Mēneša skrējēja. Guna

Mums ir dažādi reitingi, karaļi un skrējēji, kas vēlas iekļūt šajos reitingos un tiecas pēc tituliem. Bet reitingi ir arī kaimiņiem. Un vienā no tādiem – Igauņu ultradistanču reitinga top trijniekā iekļuvušas divas mūsējās skrējējas. Viena no viņām jau ir kronēta un slavināta, bet otra to pieveikusi “pa kluso”. 2014. bija viņas gads – Madeiras 85km, Laulasmā 126km, Monblāna CCC 101km, Hānjas 100km, pēdējās nakts sapnī pietrūka vien 4 km līdz simtam un 1km līdz 3.vietai. Turējusi tempu Rīgas Maratonā. Cilvēks, kurš no sirds priecājās, kad reitingu noslēguma ballē izlozē tika pie skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera brīvbiļetes. 2014.gadu noslēdzam ar Gunu mēneša skrējējas godā.

• Guna
• sāka skriet - 15/03/2010
• noskrieti - 23201 km, laiks - 2652:24:31 h
• labākais maratons - 3:47:14 (Madrides maratons - 24/04/2016)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 13.89 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

Tavs pirmais ieraksts VSK Noskrien lapā ir 2010. gadā. Kā un kāpēc skriešana sākās tieši tev?

Dzīve pārāk viegla sāka likties. Biju beigusi studijas, pārcēlusies uz citu pilsētu, draugu uz vietas nebija. Pēkšņi bija daudz brīva laika, jo bija tikai darbs, nevis darbs, studijas un vēl kursi, vajadzēja sevi izaicināt. Pieteicos NRM 1/2 maratonam. Līdz tam neskrēju, biju pāris reizes mēģinājusi un katru reizi nodomāju, ka tas nav man, pārāk grūti. Tad atradu plānu, tā, kā bija mērķis, tad plānu pildīju un pusīti noskrēju. Tad iepauzēju un nākamajā ziemā atkal atsāku, jo doma par skriešanu nelika mieru. No tā laika turpinu.

Biji ļoti priecīga iegūstot dalību 2015. gada Rīga – Valmiera skrējienā. Bet kādi bija mērķi skrējējas karjeras sākumā?

Noskriet pusmaratonu. Un viss. Kas būs pēc tam, nezināju, nebija plāna turpināt. Bet, kā jau zinām pēc citu stāstiem, izveidojas atkarība. Un vēl tas „pus” nepatika, ja dara, tad dara, vajadzēja maratonu, pēc tam vienkārši ļāvos plūdumam. Raksturs vājš – izlasu, sagribas, piesakos un tad jau atliek noskriet. Sākumā par garākiem skrējieniem nedomāju, pat nesapņoju, tie likās esam tālu ārpus manu spēju robežas.

Kamēr vēl specializējies “īsajos” gabalos, tavā kontā ir maratoni Barselonā, Amsterdamā, Parīzē, Vīnē. Kurš ir īpašs, ko vēlētos ieteikt citiem?

Parīzes 40 tūkstoši dalībnieku man bija par daudz, bet līdzjutēju atbalsts fantastisks, pilsēta skaista. Kad, dēļ pārķerta starta un citām kļūdām, pārgāju soļos, cilvēki trases malā sauca manu vārdu un uzmundrināja, cik nu iespējams. Amsterdamā un Vīnē pašai slikti skrējās, tādēļ to skaistumu apkārt maz redzēju un neesmu objektīva. Barselona skrējās lieliski, viss bija ideāli un skaisti, patika trase, līdzjutēji, pilsēta, arī dalībnieku nebija pārāk daudz – šo ieteiktu visvairāk. Barselona arī ir vienīgais, ko neatteiktos noskriet vēlreiz.

Tava pirmā ultra? Kāpēc vajadzēja un kā gāja?

Pilnīgi nejauši – pirmā klases ekskursija uz Pēdējās nakts sapni. Pieteicos nīkuļojot mājās un ārstējot bronhītu, likās, ka būs ļoti forši, gribējās citus skrējējus satikt un iepazīt. Kā jau pēc slimošanas, bija grūti, bet pāri maratonam tiku, lai gan nebiju uzstādījusi sev šādu mērķi. Tad nāca Laulasmaa, kalniņu iemēģināšana ar Hardangervidda maratonu, kas laika ziņā bija ultra, un dāvana sev dzimšanas dienā – SKM 54. Viss tā pamazām, no viena pie otra. Ja tā paskatās, pie garām distancēm esmu sevi pieradinājusi pakāpeniski, nebija lēciena no maratona uzreiz uz 100.

