Mēneša skrējēja. Mildda

Iespējams ierastajās aprindās mazāk dzirdēta skrējēja, jo nu jau standarta pusmaratonos un Stirnu bukos viņu nesastapt, toties viņa var lepoties ar trim Latvijas čempiones tituliem – 2013.gadā krosā, 2015. un 2016.gadā 3000m kavēkļu skrējienā stadionā. Latvijas olimpiādē, kas norisinājās 1.jūlijā, šajā pašā disciplīnā ieguvusi otro vietu. Piedalījusies Eiropas čempionātā krosā un Pasaules Universiādē. Pēc Latvijas čempiones titula iegūšanas paziņojusi, ka sporta kurpes tiekot uzkārtas uz nagliņas. Skriešanas karjeras beigas iezīmēs arī citas brīnišķīgas izmaiņas – mēneša skrējēja šobrīd gatavojas kāzām.  Domājām – kad tad vēl, ja ne tagad, noķert un nointervēt viņu. Viena no sākotnējām VSK Noskrien biedrenēm – Mildda jeb Līna Šulgina ir labs “atsvaidzinājums” mūsu gargabalnieku birumam.

---

• Mildda
• sāka skriet - 17/05/2009
• noskrieti - 21527 km, laiks - 523:47:02 h
• labākais pusmaratons - 1:34:05 (2011)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 14 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

---

Vai tiesa, ka esi nolēmusi mest mieru aktīvajām sporta gaitām? Iemesli?

Jā, viss es beidzu. Gribēju beigt pagājušajā gadā pēc starta Pasaules Universiādē Dienvidkorejā, bet bija vēl viena medaļa, ko ļoti gribēju – Latvijas Olimpiādes medaļa. To arī šogad pievienoju savai kolekcijai. Līdz ar to viss, ko es vēlos, ir sasniegts un man nav vairs motivācijas trenēties tālāk. Jūtos sevi izsmēlusi.

Atgriezīsies pilnīgajos amatieros? Atkal uzskriesi kādu mierīgu pusmaratonu?

Pagaidām pēc inerces tāpat uzskrienu, reizēm pat 2x dienā, plāns uz rokas ir (atkarību atmest jau nav tik viegli). Ir reizes, kad nesanāk aiziet uz treniņu, tad moka vainas sajūta, bet tad sev atgādinu, ka man tas vairs nav obligāti jādara. Jā, psiholoģiski ir pagrūti pierast pie jaunā “neskriešanas” ritma, bet man jau ir izveidots saraksts ar lietām, ko darīšu pēc skriešanas, jo ar daudz ko skriešanas laikā nedrīkstēju nodarboties, piemēram, riteņbraukšana, slidošana, uzspēlēt basketbolu, futbolu, izdejoties, iedzert vīnu, ēst kūciņas…

Domāju, ka sacensībās vairs nepiedalīšos, jo nemāku tā mierīgi noskriet. Man vajag visu vai neko – ja skrienu mačos, tad gribu rezultātu! Treneris gan smejas, ka uz nagliņas tikai naglenes pakārtas, tad jau krosa un šosejas apavus vēl izmantošu.

Esi pēdējo 2 gadu Latvijas čempione 3000 m kavēkļu skrējienā. Šajā disciplīnā Tev šogad arī 1. vieta Rīgas čempionātā, 2. vieta Latvijas olimpiādē. Kā nonāci tieši līdz šai disciplīnai?

Protams, galvenais vaininieks ir treneris. Pirms tam šādu disciplīnu nebiju pat pamanījusi. Aizgāju pie trenera Viktora Folkmaņa ar domu uzlabot pusmaratona rezultātu, bet viņš, izvērtējot manas spējas un iespēju kaut ko sportā sasniegt, lēnām mani virzīja uz kavēkļiem. Viņa taktika nostrādāja, un par to esmu ļoti priecīga un pateicīga!

