Vai esi redzējis cilvēku kas no rīta skrien? Protams, ka esi redzējis. Tavuprāt, tā ir jēdzīga nodarbe vai bezjēcīga? Noteikti jebkurš teiks, ka noderīga – skriet tas ir forši, fizkultūra. Bet Kārlim Apkalnam uzreiz ir jautājums – “Cik cilvēki no šī skrējēja rīta agrumā tiek pabaroti? Nav bezjēdzīgākas nodarbes kā no rīta skriet pa parku.” Un pēc brīža viņš paziņo, ka šogad otro reizi ir noskrējis Nordea Rīgas maratonu. “Jo, ja to dara pietiekami ilgstoši un pietiekami regulāri, tad šis cilvēks, kas no rītiem skrien, var izdarīt ko vērtīgu.”
Šogad jau otro reizi gatavojos “pilnajam” maratonam.
Maratoni nemēdz būt nepilni. Arī grūtniecība nemēdz būt “pus-” vai “mini-“. Nav dzirdēts arī par “grūtniecības stafeti”. Maratons ir 42195m! Tas tad arī bija mans mērķis.
Sagatavošanos mēģināju sākt ļoti laicīgi, jau decembrī. Tobrīd vēl arī bija pamatīgas ambīcijas uz konkrētu rezultātu. Tomēr trauma (neskaidru iemeslu dēļ sāpošs celis) paveica krietnu korekciju gan sagatavošanas posmā, gan arī reāli sasniedzamajos rezultātos.
Reāli sagatavošanās posms bija vien piecas nedēļas, ar nieka 13 treniņskrējieniem. Beidzamie no tiem bija gana “asiņaini”, bet kopumā sagatavošanās posms tomēr bija klaji nepietiekams.
Starts pirms katra maratona ir emocionāls. No vienas puses – treniņi un iepriekšējā pieredze gana skaidri pasaka, ko var distancē sagaidīt un uz ko cerēt nav jēgas. Bet no otras puses – nekad nevar zināt, kā distancē ies un vai neatgadīsies kas negaidīts.
Starts ir mirklis, kurā tiek vēlreiz pārdomāta sagatavošanās, esošā fiziskā kondīcija, uzdevumi un mērķi distancē, no kā vajadzētu uzmanīties.
Ziemas traumas dēļ “piezemētās” ambīcijas šogad bija:
1) finišēt;
2) zem 4 stundām;
3) nākamajā dienā būt bez traumām.
Izklausās vienkārši, bet, lai šo sasniegtu, jāievēro vēl krietni daudz principu. Nelielu ieskatu var manā blogā.
Tālāk sākas iesildīšanās un sevis pārbaude.
Šoreiz, piemēram, es kurpē atradu smilšu graudiņu. Ejot iznest miskasti, tas būtu pilnīgs nieks, bet maratona distancē šāds sīkums var neļaut finišēt.
Un tad jau arī tuvojas starts. Ar nu jau tradicionālo enerģijas želeju jostu bruņots, kopumā esmu gatavs skrējienam.
Vēl beidzamie mājieni atnākušajiem pavadītājiem, un…
No otras puses tas izskatās šādi. Kopības sajūta un kopējā atmosfēra ir grūti aprakstāma.
Un te nu arī tas sākas! Ap trasi bija sapulcējušies daudzi līdzjutēji. Tiesa, viņu līdzjušana bija nedaudz jocīga…
Vairums publikas ap trasi sauc: “Sadzen! Noķer! Priekšā gliemeži! Ātrāk!” vai ko tamlīdzīgu. Nav šaubu, ka šie uzmundrinājumi ir sirsnīgi, bet patiesībā samērā “šķērsām”.
Lai vispār finišētu, trasē ir jātur līdzens solis un temps. Klausījos, klausījos uzmundrinošos steidzinātājus un domāju: “Nez, es kaut ko nesaprotu, vai arī tie ļaudis nekad nav skrējuši paši?”