 Kas tev liek izvēlēties aizvien garākas un grūtākas distances?

Gribu uzzināt savu spēju robežu. Man patīk skriet lēni, nav iebildumu kustēties ilgi, ultras tam atbilst. Neesmu ātra un man nav apņēmības lēnām skrubināt minūtes no PR, trūkst ambīciju un motivācijas ātruma treniņiem. Tādēļ izaicinu sevi ar distanci, ar kalniem, grūtāku segumu. Trases bieži ir pa vietām, kuras citādi neredzētu, tādēļ ultras man ir arī ceļošana un dabas baudīšana. Katrs šāds skrējiens ir arī piedzīvojums sevī, tāda maza dzīvīte ar kāpumiem un kritumiem. Ik pa laikam to gribās – grūtuma sajūtu, tukšumu, enerģijas atgriešanos, sarunas ar sevi, atvieglojumu un prieku finišā.

Pēc izglītības esi bioloģe, tas dod kādas specifiskas zināšanas, kas palīdz skrienot?

Profesionālās zināšanas ir vairāk uz augiem vērstas. Uz biologiem aizgāju, jo patīk izpētīt lietas, vietas, organismus, meklēt sakarības. Skriešanā pētu sevi. Cilvēka organisms ir pārsteidzošs, spējīgs mainīties un pielāgoties daudz vairāk, kā sākumā spējam iedomāties. Tagad vairs ne tik ļoti, bet pirmajos gados daudz lasīju par skriešanu, bija interesanti saprast, ko sev nodaru, kas notiek ar ķermeni.

2014. gadā tavā kontā tikai pa vienam pusmaratonam un maratonam. Esi pilnībā pievērsusies īpaši garajām distancēm?

Nav tik traki, skrēju Siguldā 36km un CET 30km. Drīzāk gan teiktu, ka esmu novērsusies no asfalta, nevis pievērsusies ultrām. Šogad taku skrējienu piedāvājums būs plašāks, noteikti skriešu arī ko īsāku par maratonu. Skrienot kalnos vai pa mežiem, takām, dubļiem, jūtos labāk, nav sevi jāpierunā turpināt, nav jautājuma „ kam man to vajag”, ir priecīgāka sajūta nekā pilsētas skrējienos. Nereti arī dalībnieku mazāk. Saprotu, ka organizatoriem gribās, lai dalībnieku ir daudz, man patīk, ja nav jādrūzmējas, ja var skriet savā nodabā.

Igauņu ultramaratonu gada reitingā ieguvi 3.vietu, kuri mači bija tajā iekļauti? Kādi par tiem iespaidi?

Laulasmaa, Haanja 100 un Pēdējās nakts sapnis.

Laulasmā trase ir ļoti skaista un taku mīļiem piemērota, kontrollaiks tik garš, ka var izskrieties un pastaigāties pēc sirds patikas. Hānju biju noskatījusi jau pagājušogad, gribējās 100km, bet apļošanai pa asfaltu neesmu gatava. Trase ar kalniņiem, galvenokārt pa mežu, diezgan baudāma. Gribējās izskriet no 12h, bet organisms noprotestēja jau sākumā, kā Lauma rakstīja savā blogā „viss ir slikti, viss ir slikti”. Neatradu pietiekami labu iemeslu, lai izstātos, kontrollaika pietika pat ejot, nācās noskriet līdz galam. Iestājoties tumsai un sākot snigt sniegam, atgriezās skriešanas prieks un ātrums, vismaz pabeidzu uz pozitīvas nots. Atkārtot pagaidām negribas.

„Pēdējās nakts sapnim” gan pluss, gan mīnuss ir mazais aplis. Plakanums ātri piedzen kājas un riņķošana ir psiholoģiski grūta. Bet bieži sanāk satikt pārējos – pats kādu apdzen, Tevi apdzen, satiec starpfinišā, ja nevēlies skriet viens, vienmēr atradīsies kompānija. Miķelis, Dzintars, Andris garām skrienot uzdziedāja pa dziesmiņai, Uldis arī; Edgars ik pa brīdim paturēja tempu. Kādā brīdī Marta paskrēja līdzi un lika sapurināties; Daina pēdējos apļos vienkārši uzņēmās šefību un neļāva sevi žēlot. Ar tādu atbalstu nekas cits neatliek, kā turpināt, pat ja sen jau vairs negribas. Tieši draudzīgums un savstarpējs atbalsts ir šī pasākuma odziņa un lielākais bonuss.

