Mēneša skrējējs. Mārtiņ š

Divas uzvaras divos kalnu ultramaratonos mēneša laikā – nebija vietas diskusijām mēneša skrējēja izvēlē. Jau tad – pavasarī, kad sekojām līdzi Mārtiņa gaitām Madeiras salā (Mārtiņš finišēja 4.vietā Madeira Island ultra trail sacensību 115 km distancē), viņa vārds pavīdēja kandidātu sarakstā, bet tika atlikts malā ar domu “gan jau viņš vēl parādīs”. Un žūrija nebija kļūdījusies – parādīja ar’! 

• Mārtiņ š
• sāka skriet - 10/12/2011
• noskrieti - 14284 km, laiks - 1281:45:55 h
• labākais maratons - 2:36:18 (2015)
• 2024. gadā noskrieti 377.1 km
• vidēji šogad 7.9 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 18.1 km ar vidējo ātrumu 06:53 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais aizvakar ar 9.61 km

Renča skaitlis šogad - 9 (RS 10 vajag 5x vismaz 10km) RS90 - 6 (RS90 7 vajag 3x vismaz 7km)
Nosūtīt vēstuli

Tieši pirms gada ekspresintervijā pēc savas pirmās uzvaras SKM teici, ka nākotnes plānos ir saglabāt līdzsvaru starp orientēšanos un šosejas skrējieniem. Un tikai varbūtības formā minēji, ka tam klāt varētu piemest vēl kādu rogainingu, ultra skrējienu un piedzīvojumu mačus. Kā tad reāli ir sanācis dzīvē?

Pirmajā vietā ir izvirzījušās ultras, bet tas laikam jau bija gaidāms – vēlme pēc kādas UTMB distances bija un uzradās vēl doma par labu rezultātu tur, un līdz ar to laiks tam tika veltīts visvairāk. Ar šosejas skrējieniem (gan īsākiem, gan ultrām) negribu pārāk daudz aizrauties. Orientēšanās ir pazudusi, vienīgās reizes, kad šogad esmu startējis, iznāca galīgi neveiksmīgas. Šķiet, ka orientēšanās turpmāk paliks tikai līdzi jušanai un tukšumu aizpildīšanai. Piedzīvojumu sacensības nav bijušas un neplānojas, spontānus gadījumus gan neizslēdzu. Rogainings šogad viens sanāca, viens pusrogainings arī bija, vēl viens tūlīt būs. Gribu vēl, bet diemžēl izskatās, ka nākamgad pilnais diez vai sanāks.

Tu biji iniciators un distances plānotājs pirmajiem ultragarajiem brīvdienu koptreniņiem. Kur “aug kājas” idejai katru nedēļas nogali skriet 60 – 70 km?

Kājas aug no Laimoņa un Martas. Pirmo reizi ar šiem diviem skrēju 2012.gada decembra sākumā. Tad arī sapratu, ka šāda formāta pasākums ir foršs. Pirmais kopskrējiens uz Siguldu principā ir Čingona (Chingons no Babites jeb Laimonis Skadiņš – augusta mēneša skrējējs – red.) darbības rezultātā – viņš skrējienu pagarināja līdz Siguldai un pataisīja par koptreniņu. Tad Siguldas skrējiena laikā Marta paziņoja, ka nākamnedēļ viņai vajag “n” stundas (neatceros tieši kādu ciparu viņa minēja, bet tas nebija mazs). Tā kā acīmredzot bija gribētāji, tad tā tas viss arī iegājās.

Kurš no šiem treniņiem pašam palicis atmiņā? Ir vēl nerealizētas idejas šai ziemai?

