Vai kāds ir pārsteigts? Tas, ka mēneša skrējēja ir tieši viņa, nav nejaušība, tā ir likumsakarība. Citādi to nevar nosaukt pēc 40 cilvēku kolektīva aizvešanas uz ārvalstu sacensībām – Jaunā gada sagaidīšanas pasākumu Igaunijā un uzvaras šajās sacensībās sieviešu konkurencē, noskrienot 105,2 km 12 stundu laikā. Jāpiebilst, ka Martas jeb kā mēs viņu pazīstam – maffijas kandidatūra mēneša skrējēja titulam atlases komisijas kuluāros apspriesta vairākkārt. Un nav jau brīnums – Marta 2012.gadā paveikusi ne vienu vien atzinības vērtu varoņdarbu – 100km skrējienā iegūta 3.vieta, 24 stundu skrējienā noskrienot 137,742 km iegūta 79.vieta pasaulē sieviešu konkurencē, Pasaules kausa posmā 50km skrējienā – 5.vieta, gada laikā septiņas (!) reizes uzlabots personīgais rekords pusmaratonā, kopumā gada laikā savu rezultātu uzlabojot par 13 minūtēm.
- maffija
- sāka skriet - 22/05/2011
- noskrieti - 18558 km, laiks - 1914:14:54 h
- labākais maratons - 3:17:41 (Valmieras maratons - 20/09/2015)
- 2024. gadā noskrieti 0 km
- vidēji šogad 0 km/nedēļā
- pēdējais sen ar 9 km
Nosūtīt vēstuli
Kur Tu tāda pēkšņi uzradies? Kā un kāpēc sāki skriet?
Es no laukiem. Iespējams, formula „bērnība + lauku saimniecība + 3 vecāki brāļi” jau aptuveni norāda, ka pēcpusdienu tējas dzeršana bārbiju kompānijā manā ikdienā nu nekādi neiederējās. Bērnība tika aizvadīta neskaitāmos piedzīvojumos un darbos, ko mūsdienās dēvētu par „neatbilstošiem Eiropas Savienības standartiem par bērnu audzināšanu”. Starp manām mīļākajām bērnības izklaidēm ietilpa skraidīšana cauri akačiem, bebru dambju ārdīšana, malkas skaldīšana, bunkuru taisīšana, lapseņu medības, eksperimenti ar zālēm (kad mamma neredz) un, protams, nebeidzamie kautiņi ar brāļiem. Katra diena bija cīniņš par vietu zem saules, un tā nāca rūdījums visai dzīvei.
Skolas laikā sports bija mana mīļākā stunda. Reiz, kad biju saslimusi un man bija izrakstīta ārsta zīme, es atnācu uz skolu tikai tāpēc, lai piedalītos sporta stundā. Klases meitenes bija dziļā neizpratnē, taču tur nebija, ko skaidrot, jo sports vienkārši darīja mani laimīgu. Man patika viss, un padevās viss, tāpēc man vienmēr bija vieta klases komandā skolas sacensībās, jo nereti biju labāka par klases puišiem. Tāpat arī pārstāvēju skolu dažāda veida sacensībās rajona līmenī – krosos, vieglatlētikā, volejbolā, basketbolā … Atceros, ka vienreiz visā skolā nevarēja salasīt 5 meiteņu komandu, kas brauktu skriet rajona sacensībās krosā. Man nebija divreiz jādomā – aizbraucu viena pati un pārstāvēju visu skolu, jo nebija salasījusies arī puišu komanda. Protams, mājās atgriezos ar diplomu. Rajona līmenī vienmēr biju vērā ņemama konkurente, un tagad par aktīvajiem skolas gadiem mājās atgādina ~60 diplomi par godalgotām vietām dažāda veida sacensībās.
