Mēneša skrējējs. Ildze

Latvijas čempione rogainingā, kas ir arī aktīva brīvprātīgā skriešanas pasākumos un organizatore orientēšanās mačos. Sportistes “karjeru” iesākusi jau agrā jaunībā ar mākslas vingrošanu un vēlāk nopietni arī ar bridžu, kurā iegūts arī Latvijas čempiones tituls. Un arī viņu meži atņēmuši asfaltam – ir skrietas ultras un diennakts rogainingi, bet klasiskā maratona kontā kā nav tā nav. Ja vēlies zināt, kā bērnus turēt tālāk no ekrāniem, šķiet, Ildze būtu laba kandidāte, kam šajā jautājumā lūgt padomu. Par to visu intervijā ar mēneša skrējēju Ildzi Straumi.

---

• ildze
• sāka skriet - 01/01/2012
• noskrieti - 10856 km, laiks - 1434:30:06 h
• labākais maratons - 4:50:30 (2017)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 3.5 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

---

Cik viegli/grūti nāca Latvijas čempiones tituls rogainingā?

No malas izskatās, ka viegli, vai ne? Finišs pusotru stundu pirms kontrollaika, 40 punktu pārsvars pār otro vietu… Un tulznas uz kājām jau nav redzamas, tās neskaitās! Realitātē viegli nebija, jo tulznas parādījās jau apmēram 10-tajā stundā un bija daudz un sāpīgas. Sausā apvidū un vēsā laikā ir vieglāk, to manas pēdas iztur labāk. Bet fiziskā ziņā man ir bijuši daudz smagāki rogainingi, piemēram, pagājušā gadā pasaules čempionātā pēdējās pāris stundas nācās pamatīgi skriet, lai paspētu kontrollaikā.

Orientēšanās ir tavs pirmais sporta veids?

Nē. Man pirmais sporta veids bija mākslas vingrošana. Tagad tas liekas smieklīgi, jo lokanība ir mana vis-vis-vis-vājākā puse. Un tad basketbols, vieglatlētika, jāšanas sports, volejbols un bridžs! Starp citu, tieši bridžā man ir vēl viens Latvijas čempiones tituls. Orientēšanās manā ikdienā parādījās, kad man jau bija 20 gadi – sāku ar Magnētu. Tā vairāk meža distancēm pievērsos jau 30-35 gadu vecumā, kad bija mazi bērni un bridžam vairs nopietnā līmenī laika nepietika.

Kad, kāpēc kāja paslīdēja uz šosejas skrējieniem?

Nu, ja, kāpēc tad paslīdēja? Ar tiem es sāku savu skriešanas karjeru. Kaut kādā brīdī man likās, ka pusmaratons ir tieši tā distance, ko gribu noskriet, gandrīz pusgadu gatavošanās un, aidā, Rīgas maratona ietvaros ar smaidu pieveikts pusmaratons. Pēc tam pāris sezonas izklaidējos, pārspējot pati savus personīgos rekordus, bet kaut kā līdz maratona skriešanai tā arī netiku, jo pie apvāršņa parādījās rogainingi. Un ultras. Pirmajā gadā Cēsu Eco Trail ultrai es pavisam noteikti nebiju gatava, bet zināju, ka pieveikšu. Kas tad tas mūsdienās ir 80 km? Ātri tie attālumi devalvējas…

Kas ir pamatā jaunu izaicinājumu meklēšanai? Taku skrējieni, Kalnu ultras Grancanārijā, Madeirā. Baskāju maratons.

Man vajag motivāciju. Pēc dabas esmu slinka, tāpēc vienmēr atrodu kādu nākamo mērķi, kam gatavoties. Tā kā rogainingi ir mana “kroņa disciplīna”, tad taku skrējienus un kalnu ultras izmantoju kā treniņskrējienus pirms rogainingiem. Nevar jau arī vienmēr izvēlēties noskriet visu, ko gribas, jo, ja Latvijas skrējienu kalendāram blakus pieliek vēl orientēšanās sacensību kalendāru, tad saproti, ka visu nevar. Asfalta skrējieniem jau pāris sezonas esmu pateikusi “atā” – nav kad.

Tavs viedoklis par pirmo baskāju rogainingu?

Mans septiņgadīgais dēls noskrēja 12 km baskāju rogainingā ar basām kājām. Ne skrambiņas, pats smaidīgs un apmierināts un beigās vēl riktīgi uzskrēja, lai apsteigtu citu baskāju komandu finiša spurtā! Man liekas, ka piemērotā apvidū baskāju rogainings ir īsti laba lieta. Vairāki, kas šogad piedalījās, ar basām kājām skrēja pirmo reizi, un iespējams, ka tieši dažādais segums distancē (smiltis, takas, zāle, asfalts) ļāva arī nepieradušām pēdām finišēt bez bojājumiem.

