Mēneša skrējējs. Imants A.

Sākotnējās idejas autors bija mans paziņa Gatis. Viņš ierosināja par godu svētkiem noskriet trasi, kas kartē izskatītos pēc cipariem „95”. Doma kā tāda šķita ļoti laba. To nedaudz attīstot par 95km skrējienu apļos, kur dalībnieki varētu brīvi izvēlēties distanci un vietu, kur pievienoties grupai, piedāvāju to apspriešanai mūsu forumā. Kad Evita cēla galdā Latvijas kontūras trasi, šī ideja ieguva citu kvalitāti, kas atspoguļojās skrējiena dalībnieku skaitā kā arī lielajā publicitātē. Viss izdevās ļoti labi, skrējiens bija fantastiski skaists. Gribējās noskriet visus 95km, tomēr nedēļu pēc maratona nejutos īsti tam gatavs, tāpēc izlīdzējos ar diviem apļiem. Trešo noskrēju pēc nedēļas patīkamā kompānijā, kad ar visu turpceļu un atpakaļceļu atkal sanāca pieklājīgs garais treniņš. Visa cieņa Matīsam, kurš veica visu garo distanci. Starp citu, 95. kilometrs kartē ir pie Stikla Kalna. Īpašs prieks par visiem tiem cilvēkiem, kas šajā dienā noskrēja savas garākās līdz šim skrietās distances.

Novembrī veici savu pirmo maratonu – Atēnu klasisko maratonu no Maratonas līdz Atēnām. Kas noteica izvēli, iespaidi un kāpēc maratons tikai tagad?

Tā kā lietām pieeju pamatīgi, un cenšos tās izdarīt pēc iespējas labāk, tad pats labākais veids, kā noskriet savu pirmo maratonu, man šķita to izdarīt tieši klasiskajā distancē. Pirmā reize ir pirmā reize, un maratons ir maratons. Citas trases ir tikai maratona distances, bet Maratona-Atēnas ir maratons. Kā man tur gāja, jau esmu paspējis aprakstīt blogā, bet īsumā rezumējot der teiciens: „Neviens neteica, ka būs viegli”. Ar skrējienu esmu gandarīts un ar rezultātu apmierināts. Un tieši tāpēc tik ilgi gāju pretī savam pirmajam maratonam – lai rezultāts būtu cienīgs un lai finišā ieskrietu ar smaidu sejā, nevis pēdējiem spēkiem. Tā cenšos vienmēr dzīvē – ja kaut ko dari, tad dari to kārtīgi, ieguldi spēkus un ziedo tam laiku. Rezultātā Panathinaikos stadionā saņēmu algu par padarīto darbu.

Atēnu maratona finišā Panathinaikos stadionā. Foto – Andrejs Zemdega

 Esi no tiem retajiem, kam noskrietās distances neaug atbilstoši vispārpieņemtajai loģikai. Sāki ar 12 stundu skrējienu Igaunijā, sekoja 100 km Viļņā, 50 km Daugavpilī, 86 km Somijā, Siguldas kalnu maratona 55 km distance un tikai tad klasiskais maratons. Kāda ir tava distanču izvēles loģika?

Jā, sezona bijusi ļoti raiba, un loģikas šeit nav nekādas, tāda vienkārši bija dabīgā lietu kārtība. Igaunijā skrēju ļoti lēni un prātīgi, tā lai izturētu visas 12 stundas. Un šeit noteikti jāatzīmē, ka patiesībā nebiju gatavs šādai distancei, un kā sanāca, tā sanāca. Pēc tam, iesaistoties Ņergu kustībā, ko Andulis tomēr ir nodēvējis par parādību vai stilu (viņš raksta: „Ņergas kā parādība un stils varētu būt viens no 2013. gada notikumiem LV skriešanas dzīvē.”), jau pavasarī un vasaras sākumā sekoja dažādi skrējieni, kas radīja aizdomas, ka Viļņā varētu mēģināt tikt līdz finišam.

Šeit nelielai atkāpei varētu pastāstīt par savu pašmotivācijas programmu. Melnā Ņergas cepurīte, kuru pēc Martiņa atgriešanās no Madeiras, kur viņš veica teicamu skrējienu, mēs saņēmām savā lietošanā, man ir bijis kā mandāts. Kad neizpildīju pats sev nosprausto plānu Kuka lieliski organizētajā īsākās nakts skrējienā Biķernieku trasē, cepurīti noliku malā līdz brīdim, kad kvalificēšos tās pelnītai nēsāšanai. Chingons, starp citu, visu laiku skrien kvalifikācijas skrējienus, lai piedalītos Ņergu skrējienos. Lūk, Viļņa tad bija tās sacensības, kurās varēja atgūt tiesības valkāt melno cepurīti. Jā, un arī kvalifikācijas skrējiens kādam neprātīgam projektam nākamā gada septembrī, par savu dalību kurā man vēl drošu ziņu nav.

