Mēneša skrējēja. Lindams

Forša ir sajūta, kad tu stāvi pūlī, gaidot startu, un dzirdi – ei, tas ir tas džeks, kas uztaisīja noskrien.lv. Bet vēl foršāka ir sajūta, ka ar tevi ir tādi cilvēki kā šī mēneša skrējēja, kas taisa noskrien.lv. Un ne tikai noskrien.lv. Viņa ir visur – sacensībās, pat uz pjedestāliem un kā brīvprātīgā, pasniedzot ūdeni, koptreniņos, parastos treniņos, viņa tur tempu, skrien Pasaules čempionātā 24h skriešanā, piedalās preses konferencēs, intervē mēneša skrējējus. Un kā jūs sapratīsiet no šīs intervijas – diemžēl neada. Linda, paldies, ka tu esi. Aprīļa mēneša skrējēja – Lindams.

• BeLinda
• sāka skriet - 19/09/2010
• noskrieti - 27496 km, laiks - 2933:51:39 h
• labākais maratons - 3:24:22 (Valencia Maratón - 05/12/2021)
• 2024. gadā noskrieti 885.5 km
• vidēji šogad 20.6 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 35.8 km ar vidējo ātrumu 05:55 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais šodien ar 9.34 km

Renča skaitlis šogad - 14 (RS 15 vajag 2x vismaz 15km) RS90 - 7 (RS90 8 vajag 1x vismaz 8km)
Nosūtīt vēstuli

Kāpēc tu sāki skriet?

2010.gadā ar kolēģiem nolēmām noskriet Nordea Rīgas maratona piečuku, bija jāsāk trenēties.

Kāpēc?

Tāpēc, ka es varu. Tā kā man ir – kā es pati to esmu nodēvējusi – tieksme uz atkarībām, tad skriešana kļuva par manu atkarību, un, kā zināms, no atkarībām ir ļoti grūti atbrīvoties. Un no šīs es atbrīvoties pagaidām nevēlos.

Man skriešana nereti noder arī kā terapija, kad slikts noskaņojums vai pārņēmis īgnums. Izejot paskriet, atbrīvojas tie izslavētie endorfīni un cilvēks kļūst jaukāks un laimīgāks. 

Kādas bija tavas pirmās sacensības?

Tā bija 6km distance 2010.gada Valmieras maratonā. Rezultāts – 35:58. Distance bija nežēlīgi gara un grūta. Spilgtākās emocijas vēl tagad ir prātā – kad jau braucām mājās, pusmaratonisti un maratonisti vēl turpināja skriet, es domāju, ka tas ir kaut kas nereāls – kas tie par monstrīgiem cilvēkiem, kas var tik daudz un tik ilgi paskriet?! Sīkāk par šo un citiem maniem pirmajiem skrējieniem var lasīt rakstā Mani pirmie.

Vai tu mainīji savus treniņus pēc tam?

Vairs neatceros. Iespējams, ka sāku skriet regulārāk, pagarināju noskrienamo distanci. Tad jau parādījās mērķis nākamajām sacensībām (NRM 10 km) un bija jātrenējas vairāk. Jo 10 km taču nav joka lieta!

Vai tev ir treniņprogramma?

Nav. Vienīgi pirmajam desmitniekam un pusmaratonam trenējos pēc internetā iegūstamas programmas. Tagad skrienu aptuveni pēc tiem pašiem  principiem, kas tajās programmās bija atrodami – viens garais treniņš nedēļā, pa nedēļas vidu kāds tempa vai intervālu treniņš, ko tagad lieliski aizstāj orientēšanās, un aptuveni reizi četrās nedēļās – viena atpūtas nedēļa ar mazāku kilometrāžu un bez garā treniņa. Tomēr strikti tam nepieturos, mani ir viegli “novest no ceļa” ar kādu traku un/ vai interesantu koptreniņa piedāvājumu, varu arī vienkārši noslinkojot.

Kādam jābūt skriešanas piedāvājumam, lai tu nedomājot teiktu “jā”?

Man jau vājš raksturs, grūti pateikt “nē” skriešanai, bet mācos.

Bet, ja nopietni, tam jābūt kaut kam saprātīgam, interesantam, iespējams, nebijušam, vai arī tieši pretēji – tik neprātīgam un aizraujošam, ka vienkārši nav iespējams pateikt “nē”. Nu un arī ne pārāk grūti pieejamam, jo diez vai piekristu, ja man piedāvātu pēc nedēļas braukt uz Amazones džungļiem.

Ko tu ieteiktu citiem, kuri sāk skriet vai sāk skriet garās distances?

