Mans skriešanas stāsts

Cik vien spēju sevi atcerēties, līdz šim skriešana vienmēr man bija sagādājusi milzīgas mokas un nevēlēšanos iet uz skolu, ja zināju, ka fizkultūras nodarbībā būs jāskrien ikgadējais rudens kross vai, vēl trakāk, jānoskrien 1,6 km uz ātrumu, lai 12. klases gala ieskaitē iegūtu labu atzīmi. Tomēr par spīti nelāgajai pieredzei esmu vienmēr kaut kur dziļi sevī glabājusi sākotnēji šķietami nesasniedzamo sapni kādreiz noskriet pusmaratonu un maratonu. Pirms pāris mēnešiem tā pa īstam sākās mana skriešanas karjera, un pirms dažām dienām Ozolnieku pusmaratonā es arī noskrēju savu pirmo pusmaratonu. Nu jau sākotnēji šķietami nesasniedzamā sapņa vietā ir konkrēti mērķi, no kuriem paši tuvākie ir ne tikai noskriet maratonu, bet pēc dažiem gadiem skriet arī apkārt Monblānam. Šīs būs stāsts par to, kā es nonācu tur, kur tagad esmu, un kā man šajā procesā palīdzēja VSK Noskrien.

Ievads
Skolas laikā šķita, ka nav nekā briesmīgāka par skriešanu. Ar šī brīža skatījumu man tas liekas nedaudz dīvaini, jo skolas laikā biju viena no sportiski aktīvākajām savā klasē – kopumā 13 gadus esmu dejojusi tautiskās dejas, kas īstenībā bija ļoti liela slodze un uzturēja mani labā formā. Tomēr par spīti tam skriet vienmēr bija grūti, mokoši, un tas radīja diezgan lielu psiholoģisku traumu.

Uzsākot studijas augstskolā, pārceļoties uz dzīvi galvaspilsētā, dzīve mainījās par 180 grādiem un domāt par fiziskām aktivitātēm vispār nebija laika. Bija taču daudz svarīgākas lietas, ko darīt – ballītes, mācības, ballītes un divreiz gadā mocības mēneša garumā jeb sesijas. Ik pa laikam pavasarī mēģināju uzsākt skriešanu kojām blakus esošajā Uzvaras parkā, tomēr tas vienmēr beidzās ar sāpošām potītēm un sevis šaustīšanu par to, cik grūti ir skriet un cik slikti man sanāk.

Pirmie 10 km
Viss mainījās 2011. gada martā, kad gada pirmo pusi dzīvoju un mācījos Zviedrijā. Kā nu gadījās kā ne, uzradās divi lieliski zviedru puiši, kas mani samotivēja un vilka līdzi uz sporta zāli trenēties un, kad nokusa pēdējais sniedziņš, skriet ārā pa meža takām. Lai arī viņi bija daudz trenētāki par mani, es kaut kā spītīgi turējos viņiem līdzi it visā (izņemot varbūt trenažieru grūtības pakāpēs). Laikam tieši šāda pavilkšana līdz bija tieši tas, kas man nepieciešams, jo no tā brīža es sāku ieiet tādā kā azartā ar sportiskām aktivitātēm. Tad es sapratu, cik lieliskas sajūtas tas rada, cik tas ir motivējoši un aizraujoši, kad ar katru treniņu varu izdarīt aizvien vairāk, un cik lieliski ir, ja kāds mani vēl par to visu laiku paslavē un redz manu progresu.

Pavasarī tā arī noskrēju savus pirmos 5 kilometrus, kas toreiz likās ārprātīgs sasniegums. Drīz pēc tam noskrēju arī pirmos 10 kilometrus, kas jau šķita pavisam izcili, kaut arī gāja smagi un nācās visu laiku vērot, kā mans ātrais līdzskrējējs pamazām attālinās no manis, līdz es beigās neredzēju vairs pat viņa muguru.