Pēc skolas pabeigšanas bija tāds – ko nu? Sanāca vairāk laika veltīt studijām, un sports noslīdēja zemāk manā prioritāšu sarakstā. Protams, ka ilgi es tā izturēt nevarēju. Ja citas meitenes raud, skatoties romantiskās filmas, tad es raudu, skatoties olimpiskās spēles. Blenzu ekrānā uz sportistiem un pārmetu sev, ka ir cilvēki, kas smagi trenējas dienu dienā, pārvar sevi, cīnās un sasniedz savus mērķus dzīvē, bet es sēžu istabā un „neko nedaru”. Man vajadzēja kaut ko jaunu, kaut ko nedarītu, kādu izaicinājumu… kaut ko! Ticu, ka manai dzīvei ir plāns, un ar mani notiek tās lietas, kam jānotiek. Un tas, ka uzgāju Nordea Rīgas maratona 2011 reklāmu, arī noteikti nebija nejaušība. Toreiz pusmaratons man šķita varen labs izaicinājums, un to es arī pieveicu, pirms tam kā garāko distanci treniņos noskrienot 14 km (vienreiz).
Todien arī sākās manas skriešanas gaitas. Es atklāju, ka skriešanu ir viegli ietilpināt manā ikdienā, un sapratu, ka man patīk skriet garas distances. Es esmu no tiem, kas nesēdēs uz vietas un negaidīs, kamēr dzīve aizskrien man garām. Es celšos kājās un dzīšos dzīvei pakaļ.
Kā dzima doma piedalīties garajos skrējienos? Nebija šaubas par savām spējām?
Ar garo skrējienu mūsu klubā tagad laikam jāsaprot skrējiens ap 100km… Jāsaka, ka man ir ļoti liela ticība sev un savām spējām. Es esmu pārliecinājusies par to, ka mēs esam kas stipri vairāk par vienkāršu mehāniski darbojošos ķermeni ar visādām fīčām. Mums ir arī gars, un tas ir kaut kas daudz spēcīgāks par ķermeni. Ne velti par ultramaratonu skriešanu bieži ir dzirdēts – „don’t run with your legs – run with your heart! (Neskrien ar savām kājām – „skrien” ar sirdi!)
Pēc 4 noskrietiem pusmaratoniem 2011.gadā uzzināju par Siguldas kalnu maratonu. Bija divi varianti – iet uz visu banku (55km) vai nepiedalīties vispār. Nedēļu pirms skrējiena izlēmu, ka jāpamēģina. Nebiju skrējusi pat maratonu, tāpēc gāju uz startu gan ar neziņu, kā tas vispār ir – skriet tādas distances, gan arī ar apņemšanos rāpot līdz finišam, ja būs tāda nepieciešamība. Viss izvērtās daudz skaistāk, un es todien iemīlējos… garo distanču skriešanā. Es sajutu to burvību, kas ir tad, kad viens pats tumsā lauzies cauri meža takām uz finišu, kad rāpo augšā pa kalnu, nespējot paspert vairāk par 10 soļiem bez apstāšanās, kad sēdi dubļains finišā uz zemes ar siltu zupu rokās, jūtoties kā laimīgākais cilvēks pasaulē, un kad nākamajā dienā ar gandarījumā sašķobītu seju kāp pa kāpnēm lejā tikai sāniski, apzinoties, ka tu taču esi to paveicis! Ar apstāšanos pie Siguldas 55km nevarēja būt ne runas.
Forumā uzgāju interviju ar Artūru Veicu, kurš, manuprāt, vēl joprojām ir viens no apbrīnas vērtākajiem ultramaratonistiem Latvijā. No viņa intervijas man ļoti spilgti atmiņā iespiedās vārdi: „Nevajag baidīties uzstādīt ambiciozus mērķus. Noskrien maratonu, noskrien 50-nieku, noskrien 100 km. Ja mērķi būs ambiciozi, arī tas maratons pēc laika neliksies nekas īpašs, un tu to noskriesi daudz vienkāršāk. Nevajag sevi mākslīgi ierobežot. Neuzņēmība un bailes no nezināmā bremzē mūs ik uz soļa visās dzīves sfērās.” Šo citātu es uzrakstīju uz lapas un piespraudu pie sienas. Nu jau tas citāts tur stāv vairāk kā gadu un katru dienu man atgādina, ka grūtības un šķēršļi pastāv tikai mūsu prātos. Nevajag baidīties no nezināmā! Ak, neviens to nekad nav paveicis? Varbūt tāpēc, ka neviens to nav mēģinājis! Es ar šo statistiku, protams, nelepojos, bet gribu tomēr parādīt, kā es gatavojos savam pirmajam 100 km skrējienam, kurš notika 2012.gada jūlijā:
janvārī: 29km;
februārī: 3km;
martā: 22km;
aprīlī: 88km;
maijā: 201km;
jūnijā: 189km.
