Mēneša skrējējs. sm72

VSK Noskrien esat jūs visi. Jūsu skrējieni, komentāri, pieredze. Jūsu panākumi, kritumi, traumas un uzvara pār sevi. Jūsu dalīšanās ar citiem un jūsu palīdzēšana citiem. Novembra mēneša skrējējs VSK Noskrien pasākuma virtuvē ir līdz ausīm, piedalījies neskaitāmās sarunās par krekliem, lojalitātes kartes atlaidēm, bildējies Playboyam, turējis tempu pusslims, jo kāds cits nav ticis, maksājis no savas kabatas par VSK Noskrien. Šīs gods nav tādēļ. Iepriekšējo mēnešu skrējēji vienbalsīgi dažās stundās noteica, ka sm72 to ir pelnījis, jo ilgu gadu laikā, mērķtiecīgi ejot uz savu lietu, tieši novembrī viņš to izdarīja. Apsveicu, Marek, ar lielisko rezultātu.

Maratons zem trīs stundām bija mērķis vai nejaušība?
Maratons trīs stundās, manuprāt, nedrīkst būt nejaušība, jo daudzi amatiermaratonisti sapņo ieraudzīt finišā pulksteni, kura sākumā divnieku vēl nav nomainījis maģiskais trijnieks.  Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa maratonistu detaļās atceras savu pirmo trijās stundās ieskrieto maratonu. Kaut gan patiesības labad jāsaka, ka es ļoti labi atceros arī savu 2008. gada Valmieras maratonu, kurš man likās ārkārtīgi veiksmīgs, jo es ieskrēju maratonu četrās stundās.  Ja godīgi, tad jau šā gada vidū es sapratu un nevienam neslēpu, ka Valensijas maratonu esmu izvēlējies kā savu trīsstundnieku. Īsti jau nebija atkāpšanās ceļa, jo biju daudziem apsolījis Valensijas maratonā ieskriet trīs stundās. Tā nav sliktākā motivācija. Pie tam Ervīns Ozolnieku pusmaratona pirtiņā man pateica, ka mūsu dižkilometrkolekcionārs  Dainelis visiem uzsaukšot restorānu, ja es Valensijā ieskriešu trīs stundās. Mazsvarīgi nav arī mani seni rēķini ar Andri Valertu un mūsu pašu Mehu, ar kuru mums šobrīd ir reģionāls „samērīšanas” rēķins – cīņa par ātrākā maratonista titulu Jelgavā. Šajā sakarā gan pēdējā laikā mums sāk „maisīties pa kājām” Ainiic, kuram mēs varam būt tikai pateicīgi par motivācijas pieaugumu. Citiem vārdiem sakot, mani apturēt varēja tikai trauma vai Briseles pieredzes atkārtojums. Galu galā biju es pelnījis saņemt arī dāvanu 18.novembra svētkos.

Cik ilgi uz to gāji?
Pēc šīs fotogrāfijas spriežot tas bija 11.07.2010. „afterītī” Ozolniekos pēc Skrējiena ielūdz Ozolnieki 4.kārtas, kad es apsolīju, ka līdz saviem 42 gadiem ieskriešu maratonu trīs stundās. Jutu, ka šajās fotogrāfijās redzamie līdzatkarīgie smīkņāja un man likās, ka varbūt diezgan pamatoti, jo pēc tam pāris nākošie nopietnie skrējieni Kuldīgā un Briselē man beidzās ātro palīdzību automašīnās. Taču piekrītu teicienam, kas mūs nenogalina, tas mūs stiprina. Man pat liekas, ka tieši Briseles maratons manā maratonista pieredzē kalpoja kā pagrieziena punkts, jo treniņiem maratonam es pievērsu citu vērtību un liekas, ka arī mans organisms saprata, ka pašam būs vien jācieš par saviem niķiem un nav īpašas jēgas pretoties „karstgalvjiem”. Bet ja nopietni, tad liels paldies man jāpasaka trenerim Viktoram Folkmanim, ar kuru man tajā gadā sākās sadarbība un kurš man lielos vilcienos vismaz paskaidroja, kas ir skriešana un treniņa process. Tā es vismaz sapratu, kā man jātrenējas, ja vēlos skriet maratonu; viņš deva man nenovērtējamus padomus un treniņa plānus, bez kuriem es domāju vēl šodien skrietu 3:45 rezultāta līmenī un mocītos ar pastāvīgajām traumām. Liels paldies man arī jāsaka ģimenei par sapratni, jo treniņu process paņem diezgan nozīmīgu laiku, jo paskatījos Noskrien mājas lapas statistikā, mani skrējieni pagājušā gadā aizņēma tieši 504 stundas, kas ir 21 diennakts. Tāpat ģimenes ārzemju atpūtas braucieni bija pakļauti maratonu kalendāram un pat ģimenes bizness nu jau daļēji ir saistīts ar skriešanas lietām. Esmu pārliecināts, ka viesnīcas „Alicia” esamība  San Pedro de Alcantarā Vidusjūras krastā man deva iespēju tik veiksmīgi sagatavoties šim Valensijas maratonam. Pirmkārt, jau ar laika apstākļiem un skrējieniem jūras krastā, kā arī netālajiem kalnu masīviem. Otrkārt, ar sakārtoto infrastruktūru, kurā nav jāskatās visu laiku zem kājām, un trases gaitā skrējēji tiek nodrošināti kaut vai ar ūdens dzeršanas punktiem un dušām, ja pārāk karsts.

