Mēneša skrējēja. Skai-tlot-ajs

Jaudīgi, jaudīgi, jaudīgi! Trīsreiz startēt ultramaratonā, trīsreiz uzvarēt tajā, un ar katru reizi arvien uzlabot savu iepriekšējo sniegumu, kas arīdzan ir trases rekords. Vai nojaušat, par ko ir runa? Augusts nu jau ceturto gadu ir Baltijas baso pēdu ultramaratona mēnesis (pirmajā pastāvēšanas gadā pasākums notika septembrī), un jau trešo gadu tā garākajā distancē triumfē Līva Medne. Basām kājām, 53 kilometri… Un tas nav viss – lai arī Līva nav bieža klasisko skriešanas sacensību dalībniece, dažādas piedzīvojumu sacensības un rogainingi ir jau gandrīz viņas ikdiena. Kaut gan izrādās – viņai nepatīk kalniņi. Mēneša skrējēja – basā rekordiste Līva Medne jeb skai-tlot-ajs. 

---

• skai-tlot-ajs
• sāka skriet - 07/11/2011
• noskrieti - 17585 km, laiks - 1679:37:37 h
• labākais maratons - 3:45:24 (Nordea Rīgas Maratons - 19/05/2013)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 14.18 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

---

Baspēdu ultra ir tavs mačs. Trīs starti, trīs uzvaras, trases rekordi. Kā skrējējam atrast savu īsto distanci?

Jātestē un jāizmēģina, kamēr atrod to, kas patīk vislabāk. Manas distances ir plakanās – mirstu nost jau Latvijas vismazākajos pauguriņos. Lai cik skaistas būtu Stirnu buku distances un lai cik foršs tusiņš būtu šais sacensībās par un ap, nekļūšu par šī seriāla pastāvīgo klientu, jo kalnos augšup vienkārši nevelku. Ieguldītais laiks un enerģija, lai uztrenētu kalnu skriešanu, man būtu neadekvāti liels, kaut zinu daudzus, kam tieši šīs distances sniedz patiesu prieku.

Baspēdas atklāju nejauši – pirmo reizi izmēģināju pirms 3 gadiem un sapratu – šis ir manējais, skrienas viegli un atbrīvoti …to, ka ar basām nes arī ātrāk, gan konstatēju tikai pēc pirmās baspēdu 53km distances.

Kas skrējienu gar jūru atšķir no citiem?

Nekad neapnīk tas skats – debess mala, jūras neatkārtojamā dažādība no dzidra, rāma rīta līdz pat īstam orkānam, fiziski sajūtama apziņa, ka esi mazs un niecīgs dabas priekšā un vienlaikus esi daļa no tās. Turklāt skats visas distances garumā – kas var būt labāks par šo! Tā man ir tā īsti neizskaidrojama jūras mīlestība – aizmirstu par jebkādām dzīves “problēmām” mirklī, kad ar basu pēdu iegrimstu pludmales smiltīs un rozīņdzīve kļūst atkal baudāma. Nespēju iedomāties neko skaistāku – un bonusā iespēja atvēsināties jūrā vai dzestrā upē jebkurā mirklī, kad saulīte tomēr silda par daudz.

Pēdējos gados skrienot un ejot esi veikusi Latvijas jūras krastu pilnā garumā. Kā radās šāda doma? Vai ir kāda vieta, ko ieteikt Baspēdu ultramaratona rīkotājiem?

Doma noiet visu Latvijas jūras krasta līniju radās nejauši. Pirmajā gājienā Liepāja – Ventspils vienkārši gribējās izbaudīt jūras jaudu un būšanu pie dabas. Turpinājumā noskrēju gabaliņu Mazirbe-Roja, uzliku uz kartes veiktos maršrutus – izskatījās jau iespējami noiet vismaz Kurzemes piekrasti. Pamazām, pamazām tos posmus krāju, līdz sakrāju visu krasta puzli. Baspēdu ultramaratona rīkotājiem varu rekomendēt posmu no Lietuvas robežas līdz Liepājai. Sanāks tie paši +/- 50km un, cik atceros, ceļā ir vien viena paliela upe, kuras pārbrišana, ja vien nav bijis pamatīgs lietus, būtu iespējama jebkuram baspēdotājam (lai arī krasts ap Kolkasragu ir un paliek viens no, manuprāt, skaistākajiem Latvijas jūras krasta līnijā). Jau kādu laiku mēģinu Alīnu un Edgaru iedvesmot vēl kādām baskāju sacensībām gada ietvaros, pagaidām gan abi spītīgi turas pretī. Esmu jau skaļi apsolījusi, ka garo distanci Mazirbe-Roja vairs basām neskriešu, bet skriet pa baso un gar jūru tomēr gribētu… Būtu feini, ja varētu saorganizēt vienu sertificētu pusmaratona distanci gar jūru, tādā piedalītos ar prieku. Domāju – nebūtu vienīgā, kas izskrietu vienu no labākajiem sezonas rezultātiem un arī sabeigtas kājas mediķu māsiņām finišā nesagādātu tik daudz galvassāpju…

Tavs dziesmu repertuārs skrienot? Dziedi skaļi?