Pēc pirmajiem 100km pagāja mēnesis un noskrēju arī 50km Daugavpilī. Pagāja vēl 3 nedēļas un noskrēju arī diennakts skrējienu. Un es turpināju skriet. Pēc diennakts skrējiena vēl 4 reizes laboju personīgo rezultātu pusmaratonā. Mans mērķis nav uzkūdīt kādu uz pārgalvībām. Es gribētu, ka cilvēki sāktu ticēt. Ticēt sev un ticēt tam, ka viņi var. Man ir prieks, ka pēc Igaunijas 12h skrējiena daudzi atgriezās mājās ar pavisam citu skatu uz sevi un savām spējām.
Kas ir vieglāk – noskriet 12 stundas no vietas vai saorganizēt VSK Noskrien kopbraucienu uz Igauniju?
Kopbrauciena organizēšanas ultramaratons man ilga aptuveni 2 mēnešus, un mana Ziemassvētku vēlēšanās bija neatstāt mājās kādu, kurš man atraksta, ka grib braukt, bet netiek tikai tāpēc, ka nav vairs vietu pat autobusa bagāžniekā. Mana vēlēšanās piepildījās, un izdevās arī kopbrauciens jeb klases ekskursija, kā daži to nodēvēja. Par organizēšanas nastu nav pat vērts runāt, ja ir tik atsaucīgi un lieliski līdzbraucēji! Jūsu smaidi un „paldies” man ir augstākais novērtējums, ko varu saņemt!
Ja par skriešanu, tad jāsaka, ka skriet jau nekad nav grūti. Varbūt dažreiz un dažādos apstākļos ir grūti sevi motivēt, bet skriet tak ir viegli! Igaunijas 12h skrējienu vērtēju ļoti pozitīvi, jo izdevās visu laiku skriet, ne reizi nepārejot soļos. Ļoti lielu atbalstu deva arī mana komanda – chingons no Babītes, guncha, modris_aa un dzinchathegreat. Man bija svarīgi redzēt, ka viņi ir trasē un ka viņi turpina cīnīties līdz ar mani. Uzskatu, ka visu noskrieniešu panākumi bija varonīgi un ka mēs visi to izdarījām, pateicoties lieliskam VSK Noskrien komandas darbam!
Skatoties uz to, ko esi sadarījusi 2012.gadā, rodas jautājums – ar ko mūs grasies pārsteigt 2013.gadā?
Ja jau atklāšu visas kārtis, tad neizdosies pārsteigt, tāpēc kaut ko atstāšu tikai sev. Jāatceras gan, ka cilvēks plāno, bet Dievs dara, taču kaut ko esmu gan ieplānojusi (mammu, ja tu šo lasi, tad, lūdzu, apsēdies tagad). Tātad augošā secībā: pusmaratonus turpināšu skriet kā tempa treniņus, un līdz sezonas beigām vēlos noskriet tos čaļus, kas pusmaratonā ir TT uz visātrāko laiku. Šosezon gatavojos skriet arī savu pirmo maratonu!
