Mēneša skrējējs. Nix65

Novembris atnāca ar noslēguma balli un reitingu līderu apbalvošanu. Kefīra kauss, Kalnu karaļi un karalienes, reitings parastais. Žūrija sprieda, vērtēja un izvēlējas kādu citu reitingu,  par novembra Mēneša skrējēju iebalsojot pirmo Latvijas kausa rogainingā ieguvēju, kurš neļāva atslābt arī pārējo minēto reitingu līderiem, visos tajos ierindojoties pirmajā desmitniekā. Lai arī priekšroku dod mežiem, viņš nesmādē arī šosejas skrējienus un pat stadionu, par to visu arī parunāsim. Mēneša skrējējs novembrī – Nix65 jeb Nikolajs Lucāns.

• Nix65
• sāka skriet - 23/09/2012
• noskrieti - 30828 km, laiks - 3091:36:44 h
• labākais maratons - 3:14:27 (2014)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 3.54 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

Kad un kāpēc sāki skriet? Sākums bija orientēšanās?

Viss sākās 1999. gadā, kad sen pazīstamie orientieristi pierunāja iet mežā ar karti rokās un pamēģināt atrast kādu kontrolpunktu, jokodami, ka nākamgad (2000. gadā) Nidā būšot pasaules čempionāts orientēšanās sportā veterāniem, kurā vēl varēšot piedalīties. Nodomāju, ka nebūtu slikti piedalīties pasaules čempionātā, un pamazām sākās kustēšanās, kas ir ātrāka par ikdienas pastaigu. Sāku regulāri dzīvoties pa mežiem. Tad sekoja piedāvājums (no tā laika darba devēja, kurš pats savulaik bija aktīvs skrējējs) noskriet arī Rīgas maratonu. Nolēmu pamēģināt, un sāku arī pa retam skraidīt ārpus meža. Skrienot pamazām uzlabojās pašsajūta, pazuda ne visai veselīgā dzīvesveida dēļ pieaugušais dzīvsvars. Tagad jūtos krietni labāk kā gadus piecpadsmit atpakaļ. Esmu sapratis – jo vairāk tērē enerģiju, jo vairāk tā rodas. Esi saguris, ne visai jūties – izkusties un cits skats uz dzīvi.

Tavā kontā ir neskaitāmi piedzīvojumu mači. Turpini būt aktīvs arī šajā lauciņā?

Pēdējā laikā vairs ne īpaši, kopš muguras “sačakarēšanas” (diski tur kaut kur aizgājuši esot) atturos no šiem pasākumiem, tā vietā dodot priekšroku rogainingiem. Protams, ja “uzkrīt” kāds piedāvājums, atteikt nav viegli. Kad iesāku piedalīties piedzīvojumu pasākumos, par rogainingu nekas vēl nebija zināms. Orientēšanās parasti ātri beidzas, gribējās pamēģināt ko garāku un ap to laiku, kā reiz, iesākās VX pasākumu ēra. VX pasākumi bija pa skarbo, pat nežēlīgi, ir ko atcerēties. “Tinot filmu atpakaļ” sanāk, ka piedzīvojumu mači bija labs pamats rogainingam, jo tur distancē nācās pavadīt ilgāk par diennakti, garākais pasākums bija ap 40h.

Šogad kļuvi par Latvijas kausa ieguvēju rogainingā, esi uzvarējis Krievijas čempionātā, arī Tautas rogainingā. Cik mērķtiecīgi gāji uz šiem panākumiem? Cik gadus?

Teikt, ka tas ir ļoti mērķtiecīgi būtu stipri pārspīlēti, tā vienkārši sanāca, bet doma, ka derētu pjedestāls gan parasti pa galvu maisās. Par sākumu var uzskatīt dalību savā pirmajā VX – 2002.gada pasākums “VX-Pavasaris”, kas notika Mordangā. Ieguvām trešo vietu, distanci pieveicot nedaudz pāri trīsdesmit vienai stundai. Kontrollaiks gan bija 30 stundas, bet tiesneši nebija bargi. Toreiz visu distanci pieveica tikai četras komandas. Tas bija labs motivātors turpmākajām aktivitātēm. Sanāk, ka nu jau otrais gadu desmits rit kā ņemos pa rogainingiem / piedzīvojumu pasākumiem.

Krievijas čempionāts – tas jau dikti sen (2007. gadā), bija tāda lieta un pilnīgi necerēti, īpaši, kad naktī stundu meklējām kontrolpunktu ar leģendu “razvāļina”, kuru atradām promejot no tās vietas. Tobrīd likās, ka rezultāts būs nekāds. Finišā bija ļoti patīkams pārsteigums, jo Krievijas komandu bijām apsteiguši par vienu punktu. Tā toreiz bija viena no spēcīgākajām Krievijā un arī pasaulē.

