Mēneša skrējējs. Edgars Simanovičs

Ar janvāri sākas jauns gads. Ar jauno gadu mēs bieži vien kaut ko apņemamies – vairāk strādāt, mazāk raizēties, (at)sākt sportot, utt., katrā ziņā kaut ko tādu, kas mūsuprāt mūs padarīs par labākiem un veselākiem cilvēkiem. Lai apņemšanās noturētos, nepieciešams gribasspēks un pozitīva motivācija. Mēs jums piedāvājam iedvesmu. Piemēru. Kā sapņot vareni, kā mērķēt augstu un kā tiekties uz saviem mērķiem. Sapņiem ir jābūt lieliem. Pirms pusotra gada kāds latviešu puika teica, ka latvietis varot uzvarēt Spartatlonā. Tas bija jau pēc viņa paša finiša šajā distancē, kur toreiz tas vēl neizdevās. Pagājušajā gadā viņš meta izaicinājumu Ginesa rekordam un pārspēja to. Šogad viņš plāno atgriezties Grieķijā, lai pieveiktu leģendām apvīto distanci no Atēnām līdz Spartai. Apņēmības pilns, mērķtiecīgs un ar lieliem sapņiem. Spartatlons nevienu nesaudzē, kā šoreiz veiksies Edgaram, ar interesi sekosim līdz. Lasi interviju ar Edgaru Simanoviču un iedvesmojies. Un mēs piekritīsim, ja teiksiet – “Sen jau vajadzēja!”

---

• Edgars Simanovičs
• sāka skriet - 18/05/2008
• noskrieti - 8443 km, laiks - 616:35:41 h
• labākais maratons - 2:54:19 (2012)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 8 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

---

Šogad pēc gada pārtraukuma atgriezīsies Spartatlonā. Ir jau galvā plāni A, B, C?

Jā, šogad atkal izaicināšu sevi un stāšos uz Spartatlona starta līnijas.

Un vispār septembra mēnesis man ir tāds zīmīgs. Ja pašķir atpakaļ, tad 2015. gada septembrī bija PČ 100km, 2016.gadā Spartatlons, bet 2017.gadā rekorda skrējiens. Septembris ir labs mēnesis, lai skrietu.

Spartatlons arī šogad būs sezonas galvenais starts un protams, ka esmu sev izvirzījis konkrētus mērķus. Ar ambīcijām viss ir kārtībā un manā galvā viss ir pavisam vienkārši:
plāns A – TOP3
plāns B – TOP10
plāns C – <25h

Uz šo jautājumu ir zināma tava atbilde pirms diviem gadiem, vai ir kas mainījies – latvietis var uzvarēt Spartatlonā?

Nekas nav mainījies. Latvietis var uzvarēt Spartatlona skrējienu.

Kā plāno treniņu procesu? Paliksi pie saviem iecienītajiem vidēja garuma treniņiem vai liksi klāt arī kilometrus izturībai?

Treniņprocesu plānoju. Tas ir jāplāno, jo tāpat kā visās citās lietās, arī treniņiem ir nepieciešams kāds darbības algoritms. Svarīgi, lai tas nebūtu pretrunā ar paša pārliecību un būtu pašam sev saprotams. Uzskatu, ka treniņprocesam ir jābūt radošam un mainīgam.

Ja runā par distanču garumu, tad arvien uzskatu, ka variāk par 30-32km vienā treniņā aizvadīt nav nepieciešams un vispār trenēšanās ultramaratonam ir tāda ļoti savdabīga lieta. Šķiet, jo garāka distance un sarežģītāki apstākļi, jo vairāk nezināmo.

Atliek vien meklēt!

Izmantosi piedāvājumu patrenēties pirms tam atbilstošos klimatiskajos apstākļos un reljefā, ko saņēmi savā pirmajā reizē Grieķijā?

Piedāvājumu izmantot noteikti vajadzētu, tomēr neesmu drošs, ka šogad izdosies. Lai gan līdz septembrim ir vēl kāds laiks, jāskatās, kā viss saliksies.

Vai palīdz jauniegūtās zināšanas Sporta akadēmijā?

Patiešām izbaudu studijas LSPA. Lekcijas un nodarbības ir aizraujošas un lektori dalās ar nenovērtējamu pieredzi un zināšanām. Apgūstu patiešām interesantas lietas un varu droši teikt, ka jauniegūtās zināšanas ir patiešām noderīgas.

Galvenais, lai pašam būtu interese. Ja ir interese, tad arī tādus priekšmetus kā anatomiju, fizioloģiju, bioķīmiju un sporta medicīnu var izbaudīt!

Esi darbu policijā nomainījis pret sporta pasākumu organizēšanu Jelgavā. Kādi mači un pasākumi jau ir tavā kontā kā sporta funkcionāram?

