Mēneša skrējējs. Kuks

Sen nebija pieredzēta tāda vienprātība mēneša skrējēja izvēlē. Ieskatoties mēneša skrējēja izvēles aizkulisēs, jāatzīst, ka Kuks šim titulam ticis nominēts jau iepriekš. Jo viņš ir pamanīts – aktīvi piedaloties iknedēļas Teikas koptreniņu organizēšanā un maršrutu plānošanā, rakstot plašas atskaites par gatavošanos savam pirmajam maratonam, un kā punkts uz “i” bija nakts koptreniņa “No saulrieta līdz saullēktam” organizēšana, sarunājot gan mūsu atrašanos Biķernieku trasē, gan patvēruma telts nodrošinājumu un citus it kā sīkumus. Jūsu uzmanībai – Kuks!

• Kuks
• sāka skriet - 06/03/2012
• noskrieti - 16006 km, laiks - 1574:43:52 h
• labākais maratons - 3:26:09 (OWM Warsaw Marathon - 26/04/2015)
• 2024. gadā noskrieti 8.1 km
• vidēji šogad 0.2 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 8.1 km

Renča skaitlis šogad - 1 (RS 2 vajag 1x vismaz 2km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

2005. gadā laikraksts Druva par tevi publicēja materiālu “Rakstnieks formas tērpā”. Kā tad īsti ir ar rakstīšanu?

Šķiet, ka tolaik, jaunībā, ambīcijas bija lielākas un brīva laika vairāk, pēc rakstiņu sacerēšanas preses izdevumiem, radās vēlme uzrakstīt lielizmēra lasāmgabalu. Līdz publicēšanai gan tas tā arī nenonāca, vēlāk pārlasot kļuva skaidrs kāpēc. Nekas, visam savs laiks.

Pašreiz esmu nonācis pie atziņas, ka, lai rakstītu, ir jābūt kaut kam vērtīgam, ko vēlos pateikt, tāpēc mani rakstu darbi aprobežojas ar rakstiņiem internetā un komentāriem. Pat personīgajam blogam īsti neesmu saņēmies – tas tomēr prasa zināmu disciplīnu, regularitāti un spēju atklāties.

Kādreiz, kad būšu sirms un vieds (šīs lietas gan nav savstarpēji saistītas), sēdēšu verandā un rakstīšu romānus (vai vismaz dzeju). Ar pārinieku Afganistānā norunājām, ka pēc 20 gadiem publicēsim atmiņu stāstījumu par piedzīvojumiem pie Pakistānas robežas „Akmens ozola ēnā”, vēl 16 gadi atlikuši.

Loģiski seko jautājums par formas tērpu. Lielākajā dienas laikrakstā atrodama informācija, ka Afganistānā ar apšaudēm biji tik ļoti apradis, ka to laikā pat grilēji gaļu.

Rudenī būs jau 15 gadi kopš esmu armijā. Sāku vēl obligātā dienesta laikā un pat nevarēju iedomāties, ka palikšu dienēt, taču palaimējās ar dienesta vietu, ieraudzīju lielāku bildi un kļuva interesanti. Savu lēmumu neesmu nožēlojis, jo dienests ir devis iespēju izmēģināt vairākas lietas, ko civilajā nez vai varētu – alpīnisms Šveicē un Slovēnijā, šaušanas apmācība Čehijā, divu diennakšu pārgājiens Lietuvā, izdzīvošana tepat Latvijā, sevis pārbaude Afganistānā un atgriešanās 90-tajos Moldovā.

Par jautājumā minētās epizodes publiskošanu jāsaka lielais paldies „silto punktu” apceļotājam Atim Klimovičam. Viņš kārtējo reizi ciemojās mūsu rajonā un brokastīs sēdēja pie blakus galdiņa, kur mans pārinieks kolēģiem stāstīja par to, kā mums īsti klājas kalnos. Žurnālistiem ir laba dzirde. Apšaudes mēdza būt dažādas, šī bija viena no tām, kad „karš, lai karš, bet pusdienas pēc grafika”. Kopumā – ekskursija uz Pakistānas pierobežu bija vērtīga, to desmit mēnešu laikā piedzīvoju praktiski visu, ko biju gaidījis. Palaimējās būt ļoti skaistā vietā – Austrumafganistāna ir skaista kalnu zeme, kuru visprecīzāk būtu salīdzināt ar mežonīgu Šveici.