Ar mūzikas austiņām ausīs skriet neprotu – traucē. Dziedu pati, skaļi gan pārsvarā tikai jūras krasta skrējienos, pilsētas apstākļos būtu pārāk neparasti. Mana vājība un mīlestība ir kormūzika. Lai arī pāris gadus pati vairs neesmu aktīvu koristu rindās, mans mīļākais koris joprojām ir koris Sōla, tad nu dziedu visu, ko savos labākajos Sōlas gados esmu izdziedājusi. Kad aptrūkstas, papildinu ar Radio kora, mana otra mīļākā kora repertuāru – neesmu dziedājusi tā rindās, bet ar to kopā bijusi iespēja strādāt. Abi šie kori manā sirdī uz mūžu.

Labākais laiks skriešanai? Rīts, vakars?

Rīti – viennozīmīgi. Īpaši vasarās, saullēktus baudot – pasaka. Bet nu savs kaifs jau droši vien arī vakara skrējienu cienītājiem.

Kā veicās Pasaules čempionātā rogainingā?

Paldies, labi – mežā nepalikām un sekmīgi izturējām sākotnējo uzstādījumu – nevienu kilometru neskriet. Paldies komandai, kas piekrita šādam piegājienam, jo man ļoti gribējās divu nedēļu ietvaros izbaudīt gan 24 stundu rogainingu, gan gada mīļākās sacensības – BBPU. Nav jau tā, ka vienmēr ar šādu nesportisku uzstādījumu dotos uz sacensībām, bet šoreiz tomēr nozīmīgāks bija pats fakts – piedalīties Pasaules čempionātā. Izbaudījām jau tāpat gan latvāņu mežus, gan gaišo negaisa pamali naktī, krītošas zvaigznes, rīta migliņu virs pļavām… šis nav mazāk nozīmīgi kā paši kontrolpunkti. Nu vismaz man, kura karti izmanto pārsvarā tikai tad, kad komandas biedri kļūst pavisam samiegojušies un noguruši. Uzstādījums gan neļāva izvairīties no tulznu komplekta finišā, ar kuru tikt galā nedēļas laikā līdz baspēdu startam tomēr neizdevās.

Piedzīvojumu sacensības, skrējieni dabā, rogainings – izskatās, ka uz asfalta šogad kāp tikai, lai turētu tempu?

Nu sezona vēl nav galā. Bet dažādība man patīk. Un arī tempu turēt man patīk, lai arī pāriniekiem parasti mani mazliet jābremzē – esmu vēl iesācējs šai ziņā. Tempa turēšanas kaifs ir mans šāgada atklājums – tur droši vien jāsaka paldies foršajiem pāriniekiem, kas līdz šim trāpījušies, kaut arī pārējie tempa turētāji, pēc maniem novērojumiem, ir lieliski. Savukārt piedzīvojumu sacensību komandas biedriem esmu pateicību parādā par visiem kopīgi izbaudītajiem mirkļiem, smieklu devu takās un brikšņos un arī pāris pjedestāliem – bez viņiem tas nebūtu iespējams. Ceru, ka ar šiem draugiem ko līdzīgu darīsim arī vecumdienās – nu kā šogad, kad trāpījās iedvesmojošs piemērs Pasaules čempionātā rogainingā – Latgales ārēs rikšo pretī ļaudis krietnos gados no Austrālijas un dzīvesprieks vienkārši plīst no visām viņu bikšu kabatām. Es arī tā gribētu. Jā un vēl vienu Ironman ditsanci, to arī es reiz dzīvē gribētu pieveikt.

Efektīvākais atļautais dopings skriešanā?

Cola? 24h rogainingos – guarana. Atklājām šo dziru ar kursabiedrenēm studiju laikā – miega pārvarēšanai, mācoties uz eksāmeniem. Iedarbojas gan tikai uz pāris stundām un nedrīkst izdzert par ātru – tad nevar sagaidīt ne eksāmena beigas, ne finiša līniju…

Runā, ka matemātika un mūzika ir cieši saistītas, taču kas tev lika pēc maģistra grāda iegūšanas matemātikā doties studēt kultūras menedžmentu?

