Mēneša skrējējs. Kriss240188

Oktobrī nemaz citādi nevarēja. Lai arī vēl oficiāli nekronēts, viņš, Siguldas Kalnu maratona garāko distanci pieveicot kā otrais, nodrošināja sev Kalnu karaļa 2014 titulu. Šosezon taku skrējienos sevi pierādījis diezgan spilgti, kāpelējot pa pjedestāliem, iegūstot balvas un pakutinot nervus krietni pieredzējušākiem skrējējiem. Skriet sācis tikai pirms diviem gadiem, bet rezultāti liek brīnīties ne vienam vien. Šosezon bijis arī labs atbalsts komandai “Skrien Latvija” seriālā, turot tempu uz ne tik vieglo 1h30 laiku pusmaratonā, kā arī sniedzis atbalstu kā brīvprātīgais baskāju ultrā. Šādi vispusīgi skrējēji mums patīk. Kristap, apsveicam un pateicamies. Jūsu uzmanībai – kriss240188 jeb Kristaps Broks, jeb Kalnu karalis 2014!

• Kristaps Broks
• sāka skriet - 17/03/2012
• noskrieti - 41021 km, laiks - 3614:40:12 h
• labākais maratons - 2:32:50 (Lattelecom Rīgas maratons 2017 - 14/05/2017)
• 2024. gadā noskrieti 4121.1 km
• vidēji šogad 80.8 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 129.2 km ar vidējo ātrumu 04:56 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais vakar ar 18.04 km

Renča skaitlis šogad - 24 (RS 25 vajag 3x vismaz 25km) RS90 - 17 (RS90 18 vajag 3x vismaz 18km)
Nosūtīt vēstuli

Tavā noskrien.lv profilā pirmie skrējieni parādās 2012.gada martā. Vai to tad var uzskaitīt par laiku, kad sāki skriet? Kāpēc sāki?

Jā, šo laiku var uzskatīt par manu skriešanas karjeras pirmsākumu. Jāatzīst, ka pie visa vainīga ir vecākā māsa, kura man uz 24. jubileju uzdāvināja dalību Nordea maratona 10km distancē. Kad jau sāku saprast, ka skrējiens vairs nav aiz kalniem un vajadzētu sākt kaut ko darīt, iegādājos sporta kluba abonementu un sāku aizvadīt savus pirmos skrējienus pa lentu.

Ir dzirdēts, ka iesākumā biji pārliecināts, ka garie gabali neesot domāti Tev? Kad un kāpēc tas mainījās? Kurš vainīgs?

Sākotnēji tā bija, ka 10km likās garākā distance, ko es varētu skriet. Kāpēc gan vajadzētu mocīties un skriet ko garāku? Viss mainījās pēc NRM 10km finiša, kad kopā ar Ārlietu ministrijas komandu tika pārspriesti rezultāti. Par laimi vai nelaimi komandas sastāvā bija arī Maffija, tā vārdu pa vārdam tiku pierunāts noskriet pusmaratonu. Sākotnēji tika prasīts, lai jau mēnesi vēlāk skrienu Ventspilī, bet izdevās sarunāt savu debiju pusmaratonā pārcelt uz Siguldu. Ja gatavojoties Siguldai jau lēnām tika aizmirsts par 10km kā galējo robežu, tad tagad tādas vispār vairs nav.

Ātrums, kādā pārvietojies pa skriešanas trasēm, ņemot vērā to, ka neskrien kopš dzimšanas, ir iespaidīgs – pirmajā nopietnajā skriešanas sezonā pusmaratons 1h20 un maratons zem 3h. Kā to pats spēj izskaidrot? Vai Tev ir sportiska vēsture?

Ja godīgi, tad es to nespēju izskaidrot. Vienīgais, ko es varu teikt, ka esmu uzaudzis Madonā, kur bērnībā pa ziemu tika slēpots, un 7.-9. klasē pat nopietnāk trenējos šajā sporta veidā.

Nav jau vairs noslēpums, ka, lai arī vēl oficiāli nekronēts, bet esi kļuvis par pirmo Latvijas Kalnu karali. Ko Tev tas nozīmē? Vai uz to gāji apzināti? 

Tituls ir tituls, tas nav nekas tāds, ko tu vari iegūt nejauši un nepieliekot pūles, un būt pašam pirmajam titula ieguvējam ir vēl lielāks pagodinājums. Sākotnēji uz šo titulu negāju apzināti, jo pēc Cēsu Eco treila nemaz nepieskaitīju sevi pie favorītiem uz titulu, jo uzskatīju, ka 2. vieta tika iegūta, pateicoties ļoti lielai veiksmei, jo daudzi trasē nomaldījās. Uz Āžu kalna stirnu buku un Priekuļiem pat nebiju plānojis braukt, bet māsa pieteicās uz Stirnu buku, tad nu neatlika nekas cits, kā vien pieteikties man arī. Pēc tam, ieraugot sevi reitinga virsotnē, mērķi mainījās un uz titulu gāju apzināti. Uz Priekuļiem aizbraucu, tikko izkāpis no slimības gultas, ar mērķi tikai tikt līdz finišam, bet Siguldas kalnu maratonā jau biju aprēķinājis, cik daudz es drīkstu zaudēt saviem tiešajiem konkurentiem.

