Mēneša skrējējs. dzinchathegreat

Marts viennozīmīgi pagāja skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera zīmē. Žūrijai viegli nebija – skrējēji, rekordisti, jaunie ultramaratonisti, nepārspējami brīvprātīgie, fotogrāfi un visādi citādi aktīvi cilvēki. Bet viens tomēr ieguva pārsvaru ar savu iniciatīvu. Tie, kam draugi un tuvinieki sekoja līdz tiešsaistē, un brīvprātīgie, kas ar to darbojās, jau zinās – Rīga – Valmiera bija rezultātu tiešsaistes programma, kurā brīvprātīgie atzīmēja dalībnieku ierašanos kontrolpunktos un mājās palikušie to visu varēja redzēt un uzzināt, kur viņu trakais ģimenes loceklis atrodas. Tagad tik jāatrod vainīgais un tas ir dzinchathegreat, kurš oficiāli pazīstams arī kā Dzintars Rērihs. Viņš arī sabiedrībai noderīgs bijis pērn, turot tempu populārākajos asfalta skriešanas pasākumos, bijis iniciators dažādiem koptreniņiem un ir arī Teikas koptreniņu dibinātājs. Par ko slavēt, netrūkst. Kas viņam pašam sakāms par šo?

• dzinchathegreat
• sāka skriet - 19/06/2011
• noskrieti - 12183 km, laiks - 1376:16:02 h
• labākais maratons - 3:21:00 (Venēcijas maratons - 25/10/2015)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 11.44 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

Pirms gada Rīga – Valmiera skrēji pats. Šogad izveidoji rezultātu uzskaites sistēmu, kas ļāva visiem sekot līdzi šim notikumam, un palīdzēji distanci veikt citiem. Salīdzini savas izjūtas, “esot iekšā” un skatoties no malas.

Jā, pirms gada skrējiensoļojuma atjaunošana uzkrita kā sniegs uz galvas. Nevar teikt, ka tas bija tāds viennozīmīgs lēmums piedalīties, bet tomēr izvēlējos nobaudīt, ko tad nozīmē šoseja, ko nozīmē aizskriet tālāk nekā līdz tam būts. Soļojums sākās pie 60.kilometra, bet līdz finišam tiku. Viegli nebija, bet nemaz jau ar’ ne tik grūti. Tomēr lēmumu, ka gadu vēlāk apskatīšu pasākuma monētas otru pusi, biju jau pieņēmis vēl pirms Garkalnes kontrolpunkta. Un savu solījumu sev es neļāvos aizmirst.

Tā nepilnu gadu vēlāk es notrausu putekļus no kādas senākas idejas. Aprunājos ar pasākuma organizatoriem gan e-pasta sarakstē, gan kādā ezera apskriešanā un beigās pieņēmu gandrīz vienpersonisku lēmumu uztaisīt to, ko beigās 28.martā varējām redzēt tiešsaistē. Var teikt, ka ar šo mazo projektu jau biju iekšā pasākumā vēl pirms tas patiešām notika. Vēlāk pats pasākums parādīja, kur vēl ir, ko pielikt un uzlabot. Bet prieks par paveikto tāpat ir.

28.marta naktī un dienā pabiju visos kontrolpunktos. Arī finišā redzēju finišējam gan kungu, gan dāmu pirmo trijnieku. Vēlāk jau paliku finišā un sagaidīju draugus, kaimiņus un vienkārši varonīgus cilvēkus. Laiks paiet nemanot. Ir brīdis, kad prāts no negulēšanas kļūst gurdens, bet, iesaistoties aktivitātēs, no miega nav ne miņas.

Pēc pasākuma nāca tāds secinājums, ka, ja esi “letes” otrā pusē, tad kopīgais, ko izrunāt, ir ar tādiem pašiem brīvprātīgajiem. Skrējējiem atkal savi stāsti un pārdzīvojumi. Bet tāds īsais secinājums  ir tāds – skriet ir vieglāk.

Kā pats nonāci līdz ultrām?