Ja par izklaidēm, tad tie būs 5-7 ultramaratoni (50km vai vairāk) – pašmāju izpriecu skrējieni Siguldā un Daugavpilī, tad lieliskais Viļņas 100km joziens, kā arī man ir šis tas nenodarīts 24h skrējienā. Pagājušā gada 24h skrējienā gabaliņu paskrējām ar mūsu Vilni Pleiti. Viņš teica, ka, lai gan ir grūti, tomēr nepaies ne 2 nedēļas pēc skrējiena, un jau gribēsies meklēt vēl kādu diennaktnieku, kur piedalīties. Mēs toreiz ar Jekaterinu saskatījāmies un klusējot vienojāmies, ka Vilnis ir izkūkojis prātu. Publiski atzīstos, ka bija pagājušas tikai 2 dienas pēc skrējiena un es jau sērfoju pa ultramaratonu sacensību lapām, kaut pati knapi varēju paskriet. Nu, ko padarīsi? Būs jums mani jāpieņem tādu, kāda esmu!
P.S. Plānoju vēl vienu „klases ekskursiju”!
Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiks piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai būt čaklākajam „Apkārt pasaulei” kilometru vācējam komandā. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.
km 
-
“P.S. Plānoju vēl vienu „klases ekskursiju”!”
Tas labi :) Tev sanāk!
Apsveicu ar jauno titulu! :)
Pelnīti par visiem 100%
Tu esi malacis! :)
Skaisti! Lai piepildās plāni un vari mūs priecēt ar negaidītiem pārsteigumiem! :)
Un tev arī Lietuvā ir palicis nepadarīts darbiņš! :) Nākamgad novāksim izklaides Pitstopā, lai vari pievērsties skriešanai! :)
P.S. Tu man biji labs pamudinājums pārbaudīt savas spējas 100km pieveikšanā, ja Tu nebūtu pieteikusies, es noteikti arī nesaņemtos, tā kā Paldies par to! :)
Pelnīti. Apsveicu!
Trakajiem pieder pasaule! :) Tā turpināt!
Cepuri nost!!!
Pačotna, pačotna, Marta. Pelnīti. Apsveicu! Katram Tavas darbaspējas un mērķtiecību.
Jāsāk beidzot trenēties, ne?
Tiešām, visu cieņu Taviem varoņdarbiem! :)
Apsveicu Marta!
Zumbergu dzimta šķiet, ka pēc definīcijas ir “traki”, protams, LABĀ nozīmē! :) Iespējams, ka tuvākajā laikā vēl par 1(2?) no šīs dzimtas pārstāvjiem dzirdēsim “trakas” lietas! :))
Super, kaimiņien :)
Tu jau sen šo tutulu esi pelnījusi!!!
P.S. “Mans mērķis nav uzkūdīt kādu uz pārgalvībām. Es gribētu, ka cilvēki sāktu ticēt. Ticēt sev un ticēt tam, ka viņi var.”
Super malacīte, lai piepildās Tavi 2013.g. plāni!
Marta, Tu esi baigais malacis un mūsu visu iedvesma!
Un jā, es arī sērfoju pa diennaktnieku plāniem :D Gan jau, ka tie, kas tikko atgriezās no Igaunijas, dara to pašu, pat ja neatzīstas ;)
Apsveicu, Maffij!
Tā turpini. Viss ir galvā, tāpēc turpini domāt par visādām trakām lietām un izdari tās. Lai Tev ne traumas un izdodas visu noskriet, ko esi iedomājusi ;)
“un, protams, nebeidzamie kautiņi ar brāļiem”
Vai dieniņ, kādas atmiņas… Un kā brāļi tagad skatīsies acīs vecākiem?
super! Lai veicas!
Malačina:)
Iespaidīgi un skaisti! Lai labi skrienas šogad!!
Es nepārzinu, kuri sasniegumi ir lielāka prioritāte mēneša skrējēja titula saņemšanai un kā žūrija izlemj, bet domāju, ka šomēnes žūrijas uzdevums bija nevis izlemt, kam piešķirt titulu, bet gan izdomāt kaut vienu iemeslu, kādēļ to nepiešķit maffijai :D
Lai arī turpmāk Tavs sportošanas prieks rada sasniegumus, kas runā paši par sevi! Apsveicu! :)
Apsveicu Marta! Godam pelnīts tituls un iedvesmojoši mērķi!
