Mēneša skrējējs. Chingons no Babites

“Chingonu titulam virzīju jau gada sākumā, kad bija tikko noskrējis Valmiera-Rīga un bija uzvarējis igauņu 12h skrējienā Dream of the Final Night. Toreiz vēl pieminēju pavisam neseno dalīto 1.vietu vecuma grupā SKM 53km distancē un avantūru Rīga-Salacgrīva. Bija iniciators arī dažiem koptreniņiem ziemā.

Tagad viņa kontā visu iespējamo distanču pieveikšana Nordea Rīgas maratonā, 2.vieta igauņu Laulasmaa ultra 168km skrējienā un iespaidīgais sniegums TDS, kur viņš aiz sevis atstāja prāvu baru to valstu skrējēju, kuri var savā valstī trenēties kalnos, atšķirībā no Chingona, kurš šim pasākumam uztrenējās Slīpajā Smilšu Stadionā Biķerniekos un Beberbeķu takās. Es vēl arvien jūtos nelāgi, ka man kronītis ir iedots, bet tādam īpašam mūsu kluba skrējējam titula vēl nav. Es par Chingonu.” Tāda bija viena no nominācijas “runām” mēneša skrējēja izvēles aizkulisēs. Svaigi noskrējis Monblāna TDS 119km distanci ieņemot augsto 42.vietu – Chingons no Babītes jeb Laimonis. 

• Čingons no Babītes
• sāka skriet - 14/10/1990
• noskrieti - 10419 km, laiks - 1033:10:08 h
• labākais maratons - 3:12:00 (Nordea Rīgas Maratons - 20/05/2012)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 211 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

Kamēr emocijas svaigas – kādas sajūtas pēc šī gada Monblāna?

Par  Monblānu prasās atsevišķs raksts – īsumā varu teikt tā, ja esmu gandrīz 10 dienas nodzīvojis uz vietas trasē, elpojis tās gaisu, izkāpelējis un 2-3x izskrējis ar 10kg smagu mugursomu, tad pats skrējiens bija kā viegla pastaiga kalnos, lidojums apkārt kalnam bez mazākā atelpas brīža.

Turklāt ar Monblānu man ir sevišķas attiecības – esmu gan uzkāpis tā virsotnē, gan nobraucis no augšas ar slēpēm, apmaldījies sniegputenī virsotnes rajonā un pēc daudzu stundu maldīšanās un gaismas parādīšanās atradis patvērumu skārda būdā ~4500m augstumā.

Varu pat teikt, ka mana otrā dzimšanas vieta ir netālu no Monblāna virsotnes.

Matīss forumā rakstīja, ka pēdējo nedēļu pirms mača esi pavadījis trasē. Kā gatavojies?

Dzīvoju augstu kalnos (bez telts un plānā cisumaisā), nakšņoju kalnu būdu ārpusē, pētīju un izskrēju savas TDS trases būtiskākās vietas – gan stāvākos kalnus un noskrējienus, gan paredzamo nakts posmu kādas reizes trīs.

Un kā jau rakstīju atbildē pie iepriekšējā jautājuma – to visu darīju ar 10kg smagu mugursomu.

Kāpēc? Īsumā varētu teikt kā Suvorovs: „Grūti mācībās, viegli kaujā.”

Garāka atbilde – lai kļūtu tik labs kā labākie no vietējiem, ir jākļūst par tādu pašu kā viņi, jāelpo to pašu gaisu, jāēd to pašu maizi, burtiski jādzīvo tajās takās. Tur sastapu gan Lizzy Hawker – pieckārtējo UTMB uzvarētāju sievietēm, vieglā solī skrienam lejā pa tām pašām kalnu taciņām, gan puisi no Buff reklāmas (Anton Krupicka, ja nemaldos).

Kas jāpamaina treniņu procesā, ekipējumā, ēdināšanā, lai kāptu vēl augstāk kopvērtējumā?

