Mēneša skrējēja. Inga_K

Jo mēnesis, jo grūtāk. Septembris bija Spartatlona mēnesis, labi, ka 5 no 6 jau pabijuši Mēneša skrējēja godā un var pretendēt tikai uz vēl kaut ko augstāku. Valmieras maratons nāca arī ne vienu vien pārsteigumu un sasniegumu, šoreiz diezgan sīva dāmu konkurence – englishteacher, lellde, Inga_K. Englishteacher jau bijām paguvuši nointervēt pirms Latvijas vicečempiones titula iegūšanas, tad nu emocionāli žūrija nosvērās par labu Ingai_K. Vēl pirms diviem gadiem Valmierā viņa skrēja savu pirmo maratonu, šogad savu rezultātu uzlaboja par 48 (!) minūtēm. Un tas pēc diagnozes – C hepatīts un cīņas ar to.

• Inga_K
• sāka skriet - 30/08/2010
• noskrieti - 31651 km, laiks - 3535:27:51 h
• labākais maratons - 3:25:44 (Valmieras maratons - 21/09/2014)
• 2024. gadā noskrieti 1469.7 km
• vidēji šogad 31.3 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 45.7 km ar vidējo ātrumu 06:15 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais vakar ar 9.77 km

Renča skaitlis šogad - 14 (RS 15 vajag 2x vismaz 15km) RS90 - 9 (RS90 10 vajag 1x vismaz 10km)
Nosūtīt vēstuli

Valmierā pēc finiša tu burtiski staroji. Padalies ar sajūtām distancē un pēc tās.

Valmieras maratons bija gaidīts notikums, jo beidzot varēju pa īstam pārbaudīt savus spēkus maratona distancē. Pats maratons skrējās viegli, ātrāk, nekā plānots un bija pārsteigums man pašai. Pēc pirmajiem diviem apļiem biju patiešām pārsteigta, ka bez īpašām pūlēm esmu noskrējusi pusmaratonu pa stundu un četrdesmit minūtēm, kas ir pavisam labs rezultāts pusmaratonā, trešajā aplī bija vientulīgi un nedaudz sāku just nogurumu, attiecīgi trešais aplis sanāca lēnāks nekā pirmie divi. Pēdējais aplis ir uzmundrinošs jau ar to vien, ka tas ir pēdējais, man vēl palīdzēja Lauma, kas izlēma paskriet kopā ar mani. Tas ļāva savākties, un pārāk nežēlot sevi un samazināt ātrumu tikai nedaudz. Jau iepriekš biju izdomājusi pēc apgriešanās Rubenes ielā sākt finiša uzrāvienu, kas arī ļoti labi izdevās, jo no slepenām iekšējām rezervēm radās spēks un sanāca apdzīt divas maratonistes. Pēc finiša kājās bija sajūta, ka nevar stāvēt vai sēdēt, ir jākustas, varbūt vajadzēja vēl paskriet.

Kas jādara, lai personīgo rezultātu maratonā uzlabotu par 48 minūtēm?

Cītīgi jātrenējas un nedrīkst pārāk bieži skriet maratonu uz rezultātu. Bez treniņiem nekādi. Jāskrien tik grūtie garie tempo skrējieni (man intervāli līdz 2km patīk labāk), jākrāj kilometrāža, lai organisms pierod pie ilgstošas skriešanas. Te jāsaka liels paldies manam trenerim Aigaram Matisonam, viņa stādītos plānus cenšos 100% izpildīt. Man gan piemīt netikums pagarināt lēnos skrējienus, bet tad tomēr sekoju pulsam, lai nepārpūlētos. Kā arī sanāk saskriet papildus kaut ko pa magnētiem braukājot, un magnēts sanāk tāds kārtīgs spēka un izturības treniņš, ja neslinko.

Kā un kāpēc izlēmi skriet trenera pavadā? 

Par labu trenerim izlēmu pēc otrās C hepatīta terapijas pabeigšanas. Beidzot varēju atkal sākt skriet, bet tā kā pēc terapijas bija gandrīz no nekā jāatsāk skriešana (bet to, ka gribu skriet, zināju pilnīgi noteikti), tad gribējās to darīt prātīgi, lai nepārpūlētos, bet arī varētu uzlabot rezultātus, jo par to, ka varu skriet ātrāk un vairāk, bija aizdomas jau pirms otrās C hepatīta terapijas uzsākšanas.