Apsveicu, godam nopelnīts! Ļoti iedvesmojoši! Domāju, ka maratons Tev noteikti nebūs par grūtu! Tā tik turpināt!:))
Vai Jūs zināt, kur Marta devās nākamajā dienā saniski lejup pa trepēm sašķobītu seju? Tieši tā, Viņu ar brālēnu sastapu Biķernieku mežā un nedaudz atsildījāmies no Siguldas kalniņiem, pēc kuriem bija sēdēts dubļos ar siltu zupas šķīvi rokās. Tagad liels gods atcerēties pacilājošo vakaru, kurā stāvot kalna galā un gaidot noslēdzošos finišētājus, ievēroju Meiteni, kura bija vienkārši ieradusies, lai piesmietu Siguldas trasi.
PRIEKĀ !!
Apsveicu :) Šķiet,ka maijā būs TAVS nākamais 24 h skrējiens.Lai viss izdodas kā iecerēts ! NOSKRIEN !:)
Apsveicu, godam nopelnīts!! Malacīte! @-`-,–
Apsveicu! Kā arī jūtos pagodināts par jau kopā noskrietajiem un vēl gaidāmajiem garajiem (un ne tikai) treniņiem:)
Prieks par tevi. Pirmā tik liela mēroga mūsu kluba “klases ekskursija” noorganizēta un galvenais, ka tu palīdzēji cilvēkiem 40 pacelt augstāk viņu iespēju robežu.
Es tikai tagad cenšos “uzburt ainiņas” cik mūsējo vasarā dosies uz Viļņu, uz Baltijas kausu 100 km:)
Marta, tu esi lauva. Novēlu, lai izdodas sasniegt iecerēto.
Nu forši, forši. Apsveicu ar lielisku 2012. gadu! Lai veicas 2013. gada skrējienos!
Apsveicu maff!!! Tavos vārdos ir dzirdams nežēlīgs entuziasms un prieks par to, ko dari! Šādas intervijas, manuprāt, katram skrējējam liek uzvilkt krosenes un doties distancē! Noskrien!
Jā. Ko lai te vēl piebilst. Malacis Marta. Esmu pārliecināts ka tu vēl daudz liksi par sevi runāt. Uz kādu no pusītēm labprāt paskrietu blakus, liekas ka Ozolniekos kaut kas līdz galam netika izdarīts:)
Nu vella pulveris. Šitā turpinot Artūru Veicu varētu arī pārspēt :D
Apsveicu! Pēc izlasīšanas galvā parādās savādas domas par nākotnes skrējieniem :)
Niks Matvejevs (Neatkarīgajā izrauts no konteksta): “Sievietes ir baigā mafija.” ::Nu ta beidzot! Apsveicu!
noveelu paarspeet kaadreiz Nadjezhdu Kavtaskinu ! izcila izaugsme !
Apsveicu, Marta, tu tiešām esi labākā!
Paldies, draugi! :) Rosāmies un darbojamies! Lai jums jaudīgs gads! Dzīve neapstājas, tāpēc nestāvēsim un nenīksim arī mēs! :)
P.S. Un, Imant…gluži manas domas! :D
Āķis lūpā..tā teiktu makšķernieki :), 5-7 ultramaratoni (ceru, ka Tavs ģimenes ārsts un sporta treneri šo paziņojumu nav redzējuši :), bet vispār kaut kur jau Tev ir taisnība (par bailēm, kas mūs attur izvirzīt sev augstus mērķus).Tomēr medaļai ir divas puses, organismam, īpaši jau šādā sporta veidā ir nepieciešams attiecīgs rūdījums, kas nāk no gadiem ilgas un pakāpeniskas organisma pieradināšanas pie šādām slodzēm (pati redzēji cik daudz jauniešu bija 24h skrējienā (4-5 divdesmitgadnieki)). Arī psiholoģiski tas pārslogio organismu, var “sadegt”, nepieciešama adekvāta atpūta no slodzēm utt., profesionālu treneru un sporta ārstu uzraudzība,arī farmakoloģija.(atļautā, protams).