Kas 3000m kavēkļos ir īpašs, kādas ir profesionālās nianses?

Šajā disciplīnā ir jāmāk ne tikai skriet, bet arī tehniski pārlēkt barjeras (kavēkli) un bedri. Ne katrs to var, tāpēc arī ļoti bieži šajā disciplīnā dalībnieču nav daudz. Turklāt sagatavošanās posms ir visai specifisks – bez labas vispārējās fiziskās sagatavotības jābūt arī labai specifiskajai sagatavotībai. Daudz jāstrādā uz lēcieniem – treniņos skrienam barjeras, atstrādājam bedres tehniku. Tiesa, ar to Latvijas apstākļos ir visai grūti. Ja pagājušajā gadā vēl Latvijas Vieglatlētikas savienība (LVS) nodrošināja iespēju izlases dalībniekiem izmantot bedri ar ūdeni “Daugavas” stadionā Rīgā, tad šogad nekā. Bet mēs jau nepadodamies – imitējam bedri paši, savā treniņu stadionā izmantojam smilšu kasti kā bedri un lecam pāri baļķim, kas novietots uz diviem krēsliem. Jābūt stiprām kājām, korsetei. Cik bieži nav bijis, ka mugura sastrādāta un sāp, kājas salēkātas un par sevi atgādina. Ļoti jāieklausās sevī, jo citādi traumās var ļoti ātri iedzīvoties.

Trasē no manis gan piemēru nevar ņemt, tehniski ne pārāk labi to izpildu, īpaši bedri. Būtu vēl daudz, pie kā strādāt.

Stadionā skrēji arī 800m, 1500m, 3000m. Kas padevās, nepadevās, labāk patika?

Tā kā skriešanu sacensībās sāku ar pusmaratoniem, tad  3000m, 1500m un 800m distances sākumā likās kaut kas nesaprotams. Pirmajos mačos nezināju, kā “paņemt” šīs distances, īpaši 800m. Atceros, ka skatījos šo disciplīnu youtube, lai vispār saprastu, kā sadalīt sevi uz tik īsu gabalu. Patiesībā 800m skrējiens man vienmēr ir bijis kā sods. To skrēju tikai tad, kad bija trauma vai nepietiekami izpildīti treniņi sagatavošanās fāzē. 1500m distanci arī īsti par savu nesauktu  – 2014. gadā startēju LVS kausa posmos, un nācās bieži skriet 1500m – kaut kā nesajutu sevi šajā distancē. 3000m jau ir interesantāks, taktiskāks, nāk klāt jau vairāk izturības ne tikai ātrums. Tomēr, ja ir skriets 3000m/kav, tad “gludais” vairs nav tik interesants. Visvairāk man patīk mana disciplīna – 3000m/kav!

Kas nepadevās? – vienīgais, kas nāk prātā, ir I sporta klase 3000m, pārējās distancēs to esmu izpildījusi.

Pirms gada pārstāvēji Latviju Pasaules universiādē Dienvidkorejā. Kādi iespaidi? Kur vēl esi pabijusi savas profesionālās karjeras laikā?

Kad 2014.gada beigās treneris teica, ka aizvedīs mani uz Pasaules Universiādi, ja pati to gribēšu, es viņam neticēju, bet piekritu! Un tad viss sākās.

Lielākais pārbaudījums pirms Dienvidkorejas bija sagatavošanās posms. Pirmkārt, treniņi – ar treneri ļoti rūpīgi strādājām, slodze bija liela. Paņēmu akadēmisko pārtraukumu studijās, ļoti bieži apmeklēju baseinu un fizioterapeiti, jo mugura un kājas bija “salēkātas”. Ļoti centos, bija pat treniņi 3x dienā. Otrs, ne mazāk svarīgs faktors, bija finansējuma piesaistīšana, lai turp nokļūtu, jo lielākā daļa bija jāsedz mums pašiem. Ar Auces novada pašvaldības un trenera finansiālo atbalstu tas arī izdevās.

