Mēneša skrējējs. Aivars

Pagājušā mēneša kronētais skrējējs ir stabila kluba pamatvērtība, bijis klāt no pašiem pirmssākumiem. Viņš ir biedrs ar kārtas numuru 4. Skrien savam priekam, prātīgi un neatlaidīgi, pat, ja prātīgums nozīmē 152 noskrietus kilometrus sacensībās. Mēs viņu varam saukt par maratonu kolekcionāru, bet pats viņš saka, ka skrien tur, kur ir laba kompānija; un ne reti tā labā kompānija tiek atrasta tempa turētāju bariņā. Vienmēr galantais un ieturētais Aivars Veiss jūsu uzmanībai

---

• Aivars
• sāka skriet - 02/01/2008
• noskrieti - 52151 km, laiks - 3136:07:24 h
• labākais maratons - 3:34:32 (Frankfurtes maratons - 30/10/2011)
• 2024. gadā noskrieti 3012.7 km
• vidēji šogad 56.8 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 71.4 km ar vidējo ātrumu 00:00 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais šodien ar 9.45 km

Renča skaitlis šogad - 13 (RS 14 vajag 3x vismaz 14km) RS90 - 11 (RS90 12 vajag 7x vismaz 12km)
Nosūtīt vēstuli

---

Esi VSK Noskrien biedrs Nr. 4. Kā atradi Sigņa blogu? Kāds bija pats skrējēju virtuālās kopienas sākums?

Kā atradu Sigņa blogu, vairs neatceros. Blogs bija par ēšanu mājās, grāmatu lasīšanu un arī skriešanu. Pirmās lappuses augšmalā varēja iepazīties ar Sigņa apņemšanos 1000 dienu laikā sagatavoties un noskriet maratonu. Tas man šķita saistoši, jo tad jau bija pagājuši divi, trīs gadi, kopš sāku regulāri skriet, un biju jau kādu “pusīti” sacensībās pieveicis. Doma par to, ka es kādreiz varētu skriet maratonu, nebija ienākusi prātā. Sigņa blogā tad arī pamazām sākām dalīties ar savām iecerēm, iekrāto pieredzi un atrastajām gudrībām. Tagad vairs precīzi neatceros, kad pirmo reizi tikāmies klātienē un skatījām viens otru vaigā, kad pirmo reizi tapa turpmāk katrās sacensībās par tradīciju kļuvusī kopbilde. Atmiņā aizķēries 2008.gada Kuldīgas pusmaratons, kad ar Mošķi un Signi pārmijām dažus vārdus par kluba veidošanu. Kaut ko vēlāk klātienē pārspriedām arī rudenī Ozolniekos. Taču kā komanda VSK Noskrien, iespējams, pirmo reizi startēja vēl nedaudz vēlāk Mežaparkā. Tur es nepiedalījos, bet biju klāt un pārstāvēju VSK Noskrien 2009.gada pavasarī Mežaparka pusmaratonā un pēc tam arī skrējienā Cēsīs. Pirmās kopbildes, ja nemaldos, tapa pirms 2009.gada Rīgas maratona pie Strēlnieku pieminekļa. Pats pierakstus neveicu, atmiņas ir pabalējušas, un tāpēc man būtu interesanti zināt, ko citi tā laika kluba biedri no mūsu kopienas pirmssākumiem atceras – kad tad īsti mums būtu jāsvin 10 gadu jubileja?

Tu kā pieredzējis augstākā līmeņa vadītājs droši vien vari viskompetentāk atbildēt, kas ir pamatā tam, ka VSK Noskrien ir izdevies kļūt par to, kas tas ir šodien.

