Mēneša skrējējs. Mošķis

Kad jau vairāki mēneša skrējēji tika pieminējuši Mošķi kā vainīgo pie fakta, ka viņi reģistrējušies noskrien.lv, sapratām, ka Biedrs Nr.2 ir jāsauc uz nopratināšanu. Viņa pārliecināšanas spējas tiek pielīdzinātas reliģiskai sludināšanai, un runā, ka to ietekmē VSK Noskrien ieguva savu sākotnējo veidolu. Viņš ir viens no retajiem (varbūt pat  vienīgais?) mūsu zemes pārstāvis, kurš skrējis Sanfrancisko maratonu. Nu jau bieži redzams brīvprātīgo rindās, kā arī veiksmīgas izlozes rezultātā arī aizskrējis līdz Valmierai (drošības labad gan jāpiebilst, ka no Rīgas, ne Liepājas). Oficiāli Mošķis pazīstams kā Juris Guba. Tad nu iepazīsimies tuvāk ar cilvēku, bez kura šis klubiņš būtu, ja ne sliktāks, tad citāds jau nu noteikti.

---

• Mošķis
• sāka skriet - 08/09/0023
• noskrieti - 15181 km, laiks - 1611:15:59 h
• labākais maratons - 3:33:16 (Tautasdziesmas Maratons 94 - 02/10/1994)
• 2024. gadā noskrieti 5.3 km
• vidēji šogad 0.3 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 5.25 km

Renča skaitlis šogad - 1 (RS 2 vajag 1x vismaz 2km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

---

Kāpēc tevi tagad tik reti var redzēt skrienot?

Dažādu iemeslu dēļ, bet vairāk jau motivācijas dēļ. Pēdējā laikā gan esmu atkal aktivizējies, piedaloties Liepājas koptreniņos un noskrienot papildus ik nedēļu 2 treniņus. Ceru, ka atkal radīsies motivācija.

Kāpēc Mošķis?

Vārda brāļu ir daudz, tāpēc, reģistrējoties klubā, paņēmu kaut ko netipisku. Kādreiz bija treniņu distance mežā un vasaras laikā sanāca cīnīties ar mošķiem (odiem, mušām, dunduriem), kas nebija nemaz tik viegli. Tā nu dzima Mošķis.

Pašos pirmsākumos kļuvi par jaunu kluba biedru piesaistīšanas motoru. Kuru skrējēju piesaistīšanu noskrien.lv pats uzskati par savu lielāko sasniegumu?
​​
Prieks ir par jebkuru piesaistīto noskrienieti, ja tas dod kādu labumu pašam skrējējam un nemanot arī visai skrējēju sabiedrībai. Pirmie, kas nāk prātā ir Lauma, Rozamunde un edGars. Šim sarakstam varētu pievienot arī sm72. Grūti iedomāties, kāds izskatītos klubs bez viņiem, ja ne tāds, kāds viņš ir, tad noteikti daudz savādāks un mazāk interesants.

Kuru vajadzēja visilgāk pierunāt?

Speciāli nevienu nepiefiksēju, bet vienam otram līdz reģistrēšanās brīdim pagāja pāris gadu.

 

Vai noskrien.lv izveidojies par ko tādu, uz ko cerēji pašos pirmsākumos?

2008.gads – noskrien.lv pirmsākumi bija laikā, kad skriešana tikai sāka uzņemt apgriezienus, bet nebija vietas, kur smelties informāciju par skrējējiem svarīgām lietām un ar to dalīties. Jā – angļu, krievu, vācu mēlē bija daudz un dažādas, bet latviski gandrīz nebija. Informācija ir viens, bet viens no lielākajiem ieguvumiem ir komunikācija ar līdzīgi domājošiem. Ir grūti runāt ar kādu, kas nav tajā iekšā, vai kuram nav nekādas intereses. Tāpēc meklēju kādu vietējo avotu un uzdūros privātajam Sigņa blogam, kur interesenti sekoja autora ceļam uz Rīgas maratonu. Signis veselības dēļ maratonu toreiz nenoskrēja, bet, redzot, ka blogs aiziet neceļos, ar vieglu Sigņa burvja nūjiņas pieskārienu web programmēšanas rīkiem dzima mūsu iemīļotais skriešanas zīmols VSK Noskrien.