Nepārcensties ar ātrumu un noskrieto kilometru apjomu. Esiet prātīgi. Palasiet forumu – tur ir daudz informācijas par to, kā skriet prātīgi, ņemiet vērā pieredzējušo biedru padomus un pieredzi.

 Un ko nevajadzētu darīt?

Neko nevajag sasteigt. Nevajag visu noskriet uzreiz pirmajā gadā, jums vēl viss mūžs priekšā, lai skrietu. Kaut gan es saprotu tādas vēlmes – pašai jau arī grūti atteikties, kad apkārt tik daudz piedāvājumu – skrējieni, koptreniņi, sacensības, klases ekskursijas… Bet būtu jābūt kādām pāris svarīgākajām sacensībām gadā, kurām pakārtot visus pārējos skrējienus.

Kad pati pagājušajā gadā satraumējos, bija vēlme uztaisīt rakstu par traumām, bet kaut kā tas palika nerealizēts. Tagad skatoties uz “jaunajiem”, kas viens pēc otra plīst un traumējas, atceros par savu neuzrakstīto rakstu un domāju, ka varbūt vajag tomēr saņemties un uzrakstīt. Zinu gan, ka liela daļa nemācās no citu kļūdām un reizēm arī no savām ne, bet, ja kaut vienam cilvēkam tas palīdzētu, tad jau vien mērķis būtu sasniegts.

 Vai tev ir mērķi skriešanā?

Tādi konkrēti nav. Bet noteikti vēl gribu kādreiz piedalīties kādā diennakts skrējienā, jānoskrien taču tas pirmais maratons (cerams, ka šogad sanāks), vēl uz kādu skaistu kalnu skrējienu jāaizbrauc, jāuzlabo pusmaratona rezultāts… Kā arī, turot tempu sieviešu skrējienā, radās vēlme notestēt savas ātruma spējas kādā “īsajā” – 5km distancē, sen tas nav darīts.

Bet vispār jācenšas skriet tā, lai neapniktu un neieslīgtu rutīnā, lai ik pēc laika būtu kādi jauni izaicinājumi.

Un vai tev sanāk laiks citiem mērķiem?

Sanāk gan, nedaudz jau esmu piebremzējusi ar to skriešanas fanātismu, kas, jāatzīst, vienu brīdi bija jau kļuvis par traku. Tagad atrodu laiku gan palasīt grāmatas, gan aiziet uz teātri vai kino, un reizēm arī mājās grīdu izmazgāt.

Bet arī par šīm blakuslietām daļēji varu būtu pateicīga skriešanai. Grāmatas – vienu brīdi iegādājos un pasūtīju skriešanas literatūru, ko bija aktuāli lasīt, līdz ar to tas stimulēja mani atgriezties pie savas bērnības aizraušanās – lasīšanas. Kultūra – ar noskrienietēm – divām Gunām un Jekaterinu mums ir iedibināta tradīcija – reizi mēnesī iet uz teātri, kādreiz arī uz kādu kino vai koncertu. Arī adīšanā šīs pašas meitenes mani gribēja ievilināt, bet līdz tam vēl neesmu tikusi.

Orientējies prieka pēc?

Tā kā sēž iekšā tas sacensības gariņš, tad, atklāti sakot, orientējos ne tikai prieka pēc, kaut arī tā skriešana pa mežu ļoti patīk. Bet patīk arī pavērot rezultātus un “pamērīties” statistikas tabulās. Kaut gan priekš nopietnas sacenšanās vajadzētu nopietnāku attieksmi un treniņus. Šobrīd skraidu vienkārši “uz dullo”, bet ir izaicinājums uz izaugsmi un attīstību arī šajā sportā.

Kāpēc cilvēks sagaida Jauno gadu, 12h skrienot ellē ratā Tallinas pievārtes mežos?

Jo tas ir sasodīti jautri! Tā visa kompānija un atmosfēra ir neaprakstāma. Ir kaut kāda maģija tajā Igaunijas piejūras mežā. Tāpēc ir mazliet žēl, ka priekšā atkal ir dilemma – Ventspils vai Laulasmā.

Vai, tiekot uz pjedestāla, kas mainās?

Jā, ir vairāk bilžu no pasākuma.

Bet faktiski jau nemainās gan. Uz brīdi ir apmierināts kāds godkārības velniņš, bet tas ir uz īsu brīdi, jo apzinos, ka tie pjedestāli, kausi un medāļi nav tie, kas nosaka cilvēka vērtību. Materiālie ieguvumi gan mēdz būt noderīgi – kādai skrienamdrēbei sanāk vai komandas biedriem pusdienām (Rēzeknes desu gadījumā). Bet tik daudz taču uz tiem pjedestāliem neesmu kāpusi.