Noliekot malā vispārējo sociālo tīklu fenomenu un to globālo uzvaras gājienu visā pasaulē, visās dzīves jomās, fokusējoties tikai VSK Noskrien attīstību, var konstatēt, ka panākumu pamatā ir gan veiksmīgi izvēlēta stratēģija, gan tās līderis. Organizācija ir ļoti atvērta, ar lielu iekšējo demokrātiju. Reģistrācija – vienkārša, biedru pienākumi – minimāli, piedāvājums un iespējas – neierobežotas, atkarīgas no katra paša vēlmēm. Aizgājām pa pareizo ceļu, neprasot obligāti pārstāvēt tikai VSK Noskrien. Pieļāvām iespēju vienlaicīgi būt arī citās organizācijās un apvienībās. Atceros, ka dažus gadus pēc dibināšanas joprojām noritēja diskusija par to, vai VSK Noskrien būtu oficiāli jāreģistrē vai nē.

Tika meklēta un arī atrasta sadarbība ar citām, radniecīgām, organizācijām un apvienībām. Piemēram, tika panākta savstarpēji izdevīga un papildinoša vienošanās ar LSC, ka tā savā portālā “skriesim.lv” fokusēsies uz rezultātiem un datu bāzēm, bet mēs, savukārt, popularizēsim un piedalīsimies LSC organizētajās sacensībās un to seriālos. Rezultātā ieguva visi. Turklāt daudzi LSC biedri kļuva arī par VSK Noskrien biedriem.

Esi sportojis visu mūžu? Kad skriešana kļuva par prioritāti?

Neesmu sportojis visu mūžu, aptuveni tikai pusi – līdz aptuveni astoņpadsmit deviņpadsmit gadu vecumam un pēdējos vienpadsmit gadus. Jaunībā pamata sporta veids bija basketbols, kurā nedaudz pietrūka, lai kļūtu par profesionālu spēlētāju profesionālā komandā. Pirmās sporta klases rezultātus atbilstoši to laiku klasifikācijai sasniedzu vēl arī vieglatlētikā – 100 metru sprintā un tāllēkšanā, peldēšanā, distanču slēpošanā un … 64 lauciņu, tā saucamajā krievu, dambretē. Taču tajā dzīves posmā, kas sākās ar studiju uzsākšanu, studiju laiku, darba gadus, kas kopumā izvērtās gandrīz trīsdesmit gadu garumā, bija, lai gan ik pa laikam regulāras, taču tajā pat laikā tikai spontānas aktivitātes, piemēram, tādas kā lēkšana pāri Jāņu nakts ugunskuram, peldēšana uz pretējo krastu pēc ūdensrozēm utml., kuras pat, izturoties ar vislielāko cieņu un pietāti pret šo aktivitāšu iedvesmas avotiem un rīcības motivāciju, tomēr nevar tikt uzskatītas par sportošanu. Nosacīts izņēmums šajā aptuveni 30 gadu garajā dzīves posmā varētu būt vien dažas sezonas pēc spēka otrajā Latvijas basketbola līgā un pāris Tartu 60 kilometru slēpošanas maratoni.

Skriešana šobrīd man ir sportisko aktivitāšu prioritāte. Pirmo vietu tā nemainīgi ir ieņēmusi jau gadus vienpadsmit un kopš tā laika citas aktivitātes to ir tikai papildinājušas. Tomēr nevaru apsolīt, ka tā tas paliks vienmēr.

Tavs pirmais maratons?

Ar platu smaidu un aizkustinājumu pārlasīju savus 2008./2009.gadu mijā tapušos komentārus Sigņa blogā ievietotajam rakstam “16 nedēļas” par gatavošanos 2009.gada 17.maija Rīgas maratonam. Tad vēl nesapratu, taču pamazām sāku apjaust, ka pats maratons ir tikai rezultāts – apliecinājums darbam, ko esi paveicis ceļā uz to. Iespējams, tāpēc arī nebija “nekad vairs” sajūtas pēc finiša, jo man patika, es lepojos ar to, ko darīju. Neraugoties uz to, ka līdzīgi kā pirmajā maratonā arī citos, turpmākajos, bijušas spilgtas emocijas – saviļņojums, pacilātība, lidojums, lepnums un citi pozitīvi iespaidi, tomēr pirmais maratons, atšķirībā no turpmākajiem, vienmēr paliks īpašs un neaizmirstams. 

