Mēs zinām, cik svarīgi sacensībās ir brīvprātīgie – viņi tev padod ūdeni, kad esi izslāpis, pasaka kādu uzmundrinošu vārdu, kad esi noguris, novirza pareizajā virzienā, kad nezini, kur skriet, uzkar kaklā medaļu, izsniedz sacensību numuru un dara vēl miljons lietu, ko tu, iespējams, nemaz nenojaut un nepamani. Gribas pat teikt – ja nebūtu brīvprātīgo, nebūtu arī sacensību. Brīvprātīgo darbs ir nepieciešams pat Olimpiskajās spēlēs. Rio olimpiāde nupat kā pagājusi, un tur bija arī viena no mūsu skriešanas sacensību regulārajām brīvprātīgajām – Agy jeb Agnese Vēze. Ar šo mēs publiski sakām paldies par rūpēm un pie viena vēlamies ielūkoties Olimpisko spēļu aizkulisēs.
- Agy
- sāka skriet - 14/03/2011
- noskrieti - 5347 km, laiks - 645:44:31 h
- labākais pusmaratons - 2:06:54 (Liepājas pusmaratons 2015 - 18/07/2015)
- 2024. gadā noskrieti 0 km
- vidēji šogad 0 km/nedēļā
- pēdējais sen ar 7.83 km
Nosūtīt vēstuli
Knapi paspēji atgriezties no Rio, kad jau devies palīgā Baltijas baso pēdu ultramaratona organizatoriem. Kuri vispār Tev bija pirmie mači kā brīvprātīgajam palīgam?
Kā brīvprātīgais palīgs pirmo reizi biju Eiropas čempionātā U-20 sievietēm, kad tas notika Liepājā. Biju tikko beigusi bakalaura studijas LU un sāku kārtot visu vajadzīgo studijām maģistrantūrā. Biju zaudējusi darbu krīzes dēļ, bet brīvā vasara bija kaut kā jāaizpilda. Par to, ka vajadzīgi brīvprātīgie, uzzināju no liepājniekiem.lv. Pašai basketbols ir tuvs, jo ar to nodarbojos 11 gadus sporta skolā. No manis basketboliste nesanāca, jo pubertāte nepagāja bez sekām un pamatskolā paralēli apmeklēju mākslas skolu, uz ko pierunāja mamma. Pēc šī darba bija diezgan liela pauze. Maģistrantūra, prakse, tad jāmeklē darbs utt. Kad sāku strādāt, paņēmu atvaļinājumu Nike Riga Run numuru kārtošanai. Pēc tam gribējās pamēģināt palīdzēt Nordea Rīgas maratonā, bet ar atvaļinājumiem bija tā, kā bija. Vienreiz arī dabūju to prieku pa vakariem. Tā īsti slūžas atnāca vaļā, kad ieguvu smagu traumu. Skriet nevarēju, bet to gaisotni gribēju just. Ja skriet nevaru, tad atradu sev citu pielietojumu – palīdzēt citiem. Tā nu tas sākās. Pirmajā traumas gadā tiku Siguldas kalnu maratona palīgu komandā, pēc tam jau Patriotā, un tā tas aizgāja.
Kā sākās ceļš uz Rio? Kad radās ideja? Cik laicīgi bija jāpiesakās? Cik liels konkurss?
Ideja pie manis nonāca ar sociālo tīklu palīdzību. Facebook redzēju ziņu, un vēlāk Agnese Pastare atkal atgādināja ar share. Viņa savā ziņā ir pie tā vainīga, ka bija vien jākāpj lidmašīnā uz Rio. Bija reiz doma, ka Olimpiādē brīvprātīgajam būt ir kruti. Uz Londonu tas tik ļoti neinteresēja, bet uz Sočiem vēlme parādījās, bet pati uztraucos par drošību, līdz ar to pat uz pēdējo uzaicinājumu brīvprātīgajiem nepieteicos. Man arī pret šiem brīvprātīgajiem bija tāda pietāte, jo zināju, ka viņi iziet atlasi, kas jau likās tāds “oho!”. Rio tas jau bija tāds „vismaz pamēģināšu” variants, jo zināju, ka daudzi pat ar otro, ceturto vai piekto reizi netiek. Īpaši, kad dabūju zināt, ka uz 70 000 vietām ir vairāk nekā 200 000 gribētāju. Pieteikšanās uz katru Olimpiādi notiek 2 gadus iepriekš. Tagad līdz septembra beigām var pieteikties Korejas ziemas Olimpiādei.