„Uzdrošinies noskriet 2”
Neilgi pēc 10 kilometru noskriešanas notika labākais, kas, manuprāt, ar mani varēja notikt. Uz manu e-pasta kastīti atnāca kārtējais informatīvais e-pasts par dažādiem aktuāliem pasākumiem, kuru tā pa diagonāli pārlasīju, līdz atdūros rindkopai par iespēju pieteikties akcijā „Uzdrošinies noskriet 2”, kurā piedaloties, Valmieras maratonā varēšot noskriet savu pirmo pusmaratonu. Atceros, ka man tajā laikā bija eksāmenu laiks, kurā, kā zināms, gribējās darīt jebko citu, lai tikai nebūtu jāmācās, tāpēc es sāku cītīgi pētīt informāciju par akciju, uzzināju par lapu noskrien.lv un komandu VSK Noskrien. Ātri vien izlēmu pieteikties akcijai, lai arī biju vēl prom Zviedrijā un vasara jau bija aizpildīta ar dažādiem ārzemju braucieniem, konferencēm un ko tik vēl ne. Bet es biju apņēmusies noskriet pusmaratonu, pie tam izdarīt to Valmierā, kas, starp citu, ir arī mana dzimtā pilsēta, kurā pavadīts lielākā daļa mana mūža.

Viss ritēja pēc plāna. Es gatavojos eksāmeniem, skrēju pa Zviedrijas meža celiņiem un lasīju noskrien.lv diskusijas un rakstus. Neilgi pirms došanās atpakaļ uz Latviju jūnija vidū saņēmu vēstuli no viena no akcijas organizatoriem, kurš piedalījās dalībnieku atlases procesā. Viņš bija sajūsmā par manu motivāciju skriet un teica, ka noteikti ieteiks mani kā dalībnieku. Tas manī radīja papildus sajūsmu, un nevarēju vien sagaidīt, kad būšu Latvijā un sākšu piedalīties koptreniņos.

Tomēr viss notika pilnīgi citādāk. Atgriezos Latvijā un uzzināju, ka neesmu iekļauta akcijā. Tas mani toreiz nedaudz saskumdināja, bet šobrīd man šķiet, ka varbūt tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Man vasarā patiesībā tiešām nesanāca laika skriet un droši vien nebūtu bijis laika piedalīties visos treniņos. Patiesībā tas arī manī beigās radīja papildus spītību pierādīt viņiem visiem, ka es tāpat varu noskriet pusmaratonu, arī bez citu palīdzības.

Augusta vidū es sāku skriet. Tā pa īstam. Man nebija konkrēta mērķa noskriet pusmaratonu Valmierā, es vienkārši gribēju skriet un skrēju. Man nebija plānos nekādas sacensības. Es tikai skrēju un sāku ievadīt informāciju par saviem skrējieniem noskrien.lv lapā. Tas mani iedzina jaunā azartā – iegūt to nozīmīti un tad nākamo, un tad vēl to, iegūt augstāku Renča skaitli, pārspēt Viņu un Viņu, un tad vēl arī Viņu..

Līdz vienu dienu es izlēmu iegādāties jaunu skriešanas apģērbu, un tā nu sagadījās, ka aizgāju tieši uz Nike Women veikalu Galerijā Centrs. Man ļoti iepatikās daži apģērba gabali, kas maksāja dārgi, bet izrādījās, ka var dabūt atlaidi, ja piedalās pēc nedēļas notiekošajās sacensībās Nike Riga Run, kur jāskrien 10 km. Pie tam līdzekļi tiek ziedoti labdarībai. Toreiz man nemaz nebija tik viegli noskriet tos 10 km, bet es izlēmu pieteikties. Sarēķināju, ka man tomēr sanāk diezgan liela atlaide, lai arī vēl bija ziedojums dalībai skrējienā. Bija atlikusi nedēļa līdz manām pirmajām sacensībām, un es biju gan patīkami satraukta, gan nedaudz nobijusies.

Pirmās sacensības
Manas pirmās sacensības bija lieliskas. Es biju viena, man nebija nekāda atbalsta, bet es biju apņēmības pilna noskriet, un es noskrēju. Mans rezultāts bija 1:01:58, un pašā finišā es uztaisīju pamatīgu sprintu, apdzenot pāris cilvēkus. Es biju laimīga. Nekad neaizmirsīšu savas pirmās sacensības. Tās man deva TĀDU adrenalīnu! Es gribēju vēl. Es jau biju kļuvusi atkarīga.

