Decembris tradicionāli noslēdz gadu. Žūrijas šī mēneša favorīte punktus uz “i” salika tieši gada pēdējā dienā, kur tradicionālajā Maffijas organizētajā klases ekskursijā uzspridzināja Igaunijas mežus netālu no Laulasmā, 12 stundu garumā sariņķojot 115 kilometrus. Ar to bija vairāk nekā pietiekami, lai plūktu uzvaras laurus konkurencē starp dāmām, taču arī vīriem bija, ko redzēt – vitaminka D jeb Vita Devjatņikova kopvērtējumā izcīnīja trešo vietu. Kāds no kluba biedriem saka par Vitu, ka viņa “sacensībās parādās reti – kas būtu pretstats mūsu ierastajam “skrienu visur”, bet, kur viņa parādās, tur noskrien labi.” Vai tas ir vitamīns D vai varbūt Mildronāts, kas palīdz Vitai rādīt tik labu sniegumu? Skaidrojam.
- vitaminka D
- sāka skriet - 02/01/2014
- noskrieti - 40676 km, laiks - 3299:51:35 h
- labākais maratons - 3:00:26 (Panevēžas maratons - 09/11/2024)
- 2024. gadā noskrieti 5280.2 km
- vidēji šogad 112.3 km/nedēļā
- pēdējās 7 dienās noskriets 102.1 km ar vidējo ātrumu 04:43 min/km (visi skrējieni)
- pēdējais vakar ar 21.11 km
Nosūtīt vēstuli
Iespaidi pēc uzvaras un jauna sacensību rekorda Igaunijā Pēdējās nakts sapnī?
Pagājušas dažas dienas, bet vēl joprojām kā pa mākoņiem lidinos. Tik labi vēl nebiju jutusies. Nemaz necerēju tik daudz noskriet.
Tevi viegli pierunāt uz avantūrām?
Skatoties, uz ko. Parasti es ļoti visu apdomāju un tad daru, bet ir bijuši daži pēkšņi lēmumi (pēkšņš ceļojums, lēciens ar gumiju, kāds lielāks pirkums…), arī šis -12 stundu skrējiens, kad pietiek pamest man kādu frāzi, mājienu, lai es būtu gatava uz visu kaut tūlīt.
Līdz šim garākais Tev bija 6 stundu skrējiens šovasar. Ar ko atšķiras sajūtas 6 un 12 stundās?
Kad skrēju vasarā 6 stundas, ļoti karsts laiks bija, un es gaidīju, kad tās stundas ātrāk paies. 12 stundu skrējiena beigas nemaz negaidīju, jo zināju, ka ļoti ilgi jāskrien, un līdz ar to likās, ka 12h pagāja ātrāk nekā sešas. Pēc 6h skrējiena muskuļi īpaši arī nesāpēja, bet te ap 80. kilometru jutu, ka viss iespējamais sāp – kājas no gurniem līdz pēdām, mugura, pat mati uz galvas. Pēc 100. kilometra visas sāpes jau pazuda un neko vairs nejutu.
Ja 6h skrējienu atceros pietiekami labi, skrēju ar skaidru prātu un saprātu, tad 12h skrējienā starp 70. un 100. kilometru atmiņas tādas miglainas. Atceros, ka skrējēji man pie sāniem mainījās, bet, ar ko un par ko sanāca pārmīt vārdus, īsti labi vairs neatceros.
Atšķirībā no citiem atkarīgajiem sacensībās Tevi nemaz tik bieži neredz. Ja redz, tad uz pjedestāla. Pēc kādiem principiem izvēlies mačus?
Man vairāk patīk tāpat vienkārši un mierīgi paskriet. Sacensības tomēr ir stress. Protams, ka pēc tām ir lielāks gandarījums, plusā vēl adrenalīns un serotonīns, bet organisms pie visa pierod, mazāk sāc sajust šos priekus. Nu vismaz ar mani tā ir.
Laikam jau vairumā gadījumu man ir vienkārši paveicies uzkāpt uz pjedestāla. Ja būtu skrējušas visas ātrās skrējējas, tad pašu pakāpienu varētu tik caur binokli saskatīt.
Vietējos mačus vairāk izvēlos pēc tā, kā iekrīt brīvdiena darbā. Ārpus Latvijas meklēju tādus kā ekskursiju maratonus. Izdomāju, kur gribētu aizbraukt atvaļinājumā, un kur tajā laikā iekrīt kāds skrējiens. Vēl izpētu, kur maršruts interesantāks. Pēdējais šāds ekskursijas maratons bija oktobrī Briselē, kur biju plānojusi, mierīgi skrienot (pēc traumas un pusotru mēnesi pauzes), papētīt apkārtni. Bet pētot aizpētījos līdz 6. vietai starp sievietēm (atkal paveicās).
Gatavojies konkrētām sacensībām vai esi ikdienas skrējēja, kam vienkārši labi izdodas?
