Mēneša skrējējs. Geo

Jau otro gadu savācāmies paprāvā pulciņā un skrējām pa ledu pāri pieRīgas ezeriem. Jau otro gadu šādu koptreniņu iniciēja, inspicēja un organizēja mūsu biedrs Geo. Ja vien būtu nominācijas – gada skrējiens, ezeru ledus koptreniņi varētu droši pretendēt uz šo titulu. Paldies Geo par to. To novērtējusi arī žūrija un februāra mēneša skrējēja godā cēlusi Jurģi Purgaili jeb Geo.

• Geo
• sāka skriet - 16/01/2011
• noskrieti - 20553 km, laiks - 1866:24:06 h
• labākais maratons - 3:08:33 (2016)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 5.4 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

Tu februārī noorganizēji kluba biedriem Ezeru ledus skrējienu. Kā vērtē šo koptreniņu?

Dalībnieku atsaucība bija negaidīti liela – 40 skrējēji un koptreniņš kopumā, manuprāt, izdevās, neskatoties uz to, ka laika un skriešanas apstākļi bija diezgan skarbi. Tur gan neko daudz mainīt nevar, atliek tikai pielāgoties, bet attiecībā uz organizatorisko pusi bija vairākas lietas, kuras nākotnē vajadzētu uzlabot. Un kopumā ir viela pārdomām par skrējienu nākotnē. Iespējams, ka jāapsver iespēja katru gadu rīkot to pilnīgi citā vietā, varbūt ir jātaisa vairāki dažādu garumu maršruti. Bet par to visu vēl ir laiks padomāt.

Cik laika un enerģijas tas prasīja? Ledus stāvokli pats visur pārbaudīji?

Šogad organizatoriskie jautājumi prasīja krietni vairāk laika nekā sākotnēji domāts. Galvenokārt dēļ telpām, jo sākotnēji bija šķietama atpūtas vietu ar pirti pārpilnība skrējiena apkārtnē, bet, kā vēlāk izrādījās, liela daļa ziemā nestrādā, dažas bija aizņemtas, bet citas atkal, dalībnieku skaitam augot, kļuva vienkārši par mazu. Labi, ka beigās tomēr atradās viens variants, kaut arī tas pats vēlāk izrādījās ar būtiskiem trūkumiem. Papildus tam pirms skrējiena uznāca sniegs un spēcīgs vējš, kas aizpūta sērsnu un padarīja ledu pilnīgi gludu, tāpēc iepriekšējā dienā izskrēju gandrīz visu maršrutu un bija pat doma pēdējā brīdī to mainīt, lai izvairītos no slidenākajiem posmiem un pretvēja.

Ledus stāvokli cenšos apskatīties pats pēc iespējas vairāk vietās, jo tomēr tas ir drošības jautājums. Ezeri ir dažāda lieluma, dažādiem krastiem, var būt plaisas, āliņģi, neaizsalušas vietas. Arī šogad, neskatoties uz spēcīgo kailsalu bija viena sākotnējā maršrutā plānota vieta, kura vispār nebija aizsalusi. Un kartē visu neieraudzīsi, tāpēc pie reizes arī nepazīstamajās vietās paskatos pa kurieni labāk skriet, lai nav lieli brikšņi vai citi traucēkļi.

Ir kādas līdzīgas idejas jau padomā realizēšanai nākotnē?

Ir doma, ka pa to pašu apvidu varētu rīkot koptreniņu arī rudenī un apskatīt ezerus no krasta, bet tas pagaidām ir idejas līmenī.

Kad un kāpēc pats sāki skriet?

