Mēneša skrējēja. Essnee

Par šo skrējēju, droši vien, daudzi teiks, ka viņai sen bija jābūt Mēneša skrējēja godā. Un viņa jau ir bijusi tuvu tam – neskaitāmas reizes pieminēta atlasot kandidātus un tik par mata tiesu no tā līdz šim bija izglābusies. Gadu noslēdzot tas viņai vairs neizdevās – skraidīšana pa purviem, skriešana uz Valmieru, pasaules čempionātos un visādos ultramaratonos un rakstu sacerēšana par savām skriešanas aktivitātēm ir tikai daļa no iemesliem. Essnee jeb Gunta Amoliņa jūsu uzmanībai!

• Hiēna
• sāka skriet - 17/01/2013
• noskrieti - 22076 km, laiks - 2359:58:38 h
• labākais maratons - 3:43:24 (2015)
• 2024. gadā noskrieti 1696.2 km
• vidēji šogad 36.1 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 13.28 km

Kurš bija pirmais skrējiens, par kuru nolēmi savas emocijas izlikt uz papīra?

​Vismaz daži teikumi ir uzrakstīti par visām sacensībām un arī daudziem treniņiem, bet pirmais pamatīgākais ieraksts, šķiet, bija par manu pirmo oficiālo pusmaratonu 2013.gadā Rīgas maratona ietvaros. Tas bija mans pirmais tiešām garais sacensību skrējiens un laikam arī pirmais, kurā es no aizkustinājuma raudāju. Es knapi spēju noticēt, ka es tiešām varu tik mežonīgu gabalu noskriet, tāpēc arī emociju bija tik daudz, ka bija jāraksta. Pamazām tapa raksti par citiem skrējieniem, ievēroju, ka cilvēkiem patīk, tāpēc turpināju rakstīt.

Un kurš vispār bija pirmais skrējiens? Kā skriešana atnāca pie tevis?

Nekam nebija pie manis jāatnāk, jo esmu skrējusi vienmēr. Mēs tak visi bērnībā to vien darījām kā bizojām apkārt! Protams, ir bijuši garāki posmi bez skriešanas, piemēram, vētrainie studiju gadi, kad rokenrols likās interesantāks, bet pat tajā laikā es šad un tad paskrēju. Viens no pagrieziena punktiem bija ārsta zīme par atbrīvojumu no sporta kaut kad pamatskolā, jo tas laikam skaitījās bīstami manai dzīvībai. Ha, to tik vien man vajadzēja! Ārsta zīme ceļoja uz to vietu, no kuras nepārnāk, un es kaut kā pamazām pamanīju, ka, atšķirībā no klasesbiedriem, man skriet patīk. Pirmās sacensības, ja neskaita skolas krosus, bija 2011.gada Rīgas maratona piecītis, un tad jau tā lieta aizgāja. Vairs neprotu un negribu neskriet.

Kādas atzīmes tev skolā bija fizkultūrā? Un latviešu literatūrā?

​Fizkultūrā man bija no 1-10, atkarībā no sporta veida. Es biju tas tizlais bērns, kas tautas bumbā vienmēr dabū ar bumbu pa galvu, bet kaut kā kopumā atzīme uz liecības parasti bija tīri normāla. Tā kā es biju teicamniece, kam labākais draugs ir grāmata, tad atzīmes literatūrā, protams, skaitījās klases gods un lepnums.

Salīdzini sevi tagad ar sevi, pirms biji sākusi skriet. 

​Pēdējos gados, kad skriešana jau ir dzīvesveids, esmu kļuvusi veselīgāka, dzīvespriecīgāka, labāk guļu un esmu pārliecinātāka par saviem spēkiem. Ja es varu noskriet maratonu, tad ko es nevaru? Labi, uz šo retorisko jautājumu pat ir atbilde – nākamajā dienā nevaru normāli nokāpt pa trepēm.

Kāpēc cilvēkam būtu jāskrien maratons? Foršāk nav vienkārši tipināt un Ķemeru tīrelī vērot putnus un sēnes?

