Mēneša skrējēji. Trakais un ilZZuks

Viņi skrien, viens vairāk, otra mazāk, bet skrien. Un janvārī, kad sniegi snieg un ledi salst, viņi uzrīko koptreniņu Rīga – Biksti – iespējams vēl vienu VSK Noskrien ikgadējo pasākumu. Kārtējo reizi žūrija lēma, ka ir cilvēki un viņu sasniegumi, ko nevar atdalīt, līdz ar to janvārī kronētie – Trakais un ilZZuks, jeb Dainis un Ilze Limanāni. 

• Trakais
• sāka skriet - 15/04/2012
• noskrieti - 22418 km, laiks - 1886:46:52 h
• labākais maratons - 2:36:05 (2019)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 21.2 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

• ilZZuks
• sāka skriet - 08/10/2013
• noskrieti - 28248 km, laiks - 2953:24:52 h
• labākais maratons - 3:22:26 (2019)
• 2024. gadā noskrieti 2342.6 km
• vidēji šogad 47.8 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 61 km ar vidējo ātrumu 07:02 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais aizvakar ar 24.01 km

Renča skaitlis šogad - 20 (RS 21 vajag 1x vismaz 21km) RS90 - 12 (RS90 13 vajag 1x vismaz 13km)
Nosūtīt vēstuli

Daini, kā tu nonāci līdz skriešanai? Interešu lokā ir bijušas dažādas sporta spēles – florbols, basketbols, arī slēpošana. Droši vien kaut ko arī neesam pamanījuši.

Dainis: Vienmēr atkārtoju, ka cilvēkiem patīk tas, kas viņiem padodas. Man patīk sports. No tā arī radās iesauka Trakais – to man piedēvēja skolas biedri, kuri nevarēja saprast kā es varu tik kaitinoši daudz skriet spēlējot sporta spēles. Par laimi nekad neesmu apzināti trenējies skriešanā – tas visu patiku noteikti nobeigtu. Kāpēc sāku skriet vairāk par skolas normatīvajiem 3 km? Studiju laikā dzīvoju kopmītnēs Tālivalža ielā un regulāri skraidīju pa Biķernieku mežu līdz brīdim, kad Sporta Avīzē ieraudzīju 2004.gada Rīgas maratona reklāmu. Kāpēc, lai es neskrietu kaut ko tik neiespējamu un fantastisku kā Rīgas maratons? Sāku cītīgi lasīt Gunāra Akerberga blogu – tas man bija pamatīgs izziņas un iedvesmas avots. 100 sacensības ar distanci, kas garāka par 42 km ir viens no maniem mazajiem mērķiem, kuram lēnām, bet nenovēršami tuvojos, bet pašu simto maču veltīšu tieši Akerbergam!

Ar skriešanu gan man sports nebeidzas. Mums mājās ir gandrīz visu komandu sporta veidu bumbas un diezgan daudz sporta ekipējuma, kurš gana aktīvi tiek lietots kopā ar bērniem un draugiem. Šobrīd gan savienot puslīdz nopietnu komandas sportu ar skriešanu vairs nespēju. Sportlat organizētajā multisporta seriālā (slēpošana, velo, triatlons) gan piedalos, bet tur liels nopelns Swedbank sportiskajai komandai, ko veido tikai bankas darbinieki – īsti sportisti!

Florbola kluba “Pārdaugavas Bigfoots” šefs Rihards Briģis: “Veidojot komandu, Daini ieteica viņa darbabiedri. Ar argumentāciju – ir, protams, arī tehniskāki džeki, bet ja mums vajag vienu, kas visus 3 periodus var noskriet pat spēlējot divās maiņās, tad ņemam Daini. Šogad tuvojas play-offi, ceram, ka uz izšķirošajām cīņām Dainis būs atpakaļ ierindā.”

Vai jau zini, kuras būs tās sacensības, ko veltīsi Gunāram Akerbergam? 

Dainis: Visticamāk, ka tas būs Rīgas maratons. Priecāšos, ja atsauksies visi, kas viņu pazina un tad varēsim tādu vērienīgāku viņa godināšanu sarīkot. Zinu, ka viņam bija ļoti daudz draugu skrējēju arī ārpus Latvijas.

Un kurā mirklī tu, Ilze, neizturēji uz to visu tikai skatīties no malas?

Ilze: Gandrīz desmit gadus atbalstīju Daini trases malā vai jutu līdzi no mājām. Pati neskrēju, bet regulāri apmeklēju nodarbības sporta zālē. Esot kopā sacensībās, man katru reizi bija sajūta, ka es gribu būt viena no skrējējiem. Gribēju stāties kopā uz starta līnijas, jo patika visa tā iesildīšanās, ņemšanās, kārtošanās. Es gribēju būt daļa no tā visa, bet beidzās sacensības un sajūtas aizmirsās līdz nākošajai reizei. Patiesībā liktenīgs kļuva „Noķer Vēju” Salaspils pusmaratons, kurā Dainis mani pieteica 5 km distancei. Rezultātā tiku pat uz goda pjedestāla – priecīga un lepna par šo sasniegumu! Tad dzima doma, ka es gribu noskriet pusi no maratona.