Šķiet, ka tava stiprā puse ir laika plānošana. Šogad esi paspējusi noskriet arī Pasaules čempionātā orientēšanās sportā veterāniem, Jukolas stafetēs, darbojies Orientēšanās federācijas valdē.

Tā plānošana varbūt nāk no rogaininga? Tur arī ir ļoti svarīgi saplānot, kur gribi būt naktī, kur iesi apkārt pa ceļu, kur šķērsosi purvu, kuru punktu atstāsi mežā… un galu galā, cik km pašlaik esi spējīgs pieveikt. Ja plāns ir bijis slikts (un nav bijis plāna B un C), tad arī rezultāta nebūs. Jau labu laiku esmu mācījusies, kā sadalīt savu laiku starp darbiem, hobijiem un ģimeni.

Par LOF. Kādi jautājumi tur tavā kompetencē? Tur taču arī darba pilnas rokas. Nupat beidzies Pasaules čempionāts Rīgā un Siguldā, nākamgad Latvijā pasaules čempionāts veterāniem.

Latvijas orientēšanās federācijas darbos esmu iesaistījusies tieši ar domu par lielajiem pasākumiem šogad un nākamgad – Pasaules čempionāts un Pasaules Veterānu čempionāts. Manā tiešā atbildībā ir nākamā gada Veterānu čempionāts, kur nu jau pilnā sparā iet sagatavošanās darbi. No Veterānu čempionāta brīvajos brīžos iesaistos arī citu, mazāku LOF pasākumu organizēšanā – septembrī atkal būs Vislatvijas orientēšanās nakts visā Latvijā, minirogainingi Rīgā. Ideju un darbu netrūkst!

Bieži esi redzēta arī dažādu maču brīvprātīgo palīgu rindās…

Jā, palaikam piedalos arī kā brīvprātīgais palīgs. Es kā pasākumu organizators zinu, ka ne vienmēr ir viegli atrast kādu, kas var palīdzēt, pat ar visvienkāršākajiem darbiņiem. Tāpēc, ja pati piedalīties neplānoju, bet esmu tuvumā un ir brīvs brīdis – labprāt palīdzu!

Taviem jauniešiem droši vien nemaz nebija citas iespējas kā arī pievērsties aktīvam dzīvesveidam? Kas viņiem starp prioritātēm?

Mani jaunieši, kas ir vecumā starp 7 un 20 gadiem, visbiežāk ir redzami orientēšanās sacensībās, bet arī Stirnubuku nesmādē. Mēs jau mežā dzīvojam, mums asfalta ceļi gar māju nemaz neiet. Ikdienā mazākajam jau par rutīnu ir kļuvusi pelde tuvējā ezerā, pašu sētā ir basketbola grozs un smilšu laukums volejbolam un futbolam. Mūsu lidojošie šķīvīši gan visiem kaimiņiem jau būs apnikuši… Aukstos ziemas vakaros bridžs un šahs un galda spēles. Kaut kā jau jāmēģina jaunatni (un sevi) mazliet tālāk no visu veidu ekrāniem turēt.

Tava lielākā uzvara līdz šim pašas vērtējumā?

To gan es nezinu, neesmu tā pa plauktiņiem salikusi. Droši vien visaugstāk ir vērtējama 3. vieta pagājušā gada Pasaules rogaininga čempionātā XV grupā, bet tas nebija mūsu mērķis, mums bija lielāki plāni. Bet apvidus ieviesa savas korekcijas un laba B plāna nebija, tāpēc beigās noskrējām daudz kilometrus ar maz punktiem. Lielāks gandarījums ir pēc mačiem, kur zini, ka esi izdarījusi visu pēc maksimālās programmas: gan labi saplānojusi, gan realizējusi dzīvē.

Klusais sportiskais sapnis?

Pašlaik skatos UTMB virzienā, bet, ņemot vērā nākamā gada Pasaules Veterānu orientēšanās čempionāta darbus… laikam nāksies atlikt uz 2020. gadu!

Novēlējums kluba biedriem.

Novēlu katram atrast to lietu, kas motivē iziet ārā un noskriet! Un nebaidīties eksperimentēt – pamēģiniet ne tikai ielu ap kvartālu, bet arī meža taku, rogainingu un baskājus. Katram ir savs, bet – nepamēģināsi, neuzzināsi, kas ir Tavs!

---

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.