Mēneša skrējēja. Rozamunde

Šoreiz (un beidzot!!!) mēneša skrējējas godā Divplākšņu radītāja. Mūsuprāt, ar to jau viss būtu pateikts, bet ja nu vēl vajag kādu reklāmu, tad lūdzu – ar vēlmi skriet lēnām uzsākusi koptreniņus ar nosaukumu “Divplākšņi”, kas maz pamazām ir pārtapuši par vienu jauku komandu un vērtīgu atbalstu skrējēju kopienai. Un šomēnes viņi jau aizvadījuši 217.koptreniņu. Lai piedod pārējie, bet Divplākšņi ir viens no stabilākajiem koptreniņu seriāliem! Tie, kas skrējuši uz Valmieru zina, cik feins ir Divplākšņu kontrolpunkts. Viņi skrien, dodas ekskursijās, rīko ballītes, aprūpē skrējējus… Tas viss radies no vienkāršas viena cilvēka nevainīgas vēlmes neskriet ātri, un aiz tā visa stāv Rozamunde jeb Santa Roze.

---

• Rozamunde
• sāka skriet - 24/10/2009
• noskrieti - 18728 km, laiks - 2161:06:56 h
• labākais maratons - 4:09:20 (2017)
• 2024. gadā noskrieti 881.1 km
• vidēji šogad 22.6 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 28.5 km ar vidējo ātrumu 06:39 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais vakar ar 12.43 km

Renča skaitlis šogad - 14 (RS 15 vajag 2x vismaz 15km) RS90 - 12 (RS90 13 vajag 1x vismaz 13km)
Nosūtīt vēstuli

---

Tev visa dzīve saistīta ar sportu. Murjāņi, Sporta akadēmija, darbs, hobijs. Kas bija tavs sporta veids?

Man ir dikti sportisks krustēvs un pieļauju, ka pirmās izlases līmeņa slēpes man bija vēl pirms sāku staigāt. Atceros, ka slēpoju un slidoju no agras bērnības. Skolā pirmos četrus gadus kaut kā nelaimējās ar fizkultūras skolotājiem – katru gadu klāt bija jauna zaļknābe no fizkultūras institūta, kura ar kladīti rokās mēģināja mūs savākt skolas koridoriņā, jo sporta zāles skolā nebija, un dresēt kaut kādas obligātās akrobātikas un lēkšanas pār buku. Tad mums par laimi aizklapēja ciet kaimiņciema skolu, un pie mums pārnāca superīga skolotāja Aija Mūrmane. Pēkšņi visa skola sāka sportot, un visa dzīve pēc stundām notika ap skolotājas kabinetu, starpbrīžos ar dambretes un šaha dēlīšiem, stadionā, slēpošanas trasē. Tad nonācu vidusskolā pilsētā, kur atkal nekā – parasti fizkultūrās 10 minūtes skrējām riņķī zālei un slājām zosu gājienā pa zāles diognāli, pārējo stundu sēdējām malā, jo džeki spēlēja fuču vai basīti. Kad 10.klasē skolotāja bija izdomājusi, ka jāslēpo, tad sarunāju, ka aizbraukšu uz pilsētas slēpošanas mačiem, un par to man ieliks atzīmi. Līmenis tais mačos bija nožēlojams un nebija grūti novinnēt pat neiesvīstot – atzīmi dabūju un parodēt slēpošanu stundās man nevajadzēja. Tas bija apgrūtinoši arī tāpēc, ka vajadzēja no mana ciema pārpildītā autobusā vest inventāru, jo skolā to nebija kur atstāt, vai arī klumpačot ar skolas dēļiem. Tā kā mācījos fizmatu klasē, tad baigi sāka prasīties kaut ko līdzsvaram – organizēti izkustēties, trenēties. Tad atcerējos epizodi iz agrīnas bērnības – karstā vasaras dienā ar mammu stāvam Majoru stacijā uz perona. Karsti, salčuks sen apēsts, gaiss no karstuma virmo, un tad redzu, ka pa upi viegli slīd laiviņas – man te jācepas laukā, bet tie tur čiliņā vizinās pa upi! Domāts darīts – braucu uz Majoru airēšanas bāzi, gāju iekšā un kaut kam uz labi laimi prasīju, lai parāda man kādu treneri. Tā nonācu pie Sandras Bremzes, kura tobrīd jau gadu trenēja savus pirmos slīcināmos kucēnus. Piecus gadus notrenējos airēšanā. Uzreiz skaidroju, ka zem vārda “airēšana” sēž tikai un vienīgi akadēmiskā airēšana, lūdzu nejaukt ar smaiļošanu un kanoe airēšanu, vai vēl kādu citu airu vicināšanas veidu! Tāpēc varbūt arī pēc inerces devos fizkultūras institūta virzienā, nevis uz ķīmiķiem, kā biju iepriekš iecerējusi.