Tas bija vēl tālajā 2012. gadā, kad jūra bija līdz celim pusmaratonos. Biju skrējis nedaudz vairāk par gadu. Pusmaratoni jau bija kļuvuši par ierastu lietu un biju jau pat bijis uz saviem pirmajiem ārzemju mačiem Somijā un Igaunijā. To, ka varu arī tālāk, pierādīja pirmais koptreniņš pie Valtera, kurā kopā ar kodēto Aivaru (Aivars703 – red.) Gulbju dīķim apskrējām apkārt otro reizi. Toreiz uz finišu skrēju Aivara aizvējā. Tika pieveikti 37 km. Biju diezgan izpumpējies. Tomēr Aivara teiktais skrējiena laikā, ka esmu gatavs stāties pretī maratona distancei, iedvesmoja. Vēl pie manis tajā laikā nonāca leģendārā grāmata “Dzimuši lai skrietu”. Mēnesi pēc koptreniņa Tērvetē,pabeidzis lasīt grāmatu, devos uz Ķekavu, kur aizritēja pirmais Ežu koptreniņš apkārt Doles salai. Līdzi biju paņēmis arī čia un linsēklu kokteili. Diena bija sutīga, lai gan saule slēpās aiz mākoņiem. Toreiz man nebija vēl GPS pulksteņa un skrējiena ierakstu dokumentēja Edmunds. Apskrējuši Doles salai apkārt, pārējie devās atpakaļ uz Ķekavu, lai atpūstos pirtiņā. Es teicu, ka man ir plāns finišēt Rīgā pie Lielā Kristapa. Vēlāk man vienā sarunā GunaO teica, ka neesot ticējusi, ka es to paveikšu. Bet es finišēju pie Kristapa ar 40,65 km. Taisnā ceļā devos meklēt pazaudētās kalorijas tuvākajā RIMI. Nebija vairs šaubu, ka rudenī tiks noskriets pirmais maratons. To arī izdarīju Tallinā. Vien 3 minūtes līdz 3.sporta klasei togad. Sekoja neliela bedre, bet ar visu to tika pievarēts arī SKM. Šķita jau, ka varētu mest mieru, jo gads jau tā ar plus zīmi aizvadīts, bet nolēmu izaicināt likteni vēl nedaudz vairāk un pieteicos arī uz Prāgas orientēšanās ultru. Braucu gan vairāk līdzi atbalstam. Toreiz nefinišēju. Finišētājus vien apbrīnoju par trasē pavadītām 33h, jo man pietika ar 24h, bet sev par zināšanu pieņēmu, ka nefinišēt ir jāprot. Vēl gada izskaņā Igaunijā Dream of The final night 12h laikā pieveicu 85 km. Tad nu seciniet paši – pusotra gada laikā līdz pirmajām ultrām.

Kas mainās cilvēkā, kad viņš pirmo reizi finišē ultra garā skrējienā?

Pirmais, ko tu sev pasaki: “Es to izdarīju!” Pēc tam tu gribi kaut ko apēst. Ja nākamajā dienā vari kaut cik normāli pastaigāt, tad ir zināma bauda, ka esi darījis to gana prātīgi. Ziniet, pirmais maratons bija tādas neaizmirstamas emocijas. Teju kamols kaklā un asaras 500m pirms finiša. Ultra maina visu. Tu sev iestāsti, ka vari to paveikt kontrollaikā un ka krīzes situācijā tu vienkārši izstāsies un tas nebūs nekas nosodāms. Līdz ar to emocionāli pirmo ultras finišu neizjutu ar tādu pacēlumu kā pirmā maratona finišu. Bet noteikti, ka nostiprinās pārliecība par savām spējām. Ar katru nākamo pasākumu saproti, ka tas, ko saki uzreiz pēc finiša, nav ņemams par pilnu. Cilvēks jau vairāk koncentrējas uz slikto un neprot redzēt pozitīvo, bet grūtums nav nekas slikts, tāpēc arī tas ātri vien tiek aizmirsts un paliek vien pozitīvās emocijas. Skriešana noteikti māca raudzīties uz dzīvi  citādi.

