Mēneša skrējējs. Dzo

Cik forši bija, kad varēju vienpersoniski izvēlēties mēneša skrējēju vai otrā mēneša skrējēja izvēli noteica pirmais. Pēc tam jau katrs nākamais prasīja garas diskusijas, kurš tad no daudzajiem mūsu skrējējiem būtu pelnījis šo titulu. Jūlija mēneša skrējēja izvēlē vajadzēja vairāk laika, nekā pašam skrējējam, lai iegūtu Latvijas čempiona titulu 100km skriešanā. Pagājušo gadu viņš noskrēja sešus maratonus, šogad plāno deviņus. Lai izdodas un ņemiet vērā Dzo, jeb Jāņa Actiņa, padomu intervijas beigās.

• Dzo
• sāka skriet - 01/03/2010
• noskrieti - 73288 km, laiks - 6200:02:46 h
• labākais maratons - 2:43:59 (International Marathon Alexander the Great - 21/04/2013)
• 2024. gadā noskrieti 4474.3 km
• vidēji šogad 97.3 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 93.9 km ar vidējo ātrumu 05:15 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais šodien ar 12.8 km

Renča skaitlis šogad - 22 (RS 23 vajag 9x vismaz 23km) RS90 - 18 (RS90 19 vajag 7x vismaz 19km)
Nosūtīt vēstuli

Vai kādā citā disciplīnā vai sporta veidā esi bijis Latvijas čempions?

Nē. Bet, ja runājam tieši par 100km šosejas skrējienu, tad šeit var vilkt zināmas paralēles ar skaistumkonkursiem – uzvar ne jau pati smukākā, bet gan viena no drosmīgajām. Tāpēc nemēģinātu apstrīdēt, ja kāds apgalvotu, ka var noskriet ātrāk. Latvijā pilnīgi noteikti pat starp tādiem amatieriem kā es, ir ne viens vien, kas to var, nemaz neskatoties uz sportistiem, kas treniņprocesu piekopj daudz metodiskāk un zinātniskāk. Šķiet, tas varētu būt līdzīgi kā ar maratonu, kuru vēl pirms nepilniem 100 gadiem skrēja tikai neliela saujiņa tā laika elites sportistu, turpretim mūsdienās tas kļuvis gandrīz jau par masveida tautas sportu, kur lielai daļai dalībnieku rezultāti ir krietni vien labāki par toreiz iespētajiem. Pieļauju, ka arī 100km distancē dalībnieku skaits ar katru gadu turpinās augt (kaut vai uz to Noskrieniešu rēķina, kas šādu apņemšanos ir publiski pauduši) un arī rezultāti tiks uzlaboti.

Nākamgad aizstāvēsi savu titulu?

Atšķirībā no īsta sportista, man nav ambīcijas uzvarēt katrās no sacensībām, kurās piedalos. Tāpat pirms sacensībām nekad nemēģinu izzīlēt, kuru vietu varētu ieņemt vai cik ātri noskriet. Protams, ir patīkami uzvarēt vai kaut mazliet uzlabot savu iepriekš sasniegto rezultātu, tomēr tas nav galvenais iemesls, kāpēc piedalos sacensībās.

Skatoties uz Aināra progresu – iepriekšējais rezultāts uzlabots par vairāk kā 1:10, kā arī prognozējot dalībnieku skaita pieaugumu, pieļauju, ka nākamgad varēsim sveikt citu LČ. Ja jautājums ir par dalību nākamā gada Baltic cup 100km skrējienā, tad varbūtība, ka piedalīšos, ir stipri liela, jo pasākuma formāts un atmosfēra deva kārtīgu pozitīvo lādiņu vairāk kā nedēļai. Un pilnīgi noteikti ne tikai tāpēc, ka izdevās iegūt LČ titulu.

Daži 100km skrējušie saka, ka 100km pa asfaltu ir sāpīgi. Ir?

Nē. Ja nu vienīgi, varbūt, pirmie 96km. Toties skrienot pēdējos četrus kilometrus un finišējot, sajutos kā pirmais kenijietis NRM, tikai mazāk noguris.