Esi veikusi kādu no savulaik populārajiem slēpojumiem Cēsis – Līgatne, Jauju maratons, Apkārt Alaukstam, Tartu?

Slēpojumā Apkārt Alaukstam un arī tautas slēpojumā “Smeceres sils” 2009.gadā piedalījāmies ar vīru. Pēc tam vairs neesam mačos piedalījušies.

Augstākie sasniegumi? Kas pietrūka, lai tie būtu vēl augstāki?

Sasniegumi nebija nekādi lielie. Jaunatnes līmenī tais laikos airēšanā bija pamatīga konkurence, pat astoņniekos mēdza būt priekšbraucieni, lai atlasītos finālbraucienam. Pa kādam LPSR čempionāta 1. un 2.vietas diplomam junioru un pieaugušo līmenī atrastos. Bet nekas vairāk. Kas pietrūka? Pāris gadus atpakaļ ar vecajām cīņu biedrenēm iekāpu laivā un tikai tad sapratu, ka airēšana nebija mans sporta veids. Bet vienalga tas laiks bija foršs un cilvēki apkārt arī.

Tagad esi sporta funkcionāre. Kādi jautājumi ir tavā pārziņā?

Nu tas baigi skaļi teikts. Esmu ierēdne sporta nozarē. Pamatā garlaicīgs papīrdarbs no Ministru kabineta noteikumu projektiem līdz atbildēm uz iedzīvotāju pilnmēnesī rakstītām vēstulēm. 12 gadus koordinēju valsts labākā sporta skolotāja titula pretendentu atlasi un labākā noteikšanu. Un tad ir milzīgs gandarījums, kad izdodas izfiltrēt kādu pērli. Un tādu nav mazums, un gan jau ir vēl vairāk, tikai nez kāpēc tur sveci zem pūra un nepiesakās konkursam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka konkursa mērķis ir celt sporta skolotāja prestižu. Uzskatu, ka sīkie vēl vairāk pavilksies uz sportošanu, ja viņu skolotājs būs tāda un tāda gada “Labākais sporta skolotājs” titula ieguvējs, nevis vienkārši foršs učuks. Arī skolotājam varētu būt vieglāk no administrācijas, pašvaldības izsist kādu labumu, ja būs šāds tituls.

Vai nevajadzētu gada sporta skolotāju papildināt ar kādu jaunu nomināciju – sportiskākais skolotājs? Starp noskrieniešiem ir vairāki skolotāji, kuri noteikti ir lielisks piemērs saviem audzēkņiem, kaut māca citus priekšmetus.

Konkurss “Gada sporta skolotājs” nodrošina nomināciju lielajā “Gada balvā sportā”. Bija baigi grūti iedabūt šo nomināciju tur iekšā, mums neizdodas iedabūt tur jaunatnes sporta treneri, tā kā sportiskākais skolotājs noteikti neies cauri.

Par sportisku skolotāju – iedvesmotāju uz lielām lietām skolas administrācija vai vecāki var rakstīt uz ministriju, jo ministrs var rosināt šādam skolotājam piešķirt ministrijas Pateicības vai Atzinības rakstus.

Kā un kad pie tevis atnāca skriešana?

Tā pie manis ir piestaigājusi un ciemojusies ik pa laikam. Jau pamatskolā izshēmoju, ka rajona skolu mačos izdevīgi ir startēt “garajā” skriešanas distancē 1500 m, jo tur maz dalībnieku un vienmēr var tikt trijniekā, pat speciāli netrenējoties. Bez tam lēkšanas, mešanas un sprinti man nemaz nepadevās. Vēlāk, trenējoties airēšanā, daudz skrējām un ziemās slēpojām, jo izturība bija svarīga. Tad studiju gados sākās Tautasdziesmas maratoni un centos tur 2 – 5 apļus noriņķot. Tad kāda palielāka pauze uz gadiem 15, atsāku skriet gadus deviņus atpakaļ, lai pa ziemu saslēpoto izturību kaut kā noturētu. Bet tad skriešana ņēma virsroku. Varbūt Mošķis pie vainas, jo 2009.gadā Ozolnieku pusmaratonā iedzina mani stūrī, sazombēja un lika reģistrēties noskrienā.

Kuri sporta veidi bez skriešanas joprojām ir aktuāli?

Joprojām paslēpoju, ja ir labvēlīgi sniega apstākļi. Lai gan retāk, kā agrāk. Esmu slinka un vieglāk ir uzvilkt kedas un iet laukā skriet, nevis vilkties uz autostāvvietu ar slēpēm pār plecu, zābakiem somā, tad braukt līdz trasei, pārvilkt zābakus, jakas, slēpot, tad tas pats process apgrieztā secībā. Jā, slinkums uzvarējis slēpošanu.

