Mēneša skrējēji. Kvaki un Regulatus

Jau otro reizi mūsu pieredzē gadījums, ka mēneša skrējēju statusā pāris. Ja tiek nominēts viens, tad nevar nepieminēt otru, tā arī šajā gadījumā – janvārī Kvaki bija visvairāk kilometrus saskrējusī starp dāmām. Vēl pagājušā gadā forumā varēja lasīt viņas ierakstus par cīņu ar vēzi, pārciešot ķīmijterapiju un starošanu. Bet par Kvaki nevar runāt nepieminot Regulatus – sacensībās jau būsiet arī viņu pamanījuši. Īpaši spilgti atmiņā abi, iespējams, palikuši 2013.gada Viļņas 100nieka dalībniekiem, kur Kvaki, pati noskrējusi savu stafetes posmu, noskrēja vēl ~50km atbalstot savu dzīvesbiedru, kurš izaicināja savu varēšanu 100km distancē. Tā nu viņi kopā skrien, strādā un atpūšas – Kvaki un Regulatus jeb Indra un Rihards Vālandi.

• Kvaki
• sāka skriet - 15/12/2013
• noskrieti - 3699 km, laiks - 329:34:03 h
• labākais maratons - 4:02:08 (Nordea - 18/05/2014)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 17.9 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

• Regulatus
• sāka skriet -
• noskrieti - 0 km, laiks - 00:00 h
• labākais maratons - 3:43:58 (Sanktpēterburgas baltās nakts maratons - 29/06/2013)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais nekad ar 0 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

 

Kad un kādā veidā jūs sapazināties? 

Rihards: Ļoti banāli – internetā.

Indra: Pirms tam jau triatlonā biju redzējusi dullo ar vienu roku, šausmīgi gariem matiem. Internetā sākām sarakstīties. Skrien? Skrienu. Nu tad paskrienam kopā, sarunājām satikties uz Elizabetes ielas.

Var teikt, ka jūs “saskrējāties”? 

I: Jā. Man pirms desmit gadiem bija miris vīrs. Līdz ko kāds vīrietis uzzināja, ka es skrienu, tā pazuda, “ņēma vagu”. Toreiz gan es vairāk skrēju orientēšanos. Kuri vēl mēģināja skriet, tie bija par mani daudz lēnāki. Un tad te pēkšņi ir viens, kurš var paskriet pat ātrāk. Var jau skriet kaut visu mūžu kopā, bet Rihards izlēmīgi piedāvāja precēties, būt kopā oficiāli ar visu uzvārda maiņu.

R: Es esmu atkarīgais visā. Vai nu skrien vai neskrien, vai ir kopā vai nav, vai dzer vai nedzer vispār.

No kā tu esi atkarīgs? No adrenalīna? Tev viss ir tādās galējībās, vienalga lai ko tu darītu? 

R: Tā ir, vai nu slaistos vai strādāju. Esmu galējību cilvēks. Ar to nav jālepojas. Man svarīgāks bieži ir pats process, ne rezultāts. Man ir mērķi, bet tie nav minūtēs un sekundēs mērāmi rezultāti.

I: Rezultāts ir vajadzīgs man.

Jūs saskrējāties, bet sākāt skriet katrs atsevišķi. Kad un kādas motivācijas vadīti? 

I: Es sāku jau skolas laikā, orientēšanās sportā pa pašu spici neiznāca, bet man ir svarīgs rezultāts. Gadā 85., 86. sāku trenēties pie Viktora Folkmaņa. Vēl man nebija pat maratonam atļautais vecums, bet laikam jau 86. gadā bija mans pirmais Ozolnieku maratons. Toreiz jau sievietes masveidā maratonu neskrēja un varēja tikt trijniekā. Tā bija svarīga lieta, lai apliecinātu sevi – citas meitenes dejoja vai izšuva, es skrēju maratonu.

Kāds tev bija labākais rezultāts? 