Visi bija labi un visi palikuši atmiņā, bet, ja man būtu jāizceļ viens skrējiens, tad tas būtu skrējiens apkārt/pāri Ķīšezeram un abiem Baltezeriem. Kāpēc? Labi laikapstākļi (lasīt – vētraini) un Mangaļsalas mols pēc piecdesmit kilometriem, kur katrs solis vai nu ledainā ūdenī līdz potītēm vai uz slidena ledus un kur viļņi šļācās pāri galvai, kur izmirkām līdz ādai un pēc tam tas viss sasala. Brrr! Un tie divdesmit kilometri ar ledainiem apaviem pēc tam, labās un cilvēcīgās pārdevējas, un strūdele finišā. Paldies Martai un Matīsam, ka toreiz palika līdz galam, citādi būtu ielēcis autobusā.

Idejas ir gan jaunas, gan vecas, bet vispirms jāsagaida sniegs.

Nopietni gatavojies Madeiras trailam, jāpiemin kaut vai sapārotie garie treniņi Cēsis – Sigulda. Pastāsti īsi par 116 km garo maču. Kā pietrūka, lai kāptu uz pjedestāla?

Īsi – startēju un finišēju, nezinu īsti ko vairāk stāstīt.

Pirms starta likās, ka, ja lielākā daļa kāpumu ir distances pirmajā pusē, tad otrajā pusē būs vairāk noskrējieni lejā un līdz ar to vieglāk. Tā domāt bija kļūdaini – noskrējieni bija tie smagākie un sāpīgākie, bet kāpumi relatīvi viegli. Distances beigās vēl pietrūka izturības, un pat gludajos posmos biju ļoti lēns.

Pjedestālam pietrūka pieredze, izturība beigās un Ņergu kompānija pirms skrējiena.

Cik ilgi atguvies pēc Madeiras? Vai radās kādi secinājumi – ko būtu vajadzējis darīt citādi, lai skrējiens nebūtu bijis tik sāpīgs un grūts?

Neatceros. Nezinu arī kuram brīdim piešķirt šo statusu. Pēc datiem skatoties, redzams, ka komfortabli varēju skriet kādas pusotras līdz divas nedēļas pēc Madeiras. Tagad atceroties, cik grūti man gāja Jāņu skrējienos (Ventspils pusmaratons, Ventspils-Lielirbe un Lielirbe-Kolka), domāju, ka pilnībā nebiju atguvies arī pēc mēneša.

Galvenais secinājums – jātrenējas! Maziņais secinājums – jāpievērš uzmanība noskrējieniem, jo tieši tie man bija vissāpīgākie.

Vasarā nomēģināji gludo šosejas simtnieku Viļņā. Viedoklis par šo distanci?

Man labāk patīk skriet tuvāk dabai un skriet tik ilgi prom no tās ir emocionāli grūti, bija gan faktori, kas to atviegloja. Pusmaratoni tādā ziņā vēl ir ciešami.

Šosejas simtnieku gan skriešu vēl, bet uz rezultātu (iespējams, ka pat nākamgad), bet noteikti ne Viļņā – tur dīvaini un pārāk asi līkumi apļa beigās.

Kāds būtu Tavs ideālais skrējiens (trase)? 

Pārāk maz nomēģināts, lai varētu izprātot ideālo skrējienu, bet tās noteikti nebūtu sacensības un būtu tuvāko draugu kompānijā.

Ir vēl doma par dažām labām sacensībām, kurus savas dzīves laikā vēlos pievārēt. Dažas varu pat minēt:

– Iditarod Trail Invitational;

– Tor des Géants;

– Hardrock 100.

Īsi pirms Siguldas ar jaunu trases rekordu uzvarēji Vaarojen Marathon 86km distanci Somijā. Par ko domā skrējiena līderis ilgās stundas distancē?

Domāju par visu, kas ienāk prātā un skrējiena laikā jau ir daudz ko redzēt. Somijā tehniskākajos posmos vajadzēja koncentrēties un domāt nemaz nevarēja. Īsi par to, ko atceros:

– Cik tālu ir konkurenti?

– Kāpēc viņi mani vēl nav noķēruši?

– Karsti, Marta droš vien riktīgi uzkarsusi.