​Cilvēkam nebūtu jāskrien maratons, cilvēkam būtu jāskrien tas, ko viņš grib skriet. Savs skaistums maratonam, savs Ķemeru Nacionālā parka taciņām un biezokņiem. Kad skrienu dabā savā nodabā, atveras kaut kāda mistiskā un mītiskā domāšana. Var jau būt, ka tas dumbrāja gariņš, kas mani biedē, ir tikai vēja čaboņa niedrēs, var jau būt, ka tajā koši zaļajā elfu mežā nekādi elfi nedzīvo, varbūt pļavā nav laumiņu un zem celmiem nav sūnu vīriņu. Var būt, ka tie dimanti sasalušajā purvā ir tikai ledus kristāli, parasti izrādās, ka tie Neptūna briesmoņi naksnīgajā liedagā ir tikai krastā izmestas jūraszāles, un var būt, ka tā migliņa, kas ceļas no purva lāmām, nav noslīkušo cilvēku veļi, bet tajā brīdī, kad es ar pasaku tēliem satiekos, es pilnībā saprotu, kā seno cilvēku prātos viņi varēja rasties. Esmu satikusi pat tādus, par kuriem nevienā pasakā un teikā neesmu lasījusi. Gadās satikt arī tādus tēlus, par kuriem esmu lasījusi pavisam zinātniskos avotos – šķiet, ka vienmēr atcerēšos virs galvas riņķojošu jūras ērgli, un savu kritalu ar dziedzerainajām eksīdijām, purpurlāsenēm un gludo ragansviestu es arī atradu skrējienā. Kā var neskriet, ja tepat, durvju priekšā, ir tādas bagātības? Nevajag pat dabas parkus, arī Rīgā ir tādas vietas, kur mute brīnumos atplešas.

Kurš Tev bijis visu laiku labākais skrējiens?

​​Es nevaru izdalīt vienu labāko skrējienu, jo daudzi ir bijuši piedzīvojumiem bagāti un šķituši kā labākie. Piemēram tas, kurā es izdomāju izpētīt vienu purva taciņu, apmaldījos, aizskrēju līdz tuvākajam mežam, sapratu, ka tas ir dumbrājs, un lēkāju pa kokiem, lai nenoslīktu kādā slīkšņā. Pēc tam es tiku niedrājā un vispār nesapratu, uz kuru pusi ir ziemeļi. Tā bija pirmā reize, kad es skrējiena laikā priecājos par suņa rejām, jo tas nozīmē, ka tuvumā ir civilizācija. Līdz mājām beigās aizskrēju ar asiņainām rokām un kājām, melleņu melnu muti, uzpampušiem dunduru kodumiem un melniem stilbiem no tā dumbrāja. Nosolījos, ka nekad vairs neskriešu nepazīstamās vietās, bet vēlāk atcerējos, ka muļķīgi solījumi nav jātur. Jā, laikam labākie skrējieni sanāk tie skarbākie un neparedzamākie. Tad ir tāda sajūta, ka piedzīvojumu grāmata ir atdzīvojusies – nav nemaz jālasa, var izdzīvot.

Kad atnāca vajadzība mocīt sevi ultrās?

​Nav vēl atnākusi. Ultra nav mocība, tas ir kaut kāds sava veida kaifs un ekstāze. Lai to saprastu, laikam pašam tā ultra ir jānoskrien, bet tikai tad, ja gribas. Pirmajā treniņu ultrā 43.km man iestājās eiforija, tas bija kaut kas! Labi, ka līdzskrējēji mani piebremzēja. Pirmais sacensību ultramaratons bija skrējiens no Rīgas uz Valmieru 2015.gadā. Fantāzija par to radās jau kaut kad bērnībā. Ja jau mani vecvecvecāki no Valmieras rajona gāja uz Rīgu iepirkties un atpakaļ, vai tad es nevaru noskriet vienā virzienā to gabalu? Kad sapratu, ka esmu kļuvusi pietiekami spēcīga, to arī izdarīju.

Kuri tev ir smagākie kilometri, skrienot no Rīgas uz Valmieru?

