Mēneša skrējējs. Romans e.

Pēc 170 kilometru pieveikšanas skrējienā apkārt Monblānam šādi ielēkt finišā var vēl uz emociju spēka. Un kāpēc gan lai nebūtu emocijas – 6.vieta starp pasaules labākajiem prestižajā UTMB. Nejaušību nav – šis esot bijis pirmais ultramaratons, kuram skrējējs bija mērķtiecīgi gatavojies. Pārējais tikai prieka pēc. Jau aptuveni 5 gadus mitinoties tuvāk vertikālēm, Romānam ir sapnis par piedalīšanos piedzīvojumu sacensību pasaules čempionātā. Kamēr līdz tā realizēšanai netiek, citu startus viņš vērošot pie ekrāna ar alu un čipsiem. Bet labākās piedzīvojumu sacensības tomēr esot bijušas Latvijā. Kuras? Par to intervijā ar Romānu Evartu.

---

• romans e.
• sāka skriet -
• noskrieti - 0 km, laiks - 00:00 h
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais nekad ar 0 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

---

Monblāna UTMB distancē 6. vieta. Kādas pašam sajūtas? Rezultāts atbilst cerētajam?

Laika izteiksmē rezultāts ir tāds, uz ko biju gājis. Vietas prognozēt šāda tipa skrējienos nav reāli, bet pēc iepriekšējo gadu rezultātiem zināju, ja skriešu savu laiku, būšu tuvu desmitniekam. Sanāca nedaudz labāk, par to arī prieks.

Pirms gada biji 35. vietā. Pats jūties kā pasaules elites skrējējs kalnu ultrās?

Nedomāju, ka elites skrējēji iegādājas skriešanas apavus par savu naudu. Bet varbūt šajā sporta tā notiek, neesmu baigi iedziļinājies. Ja pieņem, ka UTMB ir elites līmeņa pasākums, tad, jā, podiums varētu atbilst elites līmenim.

Tavā kontā ir arī uzvaras Jaunzēlandē, Anapurnas 100 km skrējienā Nepālā. Kurš ir skaistākais mačs?

Godīgi sakot mača laikā es vairāk skatos uz to, cik smukas ir manas kedas, nevis uz sniegotajām virsotnēm. Un fakts, ka šajās valstīs pavadīju vairākus gadus nedaudz samazināja manu emocionālo uztveri. Varu piebilst, ka manā vērtību skalā joprojām skaistākais mačs ir Hornindal Rundt Norvēģijā. Tas ir pārbagāts ar visdažādākajām variācijām no sērijas “es un tehniska skriešana”. Šajā gadījumā, lai nenokristu no klintīm, neiekļūtu lavīnā vai nenoslīktu purvā, ir jāpievērš pastiprināta uzmanība apvidum; tas dod papildus emocijas, kas arī paliek atmiņā.

Anapurnas skrējiena vidējais augstums virs jūras līmeņa?

Varētu būt ap 2000m.v.j.l., neatceros vai kāpām ekstrēmi augstu, augstākais varēja būt ap 3000m. Nejutos baigi labi šajās sacensībās, jo biju slinks un aklimatizēties pirms tam negāju.

Un tomēr tava pamatdisciplīna ir piedzīvojumu sacensības. Kalnu skrējieni ir tikai daļa no treniņiem vai lielajiem mačiem gatavojies speciāli?

Varētu teikt, ka esmu uz laiku apturējis savu piedzīvojumu sporta kluba abonementu, jo neesmu piedalījies mačos kādus 13 mēnešus. Iemesli tam ir dažādi, bet nākotnes plānos joprojām ir kļūt par pasaules čempioniem. Kad? Laiks rādīs, jo šis ir viens no dārgākajiem sporta veidiem, un bez attiecīgās finansiālas bāzes to ir grūti paveikt. Kā jau noprotat, šis sports nevienu neinteresē un sponsorus atrast nav viegli.

Atbildot uz jautājumu par gatavošanas kalnu skrējieniem, varu teikt, ka šī gada UTMB bija pirmais mačs, kuram biju gatavojies speciāli, iepriekš visas ultras skrēju prieka vai treniņa pēc.

Kurās vēl disciplīnās trenējies speciāli? Kajaki? Velo?

Es netrenējos, ja nav plānoti mači. Ja nav strukturēts treniņplāns, es prieka pēc vazājos pa kalniem, vai vizinos ar baiku. Airēt man nepatīk, kaut arī esmu ļoti stiprs šajā disciplīnā.

Pastāsti vairāk par pasaules līmeņa piedzīvojumu mačiem. Disciplīnas, garumi?