Latvijas kauss rogainingā – radās tikai šogad un domas pat par to cīnīties nebija. Valters K. negaidīti piedāvāja kopā ar viņu ņemt dalību Popes rogainingā, kurā pirms tam biju domājis piedalīties tūristiskā režīmā (“nomocīt” kādu citu). Pēc šī pasākuma arī radās doma, ka kausu varētu arī iegūt, jo Valters vienu posmu izlaidīs (Vaidavas pasākumu). Noteikti būtu interesantāk, ja visos posmos piedalītos visi spēcīgākie. Liels nopelns kausa iegūšanā, protams, ir arī komandas biedram Guntim, ar kuru mums, manuprāt, izveidojusies lieliska sadarbība.

Kas ir pamatakmeņi labai komandas sadarbībai un saderībai rogainingā?

Jautājums, uz kuru grūti sniegt sakarīgu atbildi. Viens, kas noteikti, lai abi būtu fiziskā ziņā līdzvērtīgi. Ja ir liela atšķirība, tad abi jutīsies slikti, viens būs pārmocījies, otrs, piemēram, nosalis. Otrs varētu būt psiholoģiskā saderība, lai nerastos konflikti. Piemēram situācijā, kad temperatūra nedaudz virs nulles, lietus, priekšā grāvis ar nenosakāmu dziļumu vai purvs kilometra garumā ar kritušiem kokiem krustu šķērsu, svarīgi, lai abus apmierina turpmākā rīcība, tad var virzīties uz priekšu bez liekām diskusijām. Vēl piemērs – vienam uznāk plīsiens, otrs to uztver normāli, jo pēc laika plīsiens var mainīt savu upuri. Par to kurš un kā izvēlas ceļu uz kārtējo kontrolpunktu arī nekādu domstarpību būt nedrīkst. Tas tā, īsumā.

Maratonus un pusītes, tuvojoties apaļajai jubilejai, skrien ātrāk nekā pirms desmit gadiem. Kad parādījās ātrums?

Vēl jau ātrākais maratons nav pārspēts, tas bija pats pirmais (kaut kur starp 3:07-3:08), kad nebija ne jausmas, kas tas ir. Līdz tam neko garāku par 30km skrējis nebiju un to arī tikai vienu reizi noskrēju. Tad salasījos visādus plānus, kā noskriet zem trim stundām. Pēc tiem arī vadījos, bet tā arī nekas prātīgs nesanāca.

Kad gadus divus atpakaļ mans ilggadējais rogaininga komandas biedrs pateica, ka metīs mieru rogainingam, es ar metu mieru visiem treniņplāniem. Uzskatu, ka vairs netrenējos, bet izbaudu skrējienu. Par ātrumu vairs vispār nedomāju, bet, kā izrādās, šis nekur nav pazudis. Ātrums sacensībās no kaut kurienes parādās. Tad nu sanāk, ka skriešanas sacensībās ir ātrie “treniņi”. Sacensībās skrienu tā, lai labi justos visu distanci un nākamas dienas ar varētu kustēt. Pirms sacensībām parasti izdomāju, kādā laikā derētu iekļauties, šogad tas darbojas, visos skrējienos esmu iekļāvies sev uzstādītā laikā.

Tad jau nākamsezon jāmērķē augstāk (ātrāk), ja jau tas izdodas? Kādu rezultātu vēl gribētos sasniegt? 

Mērķēt jau var, bet patreiz nezinu, vai gribu. Nu varbūt uz Valmieru var mēģināt ātrāk aizkūļāties kā šogad. Labi, kādu maratonu mēģināt iekļauties 3:15 vai 3:10. Ja sanāks, var pamēģināt 24h skrējienu. Interesanti būtu uzzināt, cik daudz varētu pieveikt, tad varētu sākt skatīties Grieķijas virzienā, ja 24h noskrietu pienācīgu apjomu.

Atsevišķi jāvaicā par treiliem. Kurš šī gada mačs pašam patika vislabāk?

Lai arī asfalta skrējieniem ir sava burvība, tomēr taku skrējieni man patīk labāk. Šogad patika visi, grūti kādu atsevišķi izdalīt, katrā bija kas savs. Ja baspēdu skrējienu var pieskaitīt pie takām, tad šo varētu nosaukt kā vienu no tiem, kas īpaši patika. Pats gan skrēju kedās. Kā grūtāko varu atzīmēt Siguldas kalnu maratonu. Cēsu 80km likās stipri vieglāki un interesantāki, jo nebija jāapļo un maldīšanās deva savu šarmu. Tas gan tagad tā šķiet, atskatoties uz šo pasākumu, tai brīdī domas bij’ citas. Skrējiena grūtums vispār jau no paša atkarīgs, cik nu grūtu pats to sev izveido. Manuprāt, ja lēnām ar baudu “bubina”, tad nemaz tik grūti nav. Āžu kalna skrējienā bija interesanti vērot mežu ar skatienu no takām, jo tur orientējoties meži daudz izskraidīti.