Daugavpils 50km bija sacensības, uz kurām devos ar ļoti konkrētu mērķi – noskriet zem četrām stundām. Ja tagad tā atskatās, tad šīs šķiet tās sacensības, kur šogad skrējās visvieglāk.

Somijā atkal bija jāatgūst tiesības nesāt melno cepurīti. Pēc atgriešanās no Tadžikijas kalniem kāju muskuļus ilgi nepameta stīvums, un pirmo reizi piedzīvoju arī krampjus kājās pat miera stāvoklī. Tad pēc izstāšanas no Priekuļu trail jau pēc pirmā apļa (šeit nostrādāja klasiskais teiciens „man to nevajag!”) atkal noliku cepurīti malā, un paziņoju biedriem, ka uzvilkšu to, ja Somijā sasniegšu finišu, kas izdevās tīri labi. Sākām kopā ar Martu prātīgā tempā, nesaforsēju, pataupīju spēkus visai distancei, iekļāvos Mārtiņa nospraustajā mērķa laikā. Mārtiņš deva uzdevumu finišēt 11 stundās, kas darbojās kā papildus motivācija.

Siguldas kalnu maratons bija galvenās sacensības šajā sezonā Latvijā. Šeit vienkārši nebija variantu, bija jāteš. Mērķis bija pieticīgs, tomēr pietiekami nopietns – iekļauties septiņās stundas. Sanāca daudz labāk, par ko liels prieks. Pēc tam pajokoju, ka visu distanci ķēru Martu. Ķēru, ķēru un tā arī nenoķēru.

Siguldas kalnu maratons, cīnoties ar Kaķīškalnu. Foto – Uldis Muzikants

Vēl interesanta pieredze šogad bija 8 stundu tautas rogaininga sacensības, kurās ņēmām dalību ar Dzintaru un Artūru ar domu, ka pirms Somijas ultras tāda lēna pastaiga svaigā gaisā mums varētu nākt par labu. Noteikti būs jāpamēģina vēl.

Var jau jokot, ka visi šie skrējieni ir bijuši kā treniņskrējieni maratonam.

Kad vispār sāki skriet? Kā pamudināts? Kāds bija pats sākums?

Regulāri sāku skriet, apmeklējot sporta zāli, tātad pa melno banti. Kādreiz vairāk nodarbojos tieši ar spēka vingrinājumiem, tomēr arī tur ir vajadzīgi kardio treniņi. Tā radās interese par skriešanu. Katru reizi gribējās pamēģināt aizvien vairāk vai aizvien ātrāk – kaut kādā veidā sevi pārbaudīt, redzēt, kur ir tā robeža, cik daudz es varu. Tad arī radās doma, ka vajadzētu ņemt dalību NRM 10 km distancē, kurai tomēr vajag nedaudz patrenēties. Jāatzīmē, ka sākumā mani treniņi bija pilnīgi un absolūti nepareizi (tagad gan nav labāk – vienmēr saku, ka trenējos nepareizi) – temps par lielu, distance par garu, hanteles svaru zālē par smagu. Tā rezultātā parasti pēc atgriešanās no sporta zāles, izkāpjot pie mājas no mašīnas, bija jāpieturas pie atvērtajām mašīnas durvīm, lai nesagrīļotos un uz vietas tur pat nepaģībtu. Pie prāta nācu, kad piereģistrējos noskrien.lv lapā, sāku lasīt mūsu forumu par pareizu trenēšanos un iegādājos pulsometru.

Kurā mirklī notika klikšķis uz ultragarajām distancēm?

Klikšķis pilnīgi noteikti noklikšķēja pirms gada Igaunijā, mūsu kluba pirmajā klases ekskursijā (uz Rēzekni makšķerēt). Diezgan skaļi noklikšķēja un atstāja lielu iespaidu uz tālāko lietu attīstību. Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar ultra-skriešanu. Sapratu, ka patīk skriet daudz un lēnām. Kam nav lemts skriet ātri, tam jāskrien kā sanāk. Šīs sacensības pavēra plašāku redzesloku uz skriešanu. Šeit guvu vērtīgu pieredzi. Jaungada nakts 12 stundu sacensības daudziem mūsu kluba biedriem pavēra ceļu uz ultragarajiem skrējieniem, un daudzi no viņiem šajā trasē atgriezās jau pēc pusgada. Noteikti iesaku arī citiem piedalīties klases ekskursijās, jo tajās var ne tikai jauki pavadīt laiku ar patīkamiem cilvēkiem, bet arī izskrieties pēc sirds patikas. Mazajā klases ekskursijā uz Somiju, kurā devās klases huligāni, pie reizes arī apskatījāmies, kā cilvēki dzīvo citur, drusku valsti apskatījāmies. Atmiņā arī palicis mūsu skaistais piknika izbrauciens uz Laulasmā, kur dīvainas sakritības dēļ notika sacensības ar daudzu mūsu kluba biedru dalību.