– Jāieēd želeja, nākamā pēc pusstundas.

– Cik daudz dzeramais vēl somā?

– Skaists skats, jāpiestāj.

– Brūklenes, jānotiesā.

Kā redziet, nekas tāds sevišķs rezultāta uzlabošanai netiek prātots.

Kas Siguldā ir grūtāk – uzvarēt vai aizstāvēt titulu?

Ja skatās uz pašu skriešanu, tad nemācēšu pateikt, atmiņas no pagājušā gada lielākoties jau pagaisušas. Daudz kas atkarīgs no konkurences un attieksmes. Pagājušogad vienkārši tēmēju uz labu rezultātu priekš sevis un lielāko daļu skrēju komfortablā vienatnē. Šogad gribējās uzvarēt, bet pats par favorītu uzskatīju Jāni Kūmu, ar kuru arī lielāko distances daļu skrēju kopā. Līdz ar to aizstāvēt titulu man bija grūtāk, bet pieļauju, ka tik pat labi apstākļi varētu izvērsties tā, lai tas būtu otrādi.

Uzvarēt ir nozīmīgi?

Sevi jā. Vieta man parasti nav svarīga. Ceru, ka tas nemainīsies arī tad, kad uzvaras būs biežākas.

Vecgada Dream of the Final Night 12h skrējienā varētu būt iespēja klātienē pacīnīties ar spēcīgāko igauņu ultru skrējēju – mūsu vidū jau par populāru kļuvušo Rünno Ruul jeb Papagaili. Plāno piedalīties?

Nav man īsti mērķis un vēlme ar viņu cīnīties, vai vispār ar kādu konkrētu personu (apzināt konkurentus gan ir labi). Skriet skriešu, bet, vai vispār par kaut ko cīnīšos, vēl nezinu. Neesmu īsti pārliecināts, ka man tajā laikā vajadzētu tikt daudz skriet. Daudzi man arī teikuši, ka nevajadzētu. Citi atkal mudina tieši uz pretējo.

Ja izdomāšu skriet uz rezultātu, tad cīnīšos ar visiem.

Šosezon klusi un mierīgi esi uzlabojis savu personīgo rekordu pusmaratonā (1:16:15). Kad izskriesi no 1:15?

Nākamgad Biķerniekos.

Tavā kontā joprojām ir tikai viens klasiskais maratons. Šajā virzienā ir kādi plāni?

Esmu jau pieteicies uz NRM (Nordea Rīgas Maratonu), kur skriešu uz rezultātu. To uz kādu, izdomāšu pēc Biķernieku pusmaratona. Attiecībā uz maratoniem manas domas ir tos skriet tikai tad, kad varēšu krietni uzlabot savu iepriekšējo maratona rezultātu un arī tikai Latvijas robežās.

Monblāna kvalifikācijas punkti ir sakrāti pietiekami. Kuru distanci izvēlēsies?

Labu laiku jau ir izvēlēta garākā UTMB distance. Ja tikšu, tad būs jāskrien uz pilnu klapi.

Treniņus labprātāk skrien viens vai kompānijā?

Vislabāk variēt starp vienatni un draugu kompāniju.

Veido sev treniņu programmas vai skrien pēc sajūtām?

Pats jau uzskatu, ka netrenējos – vienkārši skrienu. Joprojām pēc sajūtām un iegribām. Šis nav mainījies.

SKM startēt baltās biksēs ir drosmīgs solis. Tur ir kāds stāsts?

Nekā drosmīga gan tur īsti nav…

2012. gadā Edgars Bertuks Jukolas pirmajā etapā un PČ OS vidējā distancē triumfēja baltās biksēs. Varbūt tur slēpjas kāda neliela veiksme? Sanāk tāda kā neliela māņticība no manas puses.

Tavs novēlējums kluba biedriem.

Dzīvo un priecājies!

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiks piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai būt čaklākajam „Apkārt pasaulei” kilometru vācējam komandā. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.