I: Ap 3:20. Nebija jau ne smalku pulksteņu, ne elektroniskas laika mērīšanas. Arī treniņos neatceros, ka būtu skrējusi ko garāku par 15 km. Jaunība, maratonam pat īpaša piepūle nebija vajadzīga. Pēc tam orientēšanās mačos dabūju smagu kājas traumu un gadus 10 – 15 vispār neskrēju. Tad atsāku pa druskai paskriet orientēšanos, bet acis vairs tik asi nerādīja, bija grūti lasīt karti. Pēc ķīmijterapijas redze vēl pasliktinājusies. Tajos pat gados ap 85.-86. aktīvi slēpoju, biju Latvijas jaunatnes izlasē distanču slēpošanā. Tagad skatos uz savām vienaudzēm, piemēram, Laumu Klaužu, – nu riktīgi laiž. Tādos brīžos domāju, būtu es savā laikā aizgājusi uz kādu armijas klubu… Arī Dauškāne Inga. Viņa gan ir krietni jaunāka. Šodien skatījos komentāros, kā viņu aprej par startu Sočos. Varbūt tie, kas komentārus raksta, paši spēj olimpisko normatīvu nokārtot? Ingu labi pazīstu un zinu, ko un cik viņa ir ieguldījusi. Veči tā nevar piepumpēties, kā viņa to šobrīd var. Tā tāda emocionāla atkāpe.

Ar pagājušo gadu atsāku skriet nopietnāk. Tā bija kā tāda iešūpošanās, taču jūtu, ka vienalga tomēr pārķēru. Es savādāk nemāku, neizspiežot no sevis pēdējo pili. Arī treniņos. Gribās man to 1:30 pusmaratonā.

Tas tev šīs sezonas mērķis? 

I: Visu laiku ir šis mērķis. Pagaidām 1:45 nevaru pārvarēt. Tas viss jau kaut ko arī maksā. Brīžiem liekas, ka nav iespējams. Treneris saka – ir iespējams, Ludmila ir par tevi 5 gadus vecāka. Es tad saku – nu parādi mačos man to Joci. Apskatījos – komplekcija tāda pat kā man. Ir jau “stirnas” kā Ludmila Joce. Esmu viņai pati to teikusi. Tas jau dabas dots, nezinu, vai man izdosies.

Kā tev, Rihard, sākās skriešana, darījis esi viskautko? 

R: Kaut ko nopietnāk esmu darījis tikai jaunībā – trenējos desmitcīņā, tas vēl bija pirms armijas. Tad mani ievilka orientēšanās sportā, tur drusku paskrēju, bet labi paskrēju. Tad alkohols, dzīves baudīšana. Vēl 2004. gadā es smēķēju 3 paciņas dienā. Tagad neviens netic, ka tolaik es nevarēju noskriet vienu kilometru.

Tev dzīve ir tik piesātināta, ka gribētos visu salikt uz laika skalas, lai vispār saprastu, ko esi paspējis vienā dzīvē? 

R: Karaskola, armija, virsnieks biju, tribunāls, cietums, bet beigās neiesēdināja, atbrīvoja no armijas, darbošanās Vides aizsardzības klubā, tad bija jauniešu Pagraba vadīšana, tad sanāca viens no kārtējiem ČP (no krievu val. чрезвычайное происшествие – ārkārtas gadījums, notikums. – red.) un es nozudu celt BAMu (Baikāla – Amūras maģistrāli – red.) un palīdzēt zelta ieguves artelī Ziemeļburjatijā, kad atgriezos, sāku kāpt kalnos – Kazbeks bija pirmā virsotne, vairāki pārgājieni pa Karakuma tuksnesi, 91. gadā Ziemeļrietumu Pamirā Hisāras kalnu grēdā pazaudēju roku (labi, ka paliku dzīvs), tam sekoja dzīves baudīšanas periods, tad sekoja Invalīdu kluba izveidošana un vadīšana – ko tik mēs nedarījām – vedām invalīdus kalnos, lecām ar izpletņiem, ar gumijām, ar prezervatīvu plostu braucām uz Roņu salu. Tad jau vairāk arī nedzēru, bija apskaidrības mirkļi ar pārtraukumiem. Skriešanu es atsāku 2009. gadā, kad Kuldīgā noskrēju 5 km 32 minūtēs un biju ļoti lepns. Kā jau sākumā, bija traumatisma periods no nezināšanas, pusgadu neskrēju vispār. Es jau skrienu pilnīgi atšķirīgi, līdzsvars jāpanāk citādi kā citiem, čības nodilst nevienmērīgi. Re, kur ir mana treniņu programma ar visiem vingrinājumiem. Tagad plānojam pāriet uz diviem treniņiem dienā.