Vai tas kaut kādā ziņā sakrita ar vecuma grupas nomaiņu – esi savas vecuma grupas jaunākajā galā? 

Galīgi nemaz, tas ir kā blakus efekts, pagaidām pozitīvs, jo manā grupā konkurentes ir līdzvērtīgas, neļauj atslābt. Pieņemot lēmumu par treneri, nedomāju par pjedestāliem, tas arī ir blakus efekts.

Cīņa ar hepatītu. Kā tas lika mainīt attieksmi pret dzīvi, skriešanu? Varbūt arī tas kaut kādā ziņā ietekmēja lēmumu par trenera piesaistīšanu?  

Tas ļauj priecāties par to, ka esi vesels un vari kustēties. Pieredze ar smago ārstēšanos tagad ir kā mūžīgais dzinējs, jo gribās paspēt tik daudz. Tāda sajūta, ka pusotrs ārstēšanās gads ir izrāvis robu laika tecējumā, un tagad man tas ir jāatgūst. Ceru, ka bez problēmām varēšu aktīvi kustēties līdz sirmam vecumam. Attiecībā par trenera izvēli – noteikti ietekmēja, jo vairāk piedomāju pie savas veselības, lai nenodaru sev pāri. Tai skaitā trenējoties pēc plāna, kas ir pieskaņotos tieši man.

Kā Tevi ietekmē vīra skriešanas gaitas? Tās Tevi motivē, rada sacensību garu vai ko citu? (Ingas vīrs VSK Noskrien aprindās ir zināms kā dot)

Īsti jau neietekmē, ir par ko parunāt, bet skrienam mēs katrs pēc sava plāna, gribēšanas un varēšanas, un ceru, ka pārāk nemēģinu mācīt, kā labāk un pareizāk skriet. Dažas reizes Arturs ir man izlīdzējis ar dalību rogainingā, jo nebija komandas biedru. Kad pirmo reizi kopā devāmies iekšā mežā, teicu, ka, lai kas notiktu mežā, iznākot ārā, par to aizmirsīsim, jo likās, ka varbūt sastrīdēsimies par labāko stratēģijnu vai ceļa izvēli, vai par to, kur atrodamies kartē. Bet par laimi, nebija nekā ko aizmirst, izdevās darboties kopā kā lieliskai komandai.

Ar regulāru kāpšanu uz goda pjedestāla sāc jau aprast?

Jā, tas ir visai patīkami un noteikti ir papildus motivācija sacensībās saņemties, turēt ātrumu, un skriet tālāk J Bet man tā nav jauna lieta, pa pjedestāliem padzīvojos jau tad, kad skolas laikā trenējos vieglatlētikā. Man labi padevās jūdze un 1500m, žēl, ka nav saglabājušies to laiku rezultāti. Ir plāns kaut kad pamēģināt noskriet stadionā 1500m. 800m gan man nepatika skriet, tie bij nāvējoši – tik ilgi jāskrien ātri. Vienmēr, kad skatos sacensības, 400m un 800m distancē redzu to brīdi, kad sportistiem iestājas nogurums – tajā brīdī liekas, ka plaušas deg, bet kājas vairs nevar pakustināt un redzami nokrīt ātrums.

 Kā, kad, kāpēc sāki skriet? Tavas pirmās sacensības.

Skriet sāku jau skolas laikā – tad uz skolām nāca treneri un vāca sev audzēkņus. Tā es nokļuvu vieglatlētikā, jo basketboju jau trešajā klasē paspēju pamest. Kā vienu no pirmajiem treniņiem atceros, ka stadionā trenere lika skriet taisnes ātri un līkumus lēni, un tad laikam pēc kāda 5. apļa es sāku aiz stadiona karogiem atpūsties, tur, kur mani neredzēja. Pirmās sacensība arī bija kaut kad tad – skolas laikā. Atceros, ka klases salidojumā klasesbidrs stāstīja, ka es esot viņam radījusi morālo traumu – viņš apmeklēja orientēšanās treniņus un uzskatīja, ka ātri skrien, bet es tobrīd nekur netrenējos, un kaut kādā fizkultūras stundā, krosā, esot viņam viegli paskrējusi garām.