Novēlu, lai viss iecerētais izdodas :), SAUDZĒ SEVI.
P.S. Dzirdēju, ka ultramaratoni būs arī nākamgad un arī citus gadus :)… visiem taču nav jādzīvo pēc XX gadsimta 60.gadu principa “Live fast Die young”. :)
Visās bildēs ar smaidu! :) Tā tad lai arī paliek…
Jau vakar gribēju rakstīt līdzīgi kā guncha, bet nobijos. Ja pagājušo gadu izmuki sveikā no traumām, tad baidos, ka, šādi turpinot, varbūtība, ka nenotraumēsies, ir tuva nullei. To jebkurš sporta ārsts vai fizioterapeits tev pateiks. Labāk tagad piesargāties un piebremzēt nekā tad, kad jau parādās problēmas ceļgalos vai saitēs, un tad pēc tam būs vienkārši jāmokās un regulāri jāpiestaigā pie ārstiem un fizioterapeitiem. Un galu galā ultras var skriet labā līmenī līdz 50 gadiem (tātad vēl vismaz 25 gadus), ja pareizi apietās ar savu veselību.
Piemēram, man pašam aizpagājušo gadu nebija absolūti nekādu problēmu, un nekas netraucēju trenēties. Es vispār nesapratu, kā tas ir, ja kaut kas sāp. Tad nokritu ziemā neveiksmīgi, un tagad jau gandrīz gadu mokos…
Prieks par tevi, Marta!:)
Tavs personības starojums ir tiešām iedvesmojošs un runa nav tikai par skriešanu:)
īsteno savus sapņus un mērķus!
Apsveicu Marta.galvenais ieklausies sevī un nenodari sev pāri.
Apbrīnas vērta apņēmība un izturība Apsveikumi arī no manas puses.
Tiešām iespaidīgi, apsveicu ar sasniegto un novēlu veiksmi, iekarojot nākamās skriešanas virsotnes:)
Apsveicu Marta!
Skriešana, garas distances Tev jau ir gēnos-tas ir fakts:)
Vienmēr smaids-nezūdošs:)
Komunicējoša,skriešanas brīvība,izturība,tas Tev piemīt:)
Veselību,panākumus,veiksmi arī šajā sezonā,jo bez Tevis nevarēsim:)
Kā saka itāļi,ka no “maffijas”nekur neaizskriesi tālu;)
Sirsnīgi sveicu Tevi ar beidzot piešķirto titulu-Mēneša skrējēja:))
Uz drīzu tikšanos sacensībās:)
Paldies par apsveikumiem un rūpēm! :) Tiem, kas baigi raizējas par manu kilometrāžas kāpināšanu, iesaku vēlreiz pārlasīt pirmās divas rindkopas pie pirmā intervijas jautājuma. :) Jau no 1.klases ik dienas pieveicu ap 10km (līdz skolai un atpakaļ 6km kājām, bet pēc tam nevis dators un TV, bet lauku darbi), pamatskolā klāt nāca volejbola treniņi, bet vidusskolā iestājos sporta skolā un trenējos septiņcīņā, kas ir grūtākā vieglatlētikas disciplīna. Nu, neesmu es pilsētniece, kas tagad sadomājusies sākt sportot :)) Esmu ar to uzaugusi!
Marta laikam grib piecgades plānu izpildīt vienā sezonā un ķerties klāt kādam citam globālam izaicinājumam. (…ja šo plānu realizēsi, baidos, ka 2014.gadā Daugavpilī varētu būt par vienu labu skrējēju ierindā mazāk).