Pāris mani apraksti par misijas gaitu savulaik publicēti „Tēvijas sargā” 2009.gada oktobrī  (19./20.lpp) un 2010.gada februārī (16./21.lpp).

Mūsu klubā nupat jau varētu organizēt atsevišķu Latvijas armijas sekciju. Esat savā starpā pazīstami, skrienot subordinācija arī jāievēro?

Ar dažiem skrienošajiem karavīriem esmu personīgi pazīstams, ar citiem tikai vārda pēc – armija mums nav tik milzīga, tie, kas dien ilgāk, pa lielam jau viens otru zina. Prieks, ka vismaz pāris savas vienības puišiem esmu atklājis noskrien.lv lapu.

Par subordināciju – sistēma ir tāda, ka tiem, kam ir augstākas pakāpes, ir arī vairāk gadu, savukārt ātrie puiši ir gados jaunāki un ar mazāku izdienu. Pēc reglamenta viņiem būtu jāsveicina augstākais pakāpē, jālūdz atļauja apdzīt un vēl dažādi apgrūtinājumi, kas ietekmētu rezultātu. Tāpēc labi vien ir, ka skrienam kā privātpersonas un cīnāmies sportiski. Ir patīkami koppasākumos parunāties ar skrienošajiem kolēģiem par skriešanu nevis dienestu (karavīriem ir ļoti izteikts satiekoties pārspriest dienesta lietas – tāds profesionālais kretīnisms).

Skrien tikai otro sezonu, taču ļoti mērķtiecīgi. Tūlīt būs jau pieveikta 10. pusīte, ir noskriets pirmais maratons. Ar kādu domu sāki skriet?

Skriet sāku, lai kaut ko noķertu – biju maziņš, tāpēc vairs neatceros, ko īsti ķēru – kādu mantiņu, mammu vai kucēnu. Skolas laikā galīgi necietu neko garāku par 400m (stāsts par sūrajiem rudens un pavasara krosiem veselas jūdzes garumā. Mums skolā bija jāskrien trīs 500m apļi ap dīķi – bez iespējām kaut ko noīsināt). Armijā ikgadējais normatīvs ir 3km vecumam atbilstošā laikā – sākumā tā šķita nenormāli gara distance. Par laimi paveicās, ka 2002.gadā biju kursos Cēsīs un kursa ietvaros nācās diezgan daudz paskrieties pa apkārtnes mežiem un takām, garākie pārskrējieni bija pie 20km (regulāras bija situācijas, kad krustcelēs instruktors atskatās uz ierindu – ā, varat vēl parunāt, tad skriesim pa šo ceļu). Tajā laikā daudzmaz sapratu, ka varu skriet stundu un ilgāk, vienīgi – ļoti nepatīk skriet ierindā, kur esi pakļauts kāda cita noteiktajam tempam un maršrutam. Pēc šī kursa skriešanas fāzes bijušas neregulāras, kad uznāk gatavošanās mānija ikgadējām normām vai atkal jāpiedalās kādā apmācības kursā.

Pirmais apzinātais pusmaratons+ (ne sacensībās) bija 2006.gadā kursos Čehijā – mūsu britu instruktors trenējās labdarības maratonam, viņam bija ieplānots nedēļas nogalē garais skrējiens, bet mēs ar lietuviešu kolēģi pieteicāmies/saderējām, ka arī noskriesim ar viņu kopā. Ko lai saka – Bohēmijā ir smuki kalni. Kad mēs beidzot iesklunkurējām pa bāzes vārtiem, brits jau bija dušā pabijis un arī pusdienas paēdis.

Pērngad sāku skriet divu mērķu vadīts – zaudēt svaru (biju iestidzis kondīcijā „īsts latvietis sākas no 100”) un izvēdināt galvu no sliktām domām. Šobrīd varu teikt, ka gan vienu, gan otru mērķi esmu sasniedzis, bet – apetīte rodas ēdot, nu jau skriešanai ir citi motivatori.