Tevi droši var ierindot maratonu tūristu kategorijā. Frankfurte, Prāga, Barselona, Brisele, Berlīne, Stokholma, Sidneja utt. Vari izvēlēties vienu vai dažus maratonus, kurus ieteiktu citiem?

Nevaru izvēlēties un izcelt ieteikšanai citiem kādu maratonu. Tie ir tik dažādi un tajā pašā laikā vienādi. Ir “ātrākas” un “lēnākas” trases, dažādi gadalaiki un laika apstākļi, lielākas un mazākas, senākas un pavisam jaunas pilsētas, pasaules slavu ieguvuši arhitekti un pieminekļi, unikāli dabas parki un objekti utt.utjp. Katram skrējējam ir savi mērķi un maratonu izvēles kritēriji. Man svarīgākais ir līdzbraucēji – ģimene, draugi, paziņas, ar kuriem ir iespēja kopā labi pavadīt laiku un cita starpā noskriet maratonu. Tāpēc visi maratoni labi, ja kompānija un noskaņojums labs! 

Kurās pasaules pilsētās pašam gribētos vēl uzskriet?

Ņemot vērā atbildi uz iepriekšējo jautājumu un to, ka šajā nedēļas nogalē, apciemojot savu jaunāko dēlu, esmu Somijā noskrējis jau otro maratonu, tad man gribētos uzskriet arī Apvienotajos Arābu Emirātos, kur mīt mans vecākais dēls.

Vai esi skaitījis cik maratonus un kur esi noskrējis? 

Sacensībās esmu noskrējis 31 maratonu un 10 ultramaratonus.

Maratoni 12 valstīs:
Austrālija, ASV, Spānija, Beļģija, Čehija, Polija, Zviedrija – 1;
Somija, Lietuva – 2;
Vācija – 3;
Igaunija – 8;
Latvija – 9.

Ultramaratoni 3 valstīs:
Igaunija – 7;
Latvija – 2;
Lietuva -1.

Vai uzskati sevi par maratonu kolekcionāru? 

Par maratonu kolekcionāru sevi neuzskatu. Kolekcionāriem ir kaut kādi kolekcionēšanas mērķi, izvēles/krāšanas principi. Viņi, kolekcionāri, izvēlas kaut ko speciāli tikai tāpēc, lai savāktu pilnu komplektu no kaut kā. Vai noteiktu skaitu. Es tādā veidā neko neplānoju, bet skrienu tur un tad, kad iepatīkas, kur ir draugi, radi, laba kompānija. Vai arī otrs variants – ja esmu kaut kur aizbraucis un tai laikā tuvumā ir kāds maratons. Man nav arī mērķa sasniegt kādu noteiktu skaitu maratonu ne gadā, ne trijos, piecos desmit vai visas dzīves laikā.

Bieži brauc uz Igaunijas maratoniem un citām skriešanas sacensībām. Ar ko Igaunija izpelnījusies Tavu uzmanību?

Igaunijā ir plašs maratonu piedāvājums. To, patiešām, ir daudz – praktiski katrā nedēļas nogalē, un tie ir ļoti labi organizēti. Ne mazāk svarīgi, ka uz tiem parasti dodas arī mūsu skrējēji. Līdz ar to ir garantēta laba draugu un domubiedru kompānija visai nedēļas nogalei. Kā mēdz teikt – ballīte garantēta!

