Mēneša skrējēja. Borga

Izvēloties mēneša skrējējus, gadās tādas reizes, kad par izvirzīto kandidātu kāds saka – šo atliekam uz vēlāku laiku, jo ticu, ka viņš / viņa parādīs vēl ko vairāk. Tā tas bija arī ar šo mēneša skrējēju – apspriesta jau iepriekš, bet “atlikta maliņā”, gaidot lielākus sasniegumus. Un sagaidījām ar – pārliecinoša uzvara Siguldas kalnu maratonā, piekāpjoties vien 6 vīriem. Bet šķiet, ka arī šis jau vēl nav nekāds ceļa gals, tik vien kā tāda viegla iesildīšanās kam nopietnākam. Skatoties uz līdzšinējo straujo progresu rezultātos, likumsakarīgi šķiet, ka labākais vēl tikai sekos. Mēs gaidīsim!

Nopietna, apņēmīga, uz mērķi orientēta un vienmēr smaidīga – tāda ir mūsu šī mēneša skrējēja – borga jeb Anete Švilpe.

• Raķete
• sāka skriet - 26/03/2012
• noskrieti - 36975 km, laiks - 3598:36:20 h
• labākais maratons - 3:25:55 (Lattelecom Rīgas maratons - 14/05/2017)
• 2024. gadā noskrieti 3999.4 km
• vidēji šogad 85.1 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 107.1 km ar vidējo ātrumu 05:22 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais vakar ar 13.01 km

Kurš bija tavs pirmais sporta veids?

Te laikam būs neizšķirts starp tenisu un orientēšanos. Bērnībā dzīvoju pie Viesturdārza, kur bija un joprojām ir tenisa korti, kas beidzās ar to, ka piecu gadu vecumā izdīcu vecākiem, ka man arī to vajag, un galu galā tas beidzās ar to, ka nospēlēju tenisu 12 gadus. Savukārt pie orientēšanās nonācu vecāku dēļ, kuri ir pieredzējuši sportisti, tad nu nebija nekas neierasts pamaldīties pa mežu Magnētā vai reizi pa reizei pabūt kādās Latvijas vai ārzemju daudzdienu sacensībās.

Tev esot 100% rezultāts savstarpējās spēlēs ar Aļonu Ostapenko?

Tā runā. Tas gan bija sen, tagad krāju citus skalpus.

Kas ir Tavā sarakstā? Kuru no skrējējām (vai skrējējiem) noskrienot, Tu justos gandarīta?

Sapņot nav aizliegts, un tā it kā runā, ka sapņiem vajadzētu būt tādiem, kas mazliet biedē, tad nu teikšu, ka tas būtu liels gandarījums realizēt #noķerAndri. Kamēr par to var pasapņot, lielāko gandarījumu dod uzvaras pār sevi pašu, un skalpi nereti nāk tam komplektā.

Kā pie tevis atnāca taku skriešana? Kuras bija pirmās sacensības?

Te jāvaino orientēšanās, kas ļāva iemīlēt skriešanu dabā. Tāpat arī orientēšanās parādīja, ka man daudz labāk patīk mežā meklēt marķējumu nekā kontrolpunktus. Kamēr orientējos mazajās grupās (līdz U12), tikmēr distances bija marķētas un varēja tik skriet, taču tad izaugu un bija jāsāk orientēties pašai. It kā pratu gan karti lasīt, gan kompasu izmantot, gan arī punktus atrast, taču tas man nelikās tik aizraujoši, līdz ar to interese par orientēšanos noplaka. Tajā laikā arī teniss kļuva par aizvien lielāku ikdienas daļu, taču tik un tā nelaidu garām iespējas ar ģimeni piedalīties orientēšanās sacensības ārzemēs, kas ļāva iepazīt dažādu vidi un reljefu, kāda Latvijā nemaz nav. Atceros, ka pirmās ārzemju daudzdienas bija Šveicē, un kopš tās reizes mani ir aizrāvuši tie milzīgie kalni ar sniegotajām virsotnēm. Pilsētvidē nenoķert to brīvības sajūtu, ko var sajust skrienot pa mežu un esot kalnos.