Jā, kopš 2017.gada oktobra policista formastērps mugurā nav vilkts. Tagad darbojos Jelgavā un mana darba diena no rīta līdz vakaram ir saistīta ar sportu. Pilsētā tiek aizvadīti ļoti daudz un dažādi sporta pasākumi visām gaumēm, vecumiem un meistarības pakāpēm. Nu jau jāsaka, ka aizvadīti neskaitāmi pasākumi.

Jāatzīstas, ka divi jauni pilsētas mēroga skriešanas pasākumi 2017. gadā ir radušies manas vainas dēļ.

Augustā vēl paspēji Pasaules policistu un ugunsdzēsēju sporta spēlēs izcīnīt sudrabu pusmaratonā. Kā gāja Losandželosā?

Pasaules policistu un ugunsdzēsēju spēles notiek katru otro gadu un 2017.gada spēles Losandželosā bija manas trešās profesionālās spēles. Tās bija lieliskas divas nedēļas, palikušas fantastiskas atmiņas un iespaidi visam mūžam. Izdevās apceļot ne tikai Kalifornijas, bet ar Arizonas, Jūtas un Nevadas štatus. Simboliski izaicināju veiksmi Las Vegasā, pasēdēju kājas pārkāris pāri Lielā kanjona malai, bija arī pāris soļi Nāves ielejā. Zelta vārtu piekartilts (Golden Gate), San Francisko, Kolorādo upes zirga kurpes cilpa (Horseshoe Bend), Arizonā,  amerikāņu kalniņi līdz  nelabumam, Route66, Holivuda, LA pludmales un vēl, un vēl.

Starp citu, katru gadu jūlijā Nāves ielejā notiek viens pasākums…

Ak, jā, nekad nerezervējiet viesnīcas Komptonā.

Bet ja par startu pusmaratona distancē, tad tas līdz šim palicis atmiņā kā smagākais pusmaratons. Pirms starta slikta pašsajūta, skaidras debesis, +30° pēc Celsija un nekādu līdzenumu. Maksimālais pulss 194. Tik ļoti gaidīto finiša līniju sasniedzu.

Ja jau pieminēji Nāves ieleju… Vai tas ir Tavu “kādreiz vajadzētu noskriet” sapņu sarakstā? Vai tāds saraksts vispār ir? Un kas vēl tajā atrodas? Varbūt kāds konkrēts skrējiena formāts – laiks vai distance, ko pieveikt?

Jā, “Badwater” 135 jūdžu (217km) skrējiens ir manā “to do” listē. Noteikti gribētu būt starp tiem 100 īpaši izraudzītajiem. Tā ir vēl viena vieta, kur satiekas planētas izturīgākie ultra garo distanču skrējēji. Starp citu, finišētājiem pasniedz jostas sprādzi un man, kā reiz, vajadzētu vienu jaunu.

Par to, vai man ir “kādreiz vajadzētu noskriet” saraksts, tad prātā tāds noteikti ir. Saraksta augšgalā šobrīd ir 250-260km pievarēšana 24h skrējienā nākamā gada pasaules čempionātā Austrijā. Tur var atrast arī 100km <7h, Self-transcendence 3100 jūdžu skrējienu, Ņujorkā un Marathon Des Sables sahāras tuksnesī, Marokā.

Vēl kādreiz gribētu apskriet apkārt …, lai pagaidām paliek daudzpunkte, visu jau tā uzreiz nevar stāstīt.

Un kas ar tām viesnīcām Komptonā? 

Komptona ir neliela pilsētiņa Losandželosas dienvidos. Pilsētā vēsturiski ielu dzīvi dala afroamerikāņu un meksikāņu kopienas. Patiesību sakot, viss kā filmās – apšaudes ēdināšanas restorānos, marihuānas smārds ielās, policijas reidi un cita veida “mīlestība”. Tā ir vieta, uz kuru liela daļa taksometru nemaz negrib braukt. Komptonas ielās es pirmo reizi dzīvē sajutu ko nozīmē rasisms. Kādi 5-6 melnādaini tēvaiņi, ieraugot mani skrienam, pēkšņi kļuva agresīvi un, ļoti daiļrunīgi izsakoties par manu ādas krāsu, steigšus devās manā virzienā. Saklausīju ļoti “sirsnīgus” novēlējumus. Laime pilnīga. Labā ziņa bija tā, ka es biju ātrāks par viņiem, bet sliktā tā, ka man nācās pagriezt viņiem muguru. Sajūtas briesmīgas.

Starp citu, kādā sarunā vietējie policisti smejoties teica, lai tad, kad nokļūstam atpakaļ Latvijā, uzdrukājam sev uz krekliem tekstu “I survived Compton”. Malači, ar humora izjūtu džekiem viss kārtībā.

Kā radās ideja par Ginesa rekorda pārspēšanu 12 stundu skrējienā pa “lentu”?

