Mēneša skrējējs. Dima.h2o

2017.gadā neviens nav saskrējis (un piereģistrējis) vairāk kilometru – pusgada laikā 4000km, tostarp arī dažas ļoti sekmīgas sacensības 3.vieta Rīga – Valmiera, uzvara Zilonī, uzvara un jauns trases rekords Laulasmaa ultra 211km un tas viss, kā viņš pats saka – skriešanas baudītāja režīmā. Tad vēl tādas netradicionālas kolekcijas – noskrieti visi atjaunotie Rīga – Valmiera un visi līdzšinējie deviņi Lībekas maratoni, un būšot arī desmitais. Dmitrijs Ničipors bija arī viens no pirmajiem latviešiem, kas finišējis Monblāna PTL (viena no Ultra Trail du Mont-Blanc (tautā pazīstams kā UTMB) distancēm ~290km gara ar 26500 augstuma metriem). Viņš noteikti ir viens no tiem, kurš noteikti jau sen pelnījis būt mēneša skrējēja godā, nu, šķiet, tam bija pienācis īstais brīdis.

---

• dima.h2o
• sāka skriet - 26/10/2008
• noskrieti - 18870 km, laiks - 1957:55:31 h
• labākais maratons - 2:48:08 (10. Stadtwerke Lübeck marathon - 08/10/2017)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 19.14 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

---

Šogad esi riktīgi “izšāvis” – uzvaras Zilonis Babītē un Laulasmaa 211 kilometros, trešā vieta Rīga – Valmiera. Kurā mirklī no skriešanas baudītāja kļuvi par pjedestālu tīkotāju?

Oi, vispār jau esmu joprojām skriešanas baudītājs, manas izredzes kļūt par sportistu pjedestālu tīkotāju – 4.5%, tikai mazliet vairāk kā 0%. Pjedestāli ir tikai sagadīšanās un veiksme. Rīga-Valmiera man pašam bija pārsteigums. Gribēju uzlabot savu iepriekšējo rezultātu (ap 10h:35min), un bija pārliecība, ka tam tā vajadzētu būt. Pretējā gadījumā mestu mieru skriešanai (varbūt) ar vārdiem, ka es vispār no tā neko nesaprotu. Pirms starta nospraudu tajā brīdī avantūrisku mērķi izskriet zem 9h:30min, ja lūztu – zem 10h, izdevās. Rezultāts deva pārliecību, ka galīgi švaks nav.

Uz Ziloni Babītē braucu bez mērķa uzvarēt, jutu mazliet nogurumu pēc skriešana hidrā SwimRun sacensībās Salacgrīvā. Skrien, un tad skatās, kas sanāk. Laikam ātrākie Ziloņi tajā naktī gulēja.

No Laulasmaa ar nezināju ko gaidīt, jutu vēl katrā kājā pa Zilonim un pie 15.km nonācu pie retoriska standartjautājuma – ko es šeit daru? Prieks ne tik daudz par vietu, bet gan par rezultātu. Mērķis bij’ paskriet zem 24h. Sanāca.

Gribas ticēt, ka vēl neesmu izšāvis. Nogurums kājās jūtams pēc maija un jūnija izklaidēm, bet laiks rādīs.

Mērķi jau sasniegti vai vēl kas nopietns šogad padomā?

Puse no mērķiem šim gadam sasniegti- noskriets Rīga-Valmiera, mazliet uzlabots veikums salīdzinot ar pagājušiem gadiem. Otrs mērķis ir noskriet savu kārtējo Lībekas maratonu. Būtu feini arī tur ierasties finišā kaut 5 sekundes ātrāk kā iepriekš. Viss pārējais tāds nenopietns, baudīšana.

Kas lika tik ievērojami palielināt treniņos pieveikto kilometrāžu? Ilgu laiku mājas lapas motivācijas sadaļā biji pirmais teju visos rādītājos.

Jā, kilometrāža tiešām bija/ir liela, pašam bail paliek brīžiem. Bet motivācija nebija atrasties tabulas augšā. Kaut kādā brīdī nospraudu mērķi pacelt sevi mazliet citā skriešanas līmenī, darīt to regulāri, kļūt izturīgākam, ātrākam, fiziski spēcīgākam un izskriet zem 3h maratonu Lībekā. Tā ir mana izpratne par mērķa sasniegšanu – darbs ar sevi katru dienu. Es tā biju izdomājis, ka kilometrāža ir tas, kas man vajadzīgs, vismaz kādu laiku. Uz doto brīdi sāku just, ka dzīve būs jāsarežģī tomēr ar ātrumu treniņiem, lai sagatavotos maratonam rudenī.

Pēc kādiem kritērijiem izvēlies mačus, kuros piedalīties?