Augusta beigās man dzima pirmie konkrētie mērķi par skriešanu, kas tā īsti nav mainījušies līdz pat šodienai. Pusmaratons un maratons jau bija pats par sevi, bet, ja man līdz tam bija licies – kas gan eksistē vēl pēc maratona, tad, izlasot rakstus par Monblānu un citiem ultramaratoniem, man acis iemirdzējās no satraukuma un vēlmes kādreiz noskriet arī kaut ko tik neiespējamu. Tā nu radās aptuvens plāns – 2012. gadā Nordea Rīgas maratonā noskriet savu pirmo pusmaratonu, Valmieras maratonā – savu pirmo maratonu, Siguldas kalnu maratonā noskriet pirmos 55 km un pēc tam 2013. gada vasarā doties uz Monblānu.

Ap to laiku es arī uzrakstīju pirmo komentāru noskrien.lv lapā, un jau nākamajā dienā manā pasta kastītē parādījās vēstule – izrādījās, ka VSK Noskrien komandā jau ilgāku laiku skrien mans sens paziņa, kurš mani bija pēc komentāra atpazinis. Viņš arī kļuva par manu galveno sarunu biedru saistībā ar skriešanu, kuram es stāstīju par savu progresu skriešanā, kurš mani iedvesmoja, paslavēja un uztraucās, ja viņam šķita, ka skrienu par daudz. Te arī varētu izmantot izdevību pateikties druupijs par lielisko atbalstu šo pēdējo mēnešu laikā!

Valmieras maratonā 2011 vēl nebiju gatava skriet, tomēr tajā dienā biju Valmierā un vēroju skrējienu no malas. Satiku arī savu lielisko skriešanas padomdevēju un līdz ar to arī pabiju VSK Noskrien komandas draudzīgajā bariņā, kā arī, kas manī radīja lielu prieku, dabūju komandas nozīmīti, ar kuru, piespraustu pie jakas, vēl pēc tam ilgu laiku staigāju arī ikdienā, ne tikai skriešanas treniņos. Tāpat biju pārsteigta komandas sastāvā redzēt zināmus, redzētus cilvēkus, piemēram, fakultātes biedrus.

Pirmie 20 km
Varbūt komandas redzēšana klātienē, varbūt pabūšana sacensībās skatītāju rindās, sacensību atmosfēras izbaudīšana, varbūt vēl kas cits bija tie faktori, kas nākamajā dienā pēc Valmieras maratona dzina mani iet ārā skriet un deva tik daudz fiziska un psiholoģiska spēka, ka ļāva man noskriet savus pirmos aptuveni 20 kilometrus. Iepriekš augstākais, ko biju noskrējusi, bija 10 km, pie tam arī tos ne vairāk kā četras reizes ilgākā laika posmā. Tomēr tā nu sanāca, un es tajā pirmdienas vakarā aptuveni divarpus stundās noskrēju savus pirmos 20. Es jutos lieliski, nekas nesāpēja, viss bija fantastiski. Tajā brīdī es sapratu, ka es negaidīšu līdz pavasarim, lai sacensībās skrietu savu pirmo pusmaratonu. Es biju tam gatava. Mani ļoti priecēja un sajūsmināja arī tas, ka, lai arī tas nebija precīzi pilns pusmaratons un lai arī tās nebija sacensības, es beigās tā arī aptuveni noskrēju savu gandrīz pirmo pusmaratonu aptuveni tajā pašā laikā, kad Valmieras maratonā savu pirmo pusmaratonu noskrēja akcijas dalībnieki.

Bija palicis aptuveni mēnesis līdz Ozolnieku pusmaratonam, un es apņēmos pirmo pusmaratonu skriet tieši tur. Biju dzirdējusi, ka tas ir lielisks pasākums ar nepārāk daudz cilvēkiem, bet ar daudziem dalībniekiem tieši no komandas. Jau tad es sapratu, ka noskriet noteikti varēšu, bet gribēju noskriet labi. Plāns bija iekļauties 2 stundās.

Trīs nedēļas pirms sacensībām pa Uzvaras parka slēpošanas trasīti kopā ar druupijs jeb manu personīgo tempa turētāju tika noskriets aptuveni precīzs pusmaratons, un tas tika izdarīts ar rezultātu 1:59:51. Pēdējais aplis bija gandrīz sprints, un finišs bija patiešām kārtīgs sprints, lai iekļautos plānotajā laikā. Bija grūti, bet es to izdarīju un jutos varena. Es biju gatava sacensībām.