Grūti pateikt. Jāsāk ir ar attieksmi un tā jau man ir kā profesionālam sportistam. Atceros kā pirms astoņiem gadiem pirms uzkāpšanas Materhornā katru dienu minu pedāļus un vingroju Reaktora sporta zālē. Un katru dienu tur sastapu mūsu Dzelzs vīru Kārli, kurš arī katru dienu tur trenējās sava īsā atvaļinājuma laikā Latvijā.

Kā amatierim visvairāk gan pietrūkst laika, lai veiktu divus pilnvērtīgus treniņus dienā un turklāt vēl nostrādātu pilnu darba dienu. Protams, arī finansējuma, visvairāk, lai izbrauktu un pilnvērtīgi veiktu treniņus trīs kārtīgās augstkalnu treniņnometnēs gadā. Pašlaik iespēju robežās daru tā – janvāra kalnu slēpošanas braucienu apvienoju ar kalnu treniņnometni ar diviem treniņiem dienā.

Otra kalnu treniņnometne tad ir uz vietas Monblāna apkaimē jau neilgi pirms starta.

Kad un kāpēc sāki skriet?

Ha ha – uz šo jautājumu ir visvieglāk atbildēt.

Skriet sāku pirms sāku staigāt – bērnu gultiņā mazajām roķelēm pieķeroties pie redelēm un tipinot kamēr krītu, t.i. kamēr smaguma centrs velk uz leju.

Šajā vietā prasās gan neliela atkāpe.

2009. gada rudenī pēc Siguldas kalnu maratona dabūju muguras skriemeļu traumu, pēc kuras nevarēju ne tikai skriet, bet pat piecelties no gultas un paiet vispār. Pareizāk sakot, trauma jau bija iepriekš iegūta mājas celtniecības u.c. darbos.

Tā kāds pusotrs gads vai vairāk pagāja ar ārstnieciskās vingrošanas, staipīšanās utt. palīdzību, atkal tiekot gandrīz uz pekām ar domu, kaut vēl reizi mūžā spētu bez sāpēm ne tikai noiet, bet arī noskriet kaut vienu kilometru.

Līdz 2011.gada vasaras sākumā, Aigaram Fadejevam atgriežoties Latvijā un sākot organizēt treniņgrupu, uz manu jautājumu par muguras traumu un skriemeļiem, viņš atbildēja ļoti vienkārši: „Visu kas kustās var izlabot.” Tā pēc viņa metodes ārstējoties un vingrojot, arī atsāku skriet.

Un tagad varu priecāties par katru noskrieto kilometru, tad vēl vienu kilometru utt. Un protu arī novērtēt gan to, kas mums ir no dabas dots, gan iegūts pēc ilgiem un smagiem treniņiem.

Kurā mirklī parādījās interese par ultra garajiem un kalnu skrējieniem?

Kopš 2003.gada esmu piedalījies ļoti daudzās un pat līdz 50 stundām garās piedzīvojumu sacensībās. Bet to, ka varu ilgi un salīdzinoši ātri skriet, atklāju vienu maču beigu daļā, kad pēc garas, ilgas orientēšanās un klīšanas pa Tīreļpurvu un tā apkārtni, pamanīju, ka kārtējais, pat pēdējais kontrolpunkts atrodas eglē cik tur km attālumā, bet redzamības robežās. Tad nu ņēmu kājas pār pleciem, maucu līdz tai eglei un paņēmu to punktu, diemžēl vēlāk konkurenti to noprotestēja (un taisnīgi), jo par kādu minūti, divām tika nokavēts kontrollaiks.

Otrs moments bija pirms pieciem – sešiem gadiem janvārī, kad pēc atgriešanās no kalniem mājās nesu malku plikām rokām. Dabūju pirkstā skabargu un no tās infekciju, kas vēlāk izplatījās pa plaukstu un tālāk pa roku uz augšu. Ar operācijas palīdzību roku un plaukstu gandrīz pilnībā izdevās saglābt, vienīgi tagad nevaru iztaisnot labās rokas vidējo pirkstu. Toties varu iztaisnot un parādīt vidējo pirkstu kreisajai rokai.