Abi gatavojaties kādam konkrētam skrējienam? 

R: Treneris interviju lasīs un dusmosies. Ir jau kādi plāni, bet tie visu laiku tiek papildināti ar jaunām idejām. Tu ar tādu Aināru paskrien treniņus, papļurksti kaut ko par 100 kilometriem, bet man jau kā alkoholiķim – uzreiz vajag. Atnāku mājās, Indra saka – nav iespējams. Bet man tas ir kā bullim sarkana lupata. Tā ir bijis vienmēr – gan kad neredzīgu cilvēku vedām augšā Monblānā, gan, kad plānoju braucienu ar prezervatīvu plostu uz Roņu salu (lielu praktisku atbalstu sniedza gumijlēcēju klubs). Vienmēr kādam ir bijis viedoklis, ka tas nav iespējams.

Ne velti par arī par garajām distancēm saka, ka viss ir galvā. Viss, ko mēs spējam iedomāties, ir izdarāms. 

R: Tieši tā. Savam pirmajam 100niekam nebiju speciāli gatavojies, nopietni pēc programmas gatavojos Pēterburgas Balto nakšu maratonam. Simtniekā pieļāvu domu, ka varu arī izstāties.

I: Tu nu neizstātos gan.

R: Man ir veselais saprāts. Tāpat arī kalnos. Monblānā esmu večiem teicis – nē, es eju lejā. Slikta pašsajūta, temperatūra. Intuīcija saka priekšā. Kalnos tā ir – mums nevajag varoņus.

I: Šogad 100 kilometros jāsastāda nopietna konkurence tām, kas arī uzdrošinās skriet šo gabaliņu. Pagājušajā gadā vairāk skatījos, kas tas vispār ir, centos palīdzēt pārējiem. Redzu Valdis pieskrien pie galdiem, acis jau kantainas, Druupijs krīt zālē un tad turpina skriet, Guncha bija viens pats – visiem gribējās palīdzēt.

R: Šajās distancēs pirmā reize ir tikai pamēģināšana, lai saprastu, kas tas ir, ko organisms saka. Tas ir kā ar izpletņlēkšanu, kad sāk skaitīt no otrā lēciena, jo pirmajā tu neko nesaproti. Tagad es zinu, ka aiz piesardzības sākumā paņēmu tempu par lēnu, pārāk sevi žēloju. Biju nobriedis šogad piedalīties Pasaules čempionātā 100 km Daugavpilī. Žēl, ka nebūs. Latvijas čempionāta 100 un 50 km  laikam nesanāks skriet uz pilnu jaudu, jo jau nākamajā rītā jālido kopā ar Indru un Matīsu pavazāties pa Kazbeka rajonu Gruzijā. Un pēc 100km skrējiena kalnos var būt pagrūti pirmās dienas, jo organisms būs novājināts un jāplāno citāds (ilgstošāks) aklimatizācijas process. Matīss mani “apvārdoja” uz Spartatlonu, bet beigās man izdevās viņu samotivēt kāpt Kazbekā.

I: Pastaiga ar mugursomu kalnos pilnīgi noteikti nav mans formāts, bet biļetes nopirktas ir.

R: Zābakus arī nopirkām.

I: Man nepatika pirmā kalnu pieredze. Marakešā pagājušajā gadā noskrējām pusmaratonu, es švaki noskrēju, bet ar toreizējo trenētības līmeni 2 stundas ar minūtēm bija normāli. Pēc tam esot vēl kalnos jākāpj. Tubkalā līdz būdai es uzkāpu, bet biju gatava katru akmeni sadauzīt. Parasti es emocijas neizrādu, bet tad gan. Tālāk nekāpu, paliku būdā gaidīt.