Ko no īpaši garajiem gabaliem esi noskrējis pats, kuros piedalījies kā atbalstītājs? Spilgtākās sajūtas, trakākās situācijas.

SKM esmu noskrējis vienu reizi. Noteikti nevar aizmirst to, kāda panika iestājas noskrien.lv forumā, kad dienu pirms sacensībām top skaidrs, ka rudens vietā būs ziema. Arī es toreiz ļāvos trakumam un sagādaju sev neoprēna zeķes. Kaut kāds labums bija, jo kājas apslapināju vien trešajā aplī. Nākamajā gadā SKM stāvēju trases malā un atbalstīju no malas. Arī tas bija interesanti. Laiks tāpat paiet nemanot. Pērn noskrēju CET, kas palicis atmiņā kā salīdzinoši viegls skrējiens. Gan SKM, gan CET lielākā daļa kopā pieveikti ar GunuO. Laikam mums solis vienāda garuma. Pērn CET sākumā bijām no tiem laimīgajiem, kuri iesildījās ar nepilniem 10 liekiem kilometriem. Aizskrējam ar lielo masu un nācās trases pareizo pagriezienu meklēt no jauna.

Ļoti labā atmiņā palicis ceļojums uz Somiju, kur tādā kā mazā klases ekskursijā paviesojāmies Vaarojen Maraton, ko mēdz tulkot arī kā Briesmu maratonu (Marathon of Dangers). Nekas briesmīgs tur nav, bet takas ir gana akmeņainas, ainavas neļauj fotoaparātam atpūsties un finišā pirmajai vietai pasniedz Solomon somu. Bet pats galvenais, ka noslēdzošo dalībnieku sagaidīt tiek aicināti visi, kas finišā jau ieņēmuši labākās vietas pie galdiņiem. Tas ir tā vērts. Noteikti tā ir Ultra, uz kuru pēc dažiem gadiem jāaizbrauc vēlreiz. Vesels piedzīvojums.

Ja runā par trakākajam situācijām, tad jāpiemin atkal Prāgas orientēšanās sacensības. Mēs tur pilnā pārliecībā braucām uz ultra skrējienu, bet dabūjām kontrollapu, kurā jāveic atzīmes ar krāsu zīmuļiem. Bez savlaicīgi ielādētas GPS kartes to pasākumu finišēt nebūtu bijs iespējams. Bija arī ziema, kaut divas nedēļas pirms vēl bija +10 grādi. Mūs sagadīja -10. Lieki piebilst, ka dzeršanas sistēma aizsala pāris minūšu laikā. Nācās šļauciņu likt somā un tad ar ķermeņa siltumu tā atkusa. Spilgtākais moments no šīm sacensībām ir tāds, ka rīta agrumā, ejot uz vienu kontrolpunktu, pretī mums skrien čehu pāris, kuri esot izlaiduši iepriekšējo kontrolpunktu, kurš bija vismaz 15km atpakaļ. Nopriecājāmies, ka mums neviens nav gājis secen. Prāga vispār bija kaut kāds traks piedzīvojums.

Spilgtākās emocijas viennozīmīgi ir mūsu spartatlonistu finišs Spartā. Gara diena, gandrīz negulēta nakts, kas aizvadīta ceļā no Atēnām uz Spartu. Dramatiska mūzika un atkal var sajust to, ko sajūti pirms sava pirmā maratona finiša. Neizpalika arī drāma ar izlaistu kontrolpunktu nakts vidū, kad skrējēji dodas augstākajā punktā. Vēl tagad atceros, ka grūti bija izdomāt, kā nomierināt Gintu (Dzo sieva – red.). Vienkārši sēdi un gaidi un tikmēr runā ar citiem atbalstītājiem un iegūsti priekšstatu par to, kas ir Spartatlons.

Šīs sezonas ultru plāni?