No tehniskās puses – lielais paldies par forumu, blogiem, kalendāru un visu, kas saistīts ar skrējienu datubāzi. “Endomondo ērā varot ielikt skrējienus automātiski” – daži man teiks, varbūt, ka tā arī ir taisnība – viegli, ātri, bet man tas liekas bezpersoniski, un kas gan var būt labāks par uzmundrinājumu pēc noskrietajiem 3km: “Dzo rekords ir apdraudēts”? Ja es vēl nezinātu, kas ir Dzo un kas tas ir par rekordu, tad būtu izbrīnīts, bet tā, pēc grūta treniņa ir par ko pasmaidīt un motivēt sevi skriet vairāk vai pamāt garām skrienošam vai nūjojošam konkurentam, lai arī viņam ceļš uz mājpusi ir jaukāks.

Mājaslapa kļuva par vietu, kur tika ģenerētas daudzas labas idejas, kas vēlāk, piedaloties daudziem jo daudziem kluba biedriem, tika realizētas dzīvē. Minēšu tikai dažus pasākumus :

• stirnubuks.lv (tas nav seriāls – tas ir dzīvesveids);
• skrējiensoļojums Rīga-Valmiera (gladiatoru pastaiga un labdarības akcija);
• gada ikgadējais koptreniņš ar nakšņošanu pie Valtera (viens no koptreniņiem, uz kuru ir jābrauc. Papildus opcija – iespēja atrast Lietuvu);
• TT kustība – Rīgas maratons un Skrien Latvija nespēj iztikt bez mums (ar starptautisku pieskaņu – tā ir kvalitātes zīme un sava mafija, kuram katram tas nav lemts, jo jābūt precīzam, ja nespēj iekļauties laikā, laid balonus debesīs! Nerunājot par fotomodeļu karjeru – jāsmaida visas distances garumā) ;
• Gada skrējēju balle (bez komentāriem – P.S. atzīstās tikai, kas izvilka man #RV107?!);
• Koptreniņi!!! Daudzo koptreniņu organizēšana uz vietas – fantastiska lieta, bez tiem dzīve paliek daudz neinteresantāka un īstam noskrienietim nesaprotama. Leģendas par dažu biedru gastronomiskajām izvirtībām joprojām ceļo pa kluba lielajām tīmekļa telpām.

Visus pasākumus nav iespējams atcerēties un arī nevajag, pietiek vien ieskatīties pasākumu kalendārā – te var redzēt lielo pasākumu klāstu, kurus organizējam paši, taisāmies piedalīties vai gribam pavedināt uz piedalīšanos.

Bet pati lielākā vērtība ir kluba biedri – vispirms tos iepazīstam zem niknējuma, tad nāk bildes pēc skrējieniem. Un te jau braucam uz Rēzekni makšķerēt, bet, kā vienmēr, atduramies Tallinas pievārtē – ierodas pilns autiņš ar letiņiem, kas atkal paņem lielāko medaļu daļu un Helēna (Vennikas ģimenes pārstāve – viena no igauņu ultramaratonu dzīves organizatorēm – redakcijas piebilde) ar asarām acīs cenšas izlasīt kārtējo noskrieniešu komandas nosaukumu: “Visneiedomājamākie Šķībšķautņu Šķūrētāji” … protams, biedru iepazīšana mēdz būt dažādākos salikumos un variantos, katrs izvēlas savu variantu.

Kas klubam pietrūkst vai varbūt kas laika gaitā zudis?

Varētu būt vairāk rakstu par treniņu metodiku, vingrojumiem – autordarbi, vai labi tulkojumi par skriešanas lietām. Bet pa lielam te ir viss, kas nepieciešams normālam skrējējam.

Kāds un kāpēc pašam bija pirmais skrējiens?

Cik sevi atceros no bērnības, biju ļoti kustīgs, bet no skriešanas disciplīnām vislabāk padevās sprinta distances (30-60m), kurās nekad neesmu trenējies, bet ar garajiem gabaliem sāku nodarboties vidusskolas sākumā kaimiņa pamudināts pie trenera Vlada Vaitkusa. Lai cik tas neliktos dīvaini, pirmā distance treniņā bija uzreiz 6km. Tālāk sacensībās vislabāk padevās distances, kas bija pēc iespējas garākas.

Pirmās sacensības?