Manas pirmās taku skriešanas sacensības bija Garkalnes Stirnubuks 2015. gada pavasarī, un tajā sezonā sapratu, ka šis ir mans skriešanas formāts, kas sagādā vislielāko prieku un tīri labi arī padodas.

Pāris gadu laikā esi kļuvusi par diezgan izteiktu taku skriešanas līderi Latvijā. Ir interesanti skriet bezkonkurences apstākļos?

Es neteiktu, ka būtu bezkonkurences apstākļi. Stirnubukos konkurence ir diezgan nopietna, un arī ultrās vienmēr var atrast, ar ko konkurēt – citiem, laiku, sevi, – vienmēr ir vieta izaugsmei. Skriet gan būtu interesanti jebkurā gadījumā, jo es to daru tāpēc, ka man tas patiesi patīk un sagādā prieku. Šobrīd tas ir īpaši interesanti, jo līdz ar treneri un nopietnāku pieeju skriešanai ir nākusi izaugsme, kas savukārt ir aizvedusi līdz panākumiem sacensībās un rezultātā dod vēl lielāku motivāciju trenēties un ieintriģē noskaidrot, ko tad galu galā varu sasniegt. Protams, uzvarēt ir lieliska sajūta, tomēr vēl labāka sajūta ir gūt prieku no paša skriešanas procesa un atrašanās kustībā un justies gandarītai, ka esmu kļuvusi stiprāka, ātrāka, izturīgāka. Manuprāt, ja paļautos tikai uz ārējiem faktoriem, tad bez šīs iekšējās motivācijas gan būtu grūti noturēt interesi ilgtermiņā.

Tavs labākais klasiskā maratona laiks 3:25 izskatās tāds pieticīgs. Noteikti esi spējīga uz ko labāku. Kā pašai šķiet, kādā laikā ar šā brīža trenētību varētu noskriet? Vai ir tuvākās nākotnes plānos arī šāds mērķis?

Domāju, ka šajā brīdī varētu mēģināt noskriet maratonu ap 3:10, taču neslēpšu, ka gribu tikt sub3 klubiņā un pašai liekas, ka pie atbilstoša darba tas ir iespējams. Grūti gan pateikt, kad un kur tas varētu notikt, jo pašlaik prioritāte ir takas, un jau tā ir izaicinājums nepārbāzt kalendāru ar sacensībām, lai pietiktu laika gan atjaunoties, gan arī trenēties. Redzēs, vai apstākļi ļaus to mēģināt izdarīt jau nākamsezon, taču esmu gatava arī pagaidīt un skriet, kad tiešām esmu gatava labam rezultātam, nevis censties par spīti visam noskriet maratonu, lai tikai būtu jauns personīgais.

Kur jāpieliek, lai konkurētu starptautiskos mačos? Tava vājākā vieta? Un stiprākā?

Vēl ir ļoti daudz, kur augt, taču par laimi tas tikai mudina turpināt trenēties, nevis nolikt botas plauktā un aizmirst. Daudz jāstrādā pie ātruma un pulsa, kā arī skriešanas tehnikas un noskrējieniem. Arī domāšanu var sakārtot, jo liela daļa cīņu tiek izcīnītas tieši galvā. Šobrīd visspēcīgākā esmu kāpumos, taču arī te varēs kārtīgi piestrādāt, lai varētu runāt par spēju konkurēt ārpus Latvijas.

Kad sāki trenēties pie Andra Ronimoisa? Kā izpaužas jūsu sadarbība?

