Kļūt par Latvijas vicečempionu taku skriešanā, piekāpjoties tikai labākajam. Kļūt par Latvijas čempionu 100km. Uzvara CET 42 km distancē. Tas viss sasniegts šogad un ir pamatotas aizdomas, ka nākošgad no viņa redzēsim vēl ko vairāk. Arī viņš pats ir par to pārliecināts un apņēmības pilns. Mums patīk drosmīgie un pašpārliecinātie, tāpēc ar interesi vērosim, par ko tas izvērtīsies. Mēneša skrējējs – Kripucis jeb Kristaps Magone.
- Kripucis
- sāka skriet - 20/05/2012
- noskrieti - 2436 km, laiks - 252:48:31 h
- labākais maratons - 3:29:44 (2013)
- 2024. gadā noskrieti 0 km
- vidēji šogad 0 km/nedēļā
- pēdējais sen ar 9.83 km
Nosūtīt vēstuli
Kas ir pamatā šīs sezonas pjedestāliem? Pamainīji ko treniņu procesā vai radās ticība saviem spēkiem?
Jāsaka, ka par daudziem rezultātiem esmu pārsteigts arī pats. Domāju, ka tas ir vairāku notikumu kopums. Varētu teikt, ka viss sākās 2017. gada ziemā, kad Matīss Vecvagaris piedāvāja pēc pāris mēnešiem skriet Pasaules Čempionātā taku ultramaratonā. Tobrīd skriešana īsti pat nebija vairs manā hobiju sarakstā, tāpēc atteicu šo piedāvājumu. Atceros tikai Matīsa piebildi toreiz, ka varbūt tad nākošgad.
Tas bija tas brīdis, kad skriešana lēnām sāka atgriezties manā ikdienā. Biju arī beidzot nostabilizējies pēc augstskolas, tas ir, atradis darbu, kas man patīk. Turklāt tādu, ko varu savienot ar skriešanu.
Tobrīd dzīvojām vienā dzīvoklī ar meiteni, kura daudz vairāk saprot un interesējas par to, kā pareizi jātrenējas. Sarunājām, ka viņa man uzrakstīs ko līdzīgu treniņu plānam. Tā nu es lēnām atgriezos skriešanas sacensībās ar plānu, ka 2018. gadā būšu gatavs braukt uz PČ taku ultrā. Jāsaka gan, ka pēc 2017. gada ļoti vājā Siguldas kalnu maratona nebiju pārliecināts, ka tikšu uzaicināts. Tā arī notika, bet par laimi šogad tika izstrādāti skaidri atlases kritēriji, lai kvalificētos PČ takās, un es zinu, kas jādara, lai sasniegtu mērķi.
Tad arī nolēmu, ka šogad trenēšos ar mērķi uzvarēt SKM. Biju pārliecināts, ka uzvarēšu ar noteikumu, ja nestartēs Džokers. Tā kā viņa kalendārā šogad nebija SKM, bet Javelina Jundred, tad biju pārliecināts par uzvaru protams rēķinājos ar to, ka par uzvaru varētu būt kārtīgi jācīnās ar Artūru Vadzi un Didzi Glušņevu.
Kopumā varu teikt, ka šī gada rezultāti ir saistīti ar to, ka tiešām gatavojos un trenējos.
Rezultātā zaudēji tikai Džokeram. Ir idejas, kā atstarpi samazināt? Tava vājākā vieta, kur var pielikt visvairāk?
Jāsaka, ka pirms starta viens no galvenajiem uzdevumiem bija neskatīties uz Džokeru un viņa laiku un koncentrēties tam, lai būtu priekšā pārējiem.
Biju plānojis skriet pirmos divus apļus mierīgi un nevienā brīdi neskriet tā, lai man būtu grūti vai paātrināta elpošana. Tāpat biju nolēmis nesatraukties, ja konkurenti atrastos man 15 minūtes priekšā arī pēc diviem apļiem.