Man bija jāiziet cauri četrām kārtām – formas aizpildīšana (anketa, kur jādod savi dati, vēlmes, prasmes, hobiji utt.), spēļu norises simulācija, valodu pārbaude un online intervija. Katra kārta man lika pašai sevi iepazīt no jauna, kas man likās tā vērts. Arī pats darbs man lika saprast, ka, ja gribu, tad varu. Un lidostā no staļļa menedžera dzirdēt, ka grib mani atpakaļ uz Paralimpiādi, lika man sajusties lepnai par sevi.
Kas Olimpiskajās spēlēs bija Tavs darba lauciņš?
Izvēloties manus pienākumus, netika ņemtas vērā manas vēlmes (biju norādījusi, ka varu būt akreditācijā, tiesneša palīgs), bet gan hobiji. Man tika iedots jāšanas sports. Biju staļļa komandā. No sākuma likās, ka man būs jādara apkopējas darbs, bet vēl ietilpa staļļa sargāšana, palīdzība ar barību, skaidām un ledu. Man tas bija kas jauns. Nekad nebiju bijusi brīvprātīgā jāšanas pasākumos. Man nebija ne jausmas, kā tas ir. Biju gatava uz visu. Jau no pirmās dienas mani darbi bija dažādi. Sākot ar palīdzēšanu staļļa menedžeriem (telpu lapiņu veidošana, norāžu izlikšana, datu pārbaude utt.), līdz īstiem staļļu darbiem kā skaidu nogādāšana, ledus menedžēšana (skaitīšana, sargāšana, pārvešana), tīrības uzraudzīšana utt. Pašiem stallī nekas nebija jātīra. Boksus zirgiem tīrīja grūmi (grūms ir cilvēks, kurš rūpējas par zirga labsajūtu, tīrību un gatavību sacensībām un treniņiem, viņš arī zirgu baro un sagatavo izjādei), bet pašus staļļus – speciāli algots personāls. Ar personālu šad tad bija grūtības, un vienreiz nācās dušas tīrīt pašiem, par ko pēc tam no cita līdera norāvāmies par to, jo tas bija jādara slinkajam tīrīšanas personālam. Dažbrīd pa stalli vien tika nostaigāti 20 km, pildot dažādus darbus, sākot ar kāda meklēšanu, līdz problēmas novērtēšanai.
Pastāsti, kāda Tev bija viena tipiska diena Rio?
Mana tipiskā diena Rio var likties diezgan garlaicīga. Izņēmums bija brīvdienas, kad tiku apskatīt pilsētu, bet lielākoties garlaicīgi no cita skatu punkta. Cēlos četros, pārbaudīju e-pastu, lai sazinātos ar priekšnieku Latvijā, ģimeni, draugiem, tad devos uz darbu. Visu dienu darbs stallī, kas bieži iegāja overtime. Ja radās darbs, tad darīju, līdz pabeidzu vai arī kāds mani dzina prom. Brazīļi vienkārši nozuda. Parasti diena sākas ar interesēšanos par dienas pienākumiem pie staļļa menedžera, un dienas gaitā uzradās vēl citi darbi. No zāles laistīšanas līdz vārtu sargāšanai. Pirms spēlēm vēl zālājus pārbaudīju, vai nav naglas un skrūves, kas ir bīstamas zirgiem. Dažreiz darbs bija vienveidīgs, dažreiz vienā dienā tika pagūts viss – ne tikai smagi strādāt, bet pat, kādu pienākumu pildot, pasnaust.
Tad devos mājās, vakariņas un gultā, lai iegūtu spēkus nākamajai dienai. Citreiz pa vakariem aizgājām skatīties atklāšanas ceremoniju vai spēles. Vai vienkārši skatījāmies spēles dzīvoklī pa TV.
Pati arī paspēji ko redzēt no sacensībām, pilsētas? Spilgtākie iespaidi?