​Kaut kad drīz pēc tās melīgas ceļazīmes, kas vēsta, ka līdz Rīgai esot 52km, bet līdz Valmierai 55. Viducītis man visās ultrās ir licies emocionāli grūtākais, jo nogurums jau ir iestājies pamatīgs, bet finišs vēl nav ar roku sasniedzams, maigi izsakoties.

Kādā sporta veidā vai disciplīnā pārstāvēsi Latviju Pasaules čempionātā valsts 100gades jubilejas gadā?

​Neesmu tāda līmeņa sportiste, lai plānotu dalību Pasaules čempionātos. Ja atkal vajadzēs aizpildīt caurumu izlasē kādā čempionātā, tad to darīšu ar lielāko prieku, bet priecāšos arī, ja skriet tiks sportisti, kas ir cienīgāki to darīt.

Tu vari noskriet jebko, kāpēc niks essnee?

​Cilvēkiem ir tieksme saskatīt sakarības tur, kur to nav. Otrās zilbes interpretāciju es vēl spēju kaut kā saprast, bet kā no “ess” sanāk 1.personas vietniekvārds, es nesajēdzu.

Kas ir ar zobencīņām – ir dzirdēta arī tāda Tava aizraušanās?

Zobencīņas periodiski tiek nepelnīti atstātas novārtā, bet šad tad putekļus no zobeniem tomēr notraucu. Jā, ir tāda lieta, es protu vicināt viduslaiku divrocīgo zobenu. Ļoti skaista, estētiska nodarbošanās, kas liek turēt muguru taisnu. Sāku trenēties tāpēc, ka bija tāda iespēja. Vēlāk turpat trenējos arī pašaizsardzību un dunču cīņu. Vēl es pusaudžu gados nodarbojas ar akadēmisko airēšanu, kas arī ir ļoti skaista. Un vēl man patīk orientēšanās, kas nebūt nav skaista, it īpaši uz beigām, kad es iznāku no meža galīgi netīra, atdauzītām kājām, saplēstām biksēm un laimīga, ka vismaz kompasu neesmu pazaudējusi. Tā ir kaut kāda pilnīgi cita pasaule, kad uz stundiņu vai divām ir iespējams iestāstīt sev, ka pasaulē nav nekā svarīgāka par kādas kartē iezīmētas egles atrašanu.

Ieteikumi, kā pareizi savus vecākus ievilkt skriešanas atkarībā?

​Mēs ar māsu vienkārši piereģistrējām mammu sacensībām un paziņojām, ka nauda ir samaksāta un atpakaļceļa nav. Un tā katru reizi, kad redzam, ka viņa ļoti grib, bet baidās kaut kur piedalīties. Sākumā vēl spiedza un tirinājās, bet tagad jau vieglu roku pati piesakās sacensībām. Skrien tā, ka nemetas! Uz koptreniņiem arī cītīgi iet.

Ko ļoti gribētos noskriet šogad?

​Ai, visu! Kalendārs jau ir pilns, tāpēc man ir bail izmēģināt vēl kādus sporta veidus. Vispār ļoti gribētos pārsteigt pašai sevi. Šad un tad sanāk.

Ja pasapņojam – sacensības/ vieta/ attālums, ko kādreiz gribētos noskriet?

Kaut kad mūžā gribētos noskriet Honolulu maratonu.

Novēlējums kluba biedriem.

Nākamreiz, kad skriesi, iegriezies ieliņā vai taciņā, kur vēl neesi bijis! Tur tevi var gaidīt piedzīvojumi.

Gunta raksta:

Kuldīgas prieki, Īsie gabali, Kā vajag finišēt, Līdz maratonam. Kas tālāk?, No traumas līdz skrējienam, Mana pirmā tikšanās ar orientēšanos, Kā es basām kājām skrēju, Fjordmaratons, Valmieras maratons, Skrējieni priekam, Ķermeņu nacionālais parks, Rīga —– Valmiera no debitanta skatpunkta, Neprātīgi, apņēmīgi prātīgais maratons, un citi…

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.