Biju plānojis pēdējos divus apļus skriet ātrāk nekā pirmos divus. Tā kā pēc pirmajiem diviem apļiem sanāca tuvoties konkurentiem, tad nolēmu turpināt skriet diezgan relaksēti un neko nesasteigt. Šo komfortablo sajūtu saglabāšana maksāja ātruma zudumu. Tajā brīdī zināju, ka ar to tāpat pietiks otrajai vietai, tāpēc skrēju salīdzinoši mierīgi un turējos komforta zonā līdz pat finišam.
Līdz ar to atbilde uz jautājumu, kā atstarpi samazināt, ir – izvirzīt citu mērķi skrējienam. Pēc finiša jutu, ka šis bija skrējiens, kur, arī otro pusi skrienot tikpat ātri kā pirmo, savas 30 minūtes nomest varēju.
Vēl arī žēl, ka Artūram Vadzim nebija labākā diena un Didzis Glušņevs nestartēja, jo, manuprāt, tad būtu daudz spraigākas cīņas un līdz ar to labāki laiki arī pārējiem aiz Džokera.
Vājo vietu ir daudz. Pati vājākā laikam ir skrienamie posmi, kur es zaudēju visvairāk.
Tev ir visi SIGULDAS burti sakrāti?
Nav man visi sakrāti, jo 2015. gadā skrēju 35 kilometrus un 2016. gadā SKM izlaidu pavisam.
Neiespējamā skrējiena 101 kilometrā izdarīji visu, ko plānoji?
Jā, jo plāns bija tikai un vienīgi uzvara. Nebija nekādas nozīmes tam, kāds būs mans personīgais laiks finišā. Stājos uz starta līnijas ar domu, ka jebkas, kas nebūs uzvara, būs slikts rezultāts.
Par pašu skrējienu jāsaka, ka neesmu pārāk apmierināts ar to, kā sanāca turēties pie plāna. Ja pirmo apli noskrēju kā plānots, tas ir, sēdēju līderu bara aizmugurē, slēpjoties no vēja, un centos visos līkumos skriet pēc iespējas taisnāk un nevākt liekus metrus. Tad otrā aplī pārāk bieži skrēju aiz Konstantīna, kurš skrēja ar diezgan mainīgu ātrumu. Tas mani nedaudz izsita no ritma un radīja diskomfortu otrā apļa beigās un trešā apļa sākumā. Toties, tuvojoties ceturtajam aplim, bija paredzēts pārņemt vadību, kas arī tika izdarīts, un tad jau bija tikai jānoskrien līdz galam, kas arī izdevās. Tā kā kopumā varu teikt, ka izdarīju visu, ko biju plānojis.
Kas būtu nepieciešamas perfekta rezultāta sasniegšanai 100 kilometru distancē?
Jautājums laikam ir, kas ir perfekts rezultāts? Manā gadījumā tā noteikti ir vieta rezultātu tabulā. Tam savukārt ir vajadzīgi daudz treniņi, labs plāns, kā arī psiholoģiskā izturība, kas noteikti nepieciešama ultrās.
Šogad tev uzvara arī CETa 42 kilometru distancē. Kura trase tev piemērotāka Sigulda vai Cēsis?
Lai gan esmu no Pārgaujas novada, kas atrodas bijušajā Cēsu rajonā, un ģimnāzijas laikos dzīvoju arī Cēsīs, tomēr uzskatu, ka man piemērotākas ir kalnainākas trases, un labāk jūtos aukstos nevis karstos laikapstākļos. Tādēļ, manuprāt, man piemērotāka ir Siguldas trase.
Takas vai asfalts?
Lai gan visi treniņi tagad notiek uz asfalta Rīgā un reti kad sanāk skriet pa takām, es tomēr dodu priekšroku takām. Iespējams, tāpēc ka man tās labāk padodas. Turklāt man patīk trases, kur vajag vairāk spēku nevis ātrumu, un arī šeit takas pārspēj asfaltu.
Orientēšanās vai skriešana? Kāpēc?
Ar orientēšanos sāku nodarboties jau sākumskolā un šajā sporta veidā pavadīju daudzas vasaras līdz pat augstskolai. Jāsaka, ka šajos laikos nekad īsti netrenējos, tikai piedalījos sacensībās un, iespējams, tāpēc nekad nebiju ļoti labs šajā sportā.