Kura ir Tava favorītdisciplīna skriešanā? 

Lai gan rezultāti rāda, ka man labāk padodas skriet pa trail distancēm,  man jāatzīst, ka vislabāk jūtos uz asfalta. Nevaru izlemt starp maratonu un pusmaratonu, tāpēc teikšu, ka abas distances.

Abi rekordi šosejas skriešanā – pusmaratonā un maratonā sasniegti pagājušajā gadā, šogad “Skrien Latvija” seriālā pārsvarā skrēji balonu pavadā. Vai šosezon nebija mērķa jauniem rekordiem? 

Pagājušajā sezonā biju izvirzījis sev mērķi noskriet maratonu zem 3h, kam tad arī cītīgi gatavojos, bet pēc mērķa izpildes motivācija uz skriešanu pazuda vispār. Augstāki mērķi ir izvirzīti, bet šosezon iekšā nav tās uguntiņas uz mērķa izpildi. Ar baloniem skrēju tāpēc, ka gribējās izmēģināt, kā tas ir būt par tempa turētāju un, ja jau pats nedzenies pēc rekordiem, tad kāpēc nepalīdzēt sasniegt tos citiem?!

Saskrējis jau esi tik daudz, ka grūti visu atcerēties un pieminēt. Kurš skriešanas pasākums pašam vislabāk paticis un palicis atmiņā?

Šis ir sarežģīts jautājums. Grūti ir izcelt tikai vienu pasākumu, bet, ja ir jāizvēlas, tad noteikti pērnā gada Ņergu Jāņi, kur radās pirmā saprašana par garajiem skrējieniem. Vēl tagad atceros tās šausmas, kad esi noskrējis 50+km 30 grādu karstumā, bet atrodies purva vidū un vēl kādi padsmit km priekšā. Sajūtas bija tik fantastiskas, ka tika pat meklēts tuvākais akacis, lai tik ātrāk tās šausmas beigtos, un domāju, ka pret vakaru es Imantam jau biju apnicis ar jautājumu: “Vai vēl tālu?” Šis pasākums arī ilgu laiku tika apzīmēts kā grūtākais skrējiens manā mūžā līdz brīdim, kad to gandrīz pēc gada pārspēja rogainings Oravā.

Baskāju ultra. Kāpēc tur biji redzams brīvprātīgajos nevis starp skrējējiem?

Tā kā tā bija baskāju ultra, tad piedalīt ies tajā ar apaviem nešķita loģiski, bet skriet 53km ar basām kājām pa pludmali vēl neesmu gatavs, jau īsākās nakts skrējiena laikā pieteicos pie Alīnas par brīvprātīgo.

Kādi turpmākie plāni? Monblāns? Spartatlons? Kāds distances laiks, ko pārspēt? 

Gribētos noskriet maratonu 2h30. Ja nākamgad noorganizēsies klases ekskursija uz Laulasmā, tad ir vēlme izskriet pilno distanci. Tagad jau vispār km ir tā devalvējušies, ka neviens vairs neprasa, kad tad skriesi 50 vai 100 km, bet uzreiz jau prasa, kad tad būs Spartatlons un kurai Monblāna distancei tad šogad pieteiksies. Gan Monblāns, gan Spartatlons nav tuvāko gadu plānos, jo tur ir nepieciešams nopietnāk sagatavoties un pašam iekšējie mērķi neļauj piedalīties tikai, lai finišētu.

Tavs noskrien.lv profils izskatās pēc dziesmu grāmatas. Kas iedvesmo konkrētās dienas ierakstu? Un cik svarīga Tev ir mūzika skrienot? 

Kā kuru reizi, pārsvarā ieraksts ir no dziesmas, kas konkrētajā brīdī skan galvā, bet citreiz tiek jau attiecīgajam skrējienam piemeklēta frāze, dažreiz vienkārši, ievadot skrējienu, Spotify uzliek dziesmu un tu saproti, ka šī ir īstā frāze. Nav jau tā, ka bez mūzikas es nevarētu paskriet, bet, skrienot ar mūziku, ir vieglāk un brīžos, kad es skrienu bez mūzikas atskaņotāja, domās jau tāpat skan kāda melodija.

Vai Tu ar kādu konkrēti sacenties? 

Sākotnēji, kad biju tikko piereģistrējies noskrien.lv, bija sajūta, ka ir sevi jāpierāda pārējo acīs un tad tika skrieti treniņi tuvu maksimālajam ātrumam utt., bet tagad, ja vien atklāti neizaicina, tad nesacenšos ne ar vienu. Vienīgi šad tad cieņas cīņā, kad iekrīt kāds interesants pretinieks.