Paspēju. Jāšanas sporta veidu skatījos TV, kas visu laiku bija ieslēgts gan ēdamzālē, gan stallī speciāli izveidotā TV istabā. Mums dāvināja biļetes. Divas reizes tiku uz basketbolu. Istabas biedrene bija NOC (National Olympic Committee) asistente, kas viņai deva priekšrocības. Līdz ar to tiku uz vieglatlētiku un redzēju Bolta skrējienu dzīvajā. Trīscīņai jāšanas sportā redzēju apbalvošanu aizkulisēs, līdz ar to arī redzēju zelta medaļu, bet pāris dienas vēlāk jātnieks Roger-Yves Bost atļāva to pataustīt. Bet tās lielākās emocijas ir pēc tam, kad tikai iebridu okeānā un izjutu tā spēku. Man kā dabas mīļotājai tas bija tāds WOW. Man ļoti patika, ka visu laiku bija redzami kalni. Lietainās dienās tie pazuda miglā, bet skaidrās dienās skats bija iespaidīgs. Tur bija ļoti garšīgi augļi. Tie paši banāni, mango un ananasi. Arī saldumi bija ļoti garšīgi, un daudzas lietas man bija kā jaunums.
Uzbraucu ari Kristus statujas kalnā. Skats no kalna uz pilsētu ir iespaidīgs. Arī, esot skulptūras pakājē, skats uz statuju ir vienreizējs.
Ir āķis lūpā? Pēc četriem gadiem atkal labprāt krāmētu somas?
Ir. Labprāt brauktu arī uz Tokiju, un tagad esmu gatava piestrādāt, lai nopelnītu naudiņu Tokijas fondam.
Tev pašai sezonā vairāk ir maču, kur skrien, vai tādu, kur palīdzi noskriet citiem?
Vairāk sanāk tādu, kur palīdzu. Treilus labprāt pati skrietu, bet traumas mani, diemžēl, noliek pie ūdens padevējiem. Ja ir iespēja, tad vispirms palīdzu un pēc tam pati noskrienu. Stirnu bukus nākas siekaloties pašai, bet Skrien Latvija skrienu. Bet es varu teikt, ka dažbrīd grūtāk ir nostāvēt 10h trases malā, nekā skriet. Īpaši, ja ir auksts vai līst.
Kā vispār skriešana atnāca pie Tevis?
Tas sākās tā spontāni, jo izdomāju pamēģināt noskriet 10 km Nordea Rīgas maratonā. Bija doma, ka noskriešu un viss. Ar to arī viss beigsies. Sāku gatavoties, bet tie 10 km likās daudz. Tad nu gatavošanās procesā ieklīdu noskrien.lv, kur prasīju padomus. Sanāca, ka tajā pašā gadā notika pirmais Liepājas pusmaratons, kā tad nu mājās neskriet. Tad Nike Riga Run. Satiku daudz foršu cilvēku. Ieraudzīju, kāds izskatās pusmaratona treniņplāns, un sapratu, ka to var izdarīt jebkurš. Pēc NRM sapratu, ka varu noskriet arī vairāk. Iedzīvojos ceļa traumā, kas mani pirmajā sezonā piebremzēja, bet bija jau manī pamodusies spītība, un sāku iet uz pirmo pusmaratonu.
Kas Tev palīdz tikt pāri grūtiem brīžiem dzīvē, traumām skriešanā?
Agrāk man likās, ka, ja nevarēšu skriet, tad dzīve būs beigusies, bet man ir tik daudz hobiju, ka traumu brīžos atrodu, ko darīt. Ir daudz grāmatu, kuras gribētu izlasīt, varu stundām adīt, izšūt. Esmu atklājusi pieaugušo krāsojamo grāmatu šarmu. Tad man vēl ir jāšanas sports, kuram vairums traumu netraucē. Citreiz ir grūti, jo tās fiziskās traumas savā ziņā ir arī emocionālas, jo tās mani ierobežo. Ja bez traumām vēl kādas šaizes gadās, tad viss ir pelēks un viss ir slikti, jo tās mani ierobežo. Īpaši, ja tās ir kājas un darbā pa pļavu nākas klibot. Pāris reizes kājas dēļ ir bijis grūti kāpelēt pa zariem mežā. Bet varu pateikt, ka vislabākie psihoterapeiti ir zirgi. Tie tiešām palīdz no visa atslēgties.
Ko vēl esi iecerējusi paspēt šajā sezonā?
Neko dižu. Pabeigt Skrien Latvija sezonu un palīdzēt, kur vēl jāpalīdz. Rio ir paņēmis daudz spēka, un vēlos arī atpūsties. Atkal jāatgriežas vecajās sliedēs, jāatsāk skriet un domāt par jauno sezonu.