Skriet sāku 2007. gada pavasarī. Tas bija pirmais gads, kad Nordea Rīgas maratons tika vairāk popularizēts un radās doma piedalīties. Kādu brīdi svārstījos starp pusmaratonu un maratonu, bet tā kā aktīvi nodarbojos ar sportu – spēlēju futbolu un orientējos, tad pusmaratons nelikās pietiekami izaicinošs un pieteicos maratonam. Plāns bija patrenēties, noskriet un atgriezties pie ierastajiem sporta veidiem. Tā nu tajā īsajā laikā, kas bija atlicis, sāku skriet un ar aptuveni 200km treniņu kilometrāžu un pāris no šodienas skatu punkta ļoti rupjām treniņu kļūdām stājos uz starta līnijas. Protams, ka maratons izvērsās ļoti grūts, jau pie 19km pirmo reizi pārgāju soļos. Tiku līdz galam ar rezultātu 4:44, galvenokārt tāpēc, ka nefinišēšanas gadījumā biju nolēmis skriet pēc pāris nedēļām vēlreiz Tallinā. Un tā kā līdz pus distancei jau biju ticis, tad sapratu, ka nevēlos to vēlreiz sākt no nulles.

It kā mērķis bija izpildīts, tāpēc vairs regulāri neskrēju, bija tikai daži satelītskrējieni ar nelielu gatavošanos pirms tiem. Sāka parādīties arvien vairāk informācijas par skriešanu un sapratu, ja ne šīs pieļautās kļūdas treniņu procesā pirms maratona, tad pat ar niecīgo treniņu apjomu būtu noskrējis daudz labāk. Tāpēc bija sajūta, ka kaut kas nav izdarīts līdz galam un 2009. gadā sāku trenēties jau nopietnāk ar mērķi maratonā iekļauties 4 stundās. Tas neizdevās ne Valmieras maratonā 2009, ne 2010. gadā un tikai 2011. gadā tajā pašā Valmierā, skrienot pēc pulsa plāna, beidzot 4h robeža tika visai nepārliecinoši pārvarēta (3:57). Bet tad jau bija sajūta, ka ar treniņos ieguldīto rezultātam bija jābūt vēl labākam. Tāpēc pēc pāris mēnešiem sekoja pirmais ārzemju maratons Florencē, kurš bija pirmais pēc kura bija gandarījums par rezultātu (3:46). Pēc tam jau sāku skriet arī ziemā un skriešana kļuva par manu galveno sportisko aktivitāti un daļu no dzīvesveida. Faktiski var teikt, ka es šobrīd skrienu, jo pirmie maratoni neizdevās. Ja tajos būtu bijuši labāki rezultāti, tad varbūt ar padarīta darba sajūtu būtu pārtraucis skriet, līdz galam neiepazīstot ieguvumus, ko tā sniedz.

Pastāsti sīkāk par skriešanas plānu pēc pulsa, turpini to praktizēt?

Jā, joprojām to praktizēju, jo vairākas reizes esmu eksperimentējis un pārliecinājies, ka tas man joprojām ir vienīgais veids kā normāli varu noskriet sacensībās garos gabalus. Pamatdoma ir, ka katram distances posmam tiek plānots maksimāli pieļaujamais pulsa līmenis, kas ir balstīts uz iepriekšējo veiksmīgo skrējienu pieredzi. Sīkāk par to iespējams izlasīt blogā, ko pirms kāda laika ievietoju Noskrien lapā (Skriešana pēc pulsa plāna I un Skriešana pēc pulsa plāna II).

Arī pēc Florences ir gadījies, ka maču izskrien pirms tam sapņos, jau iepriekš zini rezultātu?

Tik detalizēti sapņi vairs nav gadījušies, bet vairākkārt ir sanācis nosapņot laikam tipiskākos skrējēja murgus – ka tiek nokavēts sacensību starts. Vienreiz pat miegā sāku rēķināt vai paspēšu iekļauties kontrollaikā un, ka jāzvana, lai nenovāc vēl starta paklājus.

Esi skrējis arī 5 un 10 km distances stadionā? Kas pašam vairāk pie sirds – šoseja, stadions, krosi?