Tagad „saprātīgā vecumā” skriet sāku pēc smirdnetikuma atmešanas – sastapos ar parasto problēmu – bikses palika grūti aizpogāt, un tā kā sporta zāles man tādas pasvešas, tad pirmā un loģiskā doma bija iet skriet. Tas bija laikam sestdienas vai svētdienas vakars, novembrī, kad pa tumsu devos uz piemājas stadionu. Pirmajā reizē bez apstāšanās izdevās noskriet kādus 3 apļus. Vēlāk izmērīju, ka apļa garums tur ir 300m. Tā nu es arī turpināju. Vienu vakaru noskrēju pat 18 apļus. Tad, kad palika par grūtu skriet, turpat stadionā staipījos un vicināju kājas. Pēc pavicināšanās atkal varēju skriet kādu laiku. Skriet kaut kur tālāk prom no stadiona man bija nedaudz bail, jo laikās – a ko tad, ja nevarēšu vairs paskriet, kā tikšu mājās? Bet kaut kā izdevās sevi pārvarēt, un no stadiona pārcelties uz ielām.

Pirmās sacensības pēc garā pārtraukuma bija laikam Zelta keda Mežaparkā, 5km. Bija ellīgi grūti. Un psiholoģiskā trauma – mani šausmīgi daudzi apdzina.

Šogad piedalījies Varšavas pusmaratonā. Tās bija pirmās sacensības ārpus Latvijas?

Varšavas pusīte bija pirmais pusmaratosn ārpus Latvijas. Pirms tam biju startējusi 10km sacensībās Īrijā, kaut kādā miestā, ne pārāk tālu no Dublinas, uz kurām atbrauca Dublinas sporta kluba dalībnieki un savāca pirmās vietas.

Varšavā pirmo reizi piedalījos tik lielās sacensībās. Tur bija tikai pusmaratona skrējēji, un tik daudz, ka starts tika dots divos viļņos. Biju priecīga, ka tiku pirmajā vilnī. Starts pa viļņiem bija salikts atkarībā no tā, kāds plānotais finiša laiks tika norādīts reģistrējoties sacensībām. Tempa turētāji Varšavā bija štruntīgāki, nekā mūsējie J Plānotos 1:40 ātri vien pazaudēju, jo viņi jau pašā saķumā aiztesa, bet vēlāk tāfelīti ar laiku 1:40 redzēju rokās kaut kādiem līdzjutējiem trases malā. Tad līdz finišam bija vēl kādi 7-8km.

Kā VSK Noskrien Vāverēm sokas Skrien Latvija seriālā?

Vāverēm sokas labi, protams, vienmēr gribās, lai būtu vēl labāk. Esam 18. vietā 33 komandu konkurencē. Visas Vāveres cītīgi skrien un piedalās sacensībās. Esam lieliska komanda.

Kā tapa komandas nosaukums?

Komandas nosaukums nāca kopā ar komandu – autore laikam Linda, jo saņēmu uzaicinājumu no Lindas piedalīties komandā „VSK Noskrien Vāveres”, kam arī piekritu. Pašas izdomājām logo un uzrakstu uz krekliņiem par riekstiem un Vāverēm.

Kādi skrējieni pašai vairāk pie sirds – asfalts, treili, rogainings?

Katriem ir savs šarms. Kad ilgi skriets pa asfaltu, ilgojos pēc meža, kad kādā rogainingā vai magnētā esmu izbridusies pa purviem un krūmiem, labi patīk gludais asfalts vai meža takas. Visi man patīk. Būtu garlaicīgi būt vienveidīgai. Pēdējo gadu laikā ir sanācis pabūt daudz skaistās vietās magnētos un rogainingos. Noteikti iesaku pamēģināt. Pierīgas meži sevī slēpj īstu burvību, žēl ja redzu tos plikos izcirtumus. Ir gadījies būt dažos rogainingos, kur šādi izcirtumi ir nomācoši daudz, tad gan paliek skumji.

Ko pilnīgi noteikti gribi noskriet no vēl nepaveiktā?