Iespaidi un pieredze bija vienreizēja gan kultūras ziņā, gan sporta ziņā. Pasaules Unversiāde ir tādas kā Olimpiskās spēles, tikai tajās piedalās studenti. Apzinos, ka tā bija mana vistuvākā iespēja sajust Olimpisko spēļu gaisotni. Tur viss notiek tieši tāpat – atklāšana, gājiens, lāpas iedegšana, dzīvošana atlētu ciematā, iespēja startēt kopā ar pasaules labākajiem… Un tur bija viss, lai sportists justos kā paradīzē – pieejamas treniņbāzes, ēdināšana, gulēšana, masāžas un apkārt tik daudz sportistu! Fantastiski! Starts gan man neizdevās tik fantastisks (diemžēl), bet tur ir arī savi iemesli – pārmērīgais karstums, traumas… Pēc skrējiena mums ar treneri bija ļoti gara un nopietna saruna… Analizējām kļūdas un centāmies tās labot atlikušajā sezonā. Izdevās (Prezidenta balvā izskrēju PB, bet LČ uzvarēju 3000m/kav).

Pateicoties tam, ka esmu Latvijas Universitātes komandā, kā studente esmu startējusi visās SELL spēļu valstīs no 2013.-2016.gadam – Somijā, Igaunijā, Lietuvā (un Latvijā, protams). Interesanti, kā katra valsts uzņem sportistus, kā tiek organizētas sacensības. Rezultāti uz šiem startiem man gan nav pārāk labi, jo ziemas sezonā nestartēju un šie mači ir maija vidū – tātad ar SELL spēlēm parasti tikai “ieskrienu” sezonu.

Ļoti īpašs man bija starts Eiropas čempionātā krosā Serbijā, Belgradā 2013.gada decembrī. Bija gandarījums, ka esmu izturējusi atlasi Latvijā un varu pārstāvēt valsti Eiropas čempionātā. Tur pirmo reizi sajutu to internacionālo sacensību garšu. Tā bija lieliska pieredze, un pēc mačiem gribējās trenēties vēl vairāk. Tad arī nolēmu, ka gribu braukt uz treniņnometni. Izstāstīju par to trenerim, un jau pavasarī mēs trenējāmies kalnos Melnkalnē.

Turklāt viens no lielākajiem ieguvumiem, startējot starptautiska mēroga sacensībās, noteikti ir piedalīšanās tur kopā ar citiem Latvijas atlētiem, kuri ir vieni no labākajiem. Pati sevi par tādu noteikti neuzskatu, tāpēc priecājos, ka varu viņus iepazīt un būt starp viņiem.

 Kāds bija Tavs treniņu grafiks pēdējos 5-6 gadus?

Sākām pamazām. No sākuma treneris pieradināja skriet katru dienu, tad jau 2xdienā. Ar laiku jau normāls treniņgrafiks bija 12-13 treniņi nedēļā ar vidēji 100km/nedēļā. Ļoti patika treniņu dažādība, mani vismīļākie treniņi bija barjeras, sprinti ar pretestību un garie tempa skrējieni ar treniņgrupas biedriem. Protams, traumu, slimību, darba u.c. iemeslu dēļ ir bijuši arī “robi” treniņu procesā, bet treneris vienmēr ir mācējis mani “salāpīt” gan fiziski, gan psiholoģiski.

Noskrien piereģistrējies 2009. gadā, kā daudzi skrēji savam priekam, ātri tiki līdz pirmajiem pusmaratoniem. Kurā mirklī radās interese par trenera meklējumiem un skriešanu jau profesionālā režīmā?

