Sporta tērpos mēs vairāk vai mazāk visi esam līdzīgi – atšķirīgas tikai gaumes un aksesuāri, bet vienojošā ir skriešana. Tāpēc vienmēr ir interesanti, kas aiz kura sporta tērpa slēpjas dzīvē ārpus skriešanas. Kuru gan vairs pārsteigsi ar noskrieto ultru distancēm un biežumu? Jāsaka klasiķa Matīsa vārdiem – kilometri ir devalvējušies, tāpēc pārsteiguma moments, izvēloties kārtējo mēneša skrējēju, kļūst arvien mazāks. Aktuālā mēneša skrējēja arī ir no ultru cilts – vasaras saulgriežos aizskrējusi uz Valmieru, CET 77km augustā, 111 km apkārt Māras dīķim 12h skrējienā septembrī un šogad tik ļoti skarbais Hānjas simtnieks oktobrī. Šādos skrējienos finišē tikai apņēmīgākie un izturīgākie. Oktobra mēneša skrējēja ir bioloģijas doktore, zinātniece, kuras profesionālā darbība saistīta ar audzēju diagnostikas izpēti – Aija Linē jeb Cassandra.
- Cassandra
- sāka skriet - 13/04/2013
- noskrieti - 45086 km, laiks - 4450:31:18 h
- labākais maratons - 3:47:40 (Valmieras maratons - 16/09/2018)
- 2024. gadā noskrieti 3539.5 km
- vidēji šogad 75.3 km/nedēļā
- pēdējās 7 dienās noskriets 46.9 km ar vidējo ātrumu 05:41 min/km (visi skrējieni)
- pēdējais pirms četrām dienām ar 7 km
Nosūtīt vēstuli
Kas piesaista Igaunijas Hānja ultrā, ja nolēmi tur atgriezties?
Pirmo reizi tur biju 2015. gadā – bija saulaina ziemīga diena un fantastiska pilnmēness nakts ar zvaigžņotām debesīm. Tas bija mans pirmais 100-nieks. Kā ir skriet tad, kad lietus nepārtraukti mijas ar slapju sniegu, visas trases garumā ir dubļi, slapja sniega putra un ik pa pārsimts metriem gadās iebrist peļķē līdz potītei, uzzināju tagad. Tomēr nepārproti – šis nav solījums, ka nekad mūžā tur neatgriezīšos…
Cik pietrūka, lai būtu ne tikai labākā starp latvietēm, bet vinnētu arī kopvērtējumā?
Ļooooti daudz… Varbūt sausā trasē būtu varējusi pacīnīties, bet ne šajā ellē. Te nebija runa par dažām minūtēm, ko varētu sataupīt tik ilgi “nepīpējot” dzerampunktos vai piespiežot sevi uzskriet lēzenākajos kāpumos. Igauniete bija reāli ātrāka un turēja vienmērīgu tempu līdz pat 12. aplim tā, it kā tā dubļu jūra viņu it ne maz neietekmētu. Tiesa gan, šķiet, ka arī viņa beigās nolūza, taču viņa bija iekrājusi tādu pārsvaru, ka būtu varējusi mierīgi ieturēt vakariņas, nosnausties, pēdējos apļus nostaigāt, un tik un tā uzvarētu.
Kāpēc vispār jāskrien 12 un 24 stundu skrējieni, 100nieki, Rīga – Valmiera? Tev taču nevienam nekas nav jāpierāda. Esi pasaulē atzīta zinātniece.
Laikam jau kolekcionēju emocijas – tādu emociju spektru un intensitāti, kādu var izdzīvot šajos skrējienos, “uz zemes” nevar piedzīvot. No sākuma ir visādi plāni, mērķi un apņemšanās, taču visbiežāk nav vēl ne 7-8 stundas pagājušas, kā visi sapņi mirst lēnā nāvē, esmu ar mieru atteikties no mērķiem un padoties visām konkurentēm. Tajā brīdī tu esi viena, aci pret aci ar sevi – visiem saviem tarakāniem, nevaru, naf**g. Ir pie kājas, ko par tevi domā citi, pēc kā izskaties, vairs neko nevari notēlot un nožēlo to sasodīto prāta aptumsuma brīdi, kad pieteicies šim skrējienam. Un tad… tu pēkšņi esi tam pāri, sajūti, ka vari un saproti, ka būs. Dažreiz esmu noķērusi tāāādu eiforiju, ka liekas – vairs nejūtu savu ķermeni un lidoju kaut kur virs mākoņiem. Sapīpējoties zāli, tik augstu noteikti nevar tikt. Tā tie draņķa endorfīni liek aizmirst visu to, kas bija pirms tam, un paliek tā foršā pēcgarša ar finiša eiforiju…
24h Belfāstā
Kad, ar ko sportiskas aktivitātes ienāca tavā dzīvē?