Jāsaka, ka tādas idejas mēģināt labot Ginesa pasaules rekordu nemaz nebija. Tā radās domājot par 2017.gada sacensību kalendāru. Zināju, ka gribu kaut kur skriet 12h. Intereses pēc iegūglēju pasaules labākos rezultātus un priekšā izleca Ronija Delzera veikums 12 stundās uz skriešanas trenažiera. Vairs neko septiņpadsmitajam nemeklēju.

Jaunais rekords liecina, ka biji visu rūpīgi izkalkulējis – vecu rekordu pārspēji par 580 metriem. Rezerves vēl bija? Trenažiera lenta nav par mīkstu tik garam skrējienam?

Rēķināts tika. Finišā plānoti bija 146-148km, tomēr pats skrējiens ieviesa korekcijas. Nebijām domājuši, ka “Alfas” otrajā stāvā nebūs gaisa un būs tik karsts. Jāuzteic atbalsta komanda par operatīvo reaģēšanu, ventilatoru sagādāšanu un aprūpēšanu visa skrējiena garumā. Skriešanas trenažieris ar savu uzdevumu galā tika lieliski, tik vien kā displejs nedaudz par mazu, jo vairāk par 99,99km tas parādīt neprot. Pārstartējām un skrējām pakaļ rekordam.

Ja par rezervēm, tad pēc tam, kad rekords tika sasniegts, bija atlikušas vēl 6 minūtes, ko skriet. Noteikti vēl kādu kilometru ar asti noskrietu, bet nospraustais mērķis tika sasniegts un atlikušo laiku izmantoju, lai izbaudītu fantastisko atmosfēru.

Vai pēc sava rekorda vēl esi skrējis uz trenažiera?

Tik vien kā janvārī uz skriešanas trenažiera veicu komplekso slodzes testu.

Ko ģimene un jaunā paaudze saka par tavām sportiskajām aktivitātēm?

Sieva saka, ka esmu mazliet traks, bet atbalsta un jūt līdzi. Esmu jau iepriekš teicis, ka viņa iespējams ir vēl pacietīgāka par mani. Treniņi paņem ļoti daudz laika, bet gandrīz vienmēr visu var saplānot tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Dēliņš pagaidām vēl neko nesaka, bet ja ir izdomājis kādas blēņas sadarīt, tad prot tīri smuki pamukt. Domāju, ka dienas laikā nostaigā vairāk kā lielākā daļa pieaugušo cilvēku.

Tavs pirmais sporta veids nav skriešana?

Nav gan skriešana. Kādreiz nodarbojos ar brīvo cīņu. Treniņos bija jāskrien. Dažreiz arī ar partneri plecos.

Kad un kā saprati, ka garās un ultragarās distances ir tavējās? Pirmā ultra?

2010. gadā nolēmu startēt Siguldas kalnu maratona 55km distancē. Finišēju pēc 8:09:19. Šķiet, ka man aiz muguras palika vien kādi 2-3 dalībnieki. Atmiņā palika jau gandrīz novāktais sacensību centrs un teikums “medaļu vairs nav”. Pie finišētāja medaļas vēlāk gan tiku un arī gandarījums par paveikto palicis.

Bet ja runā par ultra garajām distancēm un pārliecību, tad šķiet, ka 2012. gada LČ 50km varētu būt manis kā ultra garo distanču skrējēja sākums. Jau nākamā gada aprīlī debitēju 100km distancē.

Kā ar skriešanu vispār – kā līdz tai nonāci un kā saprati, ka tai jākļūst par “Tavu lietu”?

Esmu 2008.gada Rīgas maratona reklāmas upuris. Turklāt vidusskolas sporta skolotāja teica, ka ja tomēr finišēšu 21km, varēšu neskriet ieskaites krosu (3km). Matemātika man nekad nav īpaši padevusies, tāpēc nejautājiet, kā un kāpēc es izvēlējos iemainīt 3km pret 21km.

Lai nu kā, esmu azartisks, finišēju pēc 1:33:42 un ieskaites krosu skriet nevajadzēja. To tad arī uzskatu par savu “skriešanas” dzimšanas dienu.

Grūtākais skrējiens dzīvē? Fiziski vai emocionāli?

246km ir 246km. Gan fiziski, gan emocionāli. Tāpēc grūtākais pieveiktais skrējiens līdz šim noteikti ir Spartatlons.

Kas vēl sezonas plānos bez Grieķijas?

Treniņprocesā iekļaušu “Noskrien ziemu” posmus, “Skrien Latvija” pusmaratonus, Tērvetē debitēšu “Stirnu bukā”, Venstpilī ieplānots >2:38 maratons. Rīga – Valmiera arī vilina.

Novēlējums kluba biedriem.

Lai visiem viegs solis un izdevusies sezona! Izaiciniet sevi!

---

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.