Sākās viss ar skriešanu pa vakariem ar tēti, tad sekoja saruna ar Mošķi, kurš mani “ievilka” VSK Noskrien pasaulē (Paldies, Mošķi, Tev par to!). Tad pēc Bruņurupuča skrējiena 2011.gadā bija afterparty pie viena no noskrieniešiem, kur bija arī treneris. Mošķis atkal mani “pabīdīja”, lai eju aprunāties ar viņu. Aizgāju. Pastāstīju savu mērķi – uzlabot rezultātu pusmaratonā – un tā viss sākās… Tātad pie visa vainīgs ir Mošķis!

Pēc tam jau sekoja trenera norādījumi, treniņplāni, kurus centos izpildīt, cik labi varēju. Sākums bija grūts, bet izturēju! Mums ar treneri ir izdevusies lieliska sadarbība, un viņš noteikti ir mans Treneris ar lielo burtu! Pēc tam jau mūsu komandai pievienojās sporta ārste, fizioterapeite, manuālais terapeits… Liels atbalsts man bija arī mans draugs incha8 – paldies viņam par to (zinu, cik viņam tas reizēm bija grūti un kā viņš skaitīja dienas, kad beigšu skriet)!

 Par kuru savu veikumu esi guvusi lielāko gandarījumu?

Tas noteikti ir 2013.gada Latvijas čempiones tituls krosā. Tieši pirms starta ar treneri izrunājām taktiku, viņš teica – “pēc pēdējā līkuma, taisni mauc autopilotā, vienalga, kas blakus notiek!” Tā arī darīju, un tieši šajā taisnē “autopilotā” arī “nolauzu” pretinieci un uzvarēju! Pēc tam vēl 2 nedēļas skatījos uz kausu un nespēju noticēt, ka esmu Latvijas čempione!!!

Otrs gandarījums noteikti bija uzaicinājums startēt Latvijas izlasē un pārstāvēt valsti Prezidenta balvā Valmierā. Tas man bija ļoti liels gods.

Trešais un ne mazāk svarīgais ir gandarījums par sudrabu Latvijas Olimpiādē! Cīnījos līdz beigām un sudrabu izcīnīju tikai pēdējos 150 metros, tieši tāpēc vēl lielāks prieks.

No kā nācies atteikties rezultātu vārdā?

No daudz kā! Bet neko nenožēloju, viss bija tā vērts.

Protams, ēšanas režīms – skaitīju kalorijas, plānoju ēdienkarti vairākas dienas uz priekšu, veicu pārtikas produktu nepanesamības testu, kas būtiski izmainīja manu ēdienkarti. Tāpat miega režīms – gulēju no 22-6 plus pa dienu 1h, tātad nekādi vēlie pasākumi nebija manā dienas plānā. Ļoti bieži nebraucu ciemos uz jubilejām, svētkiem pie draugiem/ģimenes, tikai piezvanīju apsveicu un viss, jo citādi izjauktu savu miega un ēšanas režīmu, turklāt ziemas sezonā tā arī ātri var saslimt. Bija virkne aktivitāšu, ko nedrīkstēju darīt, jo varu satraumēties. Tāpat nācās atteikties no ērtas sēdēšanas mājās. Ja ārā līst, ir putenis vai -20 grādi, tik un tā jāiet uz treniņu!

Pēdējos 5 gadus man viss bija pakārtots TIKAI sportam – ēšana, gulēšana, draugi, ģimene, arī darbs un studijas. Apzinājos, ka sāku trenēties ļoti vēlu, tikai 23 gadu vecumā un, ja gribēju kaut ko sasniegt, tad man ir daudz jāstrādā un katrs sīkums skaitās.

Nepiepildītais sapnis sportā? Vai varbūt tikai pagaidām nepiepildītais.

Īsti tāda nav. Visu, ko gribēju un varēju, jau sasniedzu.

Vienīgi priecātos, ja par skriešanu man arī maksātu!

 Novēlējums kluba biedriem.

Sapņojiet!

Paņemiet vistrakāko sapni un pārvērtiet to par mērķi!

Un tad neatlaidīgi ejiet uz to!

Lai jums izdodas!

---

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.