Tikai šogad pamēģināji arī stadiona “īsos” 1500 – 5000 m skrējienus. Iespaidi?

Īso skrējienu vaininieks ir Pikols, kurš pagājušā vasarā mani Jūrmalā uz ielas noturēja un piedāvāja pārstāvēt Jūrmalas veterānus. Nav ko tā pa tukšo vien skraidīt, jādod arī kāds labums pilsētai – mana interpretācija. Tā nu nācās paskriet pa stadionu. Pirmie īsie bija manēžā, biju stipri satraucies, kā nu būs riņķot pa mazu aplīti? Izrādījās – nekas, dzīvs paliku. Uz piecīti Jelgavā nācās doties pēc “Kāpas” (lielākas orientēšanās sacensības Baltijas valstīs) trešās dienas distances pieveikšanas Tukuma mežos. 5km tik ātri vēl nekad nebiju skrējis un ar rezultātu biju apmierināts, kaut gan pašam priekš sevis radās pāris atziņas:

* Stadionā skriet tomēr ir visai garlaicīgi, labi, ka tas nav bieži un nav arī gari gabali tur jāskrien (nezinu kā būtu, ja pāris stundu būtu jāriņķo).

* Grūti tik īsus gabalus skriet – dikti ātri jāskrien.

Skrien 500 – 600 km mēnesī, Renča skaitlis šogad 35, viss gads Cieņas cīņas 1.divīzijā. Kā izvairies no traumām?

500-600km mēnesī skriet sākumā man arī likās daudz, bet redzot, ka ir, kas skrien stipri vairāk, vairs tā nedomāju. Varētu skriet vēl vairāk, bet vai vajag? Ar skriešanu ir kā ar spirtoto dziru, jo vairāk skrien, jo vairāk vajag.

Par traumām nedomāju. Kādreiz nevarēju saprast, kā vispār pa gludo skrienot var ko satraumēt. Mežā tur skaidrs – kaut kur aizķeries, iekrīti kādā bedrē, uzduries uz zara… Nav jau man tā, ka pilnīgi nekas negadītos. Ir bijis, ka kādā muskulī kas iemetas, Ahileja cīpslā ar vienu brīdi sāpe iemetās, bet turpināju tik kaut kā pārvietoties un viss pamazām pārgāja, arī mugura ar sāpēm likās mierā. Mēģinu organismu pielikt pie vietas, sāpēm vienkārši nepievēršot uzmanību. Manuprāt, nopietnu traumu iztrūkumam gludajos skrējienos pamats meklējams mežu skrējienos (orientēšanās). Tur bez orientēšanās arī jāiemācās skatīties, kur kāju liec. Ar laiku tas kļūst automātiski.

Kādā prioritārā secībā izvēlies mačus, kur piedalīties? Tev pietrūka dalības Priekuļos, lai sezonas kopvērtējumā cīnītos par Kalnu karaļa titulu, tieši tāpat ar 50 vai 100 km Višķos, lai tiktu pie Kefīra kausa.

Pirmajā vietā mani ir rogainings. Līdz šim gadam kā otrais bija orientēšanās, bet gada sākumā nolēmu vismaz šo gadu “pa lielam” no orientēšanās atpūsties, tāpēc šogad otrā vietā bija skriešanas pasākumi – takas, tad gludie asfaltskrējieni (pusmaratoni un uz augšu). Priekuļi un Višķi tika izlaisti, jo sakrita ar rogainingiem Latvijas čempionātu un Tautas rogainingu. Tagad pasākumu daudz, visus grūti apmeklēt. Par titulu jau cīnījos, bet iegūt kādu no tiem tāpat bij nereāli arī tad, ja piedalītos visos posmos. Visu nevar, pietiek ar rogainingu un tāpat jau labi, abos reitingos desmitnieks ir.

Kā atradi VSK Noskrien?