Pirmās sacensības bija visai amizantas un varētu teikt, ka tās sanāca pavisam netīšām. Devos savā ikdienas treniņā (tad vēl trenējos pats uz savu roku un saprašanu) un aizskrēju uz sev 3km attālo arodskolu, kur tieši tajā laikā notika vietējais skriešanas seriāls, bet viena no distancēm bija 8km – tā kā starts bija sen jau noticis, tad mani aicināja piedalīties nākamajā nedēļā. Man likās, ka tas būtu ilgi jāgaida, un jauniešu maksimālismā pieteicu, ka, ja tiesnešiem nebūtu nekas pret, varu noskriet arī šos 8km. Pēdējo nenoķēru, bet pie māla krūzes tiku!

​
Kā šo 10 gadu laikā pamainījušās skriešanas aktivitātes Liepājā?

Liepājā vienmēr ir bijuši skrējēji, bet, pa šiem gadiem aktivitātes ir gājušas vairumā un kāpušas kvalitātē. Liepājas pusmaratons, seriāls “Izrāviens” (izraviens.eu) (7 posmi), kurus iecienījuši arī daudzi ciemiņi – tie ir tie vaļi, kas piesaista vietējos skrējējus un pievilina tuvākus un tālākus ciemiņus. Ar lieliem panākumiem ienāca arī Stirnubuks.

Un kas par pilsētu vai rajonu, ja nav koptreniņu. Ar Rolanda (trololo) iniciatīvu, nu jau 3.gadu katru otrdienu notiek koptreniņš “Nāc izvējoties Liepājā!”, kas no dažiem skrējējiem ir izaudzis līdz 20+ dalībniekiem. Bez kolektīviem braucieniem uz SL/Stirnubuka posmiem vairākas reizes gadā izmantojam kaimiņu viesmīlību Klaipēdā.

Tā kā tika izbūvēts apgaismots veloceliņš, kas vijas cauri Piejūras parka rajonam un beidzas pie pilsētas DR robežas, tad jebkurš var trenēties cauru gadu. Ja ņemam vērā, ka ziemā sniega daudzums ir minimāls, tad arī skrējēju daudzums ir ievērojams. Kā pazūd sniegs, tā atkal cieņā nāk jūrmala un piekāpu meža zona. Jau tiek celta un drīz tiks pabeigta vieglatlētikas manēža. Ceru, ka būs vēl viena iespēja trenēties ziemas laikā.

Kādas bija sajūtas 2015. gada sezonas noslēguma balles loterijā tiekot pie dalības Rīga – Valmiera skrējienā?

Sajūtas bija sireālas . “Tas nevar būt! Tas nenotiek ar mani! Tikko aprunājām Raineru, kuram braukt uz kādām sacensībām ir bīstami – vienmēr jārezervē vieta loterijas vinnestam. Bet man tak loterijās neveicas!” Ar vēsu prātu izsvēru, ka tā nemaz nav tik slikta ideja, jo ir iemesls nopietni trenēties. Tāpat gribējās pārbaudīt tēzi “vai ir dzīve aiz maratona robežas?”

Cik nopietni gatavojies, lai godam tiktu līdz kliņķim?

Gatavojos pietiekami nopietni iespēju robežās – garākais bija treniņš apkārt Liepājas ezeram (54km), tad vēl vairāki 30+ km. Tā kā gatavošanās bija ziemā, tad lielāko daļu skrējienu veicu pa Liepāju un izskraidīju to krustu šķērsu. Ja agrāk Karosta man bija miglā tīts rajons, tad tagad nomaldīties tur nav iespējams. Ja gribētu atkārtot #RV107, kilometrāža būtu daudz nopietnāka, mazāk intensīva, ar vairākiem 50+ ultras cienīgiem treniņiem. Šoreiz tā nesanāca, bet esmu gandarīts ar sasniegto kliņki.

Kāds skrējiens tev būtu pietiekama motivācija, lai tam nopietni kādu pusgadu gatavotos?

Laikam tāds skrējiens, kas ietvertu visas izjūtu gammas, kas notiek, gatavojoties, ceļojot, skrienot, baudot vietējo virtuvi, + laba distance (vismaz maratons) + laba kompānija ceļojot. Summējot tas izklausās pēc kārtīga maratonu tūrisma. Tas ir ideālā variantā. Minimums gan būtu, piedalīšanās kādā jaukā “maratons+” garuma distancē, kas no manis prasītu nopietnu gatavošanos.

Kurš skrējiens vai ar skriešanu saistīts notikums pašam ir sniedzis vislielāko gandarījumu?