Dainis: Ir diezgan skaidrs, ka esmu nekam nederīgs skriešanas treneris.

Kāpēc?

Dainis: Tāpēc, ka sieva neklausa un cilvēki ir dažādi. Tas, kas der man, var nederēt citam.

Ko katram no jums sniedz skriešana?

Ilze: Es vēl tikai mācos un grūti pateikt, kurā brīdī tas ir kļuvis par to, ko kļuvis. Vairs nesanāk izlaist skriešanu ilgāk par 2-3 dienām.

Dainis: Skrienu, lai meditētu, gatavotos sacensībām un būtu laimīgs.

Kuras katram no jums bija pirmās skriešanas sacensības? Kādas atmiņas?

Ilze: Pērn nopietni gatavojos savam pirmajam pusmaratonam Bratislavā, jo gribēju izlaist fāzi –  “Es vairs NEKAD tik daudz NESKRIEŠU!”, gribēju būt tam gatava un izskriet zem divām stundām. Pati atradu treniņu plānu un cītīgi trenējos, klausīju vīra un citu noskrieniešu padomiem un man viss izdevās.

Dainis: Par pirmo maratonu jau stāstīju, bet pirmās īstās sacensības bija skolas krosi, kur 10.klasē 1 km distanci skrēju pa 2:45 min, kas šobrīd neliekas īsti saprotami.

Kurš mačs līdz šim sniedzis vislielāko gandarījumu?

Ilze: Laikam jau tā mēdz būt, ka pirmajā sezonā gribas pamēģināt visu. Pagājušā gadā sanāca diezgan daudz maču, bet vissiltākās atmiņas no Āžu Kalnu Stirnu buka, kura saldajā ēdienā tiku uz pjedestāla!

Dainis: Āžu kalna mačs bija izcils – tas ir tas, ko es saucu par ideālo skriešanas maču! Protams, ka arī ar SKM piecām medaļām saistās labas atmiņas. Pēc vārda SIGULDA izskriešanas es došos uz lielajiem kalniem.

Uz Monblānu?

Dainis: Vēl nav tāda skaidra plāna, bet ir daudz draugu, kuriem varu pajautāt padomu. Katrā ziņā iepriekšējā dzīvē biju kalnietis un tas mani neliek mierā, jo kalniešiem jābūt kalnos.

Kuri ir jūsu sīvākie konkurenti un labākie motivātori?

Ilze: Iesaistoties Vāveru komandā (VSK Noskrien Vāveres), meitenes tā īsti nemaz nepazinu, bet bija vēlēšanās tikt pie punktiem, būt ātrākai un noderīgākai, kā arī pierādīt, ka arī es varu atnest kādu riekstu (lasi punktu). Šogad Amoliņas jaunkundze ir manā grupā, forša meitene, bet nepatīk pārāk tālu aizlaist no sevis. Esmu pieradusi, ka Dainis nekad neizrāda, ka ir grūti, viņam vienmēr viss ir viegli, tikai vienreiz viņu redzēju beigtu pēc sacensībām, tad nu tā arī mēģinu to uztvert, būt gatavai un nepadoties.

Dainis: Man ļoti patīk visi tie čaļi, kuri cīnījās un cīnīsies par Kefīra kausu (KK). Visa tā reitingu padarīšana ir saistoša, jo atsevišķās sacensībās esmu totāls nīkulis (tas ir autoritatīvas skrējējas objektīvs viedoklis par mani).

Kā plānojat savas treniņu aktivitātes? Skrienat kopā vai katrs savā nodabā?

Ilze: Protams Dainis skrien vairāk, biežāk un ilgāk, bet tā kā mums ir ļoti paveicies ar bērniem, tad itin bieži viņi mums ļauj skriet abiem kopā. Ir skrējieni, kuros pļāpājam un plānojam dažādas lietas, bet ir reizes, kad skrienam klusēdami un ir tik labi, ka tavs stiprais balsts ir tev blakus.

Vai šogad būs arī kāda nedēļas nogale, kad nav paredzēti kādi mači vai citas fiziskas aktivitātes?

Ilze: Jūlija pirmajā sestdienā dejosim pašu rīkotā zaļumballē Bikstos un svinēsim savu kāzu gadadienu. Paldies visiem jaukajiem organizatoriem, kuri mums tik svarīgā dienā neko nav ieplānojuši.

Dainis: Vislabākā atpūta ir aktīva atpūta.

Cik kilometri nedēļā jānoskrien, lai tā nebūtu zemē nomesta?

Dainis: Trakajam patīk nedēļas, kurās noskriets vairāk kā 100 km.

Ilze: 4 treniņi nedēļā pēc sajūtām ir ļoti labs nedēļas treniņu plāns.

Kā radās ideja par koptreniņu uz Bikstiem? Un kā tas izvērtās par nopietnu pasākumu?