Jau pavisam drīz. 17.aprīlī Horvātijā, Istras pussalā. Pērn nefinišēju savu otro ultru mūžā. Ļoti labi noorganizēta ultra Polijas dienvidos, kurai pēc veiksmīgā CET finiša biju ļāvies pierakstīties. Bija jau sajūta, ka sacensības, par kurām dod 4 ITRA punktus ir drusku pāri manam līmenim, bet nolēmu riskēt. Pēc 119km no 145 sapratu, ka pietiks. Tāpēc Istrā neskrienu 100 jūdžu, bet gan 110 km garu distanci. Nekā gan neizdodas izvairīties no tā, ka starts ir īsi pirms pusnakts, bet tas nebaida.

Vasarā vēl noteikti būs jābrauc uzskriet pāris pusmaratoni Laulasmaa. Ir plānā arī 24h rogainings Latvijas čempionāta ietvaros un 100km rudenī Hānjā. Par CET un SKM vēl nav viedokļa, bet pagaidām šķiet, ka šos abus vietējos mačus izlaidīšu. Ar pārliecību, ka laba daudz nevajag dzīvoju jau kopš otrā skriešanas gada, bet kalendāru saplānot tā, lai paliek arī vieta vienkārši brīvai nedēļas nogalei, nav izdevies arī šogad.

Esi viens no pieredzējušākajiem tempa turētājiem. Kad bija pirmā reize?

Liepājā, kad mēs to darījām ‘nelegāli’. Tas arī bija pirmais dzimtās puses pusmaratons 2012.gadā. Jau kādu laiku par to domāju un nekavējos šo iespēju izmantot. Neilgi pirms pusmaratona arī iegādājos beidzot atbilstošu pulksteni. Cipari patīk, paskriet ar baudu arī un pamotivēt citus arī patīk. Tas tāds likumsakarīgs pienākums, kuru par pienākumu nosaukt nevaru. TT godā arī noskrieti šobrīd Latvijā notiekošie abi maratoni, uz kuriem citādi smeķa nebija. Ambīciju gludajos gabalos tik bieži nav, tāpēc izmantoju iespēju vienkārši paskriet, noskriet un kādu reizi arī saņemt kādu paldies par līdz finišam aizvestu skrējēju.

Šogad esi paspējis koptreniņos jau apskriet gan Usmas, gan Engures ezerus. Kurš būs nākamais?

Es pat nezinu. Burtnieks vai Rāznas ezers. Redzēs, uz ko kāja paslīdēs ātrāk. Gribēju jau vienu nedēļas nogali Burtniekam apskriet, bet kaut kas tomēr parādījās cits, ko darīt. Diemžēl tagad ir sākusies sacensību sezona un sarunāt kopīgus datumus ar citiem skriešanas entuziastiem būs grūtāk. Kopā apskriet ezeru ir interesantāk. Nekad arī nezini, kāda kompānija būs uz konkrēto pasākumu.

Asfalts vai mežs, maratons, rogainings vai treils? Kura ir tava stihija, ja ir iespēja brīvi izvēlēties?

Skriet pilsētvidē var, bet, ja ir iespēja paskriet pa lauku ceļu, mežu, reljefainu apvidu, tad noteikti to arī izvēlos. Rogainings arī visu iepriekšminēto ietver, tāpēc šīs formāts kļuvis tuvs un arī līdzšinējie biedri rogainingos tādi paši baudītāji gadījušies. Nav tā, ka tikai jāskrien un jāskrien, bet vari arī pasoļot. Lēnākā solī arī vairāk var pamanīt, kas apkārt notiek. Tagad jau Latvijā par iespēju izskrieties pa meža takām vairs nevar sūdzēties.

Kad un kāpēc sāki skriet?

Skolā reiz noskrēju ieskaites jūdzi džinsās un ielas apavos. Skolotājs bija nepielaidīgs un citu iespēju nebija. Skolā gan riebumu pret skriešanu neizjutu, kā tas vairumam ir bijis. Kopumā gan biju tāds viduvējs skolnieks, ja skatās pēc atzīmēm. Kaut kas padevās labāk, kaut kas ne tik labi, kā funkcionāri bija nolēmuši, pieņemot normatīvus. Kaut kad vasarās arī mēģināju paskriet, lai gan regularitāti iedzīvināt neizdevās. Tā vietā ļoti daudz braukāju ar velo. Šad tad paskrēju pa futbola laukumu, padzenāju arī reiz volānu, kur savas iesācēja prasmes dēļ dabūju izskrieties, cik tik sirds kāro.