Kā radās Divplākšņi un to nosaukums?

To jau kaut kad aprakstīju bloga ierakstā. Īsā versija – bišķīt vairāk kā četrus gadus atpakaļ pēc plantārā fascīta uzveikšanas netiku vairs līdzi PANKiem (Pārdaugava Atslābumam Nē! Koptreniņš) un par to sāku ņaudēt PANKu kalendāra ieraksta čatā, ka man vajag lēno koptreniņu: “Āķis lūpā ir, bet biedē temps. Jārīko laikam divplākšņu (kukuruzņiku) alternatīvais pasākums ar tempu ap 6:30 – 6:40… OK, būs trešdienu “Divplākšņi saulrietā”” . Andulis šito uzķēra un kalendārā 2013.gada 19.jūnijā bija ielicis koptreniņu. Bet es tiešām meklēju tikai pāris lēnākus kompanjonus.

Ar ko Divplākšņi atšķiras no citām interešu grupām, kas sadzīvo zem Noskrien jumta?

Ar to, ka esam foršāki! Mēs esam dažādi gan vecumos, gan raksturos, tāpēc nekad nav garlaicīgi. Mums katram savi tarakāni, kuri reizēm arī izvillojas, bet tad metas kopējā dziesmā. Kaut vai šīs vasaras 24h stafetes glābšanas akcijā, kur Divpākšņi beigās paņēma 7 ½ stundas un vēl finišā paballēja. Kopā svinamies, kopā ejam uz Ōpernamu baudīt mākslu. Bijām labi uzsākuši meistarklases – ar Agati filcējām čības, ar Ilgu taisījām diegu bumbu virtenes, pie manis cepām sāļos kliņģerus un upeņu maizītes, vienīgi laika trūkuma dēļ tās izbeidzās, lai gan idejas, ko vēl labu sadarīt, bija vesels saraksts. Bet gan jau kaut kad pie tā atgriezīsimies.

Kas cep superīgās Divplākšņu jubileju tortes?

Visbiežāk tortes cep Antra, bet pēdējo 200.koptreniņa superkūku bija izcepis koncerns Amoliņa&Neija.

Tavs sapņu skrējiens, kuru vēl neesi noskrējusi?

Kā tur skanēja tas seno Vaidelošu sakāmvārds – Ja gribi sasmīdināt Dievu, tad nerausti viņu aiz ūsām? Nē, tā laikam nebija. Bet doma bija, ka laikam vispirms jāizdara un tad jāpļāpā, nevis otrādi. Ir, protams, šis tas aiz ādas, bet laiks rādīs, ko no tā sanāks īstenot. Joprojām, Sigitas skrējiena uz Saldu iespaidā, gribas aizskriet pie mammas. It kā nieka 50 ar astīti km, bet nav sanācis vēl.

Šoseja, taku skrējieni, rogainings. Ko liktu pirmajā vietā, ja būtu jāizvēlas?

Uz sitiena gribas atbildēt, ka takas. Bet no otras puses – arī forši rogainingi ir aizvadīti. Pēc Bikstu satelītskrējiena aizvadītajā ziemā un pāris treniņiem uz Jaunmārupi pēc saldā krējuma un atpakaļ pamanīju, ka arī ar šoseju man ir par ko parunāt. Nē, uz Valmieru gan neskriešu! Man labāk patīk padot ūdeni Rubenē.

Kā profesionālam sportistam pārslēgties uz sportošanu kā hobiju? Vai vispār iespējams atteikties no ambīcijām?

Uzskatu, ka nekad neesmu bijusi profesionāle un vēl mazāk ambicioza. Man vienkārši patika treniņu process, cilvēki, kas tam apkārt, pirmais iedegums dienvidu nometnēs februārī un martā, kamēr Lielupe vēl ledū. Arī tagad nedzenos pēc rezultāta, sacensības man vispār nepatīk, bet patīk process. Nesekoju nekādiem reitingiem, nepiedalos cieņas cīņās. Patīk Rimanta bandas rīkotie tusiņi, jo tos arī uztveru kā foršus tusiņus ar izkustēšanās elementiem. Patīk rogainings, jo tajā ir komandu darbs un arī galva jāpalauza veiksmīgākai stratēģijai. Bet ja sacensības klasiskajā asfalta pusītē (kopš 2015.gada maija gan neesmu skrējusi) vai maratonā, tad sacenšos tikai ar sevi.

Novēlējums kluba biedriem.

Ne vienmēr svarīgi kedās gāzt kalnus. Reizēm foršāk ir baudīt kopābūšanu, arī padodot ūdeni citiem. Tā kā, ja jūties lēnāks, vientuļš savās kedās, vai ilgojies pēc pēcmaču lēnā foršā kompānijā, tad gaidam trešdienās 19.00 zem Imantas tilta

---

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.