Sacensībām speciāli negatavojos. Skriešanu vairāk sanāk izmantot, lai nokļūtu no punkta A līdz punktam B (darbs-mājas). Brīvdienā paskrienu vairāk (no 20km uz augšu). Bet kilometrāža man ir tikai vidēji 40km nedēļā. Apskatot cieņu cīņas, nesaprotu, kā var katru nedēļu noskriet ap simtu?! Ievēroju, ka ideāls variants man ir skriet pārdienās. Vienu reizi saņēmos un noskrēju 7 dienas pēc kārtas, lai iegūtu kaut vienu VSK nozīmīti. Jutos ne īpaši labi, tāpēc pārējās iegūt necentīšos.
Vai ir kādi knifi sagatavošanās, atjaunošanās procesā, ko vari ieteikt kā farmaceite pēc profesijas?
Strādājot aptiekā, redzu, kā cilvēki bezjēgā sapērk visādus uztura bagātinātājus, pie katra sīkuma- medikamentus (reklamē, kaimiņš lieto, izlasīju internetā, ka man to vajag…) un reti kuram iestāstīsi, ka tomēr – nu nevajag pārspīlēt. Tāpēc pati no visa tā klāsta turos pa gabalu. Pirms un pēc maratoniem padzeru magniju, varbūt arī kāliju un B grupas vitamīnus, ziemā – polivitamīnus un D vitamīnu (kad atceros) un tas arī viss. Man galvenais un pārējiem ieteiktu – atpūsties, izgulēties un labi paēst. Un nav, ko pa aptiekām slaistīties (ceru – priekšnieki šito nelasīs), brīnumlīdzekļa nav!
Tavas domas par Mildronātu?
Nu, Mildronāts ir labs. Klienti (pārsvarā gados ar sildskaitēm) nāk, pērk un slavē, nevienu sliktu vārdu vai ka nepalīdz, nejūt efektu, neesmu dzirdējusi. Pirms krietna laika pati aiz ziņkārības padzēru, personīgi man nekas no tā neizmainījās un citādi kā parasti nejutos, laikam tāpēc, ka nebija vajadzības pēc tā. Skriešanas ātrumu un izturību meldonijs manī neizmainīja. Tikpat labi pie dopinga vielām varēja iekļaut visas vielas, kas paaugstina darba spējas, tai skaitā – adaptogēnus (žeņšeņu, guaranu, zelta sakni, eleuterokoka ekstraktu).
Šogad Rīgas maratonā biji 3. vietā starp Latvijas skrējējām. Tas bija uz visu banku vai vēl ir rezerve?
Cik atceros, bija visai labs laiks skriešanai. Nu, skrēju cik varēju. Finišā bezspēku nejutu, iespējams varēju pacensties vairāk. Pēc pusdistances pārsvarā skrēju vientulībā ar sevi. Iespējams, ja būtu blakus, ar ko pacīkstēties, tad rezultāts būtu labāks, bet tas jau no sērijas – kas būtu, ja būtu…
Ar ko sākās Tava skrējējas karjera?
Skrēju labi jau skolā krosus, ne sliktāk par puišiem, un vispār biju diezgan fiziski spēcīga. Atceros, ka skolas laikā man ļoti nepatika bumbu spēles, un skolotāji par sodu lika man riņķot apkārt stadionam, tas gan mani pilnīgi apmierināja. Tad arī visus studiju gadus turpināju skriet pa 3-5km kā atpūšoties, nebija svarīgs man ne ātrums, ne kilometrāža, neinteresējos arī par sacensībām. Var teikt – biju normāls cilvēks līdz brīdim, kad padzirdēju par Nordea Rīgas maratonu. 2010.gadā noskrēju tajā savu pirmo pusmaratonu ar laiku 1h 45min, un tad es jutos tik nenormāli labi! 2012.gadā nolēmu vienu vienīgo reizi pamēģināt noskriet maratonu (3h 55min), pēc tā es nodomāju, ka nekad vairs tik daudz neskriešu… un vēl joprojām optimistiski turpinu tā domāt…
Kā kļuvi par noskrienieti?
Uzgāju nejauši šo VSK Noskrien lapu, kad meklēju karti, kur būtu ērti nomērīt noskrietos attālumus (šķiet, ka Google izmeta), un tikai to arī izmantoju, dziļāk nelīdu un nepētīju, tāpēc arī ilgi nereģistrējos. Noskrietos kilometrus vienkārši ar pildspalvu ierakstīju kalendārā aiz intereses, cik tad gadā kopā sanāk (tolaik nebija man ne skriešanas pulksteņa, ne kādas sporta programmas mobilajā). Tad pēkšņi acīs iekrita kāds raksts par skriešanu, un sapratu, ka šī mājaslapa varētu būt saistīta ar to, un tad es arī piereģistrējos. Par vitaminku D mani kāds nosauca universitātē, kad mācījāmies par vitamīniem, tāpēc to arī atstāju. Jāatzīst, ka esmu slikta šīs lapas lietotāja – reģistrēju tikai skrējienus un ielūkojos kalendārā, tāpēc daudzas lietas nezinu. Bet es labošos!