Garo distanču skrējējas Latvijā nav daudz. Vai pēti un plāno, lai nokļūtu uz pjedestāla?

Neslēpšu, ka reizēm kaut ko papētu, bet vairāk gan mazajās sacensībās, tādās kā nesenais Aizkraukles pusmaratons, par kuru jau iepriekš bija aizdomas, ka nebūs daudz dalībnieku, bet tas noteikti nebija un nav galvenais iemesls, lai dotos uz kādām sacensībām. Skrien Latvija seriālā par pjedestāliem nesapņoju, jo apzinos savas spējas. Vienīgi tā Rēzekne šogad un pirmajā tās pastāvēšanas gadā bija izņēmums, jo toreiz ātrākās manas vecuma grupas skrējējas nebija ieradušās.

Var jau pētīt tās konkurentes un starta sarakstus, bet pieredze rāda, ka nevar par mērķi nospraust pjedestālu. Tā man bija ar Priekuļu trail. 2012.gadā, kad šis pasākums norisinājās pirmo reizi, es ieguvu otro vietu vecuma grupā. Kad pērn turp braucām, likās, ka nu jau vajadzētu uzlabot savu rezultātu, kā arī atkal uz kāda pakāpiena uzrausties. Taču bija sabraukušas kaut kādas nezināmas, bet sportiskas meičas, kuras aizņēma visu pjedestālu, līdz ar to paliku ar savu uzlaboto rezultātu kaut kādā vietā, par kuru avīzēs neraksta. Tas nolika pie vietas mani pašu un manas ambīcijas un es sapratu, ka var plānot savu rezultātu un sacensties ar to, bet nevar plānot pjedestālu, ja nepārzin visas konkurentes un viņu iespējas.

Rīga-Valmieras skrējiensoļojumā varēji uzvarēt.

Es biju prātīgo pusē, t.i. – pati neskrēju, sapratu, ka tas man tobrīd nebūtu bijis veselīgi, lai arī vilinājums bija milzīgs. Bet klāt būt gribējās, tāpēc pieteicos palīdzēt organizatoriem un veicu šādus tādus brīvprātīgā pienākumus. Es biju tur, kur man bija jābūt!

Par tām iespējām uzvarēt… Nu nezinu. Ne reizi vien jau citi ir manas spējas novērtējuši augstāk kā es pati. Iespējams, ka esmu pārāk paškritiska un par zemu vērtēju savas iespējas, bet man nešķiet, ka esmu tāda “superskrējēja”, līdz ar to citu izteiktās prognozes uzliek tādu kā atbildību un stresu.

NRM, Rīga – Valmiera, īsākās nakts skrējienā Biķerniekos esi bijusi starp brīvprātīgajiem palīgiem. Kā ir būt “otrā” pusē?

Tā ir lieliska iespēja piedalīties pasākumā neskrienot un tas ir ne mazāk interesanti kā pati skriešana, ļoti interesanta un vajadzīga pieredze, ļauj novērtēt brīvprātīgo darbu, ko iepriekš nemaz nemanīju un uztvēru kā pašsaprotamu.

Tu esi skrējēja vai ultraskrējēja?

Es esmu hobijskrējēja. Vispār negribas sev piešķirt kādus statusus vai nosaukumus. Skrējēja taču vienu dienu var būt ultraskrējēja, citu – orientieriste, vēl kādā – neskrējēja. Bet tās ultras patīk. Kaut gan, kas gan es par ultraskrējēju – divi tādi negadījumi tik vien man bijuši, neesmu taču pat vēl klasisko maratonu pieveikusi.

Kad būs tavs 100km skrējiens?

Nav ne jausmas! Par Višķiem (LČ 100km) vēl nezinu, vai piedalīšos, jo, šķiet, ka sakrīt vienā datumā ar jauno Jelgavas pusmaratonu, par ko jau te bija izmisums forumā. Gribas tomēr to jauno pusīti izmēģināt un vēl, ja tā tiek rīkota kā nakts skrējiens – tas ir pavisam interesanti. Kā arī – simtnieks nevilina tik ļoti kā laika formāta ultras, t.i. – 12h vai 24h skriešanas pasākumi – tie man šķiet vieglāki, neuzliek konkrētu mērķi. Ir vienkārši jāpaskraida noteikto stundu ietvaros – cik gribēšu, tik noskriešu. Bet 100km ir 100km.