Necenšos braukt uz visām sacensībām pēc kārtas un sezonas kopvērtējumu tabulas parasti nepētu. Visvairāk esmu piedalījies maratona distancēs, kurās lielākoties esmu piedalījies kā kolekcionārs vai tempa turētājs. Tad kādā no tiem noķer sajūtu un izskrien ātrāk kā parasti, un vari priecāties par personīgo rekordu. Mazliet paskriets kalnos ar’. Galvenie iemesli būt tur – izaicinājums, piedzīvojums un dabas varenība. Piedalos tur, kur var noķert emociju. Bieži vien piesakos sacensībām salīdzinoši vēlu.

Tev ir īpašas attiecības ar Lībekas maratonu. Esi piedalījies visos 9, skrien tur katru gadu, arī labākais rezultāts uzrādīts tieši tur. Kā tas sākās?

Pats Lībekas maratons ir parasts skrējiens un gandrīz ne ar ko neatšķiras no citiem maratoniem – starts, labā un kreisā kāja vairākas stundas – finišs. Man tas ir savādāk. Esmu Lībekā bijis apmaiņas students, braucu katru dienu uz peldēšanas treniņiem cauri visai pilsētai, draugi, emocijas. Es varu vienā mirklī domās aizceļot tur un sajust šīs pilsētas auru. Tā man ir tuva. Pēc studijām gribēju aizbraukt ciemos pie draugiem un nejauši atklāju, ka tur tiks dots starts pirmajam Lībekas maratonam. Tā nu, daudz nedomādams, pieteicos, pastiprināti tam negatavojoties. Šogad ceru aizbraukt 10. gadu pēc kārtas. Tradīcija. Par labu tradīcijai neizvēlos ātros rudens maratonus, neskatoties uz to, ka upurēju varbūt labāku rezultātu, jo Lībekā ir nepateicīgs reljefs. Lībekā sāku skriet vairāk, šeit pieveicu savu pirmo 30km treniņu ar diviem Āfrikas izcelsmes skrējējiem, noskrēju savu pirmo maratonu un ceru šeit noskriet savu 100. Tāda nu ir mana Lībeka, savā ziņā mājas.

Ja jau 10.Lībekas maratons, tātad skrien jau vismaz 10 gadus. Kā un kāpēc iesāki? Vai ar sportu vienmēr esi bijis uz “Tu”?

Ar sportu uz “Tu” noteikti esmu bijis vienmēr. Man pirmais sporta veids – voljebols, jo Skrundā tajā laikā īpaši bez volejbola, šaha un ķiršu un zirņu zagšanas skolotāju dārzos nebija ko darīt. Volejbolā un sporta stundās nebiju tas TOP čalis, taču pavisam tirliņš ar ne. Skolas krosiņus neatceros ar riebumu, noteikti ne. Vienā gadā pat pārstāvēju skolu rajona krosā. Skrēju aiz līdera, šis aizskrēja nepareizi, es protams ar’… čušš vien sanāca.

Tā vairāk ar skriešanu un sportu vispār es sāku nodarboties vidusskolā. Domāju – pateicoties fantastiskiem sporta skolotājiem Ilzei un Arvīdam Bručiem. Daudz laika un pūļu bija ieguldīts arī virves vilkšanā, kurā sportiskā ziņā piedzīvotas vienas no visspilgtākām emocijām mūžā. Paldies trenerim Raivo Tukam un komandas biedriem.

Universitātes laikā sāku nodarboties ar peldēšanu. Darīju to daudz un pamatīgi. Arī Lībeka man patiesībā vairāk saistās ar peldēšanu. Braucu uz Lībeku, lai satiktu peldēšanas draugus un treneri. Peldēšanas treneris man vispār kā otrs tētis.

Visiem sporta veidiem paralēli man bijusi skriešana. Kad citiem sporta veidiem zūd laiks un iespējas, paliek skriešana. Skriet ir vienkārši, un man paveicies – sasodīti patīk un neapnīk.

Kopš Rīga – Valmiera atjaunošanas esi piedalījies katru gadu. Kas motivē, ko vēlies sev pierādīt, atklāt no jauna?

Es tā precīzi nevaru atbildēt, kas liek to sev nodarīt atkal un atkal. Pirmajos skrējienos uzdevu sev šo jautājumu. Šogad viss bija savādāk, šogad jutu, ka skrienu. Nebija laika filozofēt, bija uzdevums. Bija daudz emociju šai skrējienā ielikts, būtiskais nav acīm saredzams. Man šis skrējiens patīk, tajā ir dvēselīte, rokraksts, tā nav tikai ar krītiņu uz asfalta novilkta starta līnija. Šis pasākums netiek organizēts ķeksīša pēc. Tāpēc es atgriežos.

Priekšroku dod treiliem vai asfaltam?

Skrienot savā sacensību režīmā, uz doto brīdi noteikti priekšroku dodu asfaltam, jo tam es esmu gatavāks. Bet man takas ļoti patīk, man patīk meža takas, esmu noilgojies pēc kalniem. Ir darbiņš jāizdara, lai labāk justos takās, lai skrietu, nevis izdzīvotu. Visam savs laiks, darbs, pacietība.

Tavs trakākais skrējiens līdz šim?

