Mēneša skrējējs. Lielkuilis

Atgriezties otrreiz un finišēt. Spartatlons. Leģendas un mīti. Dažu (vai daudzu) skrējēju sapnis (vai murgs). Pirmajā reizē kontrollaika tuvums ietekmēja psiholoģiski, tāpēc nācās atgriezties vēlreiz. Un viņš tur atgriezīšoties vēl 9 reizes vismaz. Pēteris Cābulis ir viens no nedaudzajiem latviešiem, kas pieveicis Spartatlonu, pierasts kadrs vietējas un kaimiņu nozīmes ultramaratonos, nu jau arī standarta “seja” tempa turētāju aprindās. Dažādu skriešanas pasākumu kolekcionārs, regulārs Baltijas ceļa skrējiena dalībnieks, nupat saņēmis atzinību kā viens no pavisam nedaudzajiem, kas pieveikuši visus 10 Valmieras maratonus. VSK Noskrien viņu pazīstam kā Lielkuili.

---

• Lielkuilis
• sāka skriet - 31/03/2007
• noskrieti - 47229 km, laiks - 4489:46:02 h
• labākais maratons - 2:52:55 (Valmieras maratons 2011, Latvijas čempionāts - 18/09/2011)
• 2024. gadā noskrieti 4041 km
• vidēji šogad 87.8 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 53.7 km ar vidējo ātrumu 05:48 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais aizvakar ar 19.36 km

Renča skaitlis šogad - 31 (RS 32 vajag 5x vismaz 32km) RS90 - 19 (RS90 20 vajag 1x vismaz 20km)
Nosūtīt vēstuli

---

Nu Tavā kontā ir arī Spartatlons. Kādas atšķirības, pieņemot lēmumus piedalīties, gatavojoties, sajūtās distancē pirmajā mēģinājumā pirms pāris gadiem un šogad?

Pirmajā reizē 2014. gadā neko tādu nebiju plānojis. 15. janvāra vakarā ausī iedīcās Matīsa balss, ka man esot atbilstošs rezultāts (tobrīd 100 km zem 10:30) un tādēļ vajagot pieteikties loterijai. Ja paveiksies, tad varēs domāt tālāk. Izveidoju savu profilu Spartathlon.gr lapā, aizpildīju prasīto informāciju, saspiedu pogas, lai reģistrētos… 13. maijā saņēmu prieka vēsti, ka mans lūgums ir uzklausīts un man ir 2 dienas laika izpildīt nākamo reģistrācijas soli un apliecināt savu izvēli ar maksājumu – biju savu iespēju saņēmis caur rezervistu sarakstu. Tas sakrita ar pāris nedēļām, kad mani uz brīdi bija pilnībā atstājušas pārejošās neērtības, kas uzradās janvāra beigās. Pārskaitīju naudiņu, bet jau pēc Rīgas maratona atgriezās diskomforta sajūta pēdā. Treniņu apjoms cieta. Uz Grieķiju devos ar nolemtības sajūtu, ka visdrīzāk izstāšos kājas dēļ, bet izstājos galvas dēļ – morāli noplīsu konktrollaika tuvuma dēļ. Vēl būtu varējis skriet un, iespējams, drīz jau tas kontrollaiks vairs tik ļoti nespiestu (šobrīd pagājuši vēl 2 gadi, bet vēl sadzīvoju ar to pašu traumu – tā mani neaptur, tikai bremzē.). Ja tantei būtu riteņi…

Otrajai reizei pārliecību guvu, kad pērn klases vecgada vakara ekskursijā netīšām izpildīju jauno Spartatlona kvalifikācijas normatīvu 12H – 120km. 15. janvāra dienas kārtība bija skaidra. 17. martā parādījās man pozitīvi loterijas rezultāti. Pērkot aviobiļetes, izdomāju, ka var taču paņemt līdzi brāli – būs man atbalsts distancē. Gatavošanās – pārmaiņas pēc gana regulāri treniņi uz darbu un uz mājām ap 12km, ne katru dienu un ne katru reizi abos virzienos, bet tā tā bāzīte savācās. Un vēl ēdienkartē, protams, daudz maratonu, ultru. Jūnijā bija ieplānots ģenerālmēģinājums – Laulasmaa, kur gribējās beidzot pagaršot 200+ km. Pasākums pēc slapjām 16 ar pusi stundām tika apturēts – trase kļuva pārāk bīstama. Varbūt pat labi, ka tā – no biežās slidināšanās, grīļošanās cietušas bija potītes un ne man vienīgajam. Sanāca taisīt piespiedu pauzi. Pēc 3 nedēļām atsāku kustēties. Pēc mēneša gan nācās uz pāris nedeļām nedaudz nomest apgriezienus un ar skumjām izlaist arī ieplānoto dalību Baltijas ceļa skrējienā, bet biju atpakaļ uz Baltijas Baso pēdu ultramaratonu, kur nolēmu savākt jaunu pieredzi – mačus basām. Tad vēl pāris maratoni septembrī, un pēdējās pāris nedēļas pēc sajūtām prasījās uztaisīt tādas tukšākas. Tāds bija mans šī gada ceļš uz Atēnām.