Bērnībā nodarbojos ar vieglatlētikas daudzcīņu. Manas stiprās disciplīnas bija barjeras, tālums un augstums, briesmīgākā – garais – t.i., 800 metri. Dažas reizes LČ vinnēju, taču sapratu, ka Eiropas un pasaules līmenī tomēr nebūs. Tad sekoja 16 gadu pauzīte. Nu, ne gluži ar čipsu paku uz dīvāna, bet nekas vairāk par aktīvu atpūtu. Skriet sāku ~36 gadu vecumā. Stimuls, kas no tādas 2-3 km vakara izkustēšanās lika sākt skriet nopietnāk, bija paskarbs, bet savā ziņā romantisks: 57 gadu vecumā nomira mans šefs (t.i., treneris) – cilvēks, kas vairāk kā 10 gadus bija viens no svarīgākajiem cilvēkiem manā dzīvē un ļoti lielā mērā ir ietekmējis to, kas un kāda es esmu. Sadzīvisku nieku dēļ es neaizgāju no viņa atvadīties. Pēc tam jutu, ka esmu viņam parādā un šo parādu nu nekādi vairs nebūs iespējams atdot. Tad nolēmu, ka gribu izdarīt kaut ko lielu – kaut ko, kas viņam būtu licies forši, nu tā pa īstam aizraujoši. Tā dzima doma noskriet maratonu, kas veltīts manam šefam.
Kas bija ātrāk – doktora grāds bioloģijā vai pirmais maratons?
Oi, doktora grāds bija 2002. gadā, pirmais oficiālais maratons – 2014. gadā. Tiesa gan, dažas mazas ultriņas bija pirms maratona.
Ņemot vērā tavu kompetences līmeni bioloģijā, medicīnā – tas ir pareizi ar mēneša intervālu skriet divus 100niekus? Un tam vēl pievienot 6 stundu rogainingu?
“I refuse to tip-toe through life only to arrive at death safely.”… Nebūtu Kažokzvērs atrunājis (varat iedomāties, ka Ultralapsa atrunā no trakulībām?!?), būtu bijis arī trešais 100-nieks. Skriešanai pieeju galīgi nezinātniski. Tiesa gan, pēc viena no pirmajiem 100-niekiem Gulbī uztaisīju vispārīgo veselības stāvokļa novērtējumu plus vēl dažus testiņus. Sagaidīju, ka būs augšā aknu enzīmi, CRO, iekaisuma citokīni, paaugstināts neitrofilu skaits u.c., bet nekas no tā nebija. Pirmsskrējiena kontroles gan man nebija, tādēļ nevaru apgalvot, ka nekas vispār nebija mainījies, taču viss bija normas robežās. No tā izdarīju loģisku secinājumu, ka 100-nieki nekādu drastisko ietekmi uz organismu neatstāj un vispār – esmu pilnīgi normāla.
100-nieki taču ir lēni, turklāt līdz šim nevienu neesmu noskrējusi bez sačkošanas. Domāju, ka kaut kādai izturības un spēju robežai neesmu bijusi ne tuvumā. Pašai šķiet, ka pēc garajiem atjaunojos ~10 dienu laikā. Ja nekas nesāp, pulss ir normāls un vakara riksītī gribas uzskriet kādu tempiņu vai intervālus, tad domāju, ka viss ir labi, un kādēļ, lai neuzskrietu vēl vienu garo? Ja reiz saņemtos un tiešām noskrietu 100-nieku 10 stundās, kas droši vien ir absolūtais maksimums, ko es varētu, ja dzītu sevi ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, tad gan, protams, viss būtu stipri citādāk…
Cēsu Eco Trail 114 km, 2017.
Kur atrod laiku saviem ikdienišķajiem 350 kilometriem mēnesī?
Nemēdzu sust uz dīvāna pie TV. Kopš parādījās Helio, es tur vispār vairs neko nemāku atrast.
Lielākais guvums no skriešanas?
* Augstāka dzīves kvalitāte.
* Spēja saglabāt pozitīvu attieksmi pret dzīvi gandrīz jebkurā situācijā.
* Smaids no vienas auss līdz otrai.
* Virs-vidusmēra darbaspējas.
* Der skolas izlaiduma kleita.
24h pasaules čempionāta atklāšana. Belfāsta
Kā kolēģi, studenti vērtē tavas sportiskās aktivitātes?