28km līkumā pie laika kontroles stāvēja puisis, kurš visiem bļāva: “Elpu, turi elpu! Ritmu, turi ritmu!” Un neviena vārda par “ātrumu”, “noķeršanu” vai citiem murgiem. Pat viņa uzmundrinājumi izskanēja ritmiski, kā marša takti sitot!
Goda vārds, ap sirdi palika silti – beidzot trases tuvumā ir kāds, kurš acīmredzami ir skrējis arī pats un saprot, par ko patiesībā ir maratona distances pievarēšana!
Bet kopīgā skriešanas sajūta ir tiešām jauka! Ir forši, ja apkārt ir tik daudz cilvēku, kuriem sports saistās ar ko vairāk par “čipšu paku, alus pudeli un TV kasti”!
Laika apstākļi skriešanai bija ļoti piemēroti. Ušakova sāgas aprakstītāji, kuri minējā “pārlieku augstās temperatūras”, gvelza pilnīgus niekus.
Šogad bija daudz, daudz vēsāks nekā iepriekšējā gadā, pat nepieminot leģendāro Kuldīgas 2010 skrējienu, kurā tiešām esot bijis +32…
Atmosfēra bija jauka, ko nodrošināja gan jauki iekārtotā trase, gan arī pūtēju orķestris “Auseklītis”, gan citas jaukas lietas.
2010.gada trase, kas meta trīs apļus, man patika labāk. Vienādos apļos var vieglāk sekot savam tempam un plānot ātrumu. Iespējams, savs šarms ir arī trasei 2011, kura meta plašākus līkumus un, ja neņem vērā Vanšu tiltu, nekur nepārklājās.
Man skriet šoreiz bija grūti, kas ir tikai loģiski pie tik neilga sagatavošanās posma.
Līdz 21km atzīmei aizskrēju viegli un eleganti (laiks – 1.45), bet pēc tam lūziens bija skarbs. Gan centos turēt ritmu, gan centos variēt soli, būt rūpīgs ar ūdens dozēšanu un darīt visas pārējās lietas, kuras sagatavošanās posmā biju samācījies. BET… ja treniņos kaut kas nav izdarīts, to distancē kompensēt vairs nevar…
Paldies pasākuma atbalstītājiem un organizatoriem, kuri bija izdarījuši milzīgu un ļoti kvalitatīvu darbu. Vienas dienas laikā iekārtot un pārkārtot vai pusi pilsētas – tā nav joka lieta!
Trasē mani atbalstīja jau tradicionālā atbalsta komanda – Kristaps ar ūdens pudeli gaidīja mani divos punktos.
Atcerieties, ko es stāstīju par skrējiena ritmu? :) Ar šādu mirkli, ar vienu pietupienu pietiek, lai skriešanas ritms pēc tam ciestu uz vairākiem kilometriem. Labā ziņa – komandas bilde izdevās ļoti jauka!
Tā nu šis Piedzīvojums un arī Apliecinājums sev pašam pamazām virzījās uz finišu.
Ap 35km man no aizmugures pieskrēja viens angļu puika (tas pats, kurš man blakām ar No.331), skrienot parunājāmies… Izrādās, viņš esot sekojis no pirmā kilometra. Kāpēc man? “Tev ir labs ritms!” Goda vārds – tas šķita lielisks kompliments!
Pēdējos kilometros nedaudz piebikstījām un uzmundrinājām viens otru. Finišā gan es kādu nieku atrāvos, bet kopumā var teikt, ka šo distanci noskrējām divatā, par ko pirmos 35km man pat nebija aizdomu! :)
Pateicoties dalībnieku reģistriem un Facebook, pēcāk atradām viens otru. Nu man ir kolēģis, kurš aicina kopā skriet Londonas un vēl citus maratonus.
