Mēneša skrējējs. Biktimirovs

Šī gada labdarības skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera uzvarētājs ar trešo visu laiku ātrāko finiša laiku šajā distancē ir arī pērnā gada Kefīra kausa ieguvējs, trešās vietas ieguvējs Latvijas kausā ultragarajās distancēs, sešu stundu skrējiena uzvarētājs. Divos vārdos – īstens ultramaratonists. Izrādās ar šahista meistara kandidāta titulu. Vai šahs palīdz skriešanā un kādi plāni uz nākotni? Jautājām šī mēneša skrējējam Konstantīnam Biktimirovam.

---

• Biktimirovs
• sāka skriet - 11/11/2015
• noskrieti - 2807 km, laiks - 259:35:02 h
• labākais maratons - 3:27:42 (2016)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 21.1 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

---

Tev šogad maz pietrūka līdz Rīga – Valmiera visu laiku labākajam Georga Jermolajeva rezultātam. 17 minūtes ir maz vai tomēr daudz?

Visu cieņu Georgam Jermolajevam, arī šogad viņa rekords nav kritis. Šogad pašam sev uzstādītais mērķis bija  noskriet ātrāk par 8 stundām un tikt uz pjedestāla. Plāns bija skriet ar tempu zem 4:30 min/km. Šādā tempā mēs ar Dmitriju Ničiporu skrējām kopā līdz Sēnītei, pēc tam viņš sāka nedaudz atpalikt. Raganas dzeršanas punktā 46. km man paziņoja, ka esmu līderis, jo Andris Ronimoiss bija izstājies, un nācās pārņemt vadību savās rokās. Turpināju turēt tempu ap 4:20 min/km, līdz kādam 75. km domāju, ka šodien rekords kritīs. Tomēr iestājās neliels grūtību brīdis, un rekords izslīdēja no manām rokām. Toties izdevās savu pagājušā gada rezultātu uzlabot par 43 minūtēm.

Trasē rekorda grafiku kalkulēji galvā? Kur vēl ir rezerves?

Pirms starta dažas stundas veltīju, lai izplānotu gandrīz katru trases kilometru. Plāns gandrīz nostrādāja, izņemot to vienu brīdi, kad dzeršanas punktā aizmirsu paņemt plānotās želejas, tajā brīdī beidzās arī ūdens un līdz nākošajam dzeršanas punktam bija atlikuši vēl kādi 7 km. Šis moments man maksāja rekordu, jo uzreiz samazinājās ātrums. Lai noskrietu R-V zem 8 stundām, vajadzēja turēt vidējo tempu zem 4:27 min/km, manā gadījumā temps bija 4:36 min/km.  Dzeršanas punktos patērēju kādas 15 minūtes, tajos varētu nedaudz ieekonomēt.

Tavā kontā ir arī uzvara 6h skrējienā ar pieveiktiem 75 kilometriem. Ultrās labprātāk skrien konkrētu distanci vai laika skrējienus? Būtiskākā atšķirība starp tiem?

Man vairāk pie sirds ir konkrētas distances – tajās ir motivācija skriet ātrāk, lai skrējiens beigtos ātrāk. Laika skrējieni parasti notiek pa nelieliem apļiem. 6h skrējienā katrā kilometrā bija dzeršanas punkts, tas ir viens no plusiem šāda veida skrējienos. Laika skrējienā nav nozīmes, cik ātri tu skrien, finišā ātrāk tik un tā nenonāksi. Attiecīgi savus spēkus vajag sarēķināt, vadoties pēc laika, nevis distances. Apļojot nepieciešama arī psiholoģiska sagatavošanās, jo ne katrs spēj 6 vai pat 24 stundas riņķot 1 km aplī. Konkrētās distancēs ir sava motivācija: ātrāk skriesi, ātrāk varēsi tikt pie alus vai, ja tas ir nakts skrējiens, – ātrāk tiksi pagulēt, kamēr sāksies apbalvošana.

Esi bijis uz pjedestāla Latvijas čempionātos gan taku skrējienos, gan asfalta 100 km. Kas pašam vairāk pie sirds – takas vai asfalts?