Domāju, ka studenti par šo manu aizraušanos nav informēti, citādi lekciju laikā būtu šo to iekomentējuši. It īpaši jau mediķi. Kolēģi – nu, katram savi putni galvā…
Ir gadījies kādu starptautisku konferenci apvienot ar mačiem?
To neesmu mēģinājusi, taču kedas man ir līdzi visur, kur braucu un paskrienu vienmēr. Lielisks veids, kā apskatīt pilsētas. Taču man ir niķis skriet bez kartes un telefona. Sanfrancisko nomaldījos tā, ka atgriezos viesnīcā 3:00 naktī pēc ~40 km.
Eiropas čempionāts 24h. Albī
Tavs sapņu skrējiens, kas vēl gaida realizāciju?
Ar tiem diennaktniekiem man palikušas līdz galam nenokārtotas attiecības… Citādi? Nu, nezinu, nezinu… Varbūt vienreiz uz tām Kanāriju salām jāaizbrauc vai jāapskrien Fudži vulkānam?
Novēlējums kluba biedriem.
“Pushing your body past what you thought it was capable of is easy; the hard part is pushing yourself even further… past what your mind wants to let you. That’s what ultrarunning is all about; introducing you to a self you’ve never known.”
– Rex Pace
Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.
km 
-
Apsveicu ar iegūto kronīti, un tā tik turpināt :D Ja pieslēgsi zinātniskāku pieeju ultrām, neizpaliks arī 100km desmit stundās :D Tur tik vajag noticēt Ultralapsai, ka “not a big deal” :D
Wow, apsveicu! Kaut kā pat neiedomājos, ka Tev šī kronīša vēl nav! Bet nu tagad pelnīti ir un piestāv :) Par to atrunāšanu no trešā simtnieka mēnesī, jāatzīstas, ka tas tika darīts gluži savtīgos nolūkos – vajadzēja kompāniju ar ko kopā uzkāpt uz tā viena pjedestāla:D Tad lai veicas ar tiem diennaktniekiem, gan jau sastādīšu Tev kompāniju!
Pievienojos sveicējām un priecājos, ka biju klāt pie pirmā 100nieka Haanjā! Nebeidzamo Aijas smaidu atceros kopš 2015 ;)
Apsveikumi!
Prieks lasīt par neatlaidību uz ultrām un nezinātnisko attieksmi pret tām. Tāpēc jau tās ir ultras, ka jābauda nevis daudz jādomā,vai ne? :)
Super, prieks par tavu kronīti! Es gan teiktu, ka 100km 10 stundās tu vari noskriet īzī čīzī, nav tas nekāds maksimums.
Joprojām nesaprotu tos cilvēkus, kuri skrien 100 km :)
+
Apsveicu ar titulu! Lai nākotnes plāni piepildās!
Apsveikumi skrienošajai zinātniecei!!! Lai izdodas nokārtot attiecības ar 24h skrējieniem, bet nu Spartatlons arī jāpaņem (p.s. no LR neviena dāma vēl to nav veikusi :-)).
Man jau patīk, ka tu sāc arī uz Sandra atsaukties :) Forša tu, forša intervija! Lai izdodas gan darbā, gan hobijā!
“100-nieki nekādu drastisko ietekmi uz organismu neatstāj”,<– jap, tieši tik vienkārši tas ir. Prieks palasīt arī visu pārējo, paldies liels!
Ja godīgi, tad nezināju, kas ir Cassandra. Šī intervija tādā ziņā ļoti vērtīga un patīk kronīša ieguvējas attieksme.
Es arī nezināju. :( Neticēsiet, pirms nedēļas, skatoties CC un noskrieto, es pievērsu uzmanību – hmm, šai dāmai nopietna kilometrāža, noteikti laba ultramaratoniste. Un redz, ilgi nebija jāgaida, kad būs kronītis! Apsveikumi arī no manis. Un dubults prieks, ka to ieguvis cilvēks, kas strādā zinātnē. :) Lai arī turpmāk vieglas kājas un nezūd skriešanas prieks.
“…vairs neko nevari notēlot un nožēlo to sasodīto prāta aptumsuma brīdi, kad pieteicies šim skrējienam” – kuram gan ta nav bijis? Ar lielisku darba etiku un pozitivu attieksmi pret dzivi var sasniegt daudz. Apsveicu!
Apsveicu,Aija!??????
Aspveicu :)
Apsveicu novēloti! Es tevi Haanjā spītīgi saucu par Daci un pārējie bija vieglā nesaprašanā. Bet izskaidrojums laikam tajā, ka jums ar Rudasti vienādi netikumi.
Forši, ka arī atzīsti Haanjas laika apstākļus par dramatiskiem, citādi padomāju, ka es laikam baigā caca.