Toreiz pirms operācijas ārsts pat negribēja taisīt narkozi, vaicādams, kāpēc man tik zems pulss, gluži kā profesionālam maratonskrējējam. Tā arī uzzināju par savām no dabas dotajām spējām, kuras, protams, tika izkoptas garajos piedzīvojumu mačos, mtb u.c. sacensībās.

Protams, arī kārtējo reizi pārliecinājos, ka sīkumu šai dzīvē nav, t.i. jebkuram sīkumam var izrādīties izšķiroša nozīme.

Plašāk publiski izskanēja informāciju par jūsu abu ar Matīsu skrējienu uz Positivus Salacgrīvā pagājušajā gadā. Kādus garos skrējienus biji veicis pirms tam?

Ja neskaita mūsu pašu Siguldas kalnu maratonus, tad līdz Positivus viens no garākajiem skrējieniem bija Somijas 84km Vaarojen Ultramaratons 2008.gada oktobrī, kad izcīnīju salīdzinoši augsto – 5.vietu kopvērtējumā. Mūsu kopējo rakstu par šo skrējienu var izlasīt Raid.lv arhīvā.

Un, protams, CCC distance 2009.gadā Monblānā, kur karstos laika apstākļos kopvērtējumā izcīnīju vietu tuvu pirmajam simtniekam.

Kaut kur jau esmu aprakstījis spilgtāko momentu no tā CCC skrējiena, kad mainot lukturīti ap kādu 80.km kaut kur Šveices kalnos, tiesnesis pajautāja itāļu valodā: „Tutto Bene?”, t.i. vai viss kārtībā?

Uz ko viņam varēju ar smaidu un ļoti pārliecinoši atbildēt – „Tutto Bene E Grande Birra, Freddo Birra”, t.i. Viss kārtībā ir Auksts Lielais Alus!

Pēdējā gada laikā esi skrējis gan Jaungada nakts 12 stundas Igaunijā, gan Laulasmaa Ultra 168 km, tagad Monblānu. Sajūtu līmenī interesantākais skrējiens no šiem vai vispār?

Vēl jau bija arī Valmiera – Rīga februāra vidū. Interesants bija katrs no tiem – Jaungada nakts bija vairāk kā šovs 12h garumā ar sajūtu kā skrienot lidojošos apļus. Laulasmaa jūnija vidū, pēc tam kad pazuda tuvākie konkurenti un līderis tālu priekšā, vairāk uztvēru kā garo treniņu foršā trasē ar ļoti foršiem līdzjutējiem, nedaudz pat tā bija kā viegla, bet gara pastaiga mežā.

Pagaidām, protams, visspilgtākās emocijas ir no pēdējā Monblāna skrējiena nupat kā augusta beigās, kā nekā tas ir nupat kā paveikts. Daži spilgtākie momenti no Monblāna – spilgtā sagaidīšana finišā, līdzjutēji trasē un arī distances vidū augstu kalnos ar Latvijas karogu. Bez tam interesanta lieta kalnos ir govis – tās ir visur, gan pļavās, gan uz taciņām utt. Skrējiena sākumā, skrienot kopā ar Matīsu, pat sākām jokot – ar ko atšķiras itāļu govju pļekas no franču govju pļekām? Ar to, ka itāļu pļekās mēs (vai pareizāk citi skrējēji) jau tikām iekāpuši, bet franču pļekās vēl iekāpsim vēlāk.

Un kas notiek, kad Tu mauc vai pat lido pa tādu taciņu, bet priekšā govis vai buļļi? Pareizāk sakot, kas notiek, kad uz šauras taciņas sastopas vērsis ar govju un buļļu baru? Tad vērsis ar skaļu bļāvienu Škic vai Bris, padzen tās govis malā!

