Mēneša skrējējs. Vančuks

Kad vēl spriedām par jūlija skrējēju, tika aprunāti arī kandidāti augustam un neviens neieminējās un neiedomājās par viņu. Bet mēnesim beidzoties darbi runā paši par sevi – iesākumā karstajā Kuldīgā, kad daudzi citi mocījās mirdami, viņš izskrien personīgo rekordu pusītē (1:27:46) un pēc 11 dienām jau stāv Ultra-Trail du Mont-Blanc® TDS distances (119 km garumā un 7250 m augstumā) startā. Finišā viņš nonāk pēc nepilnas diennakts un ir 161. no vairāk kā 1200 finišējušajiem (startēja 1809 dalībnieki). Domājat, ka tagad pienāktos pelnīta atpūta, guļot gaisā saslietām kājām? Nekā nebija – pēc divām dienām viņš jau skrien 3.Baltijas Baso pēdu ultramaratona 53 km garajā distancē, kuru pieveic kā piektais pēc 4 stundām un 8 minūtēm. Mēs sakām, ka tas ir traki, bet vispār jau viņš izklausās gaužām prātīgs, un par to liekam mēneša skrējēja kroni galvā Edgaram Vanteram jeb Vančukam. 

• Vančuks
• sāka skriet - 12/03/2012
• noskrieti - 6957 km, laiks - 743:09:05 h
• labākais maratons - 3:19:15 (Edinburgas maratons - 31/05/2015)
• 2024. gadā noskrieti 36.9 km
• vidēji šogad 1.1 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 10.6 km

Sapārot Monblāna TDS distanci un Baspēdu ultramaratonu bija spontāna ideja vai arī to darīt biji izlēmis jau laicīgi? 

Ideja radās tad, kad tika izziņots Baso pēdu ultramaratona datums. Nedaudz saskumu, ka jau trešo gadu dēļ Šamonī apmeklējuma nevarēšu piedalīties šajā pasākumā. Tomēr, zinot ka TDS starts ir trešdienā, bet baskāji skries sestdienā, galvā iešāvās doma, ka var taču paspēt atbraukt un piedalīties. Zināju, ka Dacei (kura arī bija nolēmusi piedalīties TDSā) viens no gada plāniem ir Kefīra kauss, un viņai izlaist Baspēdu maratonu, nozīmētu pamatīgu robu kopvērtējumā, kādā no Teikas ziemas koptreniņiem piedāvāju šādu variantu. Sākumā varbūt tas arī neizklausījās nopietni, bet laiks gāja, un ideja realizējās.

Kā organisms reaģēja uz šāda veida atjaunošanos?

Ja runā par to, kā organisms jutās Baspēdu maratona starta dienā, tad pārsteidzoši, ka nekas īpaši nesāpēja, un arī vispārēji nemaz tik iztukšots nebiju. Ļoti palīdzēja lielais pavējš, kas mums bija līdz Kolkai. Tā jau pašā sākumā bez lielas piepūles tika iegūts labs skriešanas ritms, atlika tik izturēt un neatlaist. Nākamajā nedēļā gan jutos pamatīgi iztukšots, un uz skriešanu galīgi nevilka.

Kādas izjūtas TDS distancē? Vai vari tās salīdzināt ar pagājušā gada CCC? Nākamgad būs pilnā distance?

Uzskatu, ka šogad biju pietiekami labi sagatavojies gan fiziski, gan galvenais – morāli. Iztiku bez lieka stresa un satraukuma un ar pārliecību par finišu braucu uz turieni.

Pērn nebija lielas saprašanas, kā distancē veiksies, vai pietiks spēka, kā kalnos kāpsies. Un diezgan loģiski, ka ap 85. km pienāca lielais lūziens.

Šogad salīdzinoši bija vieglāk. Tika ņemta vērā pērnā pieredze, padomi no citu gadu TDS finišētājiem, īpašais paldies Matīsam un Laimonim. Pēc viņu stāstiem daži lielie kāpumi nekas traks nelikās, drīzāk izaicinājums viņos ātrāk uzkāpt. Ja mērķis ir cīnīties par kādām konkrētām vietām, tad pareizs ir Laimoņa padoms, ka ēdināšanas punktos nevajag lieki uzkavēties. Ātri jāpaķer kaut kas, jāsapilda sistēma un jāturpina kustēties. Daudzi konkurenti tika šādi apdzīti. Ir gan lieta, kur vēl var augt un tie ir noskrējieni. Daudzi no tiem, kurus apdzinu kāpjot kalnā vai skrienot līdzenumā, noskrējienos skaisti un šķietami viegli paskrēja garām. Nesanāk man tik ātri šī lieta. Un cik esmu lasījis un dzirdējis no citiem, ne es vienīgais tāds. Pie visa šī gan gribu piebilst, ka šī gada TDS varēja izvērsties ne tik veiksmīgi. Un te lielum lielais paldies Lailai Plakanei, kas distancē sateipoja manu jau startā neveiksmīgi pastieptu pēdu. Biju izlēmis izstāties un braukt atpakaļ nākamgad, bet Laila bija īstajā vietā un laikā, lai atgrieztu mani trasē.