Nosauc visus savus sporta veidus prioritārā secībā tieši šobrīd.
Lai man piedod kluba biedri un Florbola klubs “NND”, bet pirms un pēc Rio pirmajā vietā pārliecinoši ir jāšana, pēc tam skriešana un tad florbols ar paukošanu dala trešo un ceturto vietu. Daudzi mani mēģina atrunāt no florbola, bet tas sporta veids man ir ļoti noderīgs un pērno sezonu labi noderēja, lai atpūstos no skriešanas un iegūtu nedaudz vairāk spēka. Paukošana man sola ātrumu un precizitāti, un ceru, ka šo ziemu man būs vairāk laika šim sporta veidam. Šad tad pāri visam nostājas Magnēts, bet parasti to iespaido tikšana, gribēšana un citi darbi.
Novēlējums kluba biedriem.
Dariet, kas jums patīk, lai ko teiktu citi!
Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.
km 
-
Agy, apsveicu ar iekļūšanu kronētas personas statusā, un arī no manis paldies, ka esi brīvprātīgā!
Apsveicu, profesionālāko un jaukāko brīvprātīgo! Paldies Tev!
Agy, lielais paldies, bez Tevis VSK Noskrien nebūtu tas kas ir … pelnīts kronītis ;)
Hip-hip-urā!
Apsveicu, Agy! :)
Apsveicu!!!
Super, man prieks, ka beidzot esi tikusi pie kroņa! :) Vienmēr prieks tevi smaidīgu ieraudzīt trases malā vai pie pīrāgiem! Un vēl man prieks, ka tev ir iekšās, neskatoties uz visādām sāpēm un likstām, paskriet pa “manu” mežu, kur glūn piedzīvojumi :D
Paldies, Agy, par paliidziibu sacensiibaas! :)
Bija interesanti palasiit par tik daudzveidiigiem hobijiem paarmainjas peec Meenesha skreejeeja intervijaa. Lai izdodas bez traumaam viss, ko Tu dari!
Apsveicu ar lielo godu! :)
Apsveicu!
Apsveicu! Paldies par interesanto interviju un uzmundrinošo novēlējumu. Lai vēl daudzas olimpiādes! :)
Prātā palicis, kā pērn Agy, zvanu skandinot, sagaidīja censoņus Talsu pauguru trasē pirms Stirnubuka ātrumposma. Tas likās tā skaisti :)
Apsveicu! :)
Forši! :)
Agy dēļ atcerējos, ka biju pieteicies Londonas vai Pekinas brīvprātīgajiem, bet procedūru līdz galam tā arī nenovedu. Apbrīnoju liepājnieces apņēmību.
Agy visspilgtāk atceros pērn CETā pirms paša finiša, kad sajutu, ka tieši man tiek parādīts pēdējais pagrieziena. Paldies par brīvprātīgo darbu, tas ir nenovērtējams
Bija interesanti palasīt, sveiciens! :)
Paldies, Agy, un apsveicu ar kronīti! Lai izdodas turpmāk iecerētais!
Apsveicu ar kronīti. Lepojos, ka tevi pazīstu.
Jā, BBPU jau vairs arī bez Agy nekur. Sveicu, sveicu!
Apsveicu :)
Apsveicu! Burvīgi, ka esi tik daudzpusīga! Prieks vienmēr redzēt Tevi smaidīgu trasē vai brīvprātīgo statusā.
Pirmo reizi satikāmies Rīgas rogainingā vienā komandā (manā vienīgajā). Otro reizi kopā pastrādājām šogad Rīgas maratona expo pie maratona/pusmaratona numuru izsniegšanas.
Lai mērķi piepildās!!!
Prieks par Tavu kronīti un vēl lielāks prieks redzēt, ka pati kļūsti aizvien priecīgāka! Malacis un tā turpināt. :)
Kad pati sāku skriet, Agy, Tu biji mans iedvesmotājs un motivators. Vienmēr smaidīga un draudzīga. Tu biji pirmā, ko iepazinu no lielās skrējēju ģimenes. Liels paldies par atbalstu trasē, gan skrienot, gan malā stāvot, ar zvaniņu vai ūdens glāzi rokā, un smaidu sejā!
Apsveicu! Lieliski!