Kas vēl bez skriešanas ir Tavā interešu lokā?
Man ļoti patīk cept kūkas. Ik pa laikam ielieku kādu bildi “seju grāmatā”, lai pakārdinātu draugus. Žēl, ka nezināju pirms šī 12 stundu skrējiena par “Cielaviņas” ēšanas rituālu, būtu tādu Cielavu uzcepusi… Teikšu, kā ir – skriet man ik pa laikam mēdz apnikt, tāpēc vasarā vairāk peldu atklātos ūdeņos. Priekš galīgas neprofesionāles man labi sanāk. Vēl es apmeklēju grupveida nodarbības sporta klubā, vairāk gan kardio patīk, bet dažādībai arī citas.
Novēlējums kluba biedriem.
Kā jau minēju – visu ar mēru, prātu, labi atpūsties, izgulēties. Nav, kur steigties un sasteigt, skriet var jebkur, jebkad, tātad – ierobežojumu nav.
Dārgie kolēģi, gan vēl tiksimies!
Ar labu nakti!
Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.
km 
-
Ātra meitene! Malace! Apsveicu! :)
apsveicu ar kronīti! Garo distanču jomā vēl maz apstrādāts dārgakmenis ;)
Ieteikums izgulēties nāca pašā laikā, tūlīt tam ķeršos klāt ;)
Sveicieni, Vitamīn! Paldies par iedvesmu, tiekamies trasē! ;)
Visu cieņu – prātīgi un ar apdomu uzkāpt 12h virsotnē…
Redzēju šo brīnumu trasē – kā tāda Duracell baterija! :) Prieks, ka nepaguri un noturēji līniju līdz galam. Un nenoniecini savus panākumus – Tev ir talants un ātrums, neviens pjedestāls nav nejaušība!
“Var teikt – biju normāls cilvēks līdz brīdim, kad…”
Un vai tad tagad neesi pavisam normāls cilvēks?
Un vispār, ja par pieticību dalītu monētas, Vitai būtu pilnas ķešas un vēl pāri gāztos
Vita, paldies par interviju! Un sveiciens ar uzvaru 12 stundās! Par to, ka Vita var, šaubu nebija un nav. Esam tikušās gan Daugavpils 50 km, gan LSC 30 km Mežaparkā. Vitā ir spēks! Un vienmēr interesanti uzzināt, ko tie skrējēji īsti ikdienā dara :)))
Apsveicu, godam saskriets tituls!
Forši! Lai veicas arī turpmāk!
Apsveicu ar kronīti! Sagribējās atrast īsto aptieku, lai aizietu pakonsultēties par mildronāta lietošanu. :)
Apsveicu ar nopelnīto kronīti! Pavasarī gaidīšu R-V kontrolpunktā Rubenē!
Jaunā ultru zvaigzne! :) Prieks, ka esi tikusi pie kroņa! Tie pjedesāli pilnīgi noteikti nav tā vienkārši gadījušies, tie visi ir izcīnīti!
Paldies visiem par apsveikumiem! Uz aptieku var nākst droši, pakonsultēšu ar prieku, ja vien uzklausa un neatcērt- nav tava darīšana,dod, ko gribu :) Diemžēl, šogad R-V nesanāks, nedēļu pirms tā skriešu maratonu ;)
Gan jau triatlona meitenes arī priecātos par Vitas iesaistīšanos pjedestāla dalīšanā. Apsveikumi ātrai ultra dāmai!
Pēc tam, kad vasaras karstumā redzēju Vitu riņķojam Uzvaras parkā, nebija šaubu par viņas ātruma priekšrocībām. Tāpēc pusotru stundu pirms Pēdējās nakts sapņa finiša, kad konkurente bija pietuvojusies Vitai līdz vienai minūtei, mans ieraksts par prognozējamo uzvarētāju bija drīzāk provokācija intrigas radīšanai, zinot, ka vajadzības gadījumā (un ar nelielu morālu un praktisku komandas atbalstu) viņa viegli spēs izraut uzvaru.
mtīģeris- brīvprātīgais līdzskrējējs :) īstenībā būtu ļoti noderīgi tādi :)
Vita, es ļoti priecājos par Tevi. No sirds apsveicu. Tu esi to pelnījusi atliektiem galiem.
Apsveicu Vitu! Sanāca tā laime paskriet 12h skrējienā kopā:)
Super sasniegumi un panākumi daudzās distancēs.
Vitai ir krampis ,lai noskrietu garās distances.
URĀ,urā,urā Latgola rullē!:)
Apsveicu! Bet.. :) Ja var vienkārši tāpat, skrienot uz darbu, aizskriet līdz 3ai vietai LRM, varbūt ir vērts paskriet ar gatavošanos? Cik ta tur ko maratonā Tokiju aizsniegt.
Nav ko tikai skriet.Ja padodas peldēšana,pieliec klāt velo unpamēģini triatlonu.Lai veicas!