Mans pirmais pusmaratons
Nedēļa pirms sacensībām beigās izvērtās pilna dažādu satraukumu, laika trūkuma un vēl citu likstu. Nemanot pienāca svētdienas rīts, un es tā arī nebiju paspējusi tajā nedēļā nevienu vakaru patrenēties. Arī piecelties no rīta bija grūti, kaut arī laicīgi gāju gulēt, lai kārtīgi izgulētos. Jau no rīta sapratu, ka pašsajūta nav tā labākā, lai skrietu pusmaratonu, tomēr nebija tik traki, lai padotos.

Kārtīga iesildīšanās sanāca jau, ļoti ātrā solī ejot uz Torņakalna staciju, lai nenokavētu vilcienu, tomēr pa ceļam vēl paspēju nopirkt banānus un šokolādi. Lecu vilcienā un pievienojos jau tur esošajiem komandas biedriem.

Šķita, ka Ozolnieku stacijā no vilciena izkāpj tikai skrējēji, un visi arī pamazām devāmies uz pasākuma norises vietu. Tiku pie sava numuriņa, pārģērbos un biju gatava iesildīties. Ļoti interesanti bija redzēt visur apkārt cilvēkus no bildēm, diskusijām un komentāriem noskrien.lv lapā. Dažus mēģināju sveicināt, bet viņi jau mani vēl nepazina. Ar dažiem izdevās iepazīties un nedaudz aprunāties jau pirms skrējiena.

Pēc tam sekoja pirmā iesildīšanās. Iesildīšanās laikā apdzinām ātrāko sacensību skrējēju un nodomājām, cik forši, ka vismaz kādreiz var viņu apdzīt. Pēc iesildīšanās es sapratu, ka man, skrienot ar pusgarām biksēm un jaku, būs karsti, tāpēc vēl pirms starta gāju pārģērbties un uzvilku šortus. Tas, šķiet, nošokēja vairākus cilvēkus man apkārt. Tomēr vēlāk, sacensību laikā, es biju ļoti priecīga, ka biju šādi saģērbusies, jo man tāpat bija karsti.

Neilgi pirms sacensībām iepazinos ar xorix, kuru jau pirms sacensībām biju noskatījusi kā personīgo tempa turētāju, jo viņš diskusijās forumā izteicās, ka skries uz 2 stundām, kā biju plānojusi arī es. Viņam pie tam ir Garmin pulsometrs, ar kuru varējām visu laiku sekot līdzi tempam, kādā skrienam. Pirms starta sāku just nelielu satraukumu. Jutos lieliski, atmosfēra bija fantastiska, bet tomēr šis bija mans pirmais pusmaratons. Es priecājos, ka man ir kāds, ar ko skriet kopā.

Starta šāviens, un mans pirmais pusmaratons varēja sākties. Sākām skriet ļoti ātri, tāpēc nācās nedaudz palēnināt tempu. Pa ceļam satikām vēl citus skrējējus ar dzeltenām nozīmītēm, ar dažiem izdevās arī skrienot iepazīties, kas bija ļoti jauki. Pirmajā aplī sapratu, kāda būs trase, bet nekas cits ievērības cienīgs nenotika. Interesanti bija tas, ka bija jāskrien pa braucamās daļas kreiso malu, kad pretī brauca mašīnas, tomēr arī pie tā es pieradu. Ik pa brīdim kāds no aizmugures iekliedzās, lai neskrienot pa gājēju ietvi, jo trase esot mērīta pa braucamo daļu. Pirmajā aplī arī izdevās kārtīgāk iepazīties ar xorix, ik pa brīdim parunājāmies par šo un to.

Otrā apļa vidū beidzot mūs bija panākuši ātrākie skrējēji. Nopriecājos, ka druupijs skrien kā trešais, kas bija ātrāk kā viņa galvenais konkurents, kā viņš pirms tam man bija stāstījis. Otrā apļa beigās arī sagribējās uzņemt nedaudz šķidrumu. Nopriecājos, ka pie finiša stāv puisis, kas mums katram iedeva glāzi siltas tējas ar cukuru. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs.

Trešajā aplī garām brauca policijas mašīna un kliedza, lai mēs skrienot pa gājēju ietvi. Tas šķita diezgan amizanti, ņemot vērā to, ko iepriekš bija teikuši, šķiet, organizatori. Tomēr likās, ka policijai šeit ir lielāka teikšana, tāpēc klausījām tai. Vēl pasmējāmies par to, ka grūti saprast, kas būtu sliktāk – dabūt administratīvo sodu vai tikt diskvalificētam no skrējiena.