Kas bija grūtākais treniņu laikā?
Mans Ahileja papēdis ir svara nomešana  un noturēšana daudz maz maratonam atbilstošos kilogramos. Es pat nevaru pateikt, cik būtu mans ideālais „Maratona kaujas svars”, taču saprotu, ka es esmu ceļā uz to. Vasaras sākumā biju ap 77kg smags, kas ir mans vieglākais svars kādu 20 gadu skatījumā, taču, skatoties manās maratonu bildēs, ievēroju, ka esmu starp visiem sava ātruma skrējējiem tāpat pats brangākais. Pie tam šim procesam liekas, ka nav ierobežojumu, jo ātrāk es skriešu, jo tievāki skrējēji man skries blakus. Vienīgā iespēja kaut kā turēt sevi grožos ir ikgadējās derības ar draugiem par svara nomešanu. Šajā sakarā skriešana šobrīd ir mana burvju nūjiņa šo derību sakarā, bet diemžēl man sevi šajā periodā ir jāierobežo arī ēšanā.

Cik maratonus noskrēji, līdz varēji tikt zem trim stundām?
Ja skatos www.skriesim.lv statistiku, tad man tur pieskaitīti 13 maratoni un viens Olimpiskais jubilejas maratons 40,2 km garumā. Cik atceros, bija vēl viens Rīgas Nordea maratons kopā ar Aivaru un finišā ar Jāni Janševicu. Taču man liekas, ka to skaitam ir tikai pastarpināta ietekme uz Valensijas maratonu, jo katrs maratons sākas no starta līnijas šķērsošanas un beidzas ar emocionālo finišu. Savukārt starp maratoniem ir noteikts treniņu process.

Kā sāki skriet?
Šajā jautājuma drīzāk jābūt precizējumam, kad sāku skriet uz fiksētu laiku, jo skriet gan jau sāku drīz pēc tam, kad iemācījos staigāt. Uz  laiku sāku skriet kā daudzi padomju skolēni – skolās pildot padomju normatīvus. Kā jau teicu, man parasti ir bijušas problēmas ar lieko svaru, tādēļ noteikti man labāk patika skriet īsās distances, kaut gan centos es arī skolā skriet  man diezgan grūto rudens krosu. Vēl šobrīd atceros to vēso asins garšu kaklā pēc rudens krosa finiša. Tas noteikti nemotivēja mani uz skriešanas disciplīnu dziļāku iepazīšanu skolas laikā. Ja runājam par labprātīgu skriešanu uz rezultātu, tad mans pirmais skrējiens bija pusmaratons Leona Miķelsona 70 gadu jubilejā Ozolniekos 27.10.2007. Šo skrējienu noskrēju faktiski bez sistemātiskiem treniņiem un ar svaru ap kādiem 95kg pie auguma ap 1,77m. Lai gan nākošā dienā ar grūtībām kustējos, skrējiena un pēcskrējiena atmosfēra mani patīkami pārsteidza. Vienīgie treniņi, kas bija manā bagāža pirms šī pusmaratona – nepilni 3 km skrējieni dažas reizes nedēļā kā piedeva manām diētām, lai nezaudētu derībās par svara nomešanu. Tikai pēc šī pusmaratona sāku vairāk vai mazāk interesēties par garo gabalu skriešanu un sapratu, ka, lai sagatavotos pusmaratonam, jāskrien garāki gabali, un notievēšanai vēlams skriet vismaz kādas 40 minūtes no vietas. Taču es parasti neapstājos pie sasniegtā, tādēļ uz jauno, ne visai plašo zināšanu pamata avantūriski uzsāku gatavošanos savam pirmajam Nordea Rīgas maratonam 18.05.2008., pēc kura nevarēju pakustēties jau divreiz vairāk. Labi, ka pēc šī maratona sāka veidoties portāls VSK Noskrien, kurš vismaz deva man iespēju apspriest savas kļūdas maratonu sagatavošanās procesā.

