Mēneša skrējēja. SelfijuPavēlniece

Skriešanas komūna bez viņas nebūtu tāda, kāda tā ir. Piekrītat? Mums vajag selfijus, agro rītu koptreniņus, gardas kūkas, smaidus trasē, ballītes un smieklus… Bet tas nav viss. Aiz izklaidēm ir arī darbs – gan treniņos, gan skrējēju pasaules saviesīgajā dzīvē. Ja biji lielākajā skrējēju ballē, tad zini, ka arī Lelde pielika savu roku, lai tā taptu tāda, kāda tā bija. Arī skriet viņa prot, ne tikai selfijus taisīt – tikusi pat no Rīgas līdz Valmierai savām kājām, kā arī, komandu glābjot, kamēr daļa no tās skraida pa vulkāniskām salām, pat uz pjedestāla pelnīti uzraususies. Selfiju pavēlniece uzskata, ka, ja viņa var noskriet, to var jebkurš.

---

• SelfijuPavēlniece
• sāka skriet - 13/05/2012
• noskrieti - 13763 km, laiks - 1549:23:18 h
• labākais maratons - 3:56:35 (Lattelecom Rīgas maratons - 14/05/2017)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 2.39 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

---

Priekuļos “Noskrien ziemu” 3. posmā kāpi uz pjedestāla augstākā pakāpiena savā grupā. Sāc no skriešanas baudītājas pārvērsties par sportisti?

Par sportisti mani saukt noteikti nevar, joprojām baudu. “Noskrien ziemu” 3. posmā lielu lomu nospēlēja laika apstākļi, noteikti zvaigžņu stāvoklis un vēl dažas citas apstākļu sakritības. Vāveru komandai vajadzēja kādu, kura skrien garo distanci, un sakrita tā, ka tai bija jābūt man. Pati gan biju ļoti nomotivējusies noskriet, bet diezgan ilgu laiku domāju, ka trasē esmu pirmspēdējā. Informācija, ka esmu pirmā savā grupā, nāca kā ļoti liels pārsteigums, ko pat no sākuma nesapratu, jo rezultātu sarakstus pēc sacensībām nemēdzu pētīt, parasti nav aktuāli.

Kopumā gan jāatzīst, ka man ir ļoti foršs un loģisks treniņplāns, apmeklēju Supervaroņu nodarbības un tas viss, protams, dod rezultātus. Šobrīd jūtu, ka esmu tādā patīkamā formā. Skriet ir forši!

Nopietni esi palielinājusi treniņu apjomus, nu jau skrien 6 reizes nedēļā. Kam tik nopietni gatavojies?

Pagaidām mani divi lielie šīs sezonas mērķi ir izskriet Lattelecom Rīgas maratonu zem 4h un labi nostartēt Vāveru komandas sastāvā Stirnu bukā.

Treniņu apjoms it kā ir lielāks, bet tai pašā laikā tas ir loģiskāks un sabalansētāks. Man patīk mans treniņplāns. Tas ir pārdomāts, un jūtu, ka ļoti piemērots tieši man, kas nav mazsvarīgi. Kopumā man ikdienā ir diezgan daudz arī citu aktivitāšu, līdz ar to ir svarīgi, ka treniņplāns ir sagatavots tā, lai man ir ērti. Par to paldies brālim Kristapam (pazīstams arī kā Cukuriņš).

Joprojām katru nedēļu jūtu reālus rezultātus un uzlabojumus, arī pulss sāk patikt un klausīt. Ir jūtams progress, skriet ir vieglāk un tas jau galvenais.

Vēsturē ir konkrēti fakti, ka brāli skriešanā ievilki Tu. Cik skriešanai piesaistītu cilvēku ir Tavā kontā?

Es īstenībā nezinu un nekad par to neesmu domājusi. Par skriešanu gan man patīk runāt un runāju daudz. Šobrīd apmeklēju papildus angļu valodas nodarbības un katru reizi, kad jāstāsta par brīvdienām, dalos iespaidos par skriešanu. Manu angļu valodas pasniedzēju tas būs iedvesmojis tik ļoti, ka viņš arī ir apsvēris domu sākt skriet.

Ja kādu iedvesmo mana skriešanas pieredze, es tikai priecājos. Skolas laikā nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka jebkad spēšu noskriet 10 km. Viena kilometra kross jau bija pārbaudījums. Bet lietas mainās, kā izrādās. Ja es varu noskriet, to tiešām var jebkurš!

Sākumā bija Ģertrūdes ielas koptreniņi, tagad Vāveru rīti. Kā laika gaitā evolucionējuši šie koptreniņi, kuru bez Tevis droši vien nebūtu?

Tas viss sākās ļoti praktisku iemeslu dēļ, sapratu, ka dažādās intereses un aizraušanās, draugi un viss kaut kas cits neļauj skriet darbdienu vakaros. Tas nozīmēja, vai nu man ir jābeidz skriet, vai arī jāsāk skriet no rītiem. Lai cik tas interesanti nebūtu, izvēlējos skriet no rītiem. Turklāt sāku pilnīgi viena, janvārī un tumsā. Vēlāk pievienojās brālis, tad kaimiņš Dzintars. Maršruti sāka kļūt interesanti, sākām bildēties koptreniņos, vēlāk arī publicējām maršrutus un aicinājām pievienoties citus. Ģertrūdieši, kā tikām nodēvēti, pat ar skrējienu un pieklājīgu ballīti pēc tā nosvinēja gada jubileju.

Man ļoti patīk agrie rīti, lai arī sevi pieskaitu pie ļoti lādzīgas pūces. Bet tas brīdis, kad daba mostas, tas klusums un miers, kas ir pirms saullēkta, ir maģisks. Vasaras rītos debesis ir nedaudz zaļas, un tad sāk dziedāt putni un sākas rosība. Arī pilsētā to visu var manīt.