P.S.pa 11-12h simtnieku var daudzi, bet pamēģini to izskriet no 9h :), jo Daugavpilī 11-12h uz 100km vairs skriet nebūtu smuki:)
Jāsāk domāt par kvalitāti, kvantitāte ir priekš “kolekcionāriem”.
guncha, zinu, ka šogad Viļņai ir mērķtiecīgi noskatīts mazāks cipars ;)
Visu cieņu :)! Un organizatore teicama!
Negribu biedēt, taču es pirms dabūju traumu arī domāju, ka nēsmu nokaujams ar skraidīšnu brīvā dabā.
Marta ir iegājusi azartā un es to ļoti labi saprotu. Pats nevienu neklausīju. Nemaz nemēģināšu pierunāt izvērtēt savus plānus, bet vienu gan iesaku- ieklausies savās sajūtās, ieklausies ko saka tavs ķermenis.:)
Paldies jums par apsveikumiem un padomiem! ;)
Es noteikti neuzskatu, ka ar mani jau nekad nekas slikts nenotiks. Domāju, ka mēs visi apzināmies, ka risks iegūt traumas pastāv vienmēr, ja reiz ar šādu sportu nodarbojamies. Kā jau Ansis minēja, viens neveiksmīgs kritiens var maksāt dārgi, bet tik pat labi tas kritiens var arī nebūt. Mēs nekad nezinām, kā būs un kas notiks rīt vai pēc gada, bet tāpēc jau nebūtu jāsēž mājās un jābaidās. :) Es turpināšu skriet, kā arī ņemšu vērā šo dārgo un vērtīgo padomu – ieklausīties sevī! :) Gribētos novēlēt jums to pašu :)
COOL….iedvesma visam gadam….
:)…respekts aizvien pieaug.malacis:)
Wau! :) Gads ir riņķī, un laikam jāatskaitās par to, ko sasolīju darīt 2013.gadā (skatīt intervijas pēdējo jautājumu)! :) 2013.gads man bijis kā ieskrējiena gads. Uzskatu, ka šī ir pirmā sezona, kad kaut kam piegāju ar sportiskiem mērķiem. Pirms tam bija vien eksperimentēšana un darīšana prikola pēc.
Nu par rezultātiem:
1)Pusmaratonus arī skrēju kā tempa treniņus. Lai gan nekā īpaši tiem negatavojos, tomēr gribēju rezultātu 1h30. Mans rekords 2013tajā ir 1:30:25.
2) Pirmo maratonu noskrēju. Gribēju zem 3h20min, noskrēju pa 3:20:55
3) Izklaides virs 50km bija pietiekami daudz. Distances 50 kilometru garumā (un garākas) treniņos vai sacensībās noskrēju 14 reizes.
100km vai vairāk 2013.gadā pieveicu 5 reizes:
Skotijā dzimšanas dienas 100km skrējiens;
Viļņā LČ 100km skrējienā (PR – 9h49min50s);
LČ rogainingā kaut kas virs 100km;
Somijā Marathon of Dangers (89km) + atsildīšanās (11km) = 100km;
12 stundu Vecgada skrējiens Igaunijā 103.2km.
4) Klases ekskursijas 2013.gadā uztaisīju veselas 2.
5) Joprojām nepadarīts darbs saistībā ar 24h skrējienu. Tas un citi mērķi paliek 2014.gadam. :)
Un kā ar svaru? ;)
Pats augustā palīdu zem 90, bet līdz gada beigām uzēdu 105.
Šajā ziņā rezultātus īpaši nepiefiksēju. Atceros reizi vasarā (pirms Viļņas), kad tiku pie svariem, tie rādīja 62, bet kopš tās reizes neesmu svaru virzienā skatījusies :) Priekš šī gada maratona vajadzēs ko darīt lietas labā.
Krievu saiti raksta,ka gargabalniekam labāk ir būt normāli veselīgā paskatā nekā skalam..Kaut ko jaukt organismā,ja ir TĀDS uzrāviens kā Martai pēc 60-tā km,nez vai vajadzētu.(Tas tā-no sērijas”ja drīkst dot padomu”:))