Nākamā gada pilnajai distancei noteikti domāju pieteikties. Un tad jau viss būs izlozes rokās. Patīk man tur un gribas atgriezties arī galveno distanci pieveikt.

Šogad bez jau minētā tavā kontā ir Rīga – Valmiera, Cēsu Eco Trails, Bikstu koptreniņš, Stirnu buka posmi. Esi nolēmis koncentrēties uz kalnu ultrām?

Nezinu vai to var nosaukt par koncentrēšanos uz kalnu ultrām, bet pavisam noteikti taku skrējieni man pie sirds iet daudz vairāk nekā šoseja. Izmantojot izdevību – liels paldies Vilmāram & Co un Rimantam & Co par viņu pasākumiem. Dotajā periodā ir sajūta, ka reizi gadā atvaļinājumu gribētos pavadīt aktīvi, noskrienot kādu ārzemju kalnu ultru. Bet vairāk gan ne. Negribētos to sajūtu, kad sākas kaut kādas “dejas ar grābekļiem” un tamlīdzīgas izjūtas (agri vai vēl gan jau ka tāpat būs). Ir liela iespēja, ka pirmajā gadā UTMB izloze nebūs vēlīga, tāpēc uz nākamo gadu šķiet ieplānošu Kanāriju salu apmeklējumu. Noskrien.lv publika jau daudz kur bijusi un ir daudz atsauksmju. Spēj tik izvēlēties.

Kas/cik ir jānoskrien, lai saprastu savas varēšanas robežas?

Domāju, ka katram tas ir individuāli, bet, ja runāju par sevi, tad gandrīz viss ir darīts pakāpeniski. Kā tagad atceros pirmo pasēdēšanu ar noskrieniešiem, kurā, kad vēl šeit bija spēle “Apkārt pasaulei”, satikās Aivars703 komandas pārstāvji, un spilgti atmiņā palika Aivara ieteikums vispirms noskriet 10-15 pusmaratonus un tikai tad skriet maratonu. Tā arī darīju. Pirmo maratonu savukārt skrēju ar domu, lai pārbaudītos pirms debijas Siguldas Kalnu maratona garākajā distancē, kuru gan tajā gadā vēl negribēju skriet. Bet daži labi iebilda, ka nav diža atšķirība starp 33 km vai 55 km. Pirms Rīga – Valmiera savukārt bija testa skrējiens Vecgada vakarā Igaunijā un Bikstu koptreniņš. Tā arī, pakāpeniski audzējot vienā reizē pieveikto kilometru skaitu, tā varēšanas robeža pieaug un pieaug. Spartatlonu vai piemēram pilno Laulasmā es nevaru un negribu pieveikt, bet jau tagad domāju, ka Monblāna pilnā distance ir pa spēkam.

Tavā skriešanas karjeras 4. sezonā krituši arī personīgie rekordi gan pusītē, gan maratonā. Esi ko mainījis treniņu procesā?

Varbūt pēdējā gadā nopietnāk attiecos pret skriešanu. It sevišķi tas attiecas uz pērno ziemu. Kad biju izlēmis startēt skrējienā Rīga – Valmiera, bija skaidrs, ka pa ziemu slinkot nevarēs un kilometri būs jākrāj. Tāpēc, šķiet, izlaidu tik dažus SSV koptreniņus. Un arī bez tiem ziemā laikam ir ielikta labāka bāze nekā iepriekš. Ir man arī skriešanas treniņu konsultants, kam lūdzu ziemas mēnešiem sastādīt kaut kādu programmu. Ar tās veikšanu gan gāja slikti, jo vai nu slimoju, vai citu iemeslu dēļ tā arī sakarīgi neizpildīju neko, tā ka speciāli pēc plāna arī neko neesmu darījis. Pašam liekas, ka galvenais iemesls, kāpēc sanāk šogad ātrāk paskriet, ir tas, ka gandrīz katru nedēļas nogali ir sacensības, un, kā jau kāds te ir teicis, labākais treniņš ir sacensības. Vēl varbūt iemesls ir tāds, ka nepārspīlēju ar kilometrāžu un labāk vairāk atjaunojos nekā pārspīlēju ar treniņiem un pārforsēju, un mūždien esmu saguris. Izņemot sacensības, sekoju ļoti arī sirdij līdzi. Nekādas anaerobās slodzes treniņos.