Kas notiek galvā, ja jāskrien vairāk nekā diennakti un kāja sāp tikai pēdējos 210 kilometrus? Cik nopietni apsvēri riskus iedzīvoties nopietnā traumā?

Trīsdesmit kaut kurā kilometrā jau jutu sāpes labās kājas apakšstilba priekšpusē (kaut kas man tur nestrādā) un pārkārtoju soli, šo kāju liekot pie zemes ar purngalu un tā, lai mazāk darbinātu to stīvo vietu.

Jau dodoties uz Grieķiju, savā instrumentu klāstā nebiju iekļāvis Ibumetīna tabletes, smērējamais gels gan mājās bija un maisā nokļuva. Tomēr maratona kontrolpunktā, kur pirmoreiz atļauta palīdzība no komandas, pat smērējamo neuzprasīju. Varbūt aizmirsu, bet varbūt nospriedu paciesties līdz nakamajam – 80km punktam un tad izlemt, ko darīt. Tad gan uzzieķējām. Uldis piedāvāja – varbūt arī tabletīti? – mašīnā esot. Neatteicos, varbūt, palīdz. Vēl pāris reizes tālāk distancē arī kādu paņēmu. Doma neņemt līdzi pretsāpju tabletes bija tāda, ka varētu pievilt potītes un, ja tā notiktu, tad gan stātos ārā, nevis rītu ripas. Tomēr šis nebija taku skrējiens, un par vārīgajām potītēm īpaši nebija jāuztraucas. Tikai, šķērsojot kalnu, jāskatās, kur kāju likt. No piekoptā soļa radās papildus spiediens. Rezultāts – labajai kājai tulznas pāris pirkstu pamatnēs uz 4 pirkstiem, labajai kājai 3 nagi noņēmās, kreisajai tikai 1. Distances beigās čāpojot sāpes jau vairāk bija no tulznām. Tad daudzu hektāru apjomā pa galvu pilnīgi nepareiziem vārdiem sēnes bradā resnie putni, tiek daudz piesaukts psihoterapeits un reizēm pārmaiņas pēc arī fizioterapeits. Tam pirmajam dakterim nāktos krietni palauzīt galvu, ko esmu sapīpējies, ka cirkulē kaut kāda nesakarīga doma, ka visi pārējie apkārt arī cīnās tieši ar maniem dēmoniem…

Kas sekos Spartatlonam?

Jādabū automātiskā dalība – to dod pēc 10 finišiem.

Šogad?

Kaut kad vajadzētu beidzot atrast laiku un aiziet pie kāda speciālista, lai paskatās, kas man ar kājām, ko tām izdarīt, lai var kaut kad normāli paskriet.

Gribētos jau Haanja 100, varbūt aizbraukšu atbalstīt (intervijas tapšanas laikā saņēmām ziņu, ka reģistrācija jau esot veikta – red.).

15. oktobrī Valkā bija skrējiens apkārt Zāģezeram – aplis mazā daļā no zemāk minētās ultras apļa.

12. novembrī Valkā būs 99km “Neiespējamais skrējiens”, decembrī 3 lācīšu ziemas maratoni Vendrā, ierastā Vecgada klases ekskursija uz 12 stundu ēšanas un dzeršanas pasākumu ar fizkultūras elementiem.

Vienā brīdī nācās pamest īrētu istabiņu Imantā. Gadījās variants centrā, bet bija mīnuss – izpalika 9 km brauciens ar velo uz darbu un atpakaļ, jo darbs nu atradās netālu. Sāka uzkrāties neliela, bet tomēr riepa. Radās ideja dažreiz iziet paskriet. Tālāk diez ko daudz neatceros, bet kaut kā biju nonācis līdz treniņu plānam, lai sagatavotos 2007. gada Nordea Rīgas maratona pusītei, kas tad arī bija mani pirmie mači. Kāja sāpēja tikai kādus pēdējos 18 kilometrus. Paga, procents apmēram atbilst.

Domāju, ka ne vienu vien, iespējams, mulsina vai vismaz interesē jautājums – kāpēc Lielkuilis? 

Pārcilājot dažus vecus failus, konstatēju senāko saglabājušos dokumentēto virtuālās realitātes personāža ar šādu vārdu darbošanos ap 2001. gada sākumu, kad mūsu platuma grādos Latgaļčikā varēja iegūt CD ar datorspēli NHL 2001. Tajā bija tāda iespēja papildināt komandu sastāvus ar saviem cilvēkiem. Manās vadītajās komandās dažu gadu garumā daudzas uzvaras kaldināja maza auguma atslēgas spēlētājs, kam uz spēles krekla bija rakstīts “Lielkuilis”. Pēc kāda smaga zaudējuma savstarpējā razborkā ir lauzti arī īsti kauli…

Nāc no Valkas. Iespējams tāpēc Tu varētu būt viens no labākajiem dažādu igauņu rīkotu skrējienu zinātājiem, no kuriem daudzus arī pats esi izbaudījis. Kuri no tiem šķiet interesantākie? Kuros ieteiktu izmēģināt citiem?