Te jau arī finišs. Tas baltais, ar augšup paceltām rokām, esmu es. Tiesa – triumfa poza nebija ilga, jau tūlīt pēc tam sekoja…
… sekoja šis.
Atplīsiens pēc finiša – tas ir kas grūti izskaidrojams un izstāstāms. Spēka ir tieši nemaz un šķiet, ka vairs nekad, nekad neatgriezīsies. Vēlāk gan šī sajūta pāriet, bet tajā mirkli tukšuma sajūta ir tiešām iespaidīga.
Šķiet, tieši puisis dzeltenajā kreklā līdzjūtīgi uzjautāja: “Tu arī finišēji 10km?” – “Nē, 40km.” Sekoja Lielas, Lielas acis. Un vairāk viņš neko nejautāja! :D
Tiesa, šogad atkopšanās pēc skrējiena bija ilgāka nekā gadu iepriekš. Pirmajā dienā es mājās tikai gulēju, otrajā – biju “nekāds”. Stadija, kura varētu tikt salīdzināta ar pamatīgām paģirām, beidzās 48 stundas pēc finiša. Tad vienā mirklī pēkšņi “atlaida”. Iespējams, tik ilgs “pēcefekts” bija nepietiekamā sagatavošanās cikla dēļ.
Jau mirkli vēlāk vismaz pirmais “besis” pāriet, un tad jau atkal var mēģināt uztvert, kas notiek apkārtējā pasaulē.
irkli vēlāk seko fotografēšanās ar atbalstītāju brigādi, kura šogad ir paplašinājusies. Drīz, jācer, ūdens nesēju komanda papildināsies ar Katrīnu!
Jau tradicionālais uzvarētāju pjedestāls. Te gan īsti nevar saprast, vai Kristaps svin uzvaru, vai arī rāda man “radziņus”, tomēr bilde ir jauka jebkurā gadījumā! :)
Te – oficiālais rezultātu kopsavilkums.
Amatieriem rezultāts ātrāk par 4h ir “pieklājīgo” kategorijā. Gadu iepriekš bija 13 minūtes ātrāk (kas ir tuvāk “labajiem rezultātiem”), bet ar tikai piecas nedēļas ilgu sagatavošanās ciklu arī šis ir gluži pieklājīgs rezultāts.
Jau atkal man pašam nav īsti skaidrs – vai es maratonus atkārtošu vēl arī turpmāk. Tomēr ar savu otro mēģinājumu esmu gluži apmierināts!
Te arī pats Uzvarētājs. Šeit izskatās, ka nedaudz gulošs, bet tas jau uzvaras (pašam pār sevi) nozīmību nemazina, vai ne?
P.S. Šī galerija ņemta no Kārļa draugiem.lv profila un viņš par savu pirmo maratonu ir izveidojis līdzīgu galeriju.
km 
-
Baigi forši un motivējoši! es tik nesapratu par šo:
“Cik cilvēki no šī skrējēja rīta agrumā tiek pabaroti? Nav bezjēdzīgākas nodarbes kā no rīta skriet pa parku.” Un pēc brīža viņš paziņo, ka šogad otro reizi ir noskrējis Nordea Rīgas maratonu. “Jo, ja to dara pietiekami ilgstoši un pietiekami regulāri, tad šis cilvēks, kas no rītiem skrien, var izdarīt ko vērtīgu.”
Vai pēc Kārļa viedokļa tika izdarīts, kas vērtīgs, vai arī tas viss bija bezjēdzīgi? :)
nu, to saakumu par to jeegu un bezjeedziigumu tomeer dereetu izdzeest…
bet visaadi citaadi – maacaamies, skrienam, baudam, attiistaamies… kaa mees visi ! :) Priekaa !