Tas noteikti ir La Petite Trotte a Leon jeb PTL. No vienas puses jau par skrējienu grūti to nosaukt, jo tīri fiziski un tehniski skriet tur ir ļoti grūti un dažreiz pat dzīvībai bīstami. No otras puses komandas skrien pakaļ laikam – skrien, rāpo, ej, guli, ej un guli, guli un skrien, apsveicinies ar halucināciju personāžiem. Par manu PTL stāstu varētu daudz stāstīt. Nu kaut kā tā. Bija pietiekami traki.

PTL vēlreiz gribi/ domā piedalīties? Un, ja vēlreiz būtu jāpiedalās, ko darītu citādi? Ko izvēlētos par komandas biedru?

Vai es gribētu piedalīties? Noteikti, ka jā… gribu un domāju! Jautājums tikai – kad? Tas bija viens no lielākajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem manā mūžā. Otra reize noteikti būtu cits stāsts un cita pieredze.

Ko darītu citādi? Uzskaitīt uzreiz ir grūti, bet noteikti tā nebūtu tikai viena lieta. Esmu pārliecināts, arī pie trešās un ceturtās reizes kaut ko mainītu – ekipējums, treniņi, aklimatizācija. No kļūdām cenšos mācīties. Perfektu startu nemēdz būt, pat tad, kad viss šķiet feini salikts pa plauktiņiem.

Kas attiecas uz komandas biedru, es noteikti nenožēloju savu izvēli pirmajā startā. Es par savu izvēli biju pārliecināts. Joprojām domāju, ka varējām parādīt ļoti labu rezultātu. Kā sanāca, tā sanāca. Esmu priecīgs un pateicīgs, ka bija iespēja pievienoties citai komandai un izpildīt minimālo uzdevumu – finišēt. Kā vēlāk izrādījās, arī viņu komanda nefinišētu, ja es nebūtu pievienojies (viens izstājās, otru “aizvilku aiz ausīm”). Ir grūti atrast komandas biedru:

1) ar kuru iet līdz galam,

2) kurš Tevi nepametīs, kad grūti,

3) kurš dalīsies ar ēdienu,

4) kurš atdos Tev nūju, ja savu būsi salauzis,

5) kurš pavilks Tevi aiz rokas,

6) kurš pamodinās, kad būsi skrienot aizmidzis,

7) kurš gatavs uzklausīt un runāt ar Tevi gandrīz nedēļas garumā,

8) ar kuru raudāt prieka asaras pēc paveiktā.

Muļķīgākais ir tas, ka pārbaudīt to var tikai atrodoties tur, kalnos. Kurš tas būs, nezinu. Mēs noteikti viens otru atradīsim. PTL ir pirmām kārtām komandas darbs.

Tavā kontā ir arī pārējās garākās UTMB distances. Spilgtākās emocijas no Alpiem?

Alpos viss ir savādāk. Var piedzīvot visu emociju gammu. Tur ir tomēr daudz izaicinājumu – distance, augstums, aukstums, karstums, miegs, nogurums, 88. elpa. To visu var piedzīvot un esmu piedzīvojis. Patiesībā visgrūtākais (neskaitot PTL) man bija TDS, dēļ smagiem laikapstākļiem. Izglābos ar miskastes maisa palīdzību, nekāds Gore Tex nelīdzēja vairs. Vispār, ja gribas piedzīvot visu emociju gammu, tad mans ieteikums – netrenējieties, antitrenējieties – kalni Jums parādīs, bet finišā birdināsiet prieka asaras.

Kā motivē sevi, kad šķiet, ka tiešām vairs nevar?

Nu nav jau tā, ka nevar. Negrib. Bet vispār domas, domās ir spēks. Tad ozols, saule, zvaigznes, bilžu rāmītis, ritmiņš un nospraustais mērķis, tas viss mani motivē kaut kādos “pēē” brīžos. Visam gan ir savas robežas (izņemot cilvēka stulbumu), jāprot pateikt “stop” un atkāpties, lai būtu iespēja mēģināt vēlreiz.

Ar tavu šī gada Laulasmaa rezultātu un trases rekordu būtu drošs pretendents uz vietu Latvijas komandā 24 stundu čempionātos. Vilina šāda perspektīva?

Hmmmm… es pat nezinu, mani jau te dažs labs kūda. Dzīvosim – redzēsim. Lai pārstāvētu Latvijas komandu 24h skrējienā, jāgatavojas un jāparāda labs rezultāts. 24h stundas iet uz labu rezultātu ir ļoti, ļoti smagi…, redzēsim. Joka pēc negribētu startēt.

Novēlējums kluba biedriem

Kā teica viena brīnišķīga trenere: “Sportā vajag iekšas, raksturu, neatlaidību. Nezinu, pamēģiniet varbūt fotografēšanu, gleznošanu, kulināriju. Bet sportā nelieniet. Sports nav priekš tizleņiem!”

Padomājiet… Un ja tomēr, tad treniņu nekavējiet.

---

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.