Brauciens uz Sanfrancisko maratonu 2009. gadā – maratons, kurš bija pēc liela pārtraukuma skriešanā un 1 gada sagatavošanās posma. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc es atsāku skriet un pievienojos VSK Noskrien.

Pastāsti vairāk par Sanfrancisko maratonu. Kāds tas bija? Vai ieteiktu to citiem?

Sanfrancisko maratona vēsture nav ilga – šogad notika 40.skrējiens. Pēc dalībnieku skaita – aptuveni Rīgas maratona lielumā, bet pašu maratonu 2009.gadā skrēja ap 5000 dalībnieku. Piedalās pārsvarā vietējie skrējēji no visas Amerikas un tuvākie kaimiņi. Cik es esmu meklējis mājaslapā, tad nevienu latvieti neesmu atradis.

Par maratona organizāciju varu teikt pašus labākos vārdus. Jau skriet vien pāri iespaidīgajam Zelta vārtu tiltam (Golden Gate bridge) saullēktā bija visai saviļņojoši. Maratons nav ātrs – Sanfrancisko iespaidīgos skatus varat iedomāties, kur ar automašīnu pārvietoties vien jau ir izaicinājums, bet ar kājām vēl jo vairāk, iespējams, tāpēc elite te nepiedalās. Uzvarētājs 2009.gadā tika līdz finišam ar rezultātu ap 2h26 min.

Iesācējiem un personīgo rekordu tīkotājiem šis varētu būt grūts maratons, tāpēc, pirms gribat pieteikties uz maratonu, ieteiktu izsvērt visus “par” un “pret”.

Novēlējums kluba biedriem

Novēlu to pašu, ko bez labas veselības novēlu Jaunajā gadā ikvienam skrējējam – daudz kilometru, jo tas ir vienīgais, ko neviens nevar atņemt skrējējam!

---

Signis:Es domāju, ka noskrien.lv ieguva to kritisko masu, jo Jurim piemīt tās īpašības, kas man nepiemīt – pierunāšana, apvārdošana, pārliecināšana par to, ka skriešana kopā ar noskrien.lv ir pavisam labāka skriešana.

***

Lauma:Viss sākās ar vārdiem trasē: “Vai tu esi kādā skriešanas klubā?” Ja, tu Mošķim atbildēji, ka nē, tad viņš pēc finiša tevi vēlreiz uzrunāja un neatlaidīgi iepazīstināja ar Sigņa bloga paspārnē esošo noskrien.lv un pie viena piekodināja, ka būtu forši, ja tu arī apskatītos to lapu un mums pievienotos.

***

Rozamunde: Ar to Mošķi bija tā, ka nez kas man bija iekodis, ka pēc dažu neregulāru 5īšu patipināšanas pa rajonu man vajadzēja pieteikties 2009.gada Ozolnieku pusmaratonam. Vecums jau tāds, ka uz svaigumu nepaņemsi, bet vēl ne tāds, lai izbrauktu uz pieredzi. Vārdu sakot “siena” jau pie 10.km un gala cipars 2h20min un priekšpēdējā vieta kopvērtējumā, lai gan nejauši vecuma grupā trešā. Pilnīgā neomā un neģīmī gaidot apbalvošanu pa galvu jaucoties “Nekad vairs!” un “Labāk tamborējusi būtu!”, manu, ka mani stūrī iežmiedz “diezgan tukls vīrs pašos spēka gados”. Neļaujot man attapties un vīram bezpalīdzīgi noplātot rokas, šis sāk stāstīt par kaut kādu sektu iekš noskrien.lv, par gaišo nākotni, kāda man būtu, ja iestātos tajā. Sektas sabats tieši tobrīd notiekot pirtī ar kliņģeri un tēju. Tas viss tika izteikts ar ātrumu 300 vārdi minūtē un bija kā labi atstrādāta oratormākslas paraugstunda. Sapratu, ja manis nav noskrienā, tad manis nav vispār. Es tik ļoti gribēju Būt, ka, nonākot mājās, pirmais darbiņš bija atrast noskrien.lv lapu un reģistrēties tajā. Dzirdēts, ka cilvēku bezpalīdzīgo stāvokli ātri prot atkost sektu vervētāji, tad nu Juri man gribas nosaukt par Visu Vervētāju Virsaiti.

***

edGars: Mošķis ir pārliecināts noskrien.lv labumā un nesavtīgi dalās ar informāciju par to. Iedod nozīmīti.

---

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.