Ļoti labi, noskriet pirmo pusi 1:45 ir ļoti labi, plīsiens noteikti iztrūkstošās bāzītes dēļ. Interesanti, esam kādu gabalu kopā skrējuši (9. bilde, #2307), bet man tā nepareizā distance :D
Pēc maratona (arī distances laikā) arī biju dusmīgs uz sevi par nepilnvērtīgo treniņu skaitu un domāju, ka labu laiciņu neskriešu – nedēļu vēlāk pieteicos Valmieras pusmaratonam :D
Man patika salīdzinājums ar grūtniecību! :D man patīk salīdzināt ar diplomdarbu – nav mini maģistra darbs vai pusmaģistra darbs (tie ir melnraksti).
Var jau, protams, apsveikt un tomēr……..nevajag “nolikt” atbalstītājus, lai arī ko viņi sauktu trases malā, jo TO viņi dara priekš mums, skrējējiem un dara pēc savas saprašanas un ar labākajiem nodomiem. Tas IR jānovērtē!
Un, ja sagatavošanās posms tomēr būtu 2x garāks, par nākamo maratonu iespējamību jautājumu nebūtu. Pierādījums, ka var noskriet ar minimāliem treniņiem un raksturu.
Uh, pie starta foto, kur visiem roka gatavībā pie pulksteņiem, tā spriedze uzkāpa (tirpas un taureņi). Organisms atcerās, kas tas ir par brīdi. Tas nozīmē, fotoreportāža ir laba, ir.
P.S. Drīz Kuldīga ]:)
Kopumā iedvesmojošs un visnotaļ aizkustinošs rakstiņš, tik daži izteicieni šķita tādi kā snobiski. Redz, pats noskrējis maratonu, līdz ar to tie, kuri skrien īsākas distances, tādi puskoka lēcēji vien ir. Bet varbūt pie vainas mana uztvere. :)
Noteikti,noteikti NEVIENS NAV SLIKTĀKS,LAI ARĪ NAV VEICIS MARATONU.Domāju ka raksta varonis arī nevienam neko nav domājis pārmest.Katram mums savi mērķi-vienam maratons,otram pusmaratons,citam 5-tis,bet cits vispār apsver domu par skriešanu – varbūt pamēģināt ? VISI MĒS ESAM MALAČI – GALVENAIS IR NOSKRIET ! 1 KM VAI MARATONU,BET NOSKRIET !
Lindams: domāju ka viss ir ok, katrs skatās no sava skatupunkta un mērķiem tāpēc neuzskatu ka 42km noskriešana ir pārāka par 800m skrējienu. Jo personīgi man īsajās distancēs iet grūtāk kā garajās, nespēju iedomāties kā pareizi būtu jāskrien, lai noskrietu 800m – sprintiņš īsti nav, jo tādā tempā šo distanci arī neizturētu ar max ātrumu – ir jāmāk noskriet arī šādu distanci! Katrs gatavojās tam, ko uzstādījis par mērķi – 100m taču noskriet var jebkurš, bet ne cienījamā ātrumā! :)
Ievadteksts tiktiešām nerada labāko pirmo priekšstatu par šo skrējēju. Bet pēc raksta izlasīšanas – visu cieņu! Patiesībā cienu visus, kas šo distanci spējuši pieveikt.
Lasot par pusgrūtniecību, atcerējos Radio SWH ēterā Ufo teikto par pusfutbolu un pusbasketbolu, ka tādu nu gan neviens nespēlējot… :)
Tas puisis pie 28km bija tiešām cilvēks kas saprot skriešanu. Jēkabs Nākums
Varbūt daži teikumi dažam šķiet nedaudz snobiski, es gan teiktu citādāk – pamudinoši, neapstāties pie 5 km, 10 km vai pusmaratona distances bet kādreiz savā mūžā piedzīvot un izbaudīt arī maratonu. Tas tomēr ir savādāk.
Pagājušā gada NRM patika, garām skrienot, jau otrā apļa beigās no līdzjutējiem trases malā dzirdētais : “Diez vai tie maratonisti paši saprot ko dara.”
Noskrienam!;)