Grūti izcelt kādu veidu, kas sirdij ir tuvāks. Kaut kā sanāk, ka pārsvarā ir šosejas skrējieni gan sacensībās, gan treniņos.

Visus pēdējos gadus esi neiztrūkstošs dalībnieks LSC rīkotajā 30 km mačā Mežaparkā. Ar ko pievelk šī distance?

Nebiju pat ievērojis, ka esmu tur tik pastāvīgs viesis. Interesanti, ka vienmēr tur esmu skrējis tikai treniņu režīmā, tad laikam šī distance nemaz nepievelk, bet vairāk piesaista kā koptreniņš garajam skrējienam pirms tradicionālā rudens maratona.

Skrien Latvija seriālā esi Ežu komandā. Ar ko atšķiraties no citiem? Šīs sezonas komandas mērķi?

Atšķiramies laikam ar to, ka arī ārpus sacensībām regulāri tiekamies komandas koptreniņos. Vispār mums komandā valda lieliska atmosfēra un ir prieks būt par vienu no dalībniekiem.

Komandas sacensību sezonas atklāšanas koptreniņš vēl tikai būs, tad arī kādus mērķus varēsim izrunāt. Galvenais noteikti būs  gūt prieku no sacensībām, par katru cenu „nesisties” par punktiem vai vietām. Bet, ja sezonas kopvērtējumā izdotos būt labākajiem no „neatkarīgajām” komandām, kuras nepārstāv kādu sponsoru vai sporta klubu, tas, manuprāt, būtu ļoti labi.

Pēc taviem treniņu skrējienu pierakstiem redzams, ka skrien bez lielām pauzēm, esi spējis izvairīties no traumām. Ieteikumi, kā to panākt?

Pēdējos gados tiešām ir izdevies izvairīties no traumām. Domāju, ka viens no iemesliem ir, ka praktiski katru nedēļu ir vismaz 1-2 atpūtas dienas bez skriešanas. Vēl cenšos saplānot, lai starp sacensībām būtu vismaz 2 nedēļu pauze, sliktākajā gadījumā nedēļa. Un vēlams, lai divas dienas pēc kārtas nav „grūtie” treniņi, tas ir garais vai tempa skrējiens, intervāli. Vēl pēc smagākajiem treniņiem mēdzu dzert Piena spēku, iespējas, ka tas arī palīdz kaut kādā mērā.

Visu ziemu skrien 4-5 reizes nedēļā, Cieņas cīņā esi 1. un 2. divīzijas pastāvīgs “iedzīvotājs”. Kam gatavojies?

Šobrīd gatavojos Rēzeknes pusmaratonam. Novembrī bija uznācis skriešanas motivācijas zudums un, lai pārvarētu, vajadzēja uzstādīt kādu mērķi, kas laika ziņā būtu pēc iespējas tuvāk. Ja parasti pirmās „galvenās” sacensības ir maijā, tad tagad jau Rēzeknē gribētu pietuvoties personiskajam rekordam, varbūt pat to pārspēt. Pēc tam plānota pilnā distance Nordea Rīgas maratonā un Skrien Latvija posmi. Un rudenī, kā parasti, varētu būt atkal maratons, tikai jāizvēlas kurā pilsētā.

Skrien ar Asics Gel Nimbus dažādiem modeļiem. Konservatīvisms vai vienkārši no laba labu nemeklē?

Gan viens, gan otrs. Konservatīvs esmu – treniņu plānu nemainu, parasti skrienu pa kādu no 5-6 saviem standarta skriešanas maršrutiem, arī apavu modeli nemainu. Kaut gan man ir teikts, ka tagad jau vajadzētu skatīties kādus vieglākus apavus sacensībām. Bet tā kā galvenokārt sacenšos ar sevi, tad šobrīd nav pārāk liela interese uzlabot rezultātu tikai tāpēc, ka ir vieglāki apavi vai, piemēram, kompresijas zeķes.