Nē, diez ko daudz nezināšu gan ieteikt. Ir daži zīmoli, pie kā pieturos.

Iepatikušies Vendras Mispo kluba organizētie “lācīšu” maratoni. Noskrien un sēdi krastā kubulā, skaties kā skrien Aivars un snieg sniegs. Vai otrādi. Pērn tur savācu 5 maratonus, arī šogad plānā atkārtot šo skaitli.

Šogad maijā pēc Vendras maratona kaut kāda pārpratuma pēc nesanāca nokļūt uz 34. Tartu Jooksumaraton, kur jāskrien 23.4km kross. Pirms tam biju tur bijis 7 iepriekšējos gadus. Beigu daļā trase ir kopēja ar turpat organizētajiem slēpošanas un kalnu velo maratoniem.

Tad vēl ultras, kur braucam klases ekskursijās: Laulasmaa Ultra un Viimase Öö Unistus. Arī Haanja 100, kur seriāla ietvaros simtiņus augstā līmenī piedāvā arī dažiem citiem pārvietošanās veidiem.

Vēl uzskrienu kādus Valgas mačus: janvāra beigās Paju kaujas piemiņas skrējiens – 7 km no pieminekļa uz Valgas centru, septembra piektdienā Valka-Valga 4.5km (pēdējos 2 gados gan iekritis pirms Viļņas maratona), aprīļa vidū bija Igaunijas – Latvijas skrējiens ap 10 km, abi ved gan pa Igaunijas, gan pa Latvijas teritoriju.

Vēl būs Mārtiņdienas skrējiens ap 16km – 8km ārā no Valgas un tikpat atpakaļ.

Kas Tevi piesaista Baltijas ceļa skrējienā, kura dalībnieks esi jau daudzus gadus?

Tur var tā labi paskriet. Ir kopēja misija – nedaudz atcerēties vēsturi un nokļūt Tallinā. Ir ko darīt gan ātrākiem skrējējiem viņu etapos (Voļda var izaicināt leišu čempionus), gan lēnākā tempā savus etapus ripinošiem.

Trīs dienās var sanākt laba treniņnometne, jo pēc vēlēšanās var pievienoties arī citiem etapiem, ne tikai skriet savus obligātos.

Ar ko tāds uzcītīgs skrējējs nodarbojas ikdienā? Vai ultramaratonos iegūtās īpašības – pacietība, rutīna palīdz ikdienas darbā? Vai arī ir otrādi, ka profesija veicinājusi noturību ultramaratonos? 

Ikdienā sniedzu atbalstu datorlietotājiem. Pārsvarā attālināti, bet dažās iestādēs brīžiem arī ar fizisku klātbūtni.

Kādā LTV7 sporta redakcijas sižetā viens treneris uzdeva apmēram tādu jautājumu: kā jātrenējas, lai 12 stundas sēdētu pie datora? Gan jau tā skriešana palīdz.

Labi var satrenēties, skatoties un gaidot, kā instalējas operētājsistēma, tad var patrenēt, piemēram, tējas dzeršanas un cepumu, vai šokolādes ēšanas iemaņas, kas noder ultramaratonos.

Treniņam paaugstināta pulsa apstākļos var noderēt netīšām izdzēst kaudzi svarīgu failu, kam nav bijusi uztaisīta rezerves kopija. Var arī datortehniku panēsāt – pa kāpnēm augšā, pa kāpnēm lejā. It sevišķi kādus UPS’us.

Vairāk maratonu no saviem ap 40 esi veicis ar sportiskām ambīcijām vai kā tempa turētājs?

Ar vai bez baloniem? Ja ieskaita arī individuālu atbalstu kādam pusmaratonistam vai pusmaratonistei, tad līdzsvara robeža varētu būt ļoti tuva.

Uz tempa turēšanu Tevi viegli pierunāt?

Ļoti.

Vai tiesa, ka esi vienīgais, kurš ir veicis visus 10 Valmieras maratonus?

Nē, ir vēl 3 kadri: Valerijs Jegorovs, Jānis Marčinkus un mans novadnieks Gunārs Ozoliņš.

Vai iespējama nedēļas nogale bez sacensībām?

Izritināju savu kalendāru – diemžēl man tas ir izdevies visos šā gada mēnešos.

Nu jau pēdējos 6 gadus regulāri Tavā kalendārā ir kāds 100nieks vai kas garāks. No cik km Tev sākas garais skrējiens, un kur ir tas smeķis sevi pamocīt?

Katrs skrējiens ir mežonīgi garš sākumā. Mocības ir sataisīties un iziet uz starta. Tad distance pēkšņi sāk dilt un dilt…

Novēlējums kluba biedriem.

Visi, kam ir/būs atbilstošs kvalifikācijas rezultāts, gatavojaties 15. janvārī reģistrēties Spartatlonam. Latvijai kvota ir 25 vietas. Švaki izmantojam.

Var tikt reģistrēts arī kā atbalstītājs kādam. Tad pat nevajag rezultātu.

Var arī atbalstīt no attāluma. Pat tas palīdz.

---

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.