Pat īsti neatceros, kaut ko meklējot interneta dzīlēs pilnīgi nejauši uzdūros neredzētai mājaslapai, kur apgrozās skrējējpublika. Ieraudzīju, ka var reģistrēt skrējienus, kurus tāpat jau reģistrēju sev datorā. Skrējienus reģistrēju ar domu, ka kādreiz baigi pētīšu kas tur ir sanācis. Līdz šim gan nekāda izpēte nav veikta un domājams, ka tāda arī nebūs. Ieraudzīju, ka iekš VSK tiek uzskaitīta visu skrējēju kopējā kilometrāža, tad nu nolēmu, ka varu dot kādu artavu arī es. Tas sakrita arī ar laiku, kad sāka zust motivācija skraidīt. Tā nu aizsākās iepazīšanās ar VSK publiku. Sākumā virtuāli un tad jau arī reāli. CC sākumā dikti motivēja, īpaši divu nedēļu cīņa ar Ainaru, otrajā nedēļā gan viņš nepiedalījās, toties motivēja, ka man jānoskrien 200km. Nozīmītes arī neslikts motivātors.

Esi viens no tiem, kurus vērojot ne viens vien noskrienietis nolēmis pamēģināt arī orientēšanos. Ko ieteiktu tiem, kuri vēl domā?

Patīkams pārsteigums, ka kāds vēro manas aktivitātes un vēl dēļ tā iegājis mežā. Ar tiešo komunikāciju man,diemžēl, līdz šim nav veicies kādu pamudināt uz šīm aktivitātēm. Pamēģināt var noteikti, ja iepatiksies labi, ja nē – arī par skādi nenāks. Vienīgi iesākt vajadzētu kādā draudzīgā mežā (Pierīgā tādu ir daudz), lai nesanāk pirmā reize pa džungļiem un purviem, tad tā diezgan garantēti var sanākt arī pēdējā reize. Mežs, gaiss, purvi, daudz neredzētu vietu, reizēm gadās satikt kādu meža iemītnieku. Vēl tā ir lieliska atslēgšanās no ikdienas rūpes. Orientējoties nav kad domāt par citām lietām.

Kurā brīdī pašam radās interese par par ultragarajām distancēm?

Konkrēti ar šādu definīciju laikam tikai šā gada sākumā. Interese zemapziņā,  šķiet, bijusi visu laiku, jo rogainings un piedzīvojumu pasākumi arī nav nekāds sprints. Nebiju līdz ultrām izaudzis. Pārfrāzējot zināmu teicienu – vajadzīgais skrējiens / pasākums pats atnāk, kad esi tam gatavs. Tā sanāca ar atjaunoto Valmieras skrējienu (skrējiens Rīga – Valmiera 107 km – red.). Tagad atskatoties uz to, visi ikdienas skrējieni mēnešus divus pirms 8.marta bija tam pakārtoti, nemaz nezinot ka tāds skrējiens notiks. Atceros, ka tāds bija 90-tajos, tad domāju – nebūtu slikti, ja pats to kādreiz varētu pamēģināt, bet toreiz skriešana kā tāda, maigi izsakoties, nepatika. Nepagāja ne 50 gadi, kad tas pienāca. Ja rogainingus varētu pieskaitīt pie ultrām (virs 50km), tad šogad tādi ir apaļš desmits, laikam nav slikti.

Ir kādi izpaužami plāni nākamajai sezonai?

Īsti nav ko izpaust, slēpjams arī nekas nav. Plānā ir visi tuvākās apkārtnes rogainingi – pasaules čempionāts Somijā, Eiropas čempionāts Čehijā un Latvijas čempionāts, pārējie – kā sanāks. Par skrējieniem – pieteicos Parīzes maratonam (pavasarī pierunāja, ka tur jāpiedalās), laikam Valmieru martā varētu pamēģināt atkārtoti, ja nenokavēšu dalībnieku limita ierobežojumus. Ir tāda tradīcija pieteikties pēdējā brīdī. Vietējie maratoni un pusītes, ja nepārklāsies ar kādu prioritārāku notikumu. Vietējie taku skrējieni ar netiks smādēti, Jūrmalas veterānus gan jau ar nāksies pārstāvēt. Gribētos kādreiz pamēģināt kādu kalnu skrējienu, gaidu, kad atnāks. Vēl, vērojot baskājus, galvā grozās doma pamēģināt paskriet plikām kājām. Iespējams atsākšu orientēšanās brīvdienu sacensības.

Novēlējums kluba biedriem.

Pāris nedēļas atpakaļ izlasīju slaveno skrējēju grāmatu “Dzimuši, lai skrietu”, iepatikās divi citāti: “Iedraudzējies ar sāpēm un tu nekad nebūsi vientuļš” un “Tu nepārstāj skriet tādēļ, ka kļūsti vecs. Tu kļūsti vecs tādēļ, ka pārstāj skriet”. Nepārtrauksim skriet un piekopt aktīvu dzīvesveidu un iedraudzēsimies ar sāpēm, lai tās mūs netraucē.

 

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiks piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.