Noteikti gribu nofinišēt šīs vasaras līdz galam nenoskrieto 80km du Mont Blanc, bet ir jau arī plāns uz nākošo gadu – Pasaules čempionāts rogainingā Somijā, kas notiks dabas parkā 200km aiz polārā loka. Vēl tikai komandas biedrs jāatrod. Tad noteikti kādu citu gadu gribēšu arī CCC noskriet, jo diemžēl tieši nākošgad nevar gan PČ rogainigā, gan CCC, jo starp abiem ir tikai viena nedēļa. Tā kā PČ rogainingā katru gadu ir citā vietā, tad nākošgad Somijai priekšroka, un tad aiznākošgad, ja būs pietiekami kvalifikācijas punkti, būs CCC kārta, un ir vēl citi ultra-treili, uz kuriem skatos kāru aci, bet visu uzreiz nevar, lai kā gribētos.

Kā tiec pāri brīžiem, kad ir grūti?

Ja tas brīdis ir treniņā, tad vienmēr domāju par to, ka – ko tad es darīšu sacensībās, ja nevaru noskriet savu treniņu. Vispār esmu sev kārtīgs vagars, intervālus un tempo skrējienus skrienu ar gandrīz maksimālo pulsu, lai zinu, ko varu no sevis izspiest sacensībās. Tam gan nāk līdzi arī negatīvais efekts – dažās sacensībās sanāk pārķert sākumu, ļoti jāseko līdzi tempam, jo īsti labi pašā sākumā nejūtu ātrumu. Varu sākumu uzskriet ar tempu zem četrām minūtēm, lai gan tas vēl nav man piemērots temps sacensībās.

Ja grūti ir sacensībās – nu tad jau klasiskais – vai tad nu es nevaru vēl 10/5/3/1 km noskriet? Skaidrs, ka varu, un tad skrienu. Un  – jo ātrāk skrien, jā ātrāk būs klāt finišs. Cēsu ECO treilā tas palīdzēja saņemties pēdējos 10km, jo sapratu, ka iet ir baigi ilgi, tātad – jāskrien.

Kāda ir sajūta, kā tas notiek, kad pati saproti, ka vari skriet daudz vairāk, daudz ātrāk?

Tas „daudz ātrāk” jau nāk pakāpeniski, treniņos, pie tā nenonāk vienā dienā. Tāpēc arī pierod, grūtāk ir pārbaudīt „daudz vairāk” robežas. To var tikai mēģinot noskriet vairāk. Daudz izturības ziņā ir devuši SSV koptreniņi, īpaši, ja dienu iepriekš noskrienu tādu vidēji garo tempa treniņu, vai intervālu treniņu, un nākošajā dienā ap 30km, tad jau pamazām rodas arī tā saprašana, ka var vairāk. Bet man vēl ir jāapzinās sava varēšana, glējās robežas vēl neesmu pārbaudījusi. Izaicinājums šogad bija 24h rogainings, jo man nebija pieredzes, kas notiek pēc 55km vai 12h sacensībās, jo diemžēl 80km du Mont Blanc nebija man īsti pa spēkam, un sacensības man beidzās pēc 12.5h un 40km. Izrādījās, ka – nekas slikts. Var skriet arī pēc 55km, un pēc 12h arī mierīgi var turpināt. Rogainingā uz rīta pusi, protams, bija kārdinājums izvilkt no somas emergency blanket un tajā ievīstoties pagulēt kādu stundiņu saulainā sūnu placītī, bet bija arī skaidrs, ka diez vai izdotos aizmigt (komandas biedrs pārliecināja), un labāk ir turpināt kustēties.

Lai “atnāktu vaļā” primāra ir ticība sev vai treniņu darbs?

Domāju, ka abi. Ir gan vēl arī jābūt avantūristam, kas vēlas pārbaudīt savas robežas, vai varbūt pareizāk būtu teikt – kas nebaidās pārbaudīt. Ja tam pamatā ir treniņi, tad tās robežas pabīdās tālāk, un, iespējams, sekas ir vieglāk pārciešamas. Un lai gan liela daļa, protams, ir galvā, arī ķermenim ir jābūt gatavam.

Novēlējums kluba biedriem.

Nebaidīties meklēt savu spēju robežu un pamēģināt kaut ko jaunu un gūt prieku no tā, ko dara.

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiks piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai būt čaklākajam „Apkārt pasaulei” kilometru vācējam komandā. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.