Gada laikā esi uzlabojis savu rezultātu pusmaratonā no ~1:45 uz 1:28:34. Kad nolēmi ķerties vērsim pie ragiem un sākt trenēties nopietnāk?

Patiesību sakot, lai noskrietu pusmaratonu 1:45, jau biju sācis trenēties nopietnāk. Pēc Nordea 10km noskriešanas pagājušajā gadā, mērķtiecīgi un neatlaidīgi skrēju pēc programmas, lai rudenī noskrietu pirmo pusmaratonu pēc saviem uzskatiem kaut cik cienījami. Arī līdz šī gada Nordea centos pieturēties pie konkrēta plāna, bet tad to izsviedu ārā, kad divu nedēļu laika noskrēju treniņos trīs maratona distances, kas bija pretrunā ar plānu.

Šī gada labākais rezultāts pusmaratonā nenāca viegli. Jūrmalā skrēju nedēļu pēc atgriešanās no kalniem. Trūcīgā diēta, lielā slodze, sagurums kājās – tas viss darīja skrējienu grūtāku, bet tā faktiski bija mana vienīga iespēja šogad noskriet pusīti zem 1:30, kas bija šī gada viens no svarīgākajiem mērķiem. Tā kā motivācija bija liela, un gars tam bija gatavs, tad ķermenim nācās pielāgoties. Pēc tam gan tas atspēlējās, radot problēmas ar iešanu. Nekad līdz šim nebiju piedzīvojis tādas grūtības ar pārvietošanos. Arī interesanta pieredze.

Kāda šobrīd izskatās tava treniņu nedēļa? Izmanto kādas gatavas programmas?

Tagad treniņi ir vairāk pēc sajūtām, bet, protams, mēģinu pieturēties pie kaut kāda modeļa. Ir īsie skrējieni, ir tempa skrējieni un ir garie skrējieni. Lai gan, ja jautāsiet, kas ir īsais vai tempa skrējiens, konkrētu atbildi nevarēšu pateikt, jo šie jēdzieni manā galvā jau sāk izplūst. Treniņprogrammā šogad ļoti labi iekļāvās Skrien Latvija pusmaratoni kā tempa skrējieni, jo ne visus skrēju ar pilnu atdevi. Arī LSC pusīti un Ozolniekus šogad skrēju vairāk treniņa pēc nekā sacensību režīmā. Tā kā neesmu nevienā komandā, tad varu atļauties skriet kā vēlos un šajā ziņā jūtos brīvs. Īsajos skrējienos skrienu distances līdz ~20km. Ar tempa skrējieniem patiesībā neaizraujos – kā jau teicu, patīk skriet lēnām. Garie treniņi… Ko dzīve piespēlē, to arī skrienu – parasti robežās no 30 līdz 50km. Nav noslēpums, gadās arī garāki.

Jāatceras, ka svarīga treniņu sastāvdaļa ir atpūta. Oktobris bija diezgan traks mēnesis – daudz sacensību. Tad faktiski sanāca tā, ka starp sacensībām bija tikai tāda kāju izlocīšana nevis treniņi. Arī pēc Atēnām atvilku elpu. Ar decembri sāku atgriezties normālā ritmā.

Ja tev jāizvēlas sacensības, kas pārklājas, izvēle būs par labu šosejai vai skrējienam dabā?

Noteikti katru gadījumu izvērtētu atsevišķi. Viennozīmīgas atbildes uzreiz nav. Tomēr tā virspusēji paraugoties, droši vien izvēlētos kaut ko tuvāku dabai. Mīlestība pret dabu ir ieaudzināta jau kopš agriem bērnības gadiem. Ļoti patīk būt dabā, tāpēc saista pārgājieni, kalnos kāpšana un tūrisms. Nekas nav labāks par skaistu treniņu mežā labā kompānijā. Ja nu vienīgi labs treniņš purvā.

 Visus minētos skrējienus esi veicis vienas sezonas laikā. Kas tālāk? Nav problēmu ar motivāciju un jaunām idejām?