Rihard, tevi kalnu skrējieni nevilina? Ar tavu kalnā kāpšanas pieredzi. 

R. Nē, es nevaru skriet uz leju, man vairs nav līdzsvara sajūtas. Mierīgi, lēnām kāpt ar vienu roku varu, bet skriet nē. Vienu reizi Siguldas 55nieku pamēģināju, kontrollaikā iekļāvos, bet vairāk gan nē. Stāvēju pirms pēdējā finiša kāpiena un sajūta kā Elbrusā, arī tur virs sedlienes ir stāvs sniegs. Galvā doma – tu taču tajā virsotnē jau esi bijis, nafig tev to vēl vajag. Cēsu trailam vajadzētu būt drusku mierīgākam un interesantākam.

I: Man tieši patīk pa kalniņiem. Nesen pie Laimoņa Babītē paskraidījām “ķemmīti”.

Kādi vēl plāni? 

I: Mums tā plānošana notiek tā – es kaut ko strādāju vai vienkārši daru pa māju, Rihards tikmēr internetā atrod un paziņo – tā, mums šito vajag. Es pat nevaru apsēsties un apsmadzeņot. Pērk biļetes un man pat īsti nav variantu.

R: Tā bija ar Medoku. No rīta Indra aizbrauc uz darbu, pēc stundas  zvanu viņai un saku – es pieteicu mūs abus Medokas maratonam un nopirku lidmašīnas biļetes.

I: Tāpēc es aizgāju no valsts darba, lai būtu tuvāk pirmajai informācijai.

R: Gandrīz ik mēnesi kaut kur braucam. Lai to varētu atļauties, ir ļoti smagi jāstrādā.

Kādi ir spilgtākie iespaidi no kopējiem braucieniem? 

R: Viennozīmīgi Medoka. Tas ir katram jāizbauda. Man kā alkoholiķim gan bija nenormāli smagi – vīns uz katra soļa. Bet tā cilvēku attieksme, labestība, citur tādas attieksmes nav.

I: Protams, tur visi šauj iekšā vīniņus, bet visas dienas apkārt ir tikai priecīgi un ļoti pozitīvi cilvēki. Medokā svarīgs nav sportiskais rezultāts. No malas izskatās kā Nordea piecītis, tikai visi skrien maratonu un ik pa pāris kilometriem ir vīns, austeres, dzīvā mūzika. Abi divi skrējām kopā un vienkārši baudījām, neskatoties uz manu traumu.

Rihard, vīnu tā arī neiedzēri? 

R: Nē, nē, nē.

Bija jānes pašam savs ūdens līdz? 

R: Ūdens bija visos dzirdināšanas punktos.

I: Man bija mugursoma – dzirdināšanas sistēma, Rihards nesa fotoaparātu. Bet es ar savu somu izskatījos pēc muļķes pie visa tā piedāvājuma, kas bija distances garumā.

R: Tas ir pilnīgi savādāks mačs, tur ir tempa turētāji uz 6:30.

I: Ja gribās labu noskaņojumu, es tikai noskatos Riharda skrējiena laikā safilmēto.

Indra, cik sen biji atsākusi skriet, kad uzzināji par vēzi?

I: Magnētos biju atsākusi stipri nopietni, 40 gadīgo A grupā biju pirmā. Uzzināju 2012. gada aprīlī.  Ārsti, protams, teica – ko tu tur māžojies, paskriet tāpat nevarēsi…

Spīts? 