Vai, te ir dažādas variācijas, un disciplīnu izvēle vienmēr ir organizatoru ziņā. Mans favorīts ir 48-72 stundas, jo tad mača laikā var uzturēt samēra augstu tempu un gūt arī nedaudz baudas no tā. Garākie parasti ir pasaules čempionāti ap 5-7 dienām trasē. Pamatdisciplīnas ir velo, kajaks, kājas. Ka jau minēju, orgi var izdomāt dajebko, sākot ar skrituļslidām un beidzot ar zirgu jāšanu. Es iesaku iegūglēt: Adventure Racing un palasīt, vai apskatīt video, lai gūtu lielāku priekšstatu, kas un kā.

Kā līdz tam nonāci? Ar ko sākās tavas sportiskās aktivitātes?

Man liekas, ka manas paaudzes laikā visi auga kā piedzīvojumu sportisti, tikai pārsvarā cilvēki pieauga un izvēlējās citu ceļu.

Nopietnais izturības sports man sākas ar velo, biju aizbraucis uz 24 stundu MTB sacensībām Smiltenē, pēc kurām sapratu, ka nekad vairs nepiedalīšos mačā garākā par 2 stundām. Tā laikam viss arī sākās.

Es skaidri atceros iemeslu, kāpēc es izdomāju noskriet kalnu ultru – pirms pāris gadiem man bija pārliecība, ka kalnu skriešanas mačos skrien mazie melnie cilvēciņi, kas attīsta nereālo ātrumu, un sacensties ar tiem muskuļotam tipam nebūtu reāli. Bet kādu vakaru es lūrēju monitorā un uzdūros raidījumam par resno džeku no Lietuvas, kas uzvar pasaules  kalnu ultrā. “WTF?”- nodomāju es un iedvesmots pieteicos mačam Norvēģijā, par kuru minēju iepriekš (Hornindal rundt – red.).

No tā arī radās doma par podiumu UTMB.

Cik piepildīta ir tava sezona, ir arī kāds brīdis atpūtai?

Šogad es pārsvara atpūšos. Ka jau minēju, piedzīvojumu mačos jau gadu kā nestartēju, un sezonas pamata notikums bija tikai UTMB, līdz ar to bija pa pilnam brīva laika, ko piepildīju ar visdažādākajām arī ar sportu nesaistītām aktivitātēm un tikai ap aprīli saku būvēt formu Monblānam.

Cik kontinentos esi startējis?

Neesmu bijis nevienā no Amerikām un Polos. Polā negribu braukt, jo aukstums nav mana stihija. Bet Dienvidamerika izskatās, ka būs nost no radara šoziem.

Pasaules piedzīvojumu sacensību TOPs?

Šeit ir tikai viens favorīts: Latvijas piedzīvojumu mači, ko organizēja komanda ar Normundu Lisovski, kas tagad šifrējas ar citu uzvārdu pēc manis redzētiem feisbuka datiem. Viss, kas sākas ar VX un beidzas ar RAIDu.

Vislabākā organizācija, visneiedomājamākais apvidus, visforšākie cilvēki un visdraudzīgākā atmosfēra. Laikam tas bija tas laiks, kas ļāva paskatīties uz sevi no citas puses un saprast, uz ko patiešām esi spējīgs, tāpēc arī emocionāli esmu ļoti piesiets šīm pasākumam.

Bijām šo jautājumu izrunājuši arī ar Andri Ansabergu, kurš šobrīd ir top piedzīvojumu sportists ar Latvijas pasi, un šis man absolūti piekrita. Mēs arī vienojāmies ka Normunds ir Ļoti Slikts Cilvēks, ka RAIDu vairs neorganizē.

Kad esi bijis vistuvāk cilvēka spēju robežai?

Mačos laikam nekad neesmu bijis tuvu tai, bet, godīgi sakot, nevaru tā īsti nodefinēt, kas ir spēju robeža. Dažreiz ir pagurums, ko parasti var izkoriģēt ar tempu/slodzi, vai ar  papildus enerģijas/ūdens uzņemšanu. Ja galīgi švaki ar veselību, es nemēģinu iet pāri tai. Izstāties šādā situācijā ir normāli.

Vispār cilvēki, kas iet katru dienu uz darbu, kas nepatīk, vai dzīvo ar partneri, ko vairs nevar ciest, parkāpj savai cilvēciskai spēju robežai ikdienā, tā noteikti ir daudz lielāka slodze nekā tiem jocīgajiem cilvēkiem, kas skrien 100km pa pauguriem.

Kas tev palīdz pārvarēt sevi?

Visgrūtākais sportā ir aiziet uz treniņu, tad, kad negribas to darīt.

Šeit vienīgais, kas man palīdz pārvarēt sevi, ir kristālskaidra apziņa, ka bez kustības es kļūšu resns. Nekādu joku – pončiki un saldējums ir modernās civilizācijas bieds, bet man – enerģijas avots.

---

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.