Ar mērķtiecību ir pavisam vienkārši – cik sevi pazīstu, esmu uz mērķi nevis procesu orientēts. Tāpēc nācās izvēlēties mērķi (un pēc tam vēl vienu, un vēl vienu…), ko vēlos sasniegt, lai skriešana neizbeigtos pēc pāris nedēļām. Tikai šobrīd palēnām sāku iemīlēt pašu skriešanas procesu, bet varbūt šāda – lēnām nākusi mīlestība pāraugs ilgnoturīgās attiecībās mūža garumā?

Vai paša organizētajā koptreniņā No saulrieta līdz saullēktam radi sev atbildi uz jautājumu Vai ir dzīve pēc maratona?

Atbilde uz šo eksistenciālo jautājumu jau bija zināma, savā pirmajā ultraskrējienā tikai par to pārliecinājos – jā, ir! Uz maratonu olimpiādē nez vai tikšu, arī pusmaratonu Latvijā uzvarēt cerības ir visai mazas, taču apskriet apkārt kalnam, pārskriet tuksnesim, aizskriet no viena kalna līdz nākamajam – tie ir tādi paveicami izaicinājumi, kurus piepildīt laiks ir nākamo ceturtdaļgadsimtu.

Tuvākie plāni?

Tuvākie varētu būt šīgada sākumā sastādītās mērķu listes izpilde – šobrīd esmu sācis ceļu pēc, manuprāt, smukākās VSK Noskrien nozīmītes. Gribētos rudens pusmaratonos noskriet 1:30, Valmierā izlabot savu pirmā maratona rezultātu, pieveikt Siguldas kalniņus – šī ir tikai mana 2.sezona tāpēc izaicinājumu ir vairāk kā gana tepat Latvijā. Noteikti jāturpina Teikas koptreniņi. Varbūt rudens pusē realizēsies vēl kāda ideja. Vienvārdsakot – plāni ir, apnikums nav iestājies – jāskrien!

Vai tavuprāt Saulgriežu īsākās nakts skrējienu ir vērts veidot kā tradīciju un kas tam vēl no organizatoriska viedokļa būtu nepieciešams?

Domāju, ka jā – šāda formāta skrējiens būtu uzturams un padarāms par tradīciju. Kad ziemā smēlos ideju, tad diskusijā parādījās, ka Latvijā nav šādu stundu pasākumu – tieši šo nišu mūsu klubs varētu aizpildīt. 6 stundas ar mazu astīti Jāņu laikā, gada gaišākajās naktīs – kāpēc ne. Var izvēlēties kādu citu norises vietu, man simpātisks šķita arī Uzvaras parks (ja vēlamies lielākas tautas masas) vai Mežaparks, taču Biķerniekos ir iespēja izvairīties no „svešajiem” un paskriet savā nodabā. Nākamreiz kā rīkotājs noteikti pats skrietu daudz mazāk/neskrietu vispār – lai pārraudzītu procesu; būtu laicīgi jāsaorganizē brīvprātīgie – apļu skaitītāji, dzērienu pasniedzēji; tāpat ļoti noderētu elektrība – apgaismojums starpfinišā, rezultātu uzskaite; nedaudz organizētāks dzērienu galds pie trases (nodalīts no našķu galda atpūtas zonā). Šoreiz kopā bijām ap piecdesmit, nākamreiz skaitlis varētu dubultoties, līdz ar to – būs vairāk jāpiestrādā pie organizācijas.

Kā sāki iknedēļas koptreniņu koordinēšanu un pieskatīšanu?

Pirmkārt, aplausi idejas ģeneratoram Dzintaram – šobrīd jau Rīgā notiek veseli trīs iknedēļas koptreniņu seriāli.

Otrkārt, pateicoties Lāsmai, Atslābuma starta vieta nostabilizējās pie aptiekas manā rajonā.