Tagad vairāk iet pie sirds taku skriešana, jo mežā esmu viens pats ar dabu un taku skriešanu uztveru kā sava veida piedzīvojumu. Pēdējo gadu daudz trenējos tieši  kalnu skrējieniem. Es jūtos konkurētspējīgs jebkurās sacensībās, kas garākas par maratonu.

Esi pērnā gada Kefīra kausa laureāts un trešās vietas ieguvējs Latvijas kausā ultragarajās distancēs. Vai uz šiem reitingiem skrēji apzināti? Piedomāji, lai piedalītos visās sacensībās, kas iekļautas tajos?  

Pagājušā gadā bija plāns izbaudīt visus Latvijas ultramaratonus. Uz Kefīra kausu gāju apzināti, pēc Cēsu Eco trail sapratu, ka es varētu par to pacīnīties. Bet, lai tiktu pie Kefīra kausa, nepieciešams noskriet visus ultramaratonus, turklāt vēl uzrādīt labākos rezultātus. Vienīgais, kurš varēja man veidot konkurenci, bija Ainārs Kumpiņš, bet viņš izlaida Latvijas čempionātu 100 km. Tāpēc man atlika tikai noskriet SKM un “Neiespējamo skrējienu” un kauss bija mans. Ar Latvijas kausa kopvērtējumu bija nedaudz grūtāk, jo tā aprēķinos tika ņemts labākais rezultāts starp SKM un CET, “Ziloni tumsā” un Baltijas Baso pēdu ultramaratonu, starp R-V un “Neiespējamo skrējienu”. Līdz pēdējām sacensībām nezināju, vai man izdosies noturēt 3. vietu.

Tava pirmā ultra un kas uz to pamudināja?

Pirmā ultra bija Siguldas kalnu maratons 2016. gadā. Togad garākā distance bija 70 km, to pieveicu 8 stundās un 31 minūtē. Pēc finiša pateicu sev, ka vairāk neko tādu neskriešu…un tieši pēc mēneša noskrēju “Neiespējamo skrējienu” 99 km. Bet ultramaratonus sāku skriet pēc tam, kad ieguvu maģistra grādu. Atradās daudz brīvā laika, ko iepriekš aizņēma mācības, un nolēmu, ka skriešu vēl vairāk.

Kādā jomā ieguvi maģistra grādu? 

Es pabeidzu Rīgas Tehnisko universitāti Enerģētikas un Elektrotehnikas fakultāti automātikas nozarē. Laikā, kad vajadzēja nodot maģistra darbu, gatavojos noskriet savu pirmo maratonu. Atceros, ka pasniedzējs vēl teica: “Tev jābūt maratonistam, lai nedēļas laikā pabeigtu pusi no darba.” Izdevās gan nodot maģistra darbu, gan noskriet maratonu.  Šobrīd strādāju savā specialitātē celtniecības jomā. Darba laikā sanāk daudz kustēties, arī tas man palīdz skriešanai.

Kā noprotams, nopietni gatavojies Berlīnes maratonam. Ar kādu rezultātu būsi apmierināts?

Lattelecom Rīgas maratonā VSK Noskrien tempa turētāju komanda (3:00 un 3:15 pārstāvji) izcīnīja 2. vietu kopvērtējumā un loterijā paveicās, iegūstot dalību Berlīnes maratonā. Pagaidām mans labākais maratons bijis 2017. gadā Rīgā, kur rezultāts bija 2:59. Tagad domāju, ka man pa spēkam būtu noskriet aptuveni uz laiku 2:45. Bet maratons nav īsti mana distance. Esmu noskrējis tikai 5 maratonus, bet noskrieto ultramaratonu skaits ir jau 12.

Kādi mači vēl šīs sezonas plānos?

