties un tā pamatīgi. Mēs dodamies izbraukt no Valensijas. Pierunāju draugus, ka man ir jāuzkāpj Calpes Ifach klintī kā to ieteica Shahs, puiši man pievienojas, rezultātā neslikta pienkābju izdzenāšana sanāca, tikai džinsas varbūt tomēr nebija piemērotākais apģērba gabals, lai rāptos pa klintīm. Kāpjot klintī atkal sajūtos tik labi, kalni laikam ir mana jaunā stihija.

Pēdējā dienā pirms aizbraukšanas dodamies ar suņiem pusstundas brauciena attālumā no Valensijas pastaigā pa kalnu dabas taku aiz mandarīnu laukiem.  Atvadīšanās no kalniem, un vienojamies, ka pēc pāris gadiem es atgriezīšos ar visu ģimeni un ar plāniem noskriet kaut ko Sierra Nevada kalnos.