Ar loģiku šo soli droši vien savilkt kopā nevar, bet ne jau visu dzīvē var sarēķināt ar matemātiku, loģiku pārmāca sirdsbalss. Taisnības labad gan jāsaka, ka maģistra grāds man ir tikai kultūrā. Tuvākie cilvēki sākumā neticēja, ka ko tādu var dabūt gatavu – es īsti arī ne, bet tā teikt – “vajag tikai ļoti gribēt”. Par šīs frāzes patiesumu jau vairākkārt esmu pārliecinājusies gan skriešanas, gan arī citā kontekstā.

Labāk patīk skriet vienai vai kompānijā?

Patīk gan viens, gan otrs. Vairāk jau skrienu viena – dienas ritms neļauj bieži piedalīties organizētos koptreniņos, bet reizēm ir svētīgi pašķaidīt šo individuālismu ar kāda koptreniņa apmeklējumu. Runājot par kompāniju – šogad apņēmos ar krustdēlu kopīgi nostartēt sacensībās – kopā veicām Lattelecom maratona bērnu distanci, nākamajās sezonās būs jāpiestrādā arī pie kopīgiem treniņiem ar Emīlu.

Cik bieži un vai vispār prasās sacensību adrenalīns?

Prasās, bet piedalos, ja zinu, ka esmu gatava atbilstošajai distancei. Adrenalīns ieslēdzas mirklī, ja jūtu, ka varam ar komandu kopīgi ko sasniegt (piemēram, apsteigt kādu draugu komandu, ar kuras dalībniekiem savukārt startēts citās takās), vai, ja ap stūri redzu kādas citas dāmas papēžus.

Visas sezonas ietvaros mēģinu balansēt, lai sacensību nebūtu par daudz. Skriešanas mačos nemaz tik bieži nepiedalos, tomēr, summējot kopā ar piedzīvojumu sacensībām, laiku pa laikam iestājas pārsātinājums, un tad ļoti priecājos par nedēļas nogalēm nesportiskā atmosfērā.

Kas ir tas, kas aizņem Tavu dzīvi ārpus skriešanas un piedzīvojumu sacensībām? 

Manā mainīgajā dabā raksturīgi mainīt arī nesportisko aktivitāšu klāstu: sākot ar meditācijas apguvi, turpinot ar jaunu recepšu izmēģināšanu un reizi sezonā – vienu cimdu komplektu radīšanu. Pēdējos 2 gadus esmu aizrāvusies ar savu dobju veidošanu savos “Pārdaugavas laukos” (lieku pēdiņās, jo īsti lauki jau tie īsti nav, bet miera un zaļuma oāze neticami tuvu galvaspilsētas centram gan), un, rudens sezonai iesākoties, mēģinu izsekot līdzi arī teātru un koncertnorišu aktualitātēm – arī tām, kas pašiem mazākajiem, jo gribas, lai ar krustdēlu kopā varam ne tikai skrieties, bet reiz arī uz operu kopā aizstaigāt.

Kā atradi VSK Noskrien?

Pati īsti neatceros. Iespējams, “pie vainas” būs pirms pāris mēnešiem kronētais mēneša skrējējs – bijušais mammas kolēģis, kurš savas maratona gaitas uzsāka krietni pirms manis un sarunu pārstāstos uzzināju par tādu virtuālu skriešanas klubu, kur varot palasīties, kā tad pareizi jāskrien. Pēc mana pirmā pusmaratona, kuram pati nesaprotu, kā “gatavojos”, sapratu, ka jāmeklē informācija, kā to darīt, lai nekaitētu veselībai un sasniegtu iecerēto mērķi. Reģistrēt skrējienus VSK Noskrien lapā sāku laikā, kad dzīvoju Zviedrijā – 2011.gadā, tā radīju sev virtuālu saiti ar Latvijas skrējējiem, bet rikšot un sekot līdzi noskrien lapas aktualitātēm sāku jau agrāk.

Vai pamanīji, ka pēdējo 2 gadu Tavi BBPU rezultāti ir bijuši ātrāki kā LČ 50km uzrādītie, vai nav kārdinājums pamēģināt savus spēkus Latvijas čempionātā?

Nu godīgi saku – nebiju gan pamanījusi… šis jau vien liecina, cik daudz “sekoju” līdzi reitingu tabulām. Vispār jau man liekas, ka mana nokļūšana kādā godalgotā vietā pārsvarā ir nejaušība, kad citas spēcīgās dāmas vienkārši uz startu nav ieradušās, tāpēc nejūtos pārliecināta arī par šādu startu LČ, bet “nē” arī nesaku.

Novēlējums kluba biedriem.

Atrast to savu robežu, kurā skriešana sagādā prieku un netraucē dzīvot. Man reizēm gadās šo robežu pārkāpt, tāpēc jo īpaši novēlu saviem skriešanas kolēģiem turēt fokusu un to līdzsvaru nekad nepazaudēt!

---

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.