Šogad Nordea Rīgas maratonā vienu pēc otras noskrēji visas trīs organizatoru piedāvātās distances. Kāpēc?

Tā kā vienu brīdi darba devēji (kas apmaksāja dalību NRM) apšaubīja spēju noskriet divas distances pēc kārtas, tad noskrēju veselas trīs!

Vērsi nevajag kaitināt!

Dažs ar apbrīnu, dažs ar neizpratni vēro tavus treniņu skrējienus. Valmiera – Rīga, Kandava – Kuldīga, maratons ziemā pa aizsalušo Lielupi, apmaldīšanās Tīreļa purvā, kas rezultējās ar 80 km, Rīgas apvedceļš visā garumā. Kā atnāk idejas kad, kur un cik daudz skriet?

Kā jau daudzos izturības sporta veidos, garos treniņus vairāk sanāk skriet ziemā. Un katrs no tiem notiek savā laikā un ar savu mērķi.

Pagājušā gada augustā sanāca parunāties ar Dawa Sherpa, pagājušā gada TDS un paša pirmā UTMB skrējiena 2003.gadā uzvarētāju. Viņa recepte ir vienkārša – skriet vienu garo skrējienu katru nedēļu. Protams, viņš pats skrien kārtīgu kalnu garo.

Tā no ziemas skrējieniem varētu izcelt Valmiera – Rīga, kas bija jau sen kā galvā briedis pasākums, turklāt viena no mūsu Monblāna izcilniecēm to tika paveikusi š.g. janvāra aukstākajā naktī.

Skriešanu pa upi arī jau tiku izmēģinājis, kad martā nelielas traumas ārstēšanai Marta jeb Maffija ieteica pavingrot un izstaipīties pie luksofora. Bet ja skrien pa Buļļupi un tad pa Lielupi, tad nākamais luksofors sanāk tikai Jelgavas centrā. Tā nu, lai pavingrotu pie luksofora, nācās skriet pa Lielupi līdz Jelgavai. Tiesa gan brakšķošā un nestabilā ledus dēļ paveicu to divos piegājienos.

Rīgas apvedceļš – kāds kaut kur un kaut kad par to ieminējās, varbūt arī kā čaiņiku jeb velo pasākumu vasarā, bet galvā tas bija aizķēries un atlika tikai sagaidīt piemērotu brīdi un to realizēt.

Tā arī citi garie (un ne tikai) skrējieni, ienāk prātā kāda ideja, virziens vai galamērķis, tas aizķeras prātā, līdz pienāk atbilstošs brīdis to realizēt.

Daudz skrien viens. Kas šajā laikā notiek galvā, prātā?

Tieši tas pats, kas pārējā laikā, bet skrienot gan bieži vien ir tā, ka galvā sāk skanēt kāda dziesma vai melodija, kuru tad arī klausos vai dungoju pie sevis skrējiena laikā. Tā jau esmu teicis un rakstījis, ka šogad Monblānā galvā skanēja Placebo dziesma Running Up That Hill. Bet stāvākajā un nogurdinošākajā kāpienā izdomāju pats savu teicienu – This Hill Will Kill Me! NOOOO! (tulk. – Šis kalns mani nogalinās! Nēēēē!)

Sacensībās, kas ir vismaz maratona garumā, gan ir citādāk, visu laiku jārēķina – cik daudz un kad dzert, ko un kā ēst, kā pats jūties, vai tempu vari kāpināt, vai to labāk nedaudz nomest, ultra garajos jādomā arī par mantām, pitstopiem, kaut vai tādu elementāru lietu kā mainīt zeķes distances laikā vai nē, utt.

Pats vislabāk jūtos kā tagad Monblānā, kad varu skriet ar nelielu rezervi tā, lai jebkurā brīdī varu tempu kāpināt.

Labāk skriet vienam vai kompānijā?