Tagad ir mērķis Cēsu Eco trail, jo tur pagājušā gadā es biju ceturtais. Šī gada mērķi – sacensībās, kur es biju 4. vietā pagājušajā gadā, šogad tikt uz pjedestāla. To skaitā “Zilonis Tumsā”, kur šogad sanāca iegūt otro vietu, R-V – pirmo vietu, nākamais ir CET un vēl varbūt Baltijas Baso pēdu ultramaratons. Vēl ir plāns tikt Stirnu Buka Lūša distances kopvērtējuma top6, un nevarēšu izlaist arī Siguldas kalnu maratonu. Domāju, ka šogad taku skriešanā esmu tikpat spēcīgs kā asfaltā. Tālākajos plānos jau ir mērķis cīnīties pasaules līmeņa skrējienos, viens no tiem ir Ultrabalatons 218 km. Domāju – ja nedaudz vēl patrenēšos, varu cīnīties par uzvaru. Šogad uzvarētāja rezultāts bija 18:30, otrajai vietai 20:24. Domāju, ka man pa spēkam ir uzvarēt arī vienā no prestižākajiem pasaules līmeņa ultramaratoniem. Tagad tikai plānoju, kuru nākamo lielo izaicinājumu pieņemt, kas man varētu būt pa spēkam, lai pacīnītos par uzvaru. Spartatlons varētu būt nākamais, tomēr līdz tam vajadzēs vēl kārtīgi patrenēties.

Interešu lokā bez skriešanas ir vēl kādi sporta veidi?

Skolas laikos nodarbojos ar šahu, kur esmu meistara kandidāts. Tagad šahs kļuvis par hobiju, jo nav laika veselu nedēļu spēlēt vienu šaha turnīru. Viena šaha partija notiek kādas 6 stundas, bet gadās, ka tādas partijas ir divas un sanāk koncentrēties 12 stundas pēc kārtas vienas dienas ietvaros. Tā jau arī uztrenēju prātu skriešanai. Pirmais maratons man bija tieši šahā, kad spēlēju šaha turnīru 24 stundas, tad man bija tikai 14 gadi.

Kas ir grūtāk – 24 stundas skriet vai spēlēt šahu? 

24 stundas neesmu skrējis, bet domāju, ka skriet ir grūtāk nekā spēlēt šahu. Skriešanā strādā viss ķermenis, bet šahā strādā tikai ar galvu.

Kā radās doma par skriešanu? Kurā brīdī saprati, ka tas ir tev?

Skolā sportists īsti nebiju. Sāku skriet universitātes laikā, bet tas bija vairāk piespiedu kārtā. Vajadzēja izvēlēties sporta veidu – domāju aiziet uz tenisu, bet papētīju, ka uz treniņiem jābrauc uz Rīgas otru galu. Nolēmu aiziet uz vieglatlētiku, tomēr nekāda skriešanas karjera tad īsti nesākās. Atceros, ka pirmajā kursā vajadzēja noskriet krosu 1 km: jau pēc 600m sāku lūzt nost. Pēc tam sekoja 3 gadu pārtraukums no sporta. Nopietnāk sāku skriet tikai 2015. gada martā, kad man piedāvāja aiziet uz Lattelecom maratona koptreniņu – vajadzēja noskriet 5 km. Pamazām sāku skriet, toreiz gan man pat sporta apavu nebija – skrēju parastajās kedās. Un tā jau tas viss pamazām sākās: noskrēju 5 km un domāju: “Ja varēju noskriet 5 km, gan jau varēšu noskriet arī 10 km.” Pēc tam jau sekoja 21 km, 42 km un tad pēc pirmajiem maratoniem uzreiz arī Siguldas kalnu maratona 70 km distance.

Spilgtākais skriešanas piedzīvojums?

Protams, tas bija R-V, esmu ļoti priecīgs par šo panākumu, jo pirms starta biju iedomājies cīnīties par trijnieku, kur nu vēl par pirmo vietu! Pagaidām tā ir mana vērtīgākā uzvara, ar kuru pārsteidzu ne tikai sevi, bet arī citus. Arī uzvara 6h skrējienā, jo tā bija pirmā uzvara manā skriešanas karjerā.

Novēlējums kluba biedriem.

Prātīgāk saplānojiet savus spēkus un spējas turpmākajos startos!

---

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.