Bez skriešanas ir vēl kādas sirdij tuvas sportiskas aktivitātes?

Vairs jau nav, kādreiz aktīvi spēlēju futbolu un skrēju orientēšanos, bet tagad skriešana to ir izkonkurējusi. Pat neatceros, kad futbolu pēdējo reizi spēlēju.

Ko par hobiju saka ģimene? Bērni ir jau mēģinājuši iet tēta pēdās?

Ģimene ir pieņēmusi manu hobiju, kaut gan laikam neiebilstu, ja tam veltītu mazāk laika kā šobrīd. Braukšana uz sacensībām citās Latvijas pilsētās jau mums ir kļuvusi par tradīciju, parasti braucam uz 2-3 dienām un apvienojam ar apkārtnes interesantāko vietu apskati.

Meita jau vairākus gadus piedalās bērnu skrējienos, šogad pirmo reizi Nordea Rīgas maratonā skries 5km. Par dēlu, kuram ir 7 mēneši, vēl pāragri spriest, bet kājas viņš jau cilā diezgan aktīvi.

Vari padalīties ar kādu no ceļojumu maršrutiem, ko esat veikuši, apvienojot ar braukšanu uz sacensībām? 

Braucot uz Liepājas pusmaratonu, no Skrundas var doties uz Embūti, kur netālu atrodas kādreizējā PSRS raķešu bāze, pēc tam var aizbraukt uz Vaiņodes lidlauku, kur gan jāzina īsto piebraukšanas vietu, lai redzētu kādreizējā lidlauka būves.  Tālāk caur Priekuli (ja ir interese par tādiem objektiem, tad tur ir lielākie brāļu kapi Latvijā) var doties uz Bārtu un Rucavu apskatīties no lielajiem autoceļiem prom esošo ciematu šarmu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Iespējams, ka izdosies ieraudzīt arī ainiņas, kas liecinās, ka Kolka Cool filmas veidotāji nebūt nav bijuši pārspīlēti negatīvi.  No Rucavas uz austrumiem pie robežupes ar Lietuvu ir Lejas avots . Tālāk jau atliek izbraukt uz Klaipēdas šosejas un doties Liepājas virzienā. Pa ceļam ir Bernāti ar piemiņas akmeni vietā, kur J.Čakste ir teicis vārdu, ka šeit būs kūrorts.  Liepājā noteikti ir vērts apmeklēt Annas baznīcas skatu torni, Ziemeļu fortus, Karostu ar tās cietumu un Ziemeļu molu.  Braucot mājās var izmest līkumu caur Aizputi, kur ir diezgan labi saglabājušās Livonijas ordeņa pilsdrupas, Kazdangu ar tās pili un Kalvenes brīvdabas zoodārzu, bērniem tur noteikti patiks.

Ko tu gūsti no skriešanas?

Pirmkārt, skriešana palīdz justies labāk. Reizēm pēc smagas darbadienas ir tāds nogurums, ka liekas kāda vēl skriešana, bet pēc tās nogurums ir pazudis, atgriezusies enerģija un ir arī bijis laiks domu sakārtošanai. Otrkārt, skriešana ir daļa no veselīga dzīvesveida. Vēl ir patīkami redzēt progresu, ka treniņos un sacensībās varu noskriet ātrāk, vairāk un tas viss ir vieglāk nekā kādreiz. Un tad vēl varu ēst visu, ko vēlos, un īpaši nesatraucoties par liekā svara jautājumu.

Ja neskrietu, ko darītu tad?

Droši vien to pašu, ko kādreiz pirms sāku skriet – futbols, orientēšanās, bez sportiskām aktivitātēm noteikti nevarētu iztikt.

Novēlējums kluba biedriem.

Koptreniņos ir spēks, piedalieties!

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiks piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai būt čaklākajam „Apkārt pasaulei” kilometru vācējam komandā. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.