Tā kā pašlaik varu teikt – ja neaizbraukšu uz Višķiem, tad pirmais simtnieks būs nākamā 12h vai 24h pasākuma ietvaros. Un, ja arī aizbraukšu uz Višķiem, tad pastāv iespēja, ka izvēlēšos maziņo – 50km distanci nevis simtnieku.

Trīs galvenās atziņas, kuras tika gūtas 24h pasaules čempionātā.

1. Tam ir jāgatavojas. Nopietni jāgatavojas.

2. Riņķot pa 2 km apli daudzas stundas no vietas nav tik traki, kā varētu šķist.

3. Nekādu slēpto talantu un maģiskas spējas sevī neatklāju, neliegšos – bija maza cerība, ka varēšu saskriet kaut ko grandiozu (priekš sevis, protams, nevis pasaules vai valsts līmenī)

Uzskatu, ka līdz galvenajām atziņām vēl netiku. Ir palikusi nepabeigtības sajūta, tāpēc man ir jāatgriežas. Kājas izbeidzās ātrāk par galvu, nesagaidīju to brīdi, kad būtu jāsāk cīnīties ar sevi, miegu vai ko citu (jo nav ne jausmas, kas ir aiz 12h riņķošanas).

Varbūt bija arī citas atziņas, tagad vairs nav spilgtā atmiņā, bet to, iespējams, pieminēju pārdomu rakstā Divdesmit četras stundas.

Kas palīdzēja atgriezties pie skriešanas pēc tā?

Vēlēšanās skriet. Patiesībā to, cik ļoti gribas skriet, var apjaust tikai tad, kad nevar paskriet. Ļoti pārdzīvoju, ka samocīju savas kājas un ka tādēļ nācās atlikt ieplānoto maratonu. Bet tajā pat laikā sapratu, ka šis pasākums man bija laba mācība. Un patiesībā pat esmu pateicīga liktenim vai kam citam, kas ir atbildīgs par to, ka viss notika tā, kā tas notika, jo tas man deva labu mācību, jaunas atklāsmes un saveda kopā ar lieliskiem cilvēkiem, ko nu jau gribētos saukt vairāk kā tikai par skriešanas biedriem vien.

Kā tas mainīja skriešanas paradumus?

Pašus skriešanas paradumus tas nemainīja, ja neskaita to, ka dažus mēnešus bija jāskrien īsākas distances mazākā apjomā, kamēr kājas atkopās un ļāva uzskriet ko garāku. Taču mainījās attieksme un sāku darīt to, ko vajadzēja jau visu laiku – paralēli skriešanai nodarboties ar citu muskuļu grupu nostiprināšanu. Kopā ar Jekaterinu un Gunu pat izveidojām meiteņu vingrošanas grupiņu, kur sākotnēji diezgan cītīgi reizi nedēļā satikāmies uz kopīgu pavingrošanu, pēc tam sākām apmeklēt skrējēju jogu. Tagad gan jāsaka, ka esmu palaidusies slinkumā un vingroju tikai tad, kad atceros. Jogu gan neesmu pametusi, to apmeklēju reizi nedēļā vai biežāk, ja sanāk, vai arī retāk, kad nesanāk. Tā ir jaunā aizraušanās.

Garajos gabalos vairāk palīdz prāts vai spītība?

Es pat nezinu, jo gribētos teikt, ka pirmo es diez ko neizmantoju (garajos skrējienos) un otrā man laikam nepiemīt.

Tur ir kaut kas cits… Jāpaskrien un jāizdomā, tieši kas.

Reizēm palīdz mūzika. Gan tā no ārējiem avotiem, gan tā, kas skan galvā.

Vai Tevī ir sacensību gars un vēlme uzvarēt?

Neslēpšu – ir gan. Ir man savi slēptie pretinieki, ar ko pacīnīties. Kaut gan cenšos izskaust šo īpašību. Katrās sacensībās, kad ir grūti, iekšēji sarunājos ar sevi – ko es te mocos, man taču nevajag nevienam neko pierādīt, jāsacenšas tikai ar sevi (ļoti spilgti tas bija pērnajā Siguldas kalnu maratonā), esmu tikai es un trase, paskaties, kāda daba, kādi skati… Bet pagaidām tas vēl īsti neizdodas, esmu secinājusi, ka līdz tādam brieduma līmenim man vēl ir tāls ceļš skrienams.

Kā to var savienot ar tempa turēšanu?

Elementāri! Es jau prātīga – saprotu, ka katrās sacensībās nevaru un arī nevajag skriet uz maksimumu un taisīt jaunus personīgos rekordus, līdz ar to tempa turēšana tieši palīdz sevi sabremzēt un pasaudzēt. Kā arī tā ir ļoti laba sajūta – skriet, “neplēšot pakaļu”, un par to vēl pēc tam beigās saņemt neskaitāmus pateicības vārdus. Man ļoti iepatikās. Tā kā vēl redzēsiet mani ar baloniem trasē, ja vien šefs laidīs!