Supervaroņu treniņus biju sākusi apmeklēt jau ziemā, tomēr tikai neilgi pēc tam, kad tiku uzaicināta pārstāvēt Latvijas izlasi pasaules čempionātā taku skriešanā, nolēmu, ka jāņem tā lieta nopietni, un jautāju Andrim, vai viņš būtu ieinteresēts sadarboties. Tā nu kopš maija vairs nav jālauza galva par to, cik un vai šodien skriet, atliek tikai izpildīt plānu. Droši varu teikt, ka tas ir bijis pareizs lēmums, par ko liecina arī pēdējā laika panākumi, jo tas lielā mērā ir strukturēta un apjomīga darba rezultāts. Sadarbības pamatā ir individuāls treniņu plāns, ko izpildu pēc labākās sirdsapziņas, bet neiztikt arī bez koptreniņiem, sacensību un treniņu analīzes, kopīgas iesildīšanās pirms sacensībām, trases izpētes, kas ārkārtīgi noderēja gan PČ, gan SKM un pat Stirnubukos. Svarīga ir savstarpēja uzticēšanās un atklātība, lai tik tiešām saprastu, kas izdevās, kas nederēja un kur vēl jāpiestrādā. Nebaidos pateikt, ja kaut kas kādreiz sāp vai imunitāte pastreiko, jo pretējā gadījumā ieguvējs nebūs neviens. Reizēm liekas, ka Andris manas spējas apzinās vairāk kā es pati un nekavējas to izmantot, izvirzot izaicinošus mērķus, kas beigās izrādās sasniedzami. Tā notika gan PČ, gan arī SKM, kur tikšana top 10 sākumā šķita optimistiska domāšana, taču abas reizes mēģināju koncentrēties uz labu skrējienu un neizpalika arī rezultāts. Par SKM gandarījums varbūt pat ir lielāks, jo tās bija pirmās sacensības, kam biju tik ilgi un nopietni gatavojusies. Arī Andra atbalsts trasē bija nenovērtējams – būšana klāt un informēšana, apkalpošana starpfinišā, īstie vārdi īstajā brīdī. Milzīgs paldies viņam par to, man tas daudz nozīmēja un palīdzēja. Tagad ir iegūta motivācija strādāt tālāk, un man pašai būs interesanti redzēt, kur aizvedīs nākamā sezona.

Skaistākie kalni? 

Varētu diplomātiski atbildēt, ka visi kalni ir skaisti vai, ka skaistākie ir tie, kuros varu būt, taču šobrīd skaistākie man liekas Dolomīti Itālijā. Skrējusi gan tur vēl neesmu, taču tas varētu būt tikai laika jautājums.

Tavs sapņu skrējiens, kas vēl priekšā?

Nebūšu īpaši oriģināla un minēšu to pašu slaveno UTMB. Pirms vairākiem gadiem ar ģimeni biju Šamonī, un vecāki pastāstīja par sev pazīstamo alpīnistu Ati Plakanu, kurš ir skrējis apkārt Monblānam. Protams, ka tajā brīdī man tas likās kaut kas traks un neiespējams, nemaz nerunājot par to, ka nebija skaidrs, kāpēc kādam vispār būtu tik daudz jāskrien, taču pirmā saskarsme ar taku skriešanu un ultrām bija notikusi. Diez vai vecāki tajā brīdī iedomājās, ka paies kāds laiks un es aizraušos ar to pašu. Šobrīd gan uz tik garām distancēm neskatos, bet ceru atgriezties Šamonī jau nākamgad.

Neesi par jaunu izteiktai izturības disciplīnai?

Varbūt esmu, varbūt neesmu… Ja man pašai tā liktos, gan jau nelīstu šajā sportā iekšā, un pārējiem vienmēr būs savs viedoklis par visu, bet ko padarīsi, ja nereti pēc trim noskrietām stundām jūtos labāk kā pirmajā stundā? Ja man ir ķēriens uz gariem skrējieniem, tad būtu muļķīgi gaidīt kaut kādu īsto vecumu, kad to sākt realizēt.