I: Rihards skrien, es padodu želejas. Neierasta situācija skatīties visu no malas. Bet tad tu sāc ievērot sejas, atpazīt cilvēkus. Tā pievērsām uzmanību VSK Noskrien, apskatījāmies lapu, paši sākām ievadīt savus skrējienus. Ķīmijterapijas sekām ir grūti pretoties, pāris dienas tu vispār nevari pakustēties. Aiz loga lejā uz ielas dzirdi tramvaju, tas nespēks ir tik liels, nervi tā saspringti, ka gribi tam uzmesties virsū. Tādos brīžos centos saņemties un iet paskriet. Taču starošana bija vēl smagāka. Kādu laiku pēc starošanas gāju pie Dignas (Latvijas olipmpiskās vienības sporta ārste Digna Jukmane – red.) testēties. Viņa mani uzliek uz celiņa. Izrādās, ka sirds bija tā sastarota – es sāku it kā normāli skriet, pati neko nejūtu, bet sirds taisa kritumu atpakaļ uz kādiem 60 sitieniem un tikai pēc tam pulss sāk lēnām augt.

R: Katru reizi uzsākot skriet ir tāda kā bedre. Digna ieteica katru reizi pirms skriešanas pāris minūtes iet ātrā solī.

I: Bet kurās sacensībās tu vari pirmās divas minūtes iet? Tagad tā bedre jau ir kļuvusi mazāka.

Indra, tagad jau atskatoties pagātnē – kāda bija skriešanas loma cīnoties ar slimību, slodze lika organismam mobilizēties? 

I: Šobrīd es vairs neizskatu tādu variantu, ka būtu slima. Tas bija 12. gads. Pagājušajā gadā es atguvos. Esmu vesela. Skriešana bagātina šūnas ar skābekli un noteikti tas bija pluss. Tagad es tikai sekoju, lai skrietu komforta zonā – 148-150 sitieni minūtē. Cīņā ar slimību sava loma ir raksturam, esmu dzimusi Gaiļa gadā. Tagad mērķis ir jau minētais 1:30 pusmaratonā. Pēc tam? Ir kur izvērsties – garie gabali kļūst populāri, ir Spartatlons.

Cēsu Eko trailu plānojat? 

I: Esam pieteikušies. Mūs fascinē cilvēki, kuri to dara nesavtīgi, idejas vārdā.

R: Personīgi nepazīstu Turiburu, bet visu cieņu viņa uzņēmībai, mērķtiecībai un attieksmei pret dalībniekiem. Pēc gada, diviem gribētu pamēģināt Spartatlonu. Apskatīsimies, kā mūsējiem šogad ies. Pirmajā reizē jābrauc apskatīties, izmēģināt, uzkrāt pieredzi un tad uz otro jau var gatavoties nopietni. Gribās arī 24 stundu skrējienu pamēģināt, bet šogad vēl nē.

I: Man ir pieredze 24 stundu rogainingā, kad Raunā bija Eiropas čempionāts. Mans pārinieks bija riteņbraucējs un man visas 24 stundas bija jālasa karte un jādomā gan gaismā, gan tumsā un vēl no orientēšanās viedokļa tik smagā apvidū. No rīta vēl sākās lietiņš, es izturēju 21 stundu un 45 minūtes. Kājas vēl kustējās, bet padomāt vairs nevarēja. Tā kā arī manos plānos 24 stundu skriešana ir, tikai šosejā ne orientēšanās (Indra jau pagājušajā gadā bija viena no pirmajām, kas izrādīja interesi par pilnvērtīgas Latvijas sieviešu komandas veidošanu uz Pasaules čempionātu 24 stundu skriešanā – red.).

Lai izdarītu to visu, ko esat paspējuši, citiem cilvēkiem vajadzētu 5 dzīves. Tu, Indra, tagad vēl esi sākusi arī mācīties? 

I: Jā, mācos darba aizsardzību. Rihards šajā nozarē jau strādā, ievilka arī mani. Jāmācās vēl daudz, bet man patīk. Augstāko izglītību nekad nebiju līdz galam īstenojusi. Smadzene jau ir, tikai līdz šim nebija tam pielikts punkts. Savam valsts darbam metu mieru, strādājam kopā. Jauna sfēra, uzzinu daudz jauna, mācos.

Rihard, kāpēc tu tik ļoti steidzies dzīvot? 