Vai ir dzīve pēc maratona? Ir! Skriešana nekur nav palikusi. Kaut kā ir jātur sevi formā, un tā kā televizoru neskatos, tad atliek iziet ārā un izmest kādu līkumiņu pa pilsētu. Man ir paveicies, ka ir tik forši skriešanas biedri, ar kuriem vienmēr var izskriet kādu interesantu maršrutu, saelpoties svaigu gaisu un piepildīt sevi ar pozitīvam emocijām. Ir, protams, reizes, kad atnāc vakarā pēc darba noguris, neko negribas darīt, tikai iekrist gultā un atslēgties, un tad ir jāizveic garas un nopietnas sarunas ar sevi, lai pierunātu sevi doties ārā. Klasiski! Bet tad tu izskrien savu distancīti, atgriezies mājās priecīgs, un viss nostājās pareizajās vietās. Visi zina šīs sajūtas.

Ar Ņergām Jāņu skrējienā Ventspils – Kolka. Aiz kadra Marta. Viņa patiesībā bildēja tos divus gulbīšus.

Un idejas ir. Pasaulē vēl ir tik daudz skrējienu, tik daudz distanču, tik daudz sacensību. Ir idejas arī par to, ko varētu sadarīt šeit pat mājās. Un dažas domas, ko sadarīt līdz nākamai sezonai, arī jau sāk raisīties. Tā kā resursi nav izsmelti.

Ir konkrētāki nākamās sezonas plāni?

Ir!

Jāpastāsta arī? Kaut ko vajadzētu pasākt ar sapelnītajiem Monblāna punktiem. Tāds pilnīgi skaidrs plāns šajā sakarā gan vēl nav, un korekcijas tajā varētu ieviest tas, ka varētu Monblānā arī uzkāpt, nevis apskriet tam apkārt. Tāpat vajadzētu nākamgad noskriet kādu ātrāku maratonu. Obligāti gribās piedalīties 100km sacensībās, bet šoreiz vairāk sacensību tempā. Viļņā ar Matīsu desmit stundas notarkšķējām, un par nopietnu skriešanu to nevarēja nosaukt. Mēģināšu piedalīties visos Skrien Latvija posmos. Gan jau dzīve piespēlēs vēl kaut ko.

Konkrētus skaitļus vai distances negribas saukt, jo tad sanāk sevi šajos vārdos ierāmēt, kas uzliek nevajadzīgu spiedienu uz sevi. Turpināšu kā līdz šim – lēnam un prātīgi.

Šogad iejuties arī TT lomā? Turpināsi? Kāda ir tava motivācija?

O, jā! Tempa turēšana ir viena no pozitīvākajām pieredzēm šogad. Pirmo reizi izmēģināju to šī gada Nordea maratonā, kad pēc sacensību režīmā noskrietā pusmaratona, pieslēdzos jautrajai TT grupai maratonā uz 4:15. Man ārkārtīgi patika. Pa ceļa dalījām „gotiņas”, vilkām, stūmām, atbalstījām, izklaidējām – ļoti patīkami pavadījām laiku.

Visās reizēs, kad šogad bija tā izdevība būt par TT gan oficiāli, gan neoficiāli, vienmēr ir bijis gandarījums par tiem cilvēkiem, kam tu esi palīdzējis vispār tikt līdz galam vai tikt līdz galam ātrāk kā citreiz, vienmēr ar prieku uzklausu pateicības par TT darbiņu un vienmēr priecājos viņiem līdzi par viņu sasniegtajiem panākumiem, jo skrējuši jau ir viņi paši, neviens cits viņu vietā neskrēja. Tie ir šo skrējēju sasniegumi, tas ir viņi ieguldītais darbs treniņos.

Ļoti ceru, ka būs tāda izdevība arī nākamajā sezona turēt tempu kādās sacensībās. Un jo lēnāk, jo jautrāk.

Siguldas pusmaratons. Startēju kā neoficiālais TT uz 1:45. Skrējām foršā kompānijā. Foto – Laura Hofmane

Novēlējums kluba biedriem.

Skrieniet ar prātu un sirdi! Neierāmējiet sevi kādos konkrētos skaitļos, principos, metodēs un diētās. Esiet brīvi un ļaujieties vaļībām! Uzstādiet izpildāmus mērķus un priecājieties par mērķu izpildi ar uzviju. Tiekamies trasēs, takās, koptreniņos un sacensībās! Paldies, ka esat! Jūs visi iedvesmojat, sacensībās atbalstāt un palīdzat, un koptreniņos sastādāt patīkamu kompāniju. Veiksmīgu nākamo sezonu!

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiks piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai būt čaklākajam „Apkārt pasaulei” kilometru vācējam komandā. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.