Ir dzirdēts, ka biji plānojusi, bet kaut kādu iemeslu dēļ tomēr neskrēji Rīga – Valmiera. Vai tas arī vēl ir Tavā sarakstā? 

Šogad Rīga – Valmiera plānos vairs nebija, bet pagājušogad gan ļoti gribējās to noskriet, taču veselībai bija citi plāni un sacensībām sekoju līdzi no gultas ar temperatūru. Pēc kāda laika gan spēju novērtēt, cik ļoti daudz ieguvu no šī DNS, jo tajā pavasarī regulāri uzkāpu uz viena un tā paša grābekļa un vilku botas pirms organisms tam bija gatavs. Tagad tādas kļūdas vairs nepieļauju, esmu iemācījusies ieklausīties ķermenī un saprast, kad un cik ilgi jāpaņem pauze, jo ilgtermiņā tās papildus atpūtas dienas dos lielāku labumu nekā cenšanās par visiem līdzekļiem izskriet treniņu bailēs kaut ko nokavēt un nesagatavoties. Rīga – Valmiera man noteikti ir sarakstā, bet diezin vai tuvākajā nākotnē. Man patīk lietas darīt kārtīgi, tāpēc esmu diezgan droša, ka tajā brīdī, kad nolemšu nodot sveicienu Sīmanim, tam pieiešu nopietni.

Kādas vispār šobrīd attiecības ar asfaltu? Vai Tava sirds pieder tikai takām? 

Kā nokļuvi Vāveru komandā?

Vāverizācija notika pagājušā gada LRM Komandu kausa apbalvošanā, kad mani ielenca pāris Vāveres, pajautāja, vai gribu būt komandā, un pēc apbalvošanas jau biju komandas kopbildē. Viens, divi un Vāvere gatava! Runājot par Vāverēm, nevar aizmirst arī par Riekstiem, kas nāk komplektā. Labāku bandu saviem skriešanas piedzīvojumiem ir grūti vēlēties, tikai viņi spēj tā atbalstīt un pamudināt uz aizvien augstākiem mērķiem.

Kādi vēl hobiji bez aktivitātēm dabā?

Man ļoti patīk fotografēt, un vairākus gadus ar to nopietni nodarbojos, tomēr pēdējā laikā vairs nesanāk tik bieži paņemt rokās kameru kā gribētos, tad nu izmantoju to, ka gandrīz vienmēr ir līdzi kamera telefonā. Nesen nolēmu pamēģināt arī filmēšanu, un to reizēm sanāk apvienot arī ar skriešanu. Patīk arī lasīt un šad tad pašai ko uzrakstīt. Tomēr vismīļākās jebkurā gadījumā būs visa veida aktivitātes dabā, īpaši snovbords ziemā. Šogad gan laikam sanāks nedēļu Alpos iemainīt pret Kanārijām.

Plānotie darbi ziemā gatavojoties nākamajai sezonai?

Skriet, vingrot un neaizmirst par augstummetriem. Būs kārtīgi jāsaskrien kvalitatīva bāze, jo bez stabila pamata būs grūti strādāt pie visa pārējā un parādīt labu sniegumu nākamajā sezonā, kas varētu sanākt diezgan gara.

Tu vienmēr smaidi. Dzīvei tumšo pušu nav?

Tā jau nav, ka vienmēr smaidu un vienmēr viss ir labi, taču ar smaidu gluži vienkārši ir vieglāk. Ir situācijas, ko nevaram ietekmēt, taču savu attieksmi pret tām gan varam ietekmēt un es cenšos atrast tajās to pozitīvo, par ko pasmaidīt. Ne vienmēr izdodas, bet tas arī lielā mērā ir treniņu jautājums.

Novēlējums kluba biedriem.

Darīt to, kas liek acīm iemirdzēties, skriet prātīgi, izvēlēties kvalitāti pirms kvantitātes un ieklausīties sevī. Noskrien!

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.