Treškārt, šoziem skrēju arī sniegos, bet to daudz vieglāk darīt ar kādu kopā. Tad nu decembrī apmeklēju savu pirmo Atslābumu, bet no 3.janvāra esmu piedalījies visos AN!K; TAN!K un TNT! Īsti nepiefiksēju, kurā brīdī no dalībnieka kļuvu par maršrutu piedāvātāju, laikam tas sakrita ar iepriekšējo organizatoru pauzēm skriešanā, bet man negribējās skriet tumsā, salā, sniegā vienam. Tagad ir prieks gan par Pārdaugavas sekciju (kura reizēm pat pārspēj Daugavas pareizo krastu apmeklētības ziņā), gan par to, ka teju vai katrā koptreniņā piedalās kāds jauns dalībnieks, gan arī par to, ka esam koptreniņos realizējuši vairākas idejas – rīta rosmi, smilšu stadionu, pusnakts pusmaratonu, nu jau tradicionālo pasēdēšanas treniņu reizi mēnesī. Galvenais šim visam jau ir – noskriet ar prieku un socializēties.

 Mēdz skriet gan apavos, gan basām kājām. No kā ir atkarīga izvēle?

No noskaņojuma. Nopietni. Nav kāda algoritma, pēc kura izplānoju, kurus apavus vilkšu. Ātrās botas – sacensībām un ātrajiem treniņiem; sandales – mierīgajiem skrējieniem, lai pēdas nesvīst, kaut gan arī kādu ātro un sacensības esmu tajās noskrējis; vecās botas – krosiem, lai nav žēl nodīrāt; basās pēdas – pludmalē un tikai pēdējā laikā arī pa asfaltu. Galvenais iemesls apavu dažādošanai ir – likt pēdai strādāt!

Tev nozīmīgākā VSK Noskrien nozīmīte?

Sarežģīts jautājums. Neesmu par nozīmītēm domājis šādā kontekstā. Vairākas ir tādas, kas prasa konkrētu ieguldījumu konkrētā laikā – kilometri nedēļā/mēnesī/gadā; dienas pēc kārtas – apņemšanos un neatlaidību; jaunās CC nozīmītes – sekmīgu cīnīšanos dueļos. Mēneša skrējējs noteikti ir viena no visgrūtāk iegūstamajām – gada laikā tikai 12 iespējas un katru reizi var saņemt tikai viens. Tomēr nozīmīgākās ir par dalību konkrētos pasākumos: prieks, ka man ir „Dzo 24h stafetes” nozīmīte; savukārt, varu izstiepties vai sarauties, bet „Vestiena 2011” nedabūšu.

Vai koptreniņos ir spēks?

Protams, ka ir! Pierādījumi? Pat bez atsaucēm uz regulārajiem komentāriem – „kopā ar… noskrēju garāko/ātrāko skrējienu”, ir viens pavisam konkrēts gadījums no personīgās pieredzes. Saulgriežu skrējienā pēdējos divus individuālos apļus riņķoju vienatnē, bija grūti, ātruma nekāda, apļu laiki 17:45 un 18:30. Pēc finišā šķita, ka vairāk noskriet nevaru, negribu, nespēju, saullēkta apli labākajā gadījumā noiešu, bet… Saullēkta apli skrējām kopā bariņā un to pieveicu 13:40. Kopskrējienos ir spēks. Punkts!

Vai VSK Noskrien vajadzētu vairāk koptreniņus?

Vajag visu, ko vēlas paši skrējēji. Tieši tāpēc priecājos par „Divplākšņiem” – bija ideja/pieprasījums, kāds mazliet pabikstīja un radās koptreniņu seriāls. Koptreniņus saskatu kā reģionālos skrējienus – savācas kopā apkārtnes skrējēji un noskrien bariņā. Rīgai šādā ziņā ir nenoliedzamas priekšrocības – neapgūto rajonu vēl ir daudz, atliek tikai organizēties. Mums taču tas ir vienkārši – kalendārs un forums – interesenti atradīsies.

Lielākus koptreniņus saskatu kā VSK Noskrien pasākumus – Valtera ballīte, stafete, nakts skrējiens, pagājušā gada pavasara koptreniņš vai 1.janvāra skrējieni. Idejas klejo gaisā, atliek tikai pagrābties un realizēt.

Novēlējums kluba biedriem.

„If you really want to do something, you’ll find a way. If you don’t, you’ll find an excuse.” /Jim Rohn/ (Ja tu patiešām vēlies ko paveikt, tu atradīsi iespēju. Ja nevēlies, atradīsi attaisnojumu.)

Lai mums visiem izdodas atrast veidu nevis attaisnojumu! Noskrien!

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiks piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai būt čaklākajam „Apkārt pasaulei” kilometru vācējam komandā. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.