Tu izveidoji Skrien Latvija 2012 uzvarētāju komandu. Nākamgad startēs tā pati komanda?
Jāsaka paldies Signim, ka viņš man uzticēja komandas izveidošanu un informatīvi atbalstīja mani šajā procesā. Mani patīkami pārsteidza noskrieniešu atsaucība un atbalsts trasē. Īpaši šo atbalstu jutu pats personīgi Ventspils pusmaratonā pēc jaunās formas uzvilkšanas. Man pat liekas, ka to tik labi noskrēju tieši uz noskrieniešu atbalsta eiforijas pamata. Jāpasaka īpašs paldies komandas biedriem par ideālajiem startiem Noskrien Latvija 2012 posmos, jo viņi nostartēja lieliski un bija noteikti pelnījuši būt labākie. Noteikti jāpasaka paldies komandas sponsoriem Isostar un Alicia, bez kuru atbalsta es nevarētu izpildīt savus solījumus komandas biedriem. Par nākamo gadu man vēl īstas skaidrības nav. Jāsaprot, kā mainās nākamā gada komandas cīņas vērtēšanas formāts un jāapzina resursi, kurus varēšu ieguldīt komandas veidošanā.

Kas skriešanā ir galvenais?
Skriešanā galvenais ir ātri saģērbties, lai nepārdomātu iet skriet. Bet ja nopietni, skriešanai ir nepieciešamas kājas un motivācija, kura jau ir katram savējā.

Kāpēc ir jāskrien?
Šis jautājums cieši saistīts ar manis iepriekš minēto motivāciju, tādēļ varu pastāstīt tikai par savējo. Manuprāt, skriešana ir visu sporta veidu klasika, sevišķi izturības sporta veidiem. Savukārt, tikai ar izturības sporta veidiem es varu cīnīties ar saviem „tarakāniem”, tai skaitā lieko svaru un holēriķa temperamenta tipu. Var jau arī ņemt talkā tādus sevis mocīšanas pasākumus kā diētas, taču man ļoti patīk garšīgi paēst, turklāt manas garšas kārpiņas ne vienmēr samierinās ar kāpostiem un burkāniem, lai gan ir aizmirsušas, kā garšo gaļa. Ģimenes biznesa dēļ es sev pats personīgi gatavoju ēst un man pat ir Ēdienu gatavošanas pamatu 160 stundu apliecība. Man ļoti patīk ar ēdienu eksperimentēt, tādēļ diezgan bieži manas ēdienreizes ir diezgan sātīgas un patreknas, bet ar ļoti daudzām garšas niansēm. Līdz ar to es reizēm sevi pieķeru pie domas, ka es skrienu, lai palutinātu sevi ar garšīgu ēdienu. Kāds pavecāks paziņa man teica, ka ēdienreize ir fiziski jānopelna. Tajā pašā laikā es sevi dēvēju par endorfīna narkomānu. Ja es dažas dienas nepaskrienu, kļūstu diezgan neiecietīgs. Skriešana mani ir padarījusi nosvērtāku, bet varbūt tur pie vainas ir vecums.  Bez tam skriešana ir tas sporta veids, ar kuru nodarbojoties, es varu paralēli klausīties audiogrāmatas. Reizēm man pat ir bijusi situācija, ka man gribas paklausīties interesantu grāmatu un tieši tādēļ man ir grūtības sagaidīt brīdi, kad varēšu aiziet paskriet. Savā dzīvē esmu piedalījies dažādu sporta veidu mačos, pat šaha Kurzemes skolu komandu atlases mačos „Baltais tornis” astotajā klasē. Taču jāsaka, ka skriešanas, sevišķi garo distanču skriešanas mačiem ir savs smeķis. Skriešana man reti liek šaustīt sevi  ar domu, ka es kaut ko esmu palaidis savā dzīvē garām, ka neesmu jau no mazām dienām trenējies skriešanā. Maratonos un pusmaratonos ir tā burvība vai arī gudri tiek pasniegta tā burvība, ka visi šajos mačos ir uzvarētāji, jo ir noskrējuši distanci, savu iepriekšējo rezultātu vai arī paziņu. Tādēļ novēlu visiem noskriet, jo man noteikti ir jāpasaka paldies www.noskrien.lv par motivācijas noturīgumu šo gadu garumā!

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiks piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai būt čaklākajam „Apkārt pasaulei” kilometru vācējam komandā. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.