Rezultātiem cēlonis neslēpjas Riekstu komandas spēkā, konkurējot ar Vāverēm?

Tā konkurēšana jau ir tīri nosacīta un, nē, tur tas cēlonis nav. Vienīgais kur sanāk salīdzināties ir Skrien Latvija kopvērtējums, kur mums Riekstiem variantu nav. Es teiktu, ka cēlonis rezultātiem slēpjas tajā, ka esmu šajā komandā un tad man zemapziņā ir papildus motivācija sparīgāk skriet.

VSK Noskrien Rieksti pirms Lattelecom Rīgas maratona. Trūkst vēl viens Edgars un Artūrs.

Pašam komfortablāk ir cīnīties par sevi vai būt atbildīgam arī par komandu?

Noteikti komfortablāk ir būt komandā. Tad tiek skriets ar citu atbildību un zinu, ka komandas biedri arī priecāsies, ja labi noskriešu.

Cita lieta ir rogainings. Ir man tāda īpašība, ka mēdzu par daudz iekšēji pārdzīvot un šaustīt sevi, ja gadās plānošanas vai navigācijas kļūdas mežā. Ja orientēšanās mačā iegriežu tikai sev, tad rogainingā cieš visa komanda un tad jūtos nelāgi. Kaut gan pamazām arī šajā ziņā viss iet uz labo pusi.

Pirms skriešanas biji aktīvs velobraucējs. Kas pamudināja nokāpt no riteņā? Kādam velo pasākumam laiks vēl atliek?

Pēc dažiem gadiem vienkārši apnika un arī parādījās skriešana. Nebija vairs interesanti. Arī rezultātos nekāds progress nebija, jo netrenējos daudz, bet velosportā bāzes likšana un treniņi aizņem vairāk laika nekā skriešanā. Tam pacietības nebija. Mans subjektīvais viedoklis, bet atšķiras arī abu sporta veidu publika. Skrējēji ir nesalīdzināmi draudzīgāki un foršāki. Pretstatā velobraucējiem, skrējējs uz šauras takas nekad nenolamās, lai pavācas malā. Taisnības labad gan jāsaka, ka pats arī bieži gribēju kādam uzbļaut ko skarbāku, kad netiku vai arī nelaida mani garām. Skrienot nekad neko tādu pat iedomājies neesmu. Pa šiem gadiem velodraugus vai vienkārši paziņas es ieguvu nulle, skriešanas draugi un paziņas nu jau ir pietiekoši daudz.

Tā kā komanda VSK Noskrien/Rieksti piedalās arī VW kausā, kur nepieciešama arī veloieskaite, tad nācās vien atlicināt vairāk laika velo. Bet tas priecē, jauki atkal biežāk izbraukt ar MTB riteni. Tās nedaudzās nedēļas nogales, kad nebija skriešanas maču, tika veltītas aizbraucot atkal uz kādu SEB velomaratona posmu vai Vivus maratonu. Vienā nedēļas nogalē pat vajadzēja apvienot pusmaratonu ar MTB velo.

Vivus MTB maratons Smiltenē

Orientēšanās, rogainings ir treniņu dažādošanai vai arī šajās disciplīnās ir kādi ambiciozi mērķi?

Reāli domājot, ambiciozus mērķus es sev uzstādīt nevaru. Bet gribu izmantot iespēju piedalīties Pasaules čempionātā rogainingā, kas 2017.gadā notiks Latvijā, un cienīgi nostartēt. Tā lai pašam ir prieks un apziņa, ka izdarīts tuvu maksimumam. Vēl gan tāds “sīkums” kā pastāvīgs komandas biedrs jāatrod. Orientēties sāku gan pirms skriešanas, gan pirms velo. Pāris gadus pa “Magnētiem” skraidīju, un tad arī iepatikās ar karti rokā skriet. Jutu, ka varēju kādu apdzīt, ja ne uz ātrumu, tad uz nekļūdīšanos. Bet apzinos, ka “Magnēts” jau parks vien ir, un Latvijas dziļajos un sarežģītajos mežos īsti bijis neesmu. to vajadzētu nākamgad kaut kā labot.

Ja neskrietu, mēs tevi redzētu pie rallija auto stūres?

Interesants jautājums, ņemot vērā, ka šī tomēr ir skriešanas entuziastu lapa.