Šobrīd piektdienu rītos organizēju “Vāveres ielūdz no rītiem” koptreniņu. Ļoti apbrīnoju, ka cilvēki ir gatavi celties piektdienā pirms sešiem, lai kopā uzskrietu. Tā ir arī atbildība, jo nu jau visi rēķinās, ka koptreniņš būs un viss notiks. Koptreniņā var parunāt par skriešanu, brīvdienās gaidāmām sacensībām un šobrīd ļoti aktuāli ir noskaidrot, cikos lec saule. Koptreniņos ir tāda burvīga atmosfēra, tas pats par sevi ir pamats labam piektdienas sākumam.

Daudzi ir piedalījušies, vēl vairāk dzirdējuši par leģendārajiem Ģertrūdes ielas pirms un pēc sacensību pasākumiem. Patīk būt šādu pasākumu saimniecei un mājasmātei?

Jā, patīk, labprāt uzņemu ciemiņus. Ģertrūdes ielā notikuši daudzi ar skriešanu un ne tikai saistīti pasākumi. Pat sanākšana pirms pirmā atjaunotā Rīga-Valmiera skrējiena. Skrējēji ir ļoti atvērti un draudzīgi, ar viņiem vienmēr ir prieks satikties un ballēties.

Kura no Tevis ceptajām tortēm ir skrējēju pieprasītākā?

Laikam skrējējiem vislabāk garšo versija par torti “Cielaviņa’’ un šokolādes un siera kūkas braunijs. Šokolādes braunijs ir reāla enerģijas “bumba” un ļoti labi iederas pirms sacensībām, īpaši tādiem nopietniem un gariem skrējieniem.

Esi izslavēta ar saviem selfijiem, par to jau runā arī Tavs lietotājvārds. Kurš pašai šķiet foršākais vai mīļākais no Tevis uzņemtajiem selfijiem? 

Izvēlēties mīļāko vai foršāko selfiju ir vienkārši neiespējami. Parasti tie top, lai iemūžinātu kādu notikumu vai brīdi, līdz ar to visi ir mīļi un saistās ar foršām atmiņām. Apskatījos, ka man to tiešām ir ļoti daudz. Kā vienu īpašu varu atzīmēt šo, kas tapis pēc mana pirmā maratona.

Kādi jaunumi Vāveru komandā?

Vāveres pašas vēl jaunas!

Mēs ļoti aktīvi gatavojamies jaunajai Stirnu buka sezonai. Mums komandā ir arī jaunas, ļoti spēcīgas Vāveres, tā ka pieejam nopietni. Lai arī rezultāti mums ir svarīgi, galvenais tomēr ir komandas sajūta. Ar to arī jūtamies īpašas un tāpēc novērtējam cita citu. Arī šajā sezonā turpināsim būt tikpat atraktīvas un košas, bet neaizmirsīsim arī par labiem rezultātiem.

Ir ļoti patīkami būt meiteņu komandā un apzināties, ka spējam konkurēt arī ar puišiem.

Neprātīgākā skriešanas avantūra, uz ko esi pierunāta?

Laikam vēl nav bijusi. Nenoliedzami, Rīga-Valmiera bija neaizmirstams piedzīvojums, bet uz to mani neviens nepierunāja, man tā laimējās.

Vismaz šobrīd liekas, ka esmu ļoti prātīga, bet nekad jau nevar zināt, uz ko mani var pierunāt.

Kuros mačos šogad Tevi redzēsim ar baloniem turot tempu?

Tā sanācis, ka skrējusi ar baloniem es esmu trīs reizes, visas trīs reizes maratonu un visas trīs reizes Lietuvā. Un tas ir fantastiski, ka latviešu amatieru skrējēju bariņš brauc uz kaimiņzemes maratoniem turēt tempu.

Tempa turēšana ir liela atbildība, jo cilvēkiem, kuri skrien ar mums, ir svarīgi, lai temps ir vienmērīgs un viņi cer uz mūsu atbalstu savu mērķu sasniegšanā.

Ļoti labprāt debitētu tempa turēšanā arī Latvijā, jāskatās, ko rādīs sacensību grafiks un iespējas.

Lielākais guvums no skriešanas?

Pilnīgi noteikti tie ir cilvēki! Mana burvīgā Vāveru komanda un Rieksti. Kopā būšana ar viņiem vienmēr ir svētki. Skrējēji kopumā ir fantastiski. Iespējams, ja apkārt nebūtu tik daudz lielisku un iedvesmojošu cilvēku, skriešanu būtu pametusi visai ātri.

Un, protams, skriešana ļoti paver apvāršņus. Pirmkārt, dod iespēju izbraukāt Latviju. Ļoti daudzās vietās nebūtu bijusi, ja vien skrējieni mani tur neaizvestu. Otrkārt – arī ārvalstis var apskatīt no cita skatupunkta.

Kas šodien būtu citādāk, ja reiz Tev nebūtu ienācis prātā uzdāvināt brālim dalību Rīgas maratonā?

Es nebūtu satikusies ar daudziem ļoti brīnišķīgiem cilvēkiem, kuri man šobrīd ir ļoti svarīgi. Noteikti tā pat kaut ko aktīvu darītu, noteikti turpinātu dejot. Man gan patīk domāt, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, un citādāk nemaz nevarēja viss būt!

Novēlējums kluba biedriem.

Izbaudīt spēju skriet un pats galvenais spēju noskriet! Ātrumam nav nozīmes, svarīgākais ir cīņa ar sevi un distanci, katram tā ir sava!

---

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.