Un vēl organizatori, personības, kuri paši ir ļoti pieredzējuši maratonisti – Joels Tints ar saviem lācīšu Vendras maratoniem un Mispo Disco, Ivars Tups Hannjā pie Munameģa, Vennikas ģimene Laulasmaa! Bez šiem, jau mums ierastajiem maratoniem, ir vēl tik daudz tā saucamo mazo maratonu, kas izceļas ar savu ģimeniskumu, sirsnību un īpašo attieksmi pret katru dalībnieku praktiski visās Igaunijas malās. Tur vēl daudzus gadus būs ko braukt un atklāt ko jaunu un aizraujošu!

Tu un TT. Pirmā pieredze? Kas ir tas, kas tik ļoti ievelk palīdzēšanā citiem?

Tempa turēšanu iemēģināju 2012.gada Biķernieku pusmaratonā ar Krišjāni uz 2 stundām, kādu mēnesi vēlāk Rīgas maratonā ar Didzi un Aivaru703 turēju tempu uz 4 stundām. Pusmaratons vēl tā – nekas, taču maratons man nepatika, ļoti nepatika. Tas bija no sērijas “nekad vairs…”. Kāpēc? Jutos ierobežots – nedrīkstēju skriet tā, kā biju pieradis, kā gribējās, pēc noskaņojuma – brīžiem ātrāk, brīžiem lēnāk. Pēc dažiem gadiem vēlme pamēģināt atkal atgriezās. Pamēģināju vēlreiz, un man tas process iepatikās un patīk joprojām. Kāpēc? Iespējams, ka atbilde ir daudz vienkāršāka nekā to varētu sagaidīt – manuprāt, tas ir pateicoties manām lieliskajām un apburošajām ceļa biedrēm un partnerēm tempa turēšanā Dacei, Lindai, Ingai, Gunai, Jekaterinai, Leldei, Zanei, Lāsmai… 

Kad sajuties gatavs ultrām? Spilgtākais piedzīvojums garajos gabalos?

Lai gan sacensībās esmu pievarējis kādus padsmit ultramaratonus, tā īsti gatavs tiem nejūtos arī šobrīd. Iesākumā piesardzīgi izmēģināju 50 kilometrus Pasaules kausa izcīņas posmā Daugavpilī 2012.gada vasarā. Vēlāk gadumijā sakrāju 77 kilometrus pirmajā “klases ekskursijā” uz igauņu pēdējās gada nakts sapni. Tikai tad biju ar mieru pamēģināt 100 kilometrus 2013.gada Baltijas kausa izcīņā Viļņā. Tā pamazām, soli pa solim, palielinot distances garumu, 2015.gada vasarā Laulasmā sasniedzu 152,4 kilometru atzīmi. Nevaru izcelt kādu vienu spilgtāko piedzīvojumu garajos gabalos. Ir bijuši gan pasakaini saulrieti jūras krastā un ziedu pļavās, milzum daudz gulbju, gan baisi negaisi un lietusgāzes. Varbūt kāds ultramaratons un spilgtākais piedzīvojums mani vēl gaida?! 

Ar ko atšķiras cilvēki, kuriem arī 100 kilometri nav nekāda robeža?

Atbildēšu nedaudz plašāk par uzdoto jautājumu. Es to redzu tā – iesākumā ir sapnis vai ideja. Nav svarīgi vai tā ir noskriet 5, 10, 15… kilometrus, maratonu vai ultramaratonu. Ja vēlme un motivācija ir nopietna, ja cilvēks saprot, ko pats vēlas, tad seko ilgs un pacietīgs ikdienas darbs, neraugoties uz pašsajūtu, laika apstākļiem, nelabvēļiem un citiem ārējiem faktoriem. Pacietība un neatlaidība vienkāršākajos gadījumos, kas papildināta ar nepieciešamo zināšanu un iemaņu apguvi sarežģītākajos, ir tas, kas ļauj piepildīt sapņus. Interesanti, ka šie, vieni un tie paši, pamatprincipi mērķa sasniegšanai darbojas gan skriešanā, gan biznesā, gan mākslā, gan citās dzīves jomās. Tās ir universālas lietas, ko skriešana ļoti labi atklāj. Tāpēc cilvēki, kuriem arī 100 kilometri nav nekāda robeža, līdzinās tiem, kuri ir guvuši panākumus un kaut ko sasnieguši citās dzīves jomās. Var droši apgalvot, ka panākumus guvušie salīdzinājumā ar pārējiem ir drosmīgāki sapņotāji un vairāk motivēti indivīdi. Viņu vispārējās darba spējas, neatlaidība, pacietība un mērķtiecība ir stipri virs sabiedrības vidējā līmeņa.