Vēl pirms pāris gadiem nekādi nevarēju saprast, kāpēc tāds prāta vingrinājums kā šahs tiek saukts par sporta veidu (piedodiet, šahisti), tomēr tagad nākas atzīt, ka skriešanas disciplīnās, sākot no maratona, ar to ir tik daudz līdzības, ka grūti būtu minēt pārliecinošus pretargumentus. Pārvietoties uz divām kājām mēs visi iemācāmies gada, pusotra laikā un ar lielāku vai mazāku apņēmību katrs no mums šīs spējas var turpināt pilnveidot, tomēr garākās distancēs ar to vien nepietiek. Gribētu apgalvot, ka, jo garāka distance, jo lielāku lomu spēlē pareizi izvēlēta stratēģija un savu spēju nepārvērtēšana. 100km nemaz nav kaut kas pārcilvēcisks, jebkurš no mums to spēj paveikt. Un ne reizi vien jau īsākā vai garākā laika posmā to ir veicis. Tomēr, ja tas jādara vienā piegājienā, tad domāju, ka lielāku gandarījumu par paveikto iegūs tas, kurš sākumā nebūs pārvērtējis savas tā brīža iespējas un spēs finišēt ar smaidu.

Pagājušo gadu tavā kontā bija seši maratoni. Cik būs šogad?

Uz šo brīdi noskrieti ir četri. Janvārī bēgām no Latvijas ziemas sildoties Āfrikas saulē un atpūšoties pie okeāna, pie viena noskrienot maratonu Marokā. Martā izskrēju vēsturiskās Romas distanci. Aprīļa piedzīvojums bija Madride. Spāniska, jautra un muzikāla, jo pirmo reizi rokenrola maratons notika ārpus ASV. Maijs, pilnīgi nešaubīgi, jau trešo gadu tiek rezervēts Rīgas maratonam. Šogad guvu arī jaunu pieredzi kā tempa turētājs (tiesa gan, personīgais). Bija interesanti.

Pa vasaru, cik sanāk, piedalos Skrien Latvija posmos, un, kā papildus extra, šogad sanāca Viļņas simtnieks.

Rudenī arī vēl šis tas ieplānots. Savu dzimšanas dienu septembra sākumā atzīmēšu noskrienot Viļņas maratonu, bet pēc nedēļas kalendārā ierakstīts Valmieras maratons. Oktobris paies Itālijas noskaņās, kur viena brauciena ietvaros mēģināšu izbaudīt gan vīna pilsētas maratonu, gan Garda ezera maratonu, starp tiem veltot arī laiku atpūtai kopā ar ģimeni.

Pirms dažām dienām kritu kārdinājumā un piereģistrējos Valensijas maratonam. Valsts svētkiem par godu noskriešu 42,195 km Spānijā.

Decembrim nekas nav ieplānots. Vismaz pagaidām.

Tātad, līdz gada beigām varētu sanākt 9 maratoni, neskaitot Viļņas 100km.

Tu centies skriet maratonus dažādās pilsētās. Kuras pilsētas noteikti gribi ierakstīt sarakstā?

Jā, pamazām jāķeras pie 2013.gada kalendāra aizpildīšanas. Konkrētas vietas pagaidām atturos nosaukt, tomēr mēģināšu iekļaut kaut ko no Eiropas dienvidu valstu piedāvātā – Portugāles, Itālijas, Spānijas salām. Viļņas 100km ietekmē saistošāki sāk šķist arī pasākumi ar mazāku dalībnieku skaitu, kuros dažkārt ir sirsnīgāka atmosfēra. Dažādības labad varētu noskriet kādu tematisko maratonu, piemēram, intensīvi sāku domāt par Medoku, jo neraugoties uz to, ka liela daļa Noskrieniešu ir iecienījuši Alu, mana izvēle pēdējos gados arvien vairāk sliecas par labu vīnam.

Ja pavisam atklāti, tad klusais sapnis varētu būt noskriet vismaz pa maratonam katrā kontinentā. Tomēr Rīgas un Valmieras maratons ir nemainīgas vērtības, uz kurām noteikti neattiecināšu principu neskriet divreiz vienā trasē un kas manā maratonu kalendārā tiks iekļautas pēc noklusējuma. Vismaz tik ilgi, kamēr Latvijā netiks rīkoti vairāk par 12 maratoniem gadā.