Pagājušajā gadā bez tam veici arī Madeiras 85km, Monblāna CCC 101km. Vai nav par daudz un biežu?

Varbūt ir, varbūt nav. Ir, kas skrien vairāk un biežāk. Nejūtos kā ultru kolekcionāre vai „superultra”. Saka jau, ka sekas redzēšot pēc gadiem. Pagaidām nekādas sekas neizjūtu. Bija vēl daži pasākumi, ko gribējās, bet centos būt prātīga un izlaidu, piemēra, Rīga-Valmiera, šo parādu sev atdošu šogad. Katra ultra sniedz daudz emociju, kas noteikti atsver vismaz daļu kaitējuma, ja tāds ir. Gatavošanos gan tik biežas ultras nedaudz nojauc, bet, pēc sajūtām, pēc katras nākamās atgūstos ātrāk. Tā kā mans mērķis nav rezultāts, tad nē – nešķiet, ka būtu par daudz. Šogad gan ir apņemšanās sacensībās piedalīties mazāk, arī skriet mazāk, dažādot aktivitātes un intereses.

Kā tavā dzīvē ienāca joga?

Ar Lindu un Jekaterinu. Visām bija šādas tādas likstas ar traumām, sākām vingrot. Linda ieteica kopā pamēģināt jogu. Tagad ir atkarība. No jogas, no lieliskās pasniedzējas un mūsu grupiņas. Ja pāris nedēļas nav būts, ļoti pietrūkst, bet par aktīvu jogotāju sevi neuzskatu, līdz tam vēl jāizaug. Kad skriešanā iemācās izspiest no sevis visu un vēl mazliet, tad prasās ko tādu, kas māca sevī ieklausīties un pažēlot, to man māca un atgādina joga. Joga arī lieliski nostiprina muskuļus, atšķirībā no vingrošanas, nodarbības laikā pat tik lielu slodzi un piepūli nejūt, to jūt tikai otrā dienā.

Ir izveidojies kāds priekšstats par savu spēju robežu?

Nedaudz ir, varētu būt ap 30h pa takām un kalniem, uz asfalta kājām robeža pienāktu ātrāk. Varbūt kādā brīdī atradīšu šo robežu, varbūt pārstāšu sevi izaicināt, tad jau redzēs. Konkrēta mērķa, cik kilometrus vai kuru distanci noteikti gribētu noskriet, nav. Pasākumi parasti paši uzrodas bez lielas meklēšanas.

Vienmēr garajos gabalos ir vienādi grūti vai nāk klāt jauna pieredze?

Nē, nav vienādi grūti, citreiz galvā ir tik ļoti viss kārtībā, ka nemaz nav grūti, to piedzīvoju CCC. Enerģija nāca no „augšas” (kalniem, tā, ka sapnis piepildījās, no kopējās atmosfēras). Sanāca ap 20km krist, bikses pušu, kāja un plauksta asinīs, sāpes nejutu nemaz, arī, kad mediķe dezinficēja, nejutu. Šis vispār bija maģisks pasākums, nebija fiziski viegli, bet „viss es vairāk nevaru” arī nebija. Reizēm tas ko varam paveikt nav ar fizikas likumiem izskaidrojams. Bieži brīnos par to, ko sacensībās spēju izdarīt, jo treniņu apjoms man nav liels. Ja neesmu sev uzlikusi nekādus mērķus, tikai baudīt pasākumu, tad parasti skrienas labāk, konkrēti uzstādīts laika vai distances mērķis rada papildus stresu un atņem enerģiju. Citreiz organisms var vienkārši noprotestēt. Sākot skrējienu, nekad nevar zināt, cik grūti vai viegli būs, viss kaut kas var atgadīties.

Ko tev devis mūsu klubiņš, skriešana vispār?

Dzīvi, kāda tā tagad ir. Cilvēkus, to uzskatu par lielāko ieguvumu no skriešanas un Noskrien. Draudzene un brālis arī ir ievilināti skriešanā, kopīga paskriešana un konsultēšanās noteikti satuvina. Skriešana ir pamainījusi uzskatus par sevi un savām prioritātēm, palīdzējusi kļūt mierīgākai un pozitīvākai. Ja nebūtu sākusi skriet, iespējams, dzīvotu citā pilsētā, darītu citu darbu, būtu ar citiem cilvēkiem. Man prieks, ka sāku un viss ir tā, kā ir. Pavisam īsi – skrienot viss ir labāk.

Novēlējums kluba biedriem.

Skrien bieži. Skrien daudz. Bet nekad nenoskrien skriešanas prieku. /Run often. Run long. But never outrun your joy of running – Julie Isphording

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.