Kur pazuda Kungu komanda, kas prezentējās uzvalkos?

“Kungu” komanda bija kungi labākajos gados, kuri skrien. Tā tika izveidota kādam ilggadējam skriešanas seriālam Latvijā, kas vienmuļi un apnicīgi, neienesot nekādas saistošas novitātes, atkārtojās gadu no gada. Nāca citi seriāli, sacensības un koptreniņi, veidojās citas komandas, kā rezultātā interesi par šo komandu, vai precīzāk – interesi par šo sacensību seriālu, vairums tās dalībnieku pazaudēja. Tas tikai vēlreiz parāda to, cik tomēr mēs esam dažādi, cik daudzveidīgs ir skriešanas pasākumu piedāvājums, ka pat it kā vienu un to pašu skrējēju mērķa grupu nevar ilgstoši noturēt kāda viena konkrēta ar skriešanu saistīta piedāvājuma patērēšanai. 

Ko tev devis VSK Noskrien?

Īsā atbilde – daudz labu draugu un paziņu, kā arī veselību un dzīvesprieku. Garā atbilde šajā intervijas formātā neiekļaujas un tai būtu nepieciešama atsevišķa saruna. 

Kāda ideja, ko mums visiem kopīgi vēl būtu jārealizē?

Kā jau minēju iepriekš, mūsu kluba panākumu pamatā ir tā atvērtība, iekšējā demokrātija, tajā skaitā, iespējas izpausties – nākt klajā ar savām idejām un gūt atbalstu to realizācijai no līdzīgi domājošajiem. Manuprāt, nu jau mēs esam ļoti daudz un diezgan dažādi. Tāpēc es šaubos, ka būs tādas vēl nebijušas idejas, ko mums visiem kopīgi būtu jārealizē. Tas, kas der visiem, nav īsti labs nevienam. Būtu svarīgi, lai katram būtu iespēja realizēt to, kā dēļ konkrētā persona ir pievienojusies VSK Noskrien.

Es VSK Noskrien esmu pievienojies, lai labi un patīkami pavadītu savu brīvo laiku. Man patīk ik pa laikam kaut ko pasvinēt. Nākamgad būs ne tikai mūsu valsts simtā gadadiena, bet arī mūsu kopienas desmit gadu jubileja. Kā jau iepriekš minēju, nezinu, kurš tieši datums ir uzskatāms par mūsu dzimšanas dienu, taču tas noteikti ir pirms valsts jubilejas. Ideja, ko mums, iespējams, vajadzētu realizēt, ir tā kārtīgi nosvinēt mūsu jubileju!

Tu esi viens no tiem, kas pilnīgi droši pasē neskatās. Kad tavuprāt cilvēks kļūst vecs?

Labs jautājums! Pret laiku ir jāizturas nopietni visos vecumos, jo tas ietekmē visu un visus. To neapturēt un atpakaļ nepagriezt. Tas jāciena, ar to jāsadzīvo, jācenšas neatpalikt un iet kopsolī līdzi. Kurš atpaliek un padodas, tas, kā ir pieņemts teikt, kļūst vecs. 

Novēlējums Noskrien biedriem.

Ļauties vispārdrošākajiem sapņiem un enerģiski ar pacietību, neatlaidīgi ikdienā soli pa solim tos īstenot, lai rīt varētu ļauties vēl pārdrošākiem sapņiem!

---

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.