R: Dārgākais pasaulē ir laiks. Briesmīgākais, ka tev nozog laiku. Savu laiku cenšos maksimāli aizpildīt ar nodarbēm, kas patīk man. Cits teiks, ka es neesmu normāls. Protams, es arī pats ar visādiem sīkumiem zogu savu laiku. Man dzīvē ir bijušas dažādas baudas, bet šķiet, ka tagad es baudu dzīvi tiešām pilnvērtīgi. Pavasarī brauksim skriet Jeruzalemes maratonu un kopā ar darba kolēģiem izdomājām vēl arī uz vienu dienu aizlidot uz Jordāniju.

Ja kopā kaut kur braucat, vienmēr skatāties, lai tur būtu arī ko paskriet? 

I: It kā jā, bet ne vienmēr jau sanāk.

R: Braucam tikai kopā, kopā strādājam, skrienam un baudam dzīvi. Romā, Varšavā, Parīzē, Maskavā u.c neskrējām, vienkārši vazājamies un viegli skriešanas treniņi. Pilsētas agri no rīta izskatās savādākas un labāk var izbaudīt.

I:  Ko nozīmē neskriet? Ar Rihardu kopā dienas beigās lielais Garmins jau ir tuvu beigām un kilometri 30 sanāk tikai ejot un skatoties. Citi pirms maratona saaudzē kājas, mēs ejam un skatāmies pilsētu.

 Rihard, tev pēc rokas zaudēšanas Pamirā praktiski bija jāmācās skriet no jauna? 

R: Līdz tam jau nopietni skrējis nebiju. Es biju kreilis un zaudēju tieši kreiso roku. Skriešanā galvenais bija iemācīties noturēt līdzsvaru. Dzīvē viss bija jāmācās no jauna – aizšņorēt kurpes, kāršu kavu sajaukt ar vienu roku. Vēziena ar vienu roku dēļ man sanāk visu laiku gorīties, papildus slodze uz muguru, ceļu sānu saitēm. Es cenšos sevī ļoti uzmanīgi ieklausīties. Ja sajūtu, ka kāda saite vai muskulis signalizē, labāk paņemu vienu dienu brīvu no skriešanas. Zirgu ziedīti virsū. Un regulāri uzmanību veltu speciālajiem vingrinājumiem.

Rihard, pirms skriešanas tev bija vēl arī triatlons? 

R: Es mēģināju. Bet trīs vienā īsti nemācēju apvienot. Iemācījos peldēt ar vienu roku, tagad Daugavai mierīgi varu pārpeldēt. Bāzi skriešanai ieguvu, bet triatlonā ir pārāk sevi jāmoka.

Nebija plāni par IronMan?

R: Bija. Skriešanu un peldēšanu varētu, riteņbraukšanai būtu jādomā kāds īpašs tehnisks risinājums, jo ar vienu roku to gabalu nostūrēt es nevaru. 5 – 10 kilometrus mierīgi esmu braucis, bet 180 nevar. Arī četru kilometru peldēšana būtu sarežģīti. Tagad vairs tādas domas nav, Spartatlonu tuvāko 5 gadu laikā – to gan, lūdzu.

I: Triatlons ir foršs. Peldēšana vēl tā, riteņbraukšana ir mana vājā vieta, bet, kad tu tiec nost no riteņa un var sākt skriet, sajūta ir super.

Un niršana? 

R: Tā ir cita pasaule, kas nav bijis zem ūdens, to nevar izstāstīt. Man patīk baudīt stihijas un nevar salīdzināt/aprakstīt sajūtas niršanas laikā, ar sajūtām lecot ar izpletni, vai staigājot par kvēlojošām oglēm.

Kā, Indra, ir tagad skriet un trenēties, zinot, ka tavs labākais maratons ir bijis ap 3:20? 

I: Tas bija jaunībā, tā bija pilnīgi cita dzīve. Pirms satiku Rihardu, es vispār nedomāju vēl kādu reizi skriet 42 kilometrus.

Novēlējums kluba biedriem? 

I: Kāpēc nedarīt, ja var darīt. Un darīt godīgi.

R: Ticiet. Kam, tas ir katra paša ziņā.

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiks piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai būt čaklākajam „Apkārt pasaulei” kilometru vācējam komandā. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.