Vecums nenāk viens, bet cik ātri tu varētu maratonu noskriet?

2:50:15. Tas gan arī nav īsti korekti, jo tas ir laiks, kurā esmu varējis noskriet un nav nekādas garantijas, ka to varētu atkārtot. Mans mērķis gan nav ātrums (jo kā reklamē CSDD – „Ātrums nogalina”), bet gan iespēja sajust katra skrējiena gaisotni, turklāt pasākuma baudīšana jau nebeidzas ar finiša līnijas šķērsošanu. Tā sajūta, ka vari turpināt iegūt pozitīvas emocijas arī uzreiz pēc skrējiena, noteikti atsver iespēju personīgajā statistikā fiksēt par pāris sekundēm labāku PB, pēc kuras spēka ir atlicis vien tik, lai nokļūtu līdz gultai. Tāpat neatkarīgi no tā, vai skrien ar rezultātu nedaudz zem trim stundām vai krietni ātrāk, burzmas ziņā īpaši lielas atšķirības nav, pie tam neraugoties uz to, vai pasākumā piedalās 16 000, 4 000 vai 800 dalībnieku – pēc pirmajiem noskrietajiem kilometriem dalībnieku blīvums kļūst stipri līdzīgs un reāli distances laikā sanāk ievērot un iegaumēt ap 15-20 līdzīgi skrienošo vai daļu distances pat veikt vienatnē.

Ja jau reiz par vecumu un ātrumu, tad būtu laimīgs, ja arī pēc gadiem 30 un vairāk vēl varētu noskriet maratonu nepaliekot pēdējais.

Lai noskrietu sešus maratonus gadā, ir kā īpaši jātrenējas?

Pieļauju, ka tas ir atkarīgs no uzstādītā mērķa un stipri individuāli. Lai tuvotos saviem mērķiem, nekādus īpašus treniņus plānojis un plānus ievērojis neesmu. To, ko es daru darbadienu vakaros vai brīvdienās, negribētu pat īsti saukt par treniņiem, jo skrienu, lai atpūstos pēc darba, sakārtotu domas un iegūtu kārtējo endorfīnu devu. Kas ir intervāli, tempa skrējiens, fartleks vai kalnu skrējiens, no teorijas viedokļa zinu, tomēr praksē pamēģinājis esmu vien dažus intervālus. Manis veiktos regulāros skrējienus visvairāk ietekmē tādas rakstura īpašības kā slinkums, spītība un racionālisms. Piemēram, lai izietu paskriet, katru reizi ir nepieciešams saģērbties. Tas aizņem konstantu laiku, neatkarīgi no tā, cik ilgi pēc tam tiek skriets, līdz ar to, ja reiz esmu saģērbies, tad mazāk par stundu, pusotru skriet būtu bezjēdzīgi. Skrējienu parasti plānoju turp-atpakaļ, nevis vairākos apļos, jo tad atpakaļ tāpat ir jātiek, un nav iespējas distanci saīsināt. Tāpēc gadījumā, ja nu tiešām iestājas pagurums vai sagribas padzerties (dēļ slinkuma dzeramo līdzi nenesu), tad atliek tik atrisināt tādu dilemmu, kā vai nu samazināt tempu un pie atpūtas (dzeramā) tikt vēlāk, vai nu tempu saglabāt vai pat palielināt, un grūtības pārvarēt ātrāk. Tā ir papildus motivācija. Savukārt ikdienā mocīt sevi ar ātruma treniņiem neuzskatu par īsti racionālu pieeju. Par to varbūt sākšu domāt tad, kad maratonu noskriešu tādā pat tempā kā 10km.

Ir forši darīt to, kas tev patīk un sagādā prieku. Un, ja skriešana iepriecina, tad kilometri krājas, nekādi īpaši treniņi nav vajadzīgi un var savam priekam noskriet ne tikai sešus maratonus gadā.

P.S. Kāpēc Tu, Noskrienieti, vasaras pilnbriedā sēdi pie datora? Beidz lasīt, ej noskrien! Tiekamies!

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiks piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai būt čaklākajam „Apkārt pasaulei” kilometru vācējam komandā. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.