Ja man būtu pieejams liels budžets, tad es labprāt rallijā piedalītos, bet nevis pie stūres, bet kā stūrmanis, kurš lasītu stenogrammu. Savulaik piedalījos dažos auto-foto orientēšanās pasākumos un man pie stūres sēdēt negribējās, gribēju pētīt, analizēt karti, domāt ātrāko un taisnāko maršrutu. Tas ir tik pat atbildīgs pienākums kā pati auto vadīšana. Ja nerunājam par ralliju, bet standartauto mačiem, kur ekipāžā ir viens cilvēks  vai autošosejas mačiem, tad – jā, pie attiecīga budžeta, es labprāt to darītu.

Ko sagaidi no VSK Noskrien starptautiskās tempa turēšanas debijas Viļņā?

To, ko prasa no tempa turētājiem. Lai katra brigāde savu laiku veic vienmērīgi un tieši laikā. Lai sacensību rīkotāji to novērtē un sniedz labas atsauksmes. Kas zina, varbūt no šī pasākuma ir atkarīgs, vai VSK Noskrien būs arī iespēja citās pilsētās turēt tempu.  Lai leišu skrējēji mūs ievēro un pasaka paldies.

Novēlējums kluba biedriem.

Skriet ir forši, bet gribu novēlēt, lai skrējēji nejoko ar veselību. Kad gadās trauma, atpūsties un izārstēties, nevis sasteigt ar atgriešanos skriešanā. Tāpat sekot līdzi sirdsdarbībai. Dažreiz šermuļi uzmetas, skatoties ar kādiem vidējiem pulsiem skrējēji skrien parastus treniņus.

Gribu arī novēlēt, vēl aktīvāk piedalīties VSK Noskrien rīkotajos pasākumos – gan koptreniņos, gan dažādos citos nu jau ikgadējos pasākumos.

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.

Īpašais pielikums – izvilkums no sarakstes ar Mēneša skrējēju žūriju: 

Atceramies, kas notika Augustā.

Svaigākie notikumi ir Baspēdu ultra un Monblāns.

Par tiem tad arī parunāsim. Man no Monblāna spilgts šķiet Baibas Močānes (baibuko) un Edgara Vantera (Vančuks) sniegums TDS distancē.

Baiba bija 49. no dāmām. Vančuks 161.kopvērtējumā un pēc 2 dienām viņš arī noskrēja Baskāju ultras 53 km distanci 4h07min, finišējot kā 5.

Vēl gan bija arī Andis Rumbenieks, kurš TDS pieveica kā 78. (segvārdu neatceros, vēlāk sameklēšu, ja būs aktuāli) Viņš laikam diezgan sportisks, SKM regulāri 10niekā ieskrien.

Kā arī, noteikti aizmirsts nav Andris Ronimoiss jeb Droppy, kurš 1.augustā uzvarēja CET 80km distancē un, ja nemaldos, no pērnā trases rekorda atpalika tikai par 4 sekundēm (trases gan nebija identiskas). Vispār zvērīgi skrien pa kalniem un jautri par to raksta. Interesanta ir viņa pieeja sacensībām – ja nevar parādīt savu labāko sniegumu, tad izstājas, nevis finišē finišēšanas pēc. Tā viņš izstājās Lavaredo ultrā pēc noskrietiem 95km, arī Zilonī tumsā… Nu gatavojas SKM. Domāju, ka līdzšinējiem līderiem būs vēl viens nopietns konkurents, ar ko rēķināties.

Vēl viena rakstniece un ne mazāk slikta skrējēja ir Gunta Amoliņa jeb essnee, kura uzvarēja Basajā ultrā 11km sieviešu konkurencē ar basām kājām, distanci pieveicot 45 minūtēs. Tas jau tāpat ir ātri un kur gan vēl ar basām!! Skrien daudz un nu jau arvien ātrāk, vandās pa purviem un rīko tur koptreniņus, bet galīgi nepatīk rogainings.

Baskājos garajā distancē sieviešu konkurencē uzvarēja Līva Medne (basām kājām). Kas tā tāda, vai ne? Izrādās – “mūsējā” ar segvārdu skai-tlot-ajs. Finiša laiks 4:43. Ar basām kājām!!! Arvien vairāk trako saradies. Interesanti būtu kādu iepriekš nedzirdētu cilvēku  “izvilkt saulītē”.

Man šķiet, ka viegli jums šomēnes nebūs.

Vēl jau pieminēšanas vērts ir Bembelāts jeb Guna Meistere. Baspēdu 34 km uzvarētāja un Stirnu buka kopvērtējumā 7. vieta.