Dainis: Skriet no mājām uz mājām liekas ļoti loģiski. Es būtu pieveicis šo distanci arī viens, bet vienam jau tas būtu grūti. Koptreniņā viss ir divas reizes vieglāk un jāatzīst, ka 24.janvārī gaisā bija daudz maģijas. Ļoti patika, ka arī Ņergu apvienība piedalījās, pamudināja padarīt pasākumu atvērtu visiem un pat piešķīra oficiālā RV treniņa statusu.

Ilze: 2015. gadā ir stilīgi skriet no Rīgas uz Valmieru (RV), bet lai tiktu līdz kliņķim ir jātrenējas, diezgan daudz jātrenējas. Svētdienas Pār(i)Daugavas treniņā šī ideja tika izteikta skaļi, aprobēta un atrada dzirdīgas ausis – paldies visiem draugiem, kas palīdzēja šo noorganizēt.

Ja jau par Rīga Valmiera, tad jautājums Dainim – kādi ir tavi plāni/ ambīcijas šim pasākumam?

Dainis: Plāns ir noskriet ar smaidu un baudu, kā arī kārtīgi izbaudīt finišā garantēto emocionālo saviļņojumu. Ja tas izdosies, tad uzlabošu savu rezultātu tā, lai iespējami maz atpaliktu no uzvarētāja. Arī šogad lieku likmi, ka uzvarēs Valdis.

Kad būs Ilzes pirmais maratons?

Ilze: Ja vīrs neved ceļojumā, tad ir jāizvēlas skriet maratonu pasaules romantiskākajā pilsētā. Aprīlī atstāsim bērnus omei un lidosim baudīt romantiku un manu pirmo maratonu Parīzē.

Ilze, Bratislavas pusmaratonam gatavojies pašas spēkiem, tagad Parīzei – ar trenera palīdzību. Vai šie abi pasākumi ir salīdzināmi? Kādas ir atšķirības? 

Ilze: Lielākā atšķirība ir, ka treniņa ilgums palielinās, kilometrāža aug, bija skaidrs, ka kilometrāžai jāpieaug gudri, pirms maratona tai atkal jāsarūk, kas varbūt nav tik svarīgi pusītei, bija daudz neatbildētu jautājumu, pētīju dažādus treniņplānus internetā, gan apjautājos par endomondo plāniem un pieredzi, bet nevarēju atrast neko tādu, kam pieķerties.

Kā un kāpēc izvēlējies treneri?

Vīru īsti neklausu un noteikti pierunātu uz atpūtas dienu vai ko citu, man vajadzēja autoritāti, cilvēku, kura zināšanām uzticos. Aprunājos ar dažiem treneriem Rīgā, bet līdz galam viņiem nenoticēju, Dainis jau kādu laiku mudināja rakstīt Matisonam, bet kautrējos, mani izglāba Vāveru draudzība un Inga_K mani iepazīstināja ar Aigaru. Saudzīgais sākums, pakāpeniska pieradināšana pie lielākas kilometrāžas, vingrojumi manu skriešanas prieku pagaidām tikai vairo, ļoti patīk dažādi skriešanas uzdevumi.

Ilze, vai ir jau A, B un C plāni Parīzes maratonam? 

Ilze: Mans  plāns ir noskriet nepārejot soļos, ideāli, ja spēšu to izdarīt zem 4h, ja ne, tad baudīšu lielisko atmosfēru.

Šobrīd aktuāls jautājums – Ilze, kad tu skriesi uz Valmieru?

Ilze: Pateicoties Leldes Brokas pieredzei, bail kaut ko skaļi teikt, jo šogad būšu brīvprātīgajos. Manā prātā pagaidām šī distance vēl neieliekas, varu tikai apbrīnot tos, kas tumsā uz šosejas nesīs sveicienus Sīmanim. Novēlu katram izdošanos un trases malā centīšos darīt visu, lai viņiem palīdzēt veikt šo uzdevumu.

Kādas ir šīs sezonas prioritātes? Kādi jauni izaicinājumi sev paredzēti?

Ilze: Gluži, kā iepriekšējā sezonā, noskriešu savu pirmo maratonu un tad domāšu tālāk, šobrīd neko tālāk neplānoju, kaut gan Skrien Latvija un Stirnu Buka abonementi jau kabatā. Varbūt vēl tiks noskrieta kāda maza ultra jūras krastā, bet sākumā jātiek līdz finišam Parīzē.

Dainis: Latvijas sacensību piedāvājums šogad ir kā labs zviedru galds – šobrīd jau ir pat grūti izvēlēties, kur doties. Mērķi? Sezonas noslēgumā būšu ļoti priecīgs, ja mans vārds būs Kefīra Kausa un vēl kāda reitinga TOP 6.

Novēlējumi kluba biedriem.

Ilze un Dainis: Mūsu motivācija lielā mērā ir mūsu foršie skriešanas draugi, kurus vienmēr patiess prieks satikt burziņos, koptreniņos un sacensībās! Kluba biedriem novēlam labu veselību, iespējas skriet un pašu galveno – labus skriešanas draugus!  Mīliet sevi un savus tuvākos!

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.