Pirmos divus apļus skrējās ļoti labi, viss bija kārtībā. Arī ātrums bija tieši tāds, kā vajadzēja, lai finišā ieskrietu 2 stundās un pat nedaudz ātrāk. Kā man ik pa brīdim teica xorix, tas velniņš, ar kuru sacenšamies (virtuālais skrējējs), atpaliek no mums par vairāk kā 100 metriem. Tomēr trešajā aplī kaut kas mainījās, un es jutu, ka spēki sāk izsīkt. Sākumā domāju, droši vien psiholoģiski smagi, jo man vienmēr tieši skrējiena vidū ir visgrūtāk, kad jau ir uzradies neliels nogurums, bet vēl tik daudz jāskrien. Šoreiz gan bija citādāk – kājas kļuva smagas, dažbrīd likās, ka ikri tik saspringti, ka tūlīt raus krampī, pulss jau bija uzkāpis līdz 185. Es tomēr spītīgi cīnījos, un trešā apļa laikā ātrumu tomēr izdevās saglabāt vajadzīgo.

Ceturtajā aplī viss mainījās. Viss sākās ar to, ka, ieskrienot pie finiša, kur gribējās remdēt slāpes, jo šķita, ka tas varētu palīdzēt, puisis vairs nesagaidīja ar tējas tasītēm. Nebija nekā. Es prasīju, vai var dabūt tēju, bet man kaut ko pateica un pavisam lēnām sāka ņemt trauciņu, taisīt vaļā tējas termosu.. Es nesapratu, kāpēc tā, kāpēc viss notiek tik lēni, ņemot vērā, ka mēs skrienam un mums ir grūti. Varbūt, ka biju zaudējusi normālu uztveršanas spēju, varbūt viss šķita lēnāk, nekā bija patiesībā, bet beigās es atmetu ar roku, nesagaidījusi savu tēju, un skrējām tālāk. Labi, ka xorix dabūja ūdens pudelīti, ko paņemt līdzi visu pēdējo apli.

Šajā vietā mums pievienojās arī druupijs, kurš man jau kādu laiku atpakaļ teica, ka, ja jutīsies pietiekami labi, tad pēdējo apli skries ar mani kopā kā atsildīšanos savam skrējienam. Viņš bija noskrējis kopvērtējumā trešais, bet savā grupā pirmais. Es gribēju viņu apsveikt, bet man nebija spēka. Tā nu es ceturto apli skrēju ar saviem uzticamajiem līdzskrējējiem. Pareizāk sakot, cīnījos, jo man bija ļoti smagi, negaidīti smagi. Kājas galīgi neklausīja, katrs solis šķita kā nebeidzama cīņa ar sevi. Es jutu, ka ātrums samazinās, mani līdzskrējēji vēl centās turēt tempu, bet es vienkārši netiku viņiem līdzi un teicu, ka nespēšu noskriet 2 stundās, bet lai viņi skrien. Viņi palika ar mani.

Pēdējā apļa vidū es paskatījos pulsometrā, un tas rādīja 196. Varētu teikt, ka praktiski maksimālais pulss. Elpot bija ļoti grūti. Lielāko daļu laika domāju, ka vajadzētu apstāties. Es negribēju neko citu kā pārstāt skriet, es biju gatava atdot jebko, lai varētu pāriet soļos, bet mana spītība un gribasspēks uzvarēja, un es turpināju cīnīties. Ja man paliktu tik slikti, ka justu, ka tūlīt kritīšu gar zemi, es droši vien apstātos, bet es jutu, ka tik traki nav, un cīnījos. Pēdējo pusapli xorix ļoti bieži teica, cik daudz metru vēl cik minūtēs jānoskrien, lai paspētu. Lai arī man šķita, ka pēdējais aplis tiek skriets ļoti lēni, viņš tomēr teica, ka vēl ir iespējams iekļauties 2 stundās. Kaut kādā brīdī es arī atradu pēdējos spēkus un palielināju ātrumu, bet ātri vien spēki atkal izsīka.

Finišā ieskrēju 2:00:28. Mērķis nebija pilnībā sasniegts