Tāpat jau lielākā daļa treniņu notiek vienatnē, tāpēc ir forši skriet arī kopā ar citiem.

Kas ņergu atšķir no parasta skrējēja?

Tāpat kā jebkuram skrējējam, arī ņergām ir grūti un tie reizēm nomirst. Tikai ņergas pēc tam noskurinās, pieceļas un rikšo tālāk. Un ņergas nečīkst.

Cik kilometrus vienā paņēmienā vari noskriet?

Nezinu, tāpat kā to īstenībā nezin neviens no mums. Līdz šim garākais skrējiens ir bijis ap 180km Igaunijas Laulasmaa Ultra, tiesa vienu nelielu, bet ļoti svētīgu apli nostaigāju kopā ar Aivaru, runājoties par dzīvi, Alu utt.

Par labāko veikumu gan uzskatu nupat kā Monblānā pieveiktos 120km + 7200 augstuma metrus, kas pagāja burtiski lidojot vienā elpas vilcienā.

Vai pastāv cilvēku iespēju robežā, kas to nosaka?

Kādai no ziemeļu tautām ir sekojošs izteiciens – ja tu esi pilnīgi izvārdzis, noguris un galīgi bez spēka, tad tu esi nogājis tikai pusi ceļa! Toreiz paliekot augšā Monblānā, iemācījos vai atskārtu kādu citu ķīniešu vai vienkārši austrumu gudrību – es neesmu noguris. Nekad. Jā, mans ķermenis, kājas, rokas utt. var būt nogurušas, varu krist no kājām pilnīgā spēku izsīkumā, bet es pats noguris neesmu Nekad!

Tā arī katram no mums savas iespējas ir tikai un vienīgi galvā, kā arī spējā saprast, kad tavam ķermenim vai kājām nepieciešama atpūta, tā smalkā robeža, kad jāapstājas un jāatpūšas.

Nākotnes plāni, sapņi, kurus vēlies piepildīt?

Vislielāko mērķi jau esmu piepildījis – atkal brīvi, ar prieku noskriet vienu kilometru, tad vēl vienu utt. Protams, ir personīgie mērķi un sapņi, bet no nākotnes skrējieniem varu minēt sekojošos – noskriet un tā lai pašam prieks par to:

• Grieķijā ~250km garo Spartatlonu no Atēnām līdz Spartai,
• Ledvilas 100 jūdzes ASV,
• un, kopš mani sakoda suns un zem ceļgala palika simbolisks Latvijas karogs, kāds ne pārāk pieticīgs, bet reāls mērķis: pēc Monblāna skrējiena klausīties Latvijas himnu par uzvaru kāda skrējiena kopvērtējumā.

Protams, nav teikts, ka pats būšu uz pjedestāla, varbūt tur stāvēs, piemēram, Bertuks (Edgars Bertuks – 2012.gada pasaules čempions orientēšanās sportā vidējā distancē – red.), Mārtiņš (2012.gada Siguldas kalnu maratona garākās distances uzvarētājs – red.) vai Marta (jeb Maffija – 2013.gada Latvijas čempione 100km skriešanā – red.), bet gribu būt klāt un tajā piedalīties. Pie kam šogad veseli trīs Latvijas skrējēji jau stāvēja uz tā pjedestāla, tuklāt divi no viniem uz paša augstākā pakāpiena.

Novēlējums kluba biedriem.

Novēlējumi būs pat veseli trīs:

1. Beidziet šo lasīt, ejiet ārā un kustieties! Var gulēt mājās, kasīt nabu un vaidēt, vai iet skriet un darboties! Move Your Ass!
2. Mācieties valodas, ne tikai angļu! Pašam pat salīdzinoši nelielas itāļu valodas zināšanas ļoti noder, palīdz saprast pat spāņu valodu!
3. Labs alus vienmēr ir auksts alus!

PRIEKĀ!

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiks piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai būt čaklākajam „Apkārt pasaulei” kilometru vācējam komandā. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.