Vismaz pāris reizes esi manīts vienatnē treniņnolūkos skrienam uz Siguldu. Labāk patīk skriet vienam vai kompānijā? 

Sacensībās nav izvēles – jāskrien ar kādu kopā vai vienam, bet treniņos tas ir atkarīgs no distances garuma. Nosacīti īsos skrējienus man patīk skriet kopā ar citiem, tāpēc cenšos apmeklēt TNT/TANK koptreniņus, bet garos skrējienus man patīk skriet vienam, jo tad viss ir atkarīgs no tevis.

Vai šogad viss izdevās, kā plānots?

Gribētos jau teikt, ka jā, bet realitāte ir citāda. Vislielāko vilšanos piedzīvoju skrējienā Rīga-Valmiera, kad pēc 40km vienkārši uzteica vēders un nācās pirmo reizi izstāties no sacensībām. Līdzīga ķibele piemeklēja NRM, lai gan beigās finišēju 3h10, bet tomēr biju gatavojies uz ko labāku. Vēl var pieminēt Valmieras maratonu, kur biju plānojis noskriet uz 2h55, pirmo pusi skrienot ar baloniem, bet sanāca saslimt tieši uz šo nedēļas nogali un skrēju ar temperatūru. Ja pirmajā pusē viss vairāk vai mazāk bija kārtībā, tad trešajā aplī jau sākās „interesantas” lietas un pēdējo apli es ik pa laikam pagāju. Ja tagad jāatskatās uz šo skrējienu, tad vajadzēja finišēt pēc otrā apļa, kā iepriekšējā dienā biju vecākiem apsolījis, bet maratona rītā likās, ka būs jau viss OK. Nebija gan un, kā Inga_K izteicās, tad vienreiz ko tādu vajag izdarīt, lai nākamreiz tas pat prātā neienāktu.

Broku ģimenes apartamenti ne reizi vien ir bijusi vieta, kur savākties pirms vai pēc nozīmīgiem skrējieniem. Par to jums ar māsu, protams, liels paldies. Kāds ir lielākais skrējēju skaits, kas ir satilpis jūsu miteklī? 

Gan uz Rīga-Valmiera, gan pirms NRM tika uzņemti ap 50 cilvēkiem, bet par laimi ne visi vienlaikus.

Labāk patīk iet ciemos vai uzņemt viesus? 

Neesmu pat aizdomājies, kas patīk labāk. Visvairāk jau patīk tā kopības sajūta.

Vai ievēro kādu režīmu/ plānu/ diētu saistībā ar skriešanu?

Nekādas diētas līdz SKM netiku ievērojis, bet uz SKM izmēģināju tā saukto ogļhidrātu diētu. Nezinu, vai nāca par labu, bet sliktu noteikti neko nevaru teikt. Kas attiecas uz režīmu, tad cenšos sevi piespiest aiziet gulēt pirms pusnakts, bet tas pārāk bieži nesanāk, jo vai nu aizlasos grāmatā, vai arī esmu iegrimis kāda filmā. Šad tad pavīd doma, ka vajadzētu pieteikties pie kāda trenera, jo līdz šim skrienu tik, cik uzskatu par nepieciešamu, bet baidos no tā, ka tad skriešana paliks par sava veida darbu un var arī apnikt.

Grāmatas. Ir manīts, ka arī tās lasi daudz un ātri. Ko Tev nozīmē literatūra? 

Es neteiktu, ka es lasu ātri, bet veltu tam pietiekami daudz laika. Lasīt man patika jau bērnībā, bet skolas laikā, piespiedu kārtā lasot obligāto literatūru, radās riebums pret to un atsāku lasīt tik pirms dažiem gadiem. Grāmatas attīsta domāšanu un paplašina redzesloku un valodu. Jāskatās arī, kāda grāmata tiek lasīta, piemēram, mūsdienu new adult fantāzijas žanra literatūra noder kā laba atslodze, bet, piemēram, kāda aizgājušo gadsimtu klasiķa garadarbs sniedz ieskatu tā laika domāšanā.

Vai ir vēl kaut kas, ko dari ar tādu pat aizrautību kā skrien un lasi? 

Vēl bez grāmatu lasīšanas tiek aizrautīgi sekots līdzi kino pasaulei, bet tas savā veidā arī ir saistīts ar grāmatām, jo parasti cenšos pirms filmas noskatīšanās izlasīt grāmatu. Kulmināciju šī aizraušanās sasniedz periodā no novembra līdz februārim, kad kino pasaulē ir apbalvojumu pļaujas laiks un uz ekrāniem tiek rādītas filmas ar dziļāku jēgu, ne tikai ar tukšu mērķi noslaukt naudu no skatītāja.

Noslēgumā – novēlējums komandas biedriem. 

Skriet var ātri, skriet var lēni, gudri skriet ir zelta vārdi. Galvenais nav uzvarēt, bet izbaudīt skrējienu.

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiks piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai būt čaklākajam „Apkārt pasaulei” kilometru vācējam komandā. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.