Vai tu vari ātrāk skriet?

Noteikti, bet tad ir vēl jāpatrenējas un varbūt jākļūst nedaudz vieglākai.

Tu esi viena no “Uzdrošinies noskriet” dalībniecēm. Ko tas tev deva un vai tagad ko tādu vajag?

Tas mani “ievilka” noskrien.lv tā nopietnāk, citādi pirms tam sacensībās kautrējos nākt jums visiem klāt, šķita – ko tad nu es… Bet tad bija pienākums būt pāris koptreniņos, bildēs, iepazinos un sadraudzējos ar forumā jau virtuāli iepazītajiem biedriem.

Grūti jau tā zīlēt, kā būtu, ja būtu, bet reizēm domāju – vai es vispār turpinātu skriet, ja nebūtu noskrien.lv un tā akcija? Bet akcija bija un es skrienu un viss ir tā, kā tam ir jābūt!

Patiesībā esmu ļoti pateicīga tai situācijai, kas ļāva man nokļūt tur, kur esmu, par cilvēkiem, ko esmu sastapusi. Jūs, droši vien, nemaz nenojaušat, cik bieži liekat man smaidīt!

Un akciju vajag, ja ir, kas piesakās un organizē, tad noteikti!

Tradicionālais novēlējums kluba biedriem?

Ievērojiet mērenību, saudzējiet sevi, esiet patiesi pret apkārtējiem un galvenokārt paši pret sevi.

Un netradicionāli…

Lindas būtību izsaka viņas acis, seja nopietna ,bet acis pēta un dzirksteļo. Regulatus

Lieliska skrējēja, paraugs un motivātors daudziem. Komunikabla un jautra, tomēr noslēpumaina un dziļa personība. Nedzer kefīru. Imants

Diezgan grūti ir noformulēt,kāda man liekas Linda. Pirmais,kas ienāk prātā – skaista,bet ar savu smukumu nav “nevarīgi nespējīga.” Forumā stingri pauž savu viedokli, nevis tikai “podakivajet”. Otrkārt, Lindā ir apvienots neprāts ar saprātu. Skrien 24h bez īpašas gatavošanās, satraumējas, neturpina „muļāties” ar visu traumu, bet to ārstē, atsakoties no skriešanas. Treškārt, ja pati neskrien, tad palīdz visos iespējamos veidos. Prot būt noderīga. Pajautāt Biķerniekos pēc skrējiena noskrieniešu puišiem dzirdot “kurš tad novāks Noskrien telti?” Un puiši nevar izvairīties. Rezumē – viens no pamatzobratiņiem noskrien.lv. Kvaki

Man Linda visvairāk palikusi atmiņā no 2012. gada Siguldas kalnu skrējiena, kura aprakstā savā emuārā pat viņu pieminēju. Citēju: “Pirmais aplis jau sasniedzis Gaujas tiltu, īsi pirms kura sasniegšanas panāku Lindamu no VSK Noskrien. Nevaru saprast, kas notiek – vai es tiešām skrienu tik lēni, vai arī Lindams skrien mežonīgi ātri? Uz Gaujas tilta paskrienu viņai garām, lai dotos apļa beigu cilpā ~ 6 km garumā. Taču šeit, ik pa laikam atskatoties, nākas secināt, ka Lindams no manis visu laiku atrodas apmēram konstantā attālumā, atrauties man neizdodas. Kā tā meitene tik ātri var paskriet, es nodomāju, jo pašam likās, ka es taču pat esmu uzsācis par ātru.. Dažiem laikam Krimuldas serpentīna koptreniņi riktīgi nākuši par labu.” Vispār apbrīnoju Lindas darbasparu ne tikai skriešanā, bet arī citās aktivitātēs – iesaistoties dzeršanas punkta darbināšanā pērnā gada NRM, kad pati nevarēja skriet, piedaloties atkritumu vākšanas koptreniņā pēc pērnā gada SKM, kā arī galvenokārt jau ik mēnesi neatlaidīgi rūpējoties par mēneša skrējēja pasākuma pilnvērtīgu nodrošināšanu. Tur vajag īpašu spēju, lai katru reizi varētu izdomāt derīgus jautājumus, lai no pelavām atsijātu graudus un beigās sanāktu interesants raksts. Lindai laikam ir šī īpašā spēja! OreMan

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiks piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai būt čaklākajam „Apkārt pasaulei” kilometru vācējam komandā. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.