Visticamāk šajos padsmit gados, ko pavadīju o-sportā, to atēdos tik ļoti, ka tagad nav motivācijas braukt un skriet ar karti rokās. Vidusskolas laikā bija parādījies hobijs skriešana, ko es šad tad arī papraktizēju nenopietnā veidā.
Tagad gan jāsaka, ka orientēšanās ir hobijs, ar ko nodarbojos ļoti reti. Principā piedalos tikai stafetēs, jo šis orientēšanās formāts mani vēl joprojām uzrunā. Taču skriešana mani aizrauj daudz vairāk.
Distances vidus no Dolomītiem Sellaronda Ultra Trail
Esi mēģinājis arī triatlonu. Tas jau vēsturē vai ir arī kādi plāni?
Pamēģināju un sapratu, ka peldēt varu, skriet varu, bet man daudz jāstrādā pie velo braukšanas, kā arī tur vajadzīgs nopietns velosipēds, bez kura tur darīt nav ko. Tad nu triatlons nav starp lietām, ko gribu vai plānoju attīstīt nākotnē.
Tavs Latvijas maču TOP 3?
Pirmajā vietā noteikti ir SKM. Nezinu, kāpēc, bet šis skrējiens mani vienmēr piesaista. Kaut vai esmu skrējis vien pāris reizes gadā, tāpat braucu skriet SKM.
Otro vietu dodu orientēšanās sacensībām ‘Klubu stafetes’, tagad saucas ‘Rīgas stafetes’. Arī tur vienmēr ir tāda īpaša sajūta atrasties.
Trešā vieta ir vissarežģītākā, jo ir daudz variantu, no kā izvēlēties, bet došu to kādam no Cēsu skrējieniem. Tas varētu būt skrējiens “Jānis un Jānītis”.
Rezultāts, vieta ir motivācija?
Vieta mani motivē visvairāk. Iespējams, tāpēc arī nevar redzēt mani asfalta mačos dzenamies pēc personiskajiem rekordiem vai finišēšanas pēc iespējas garākā distancē.
Jaunajā sezonā ir pamats gaidīt no tevis pozitīvus pārsteigumus?
Ziema ir gara un tajā ir plānots paliels kvalitatīvo treniņu pieaugums, tāpēc ceru, ka būšu daudz spēcīgāks nekā šogad.
Piedzīvojumi Tatros
Kuriem mačiem īpaši gatavosies?
Ja tikšu, tad noteikti PČ takās. Tas būs skrējiens, kuram koncentrēšos visvairāk.
Tāpat padomā ir vēl daži ārzemju skrējieni un skrējiens, kurš būs Taku Latvijas čempionāts, ar nosacījumu, ja netiks mainīti atlases kritēriji uz PČ takās.
Starp ārzemju skrējieniem šķiet visticamāk Transvulcania, kā arī gribu atgriezties Dolomītos “Sellaronda” ultrā un varbūt mēģināšu pataustīties SkyRunning virzienā.
Novēlējums kluba biedriem.
Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu jauno gadu!
Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.
km 
-
Malacis, Kristap ;) potenciāls noteikti nav izsmelts
“Tad otrā aplī pārāk bieži skrēju aiz Konstantīna, kurš skrēja ar diezgan mainīgu ātrumu. Tas mani nedaudz izsita no ritma un radīja diskomfortu otrā apļa beigās un trešā apļa sākumā.” – Labs veids, kā demotivēt astē sēdētāju. Mainīt ātrumu visu laiku. Bija plāns, nevis vieta, bet finiša laiks 7:30. Skatījos pēc grafika, kad kavēja tad dot gāzi. Tā arī pēdējā trešdaļa izsita arī mani no ritma. Visu cieņu esi nopelnies mēneša skrējēju. Tā arī turpini iet pie saviem mērķiem.
Skanstes treniņi nes rezultātus. Kādu dienu turēsim īkšķus UTMB trasē