Tad kādā dienā viens draugs piedāvāja noskriet pusmaratonu Ventspilī. Nelikās nekas absurds un kosmisks, tāpēc piekritu. Laika vēl bija gana, lai trenētos. Šķiet kādi 4 mēneši. Sāku ar skriešanu uz lentas, bet jau pēc otrā treniņa smagi saslimu un 3 nedēļas neko nebiju spējīgs darīt. Tad atsāku ar jaunu sparu, bet jau ar pilnīgi jauniem un skriešanai legāliem apaviem. Sporta zāli neesmu vairs redzējis kopš tās dienas, jo bija jau gana silts, lai skrietu ārā. Sākumā skrēju 2 reizes nedēļā līdz 5 km. Lasīju par treniņu plāniem, bet pieturēties pie kāda konkrēta neizdevās. Tomēr 16km garais testa skrējiens pa Biķernieku trasi deva pārliecību, ka finišs būs.

Tavi pirmie mači bija … un tos ļoti labi atceries, jo …

Te arī nonākam līdz Ventspils pusmaratonam. Tas bija laiks, kad biju reģistrējies noskrien.lv, bet vēl nebiju sācis apgūt šo sociālo tīklu. Pēc pusmaratona sāku beidzot vadīt iekšā skrējienus, jo kaut kad man zvanīja biedrs nr. 2 un izteica zināmus pārmetumus šajā sakarā. Bet ja par pašām sacensībām, tad bija tā. Draugs, kurš bija izteicis piedavājumu šo pasākumu skriet, pēc starta pazuda skatam jau pirmajos 100 metros. Es paliku kopā ar citu draugu un kopīgi noskrējām 19 km. Tad viņš teica, ka skries ātrāk un paspēja vēl finišēt zem 2h atzīmes. Man piemetās mīkstmiesis. Palaidis draugu uz finišu, ļāvos īsai pastaigai. Tā bija reize, kad pirmo reizi ieraudzīju balonus. Kā vēlākās sarunās noskaidrojās, tad pirmo reizi uz 2h tempu turošie Signis un Lauma tur centās izdarīt to pašu ko es – nenomirt un finišēt. Bet nu baloni aizlidoja man garām un es vēl nedaudz pagājos, jo vajadzēja sakopot spēkus finiša ieskrējienam. Par spurtu toreiz nemaz nedomāju. Vēl kilometru pirms finiša padzēros pilsētnieku izveidotā dzeršanas punktā. Tā bija diezgan karsta diena. Biju arī paņēmis uz sacensībām divas želejas, kuras arī otrajā un trešajā aplī izlietoju. Pieņemu, ka palīdzēja. Rezultāts 2:02:19. Mans otrs pusmaratons bija par 2 minūtēm sliktāks un tad es sapratu, ka ir beidzot jāsāk trenēties nopietnāk.

Tavs lielākais guvums no skriešanas?

Sastaptie cilvēki. Viņu entuziasms un izdoma. Šķiet, ka cilvēki ir arī nenogurdināmi. Kādi tik pasākumi mums notiek un tas viss notiek uz cilvēku pašiniciatīvu. Tajās dažās reizēs, kad ārzemēs esmu stāstījis, kādā skriešanas kopienā esmu un kādi mums ir ikgadējie pasākumi, visi vienmēr priecājas par tiem un izrāda apbrīnu.

Ko darītu, ja neskrietu?

Būtu tumsonis, dzīvotu alā. Man bez skriešanas ir vēl daži hobiji, bet tie iet roku rokā ar skriešanu, tāpēc nedomāju, ka tad, ja neskrietu, es kādu no tiem darītu vairāk.

Novēlējums kluba biedriem.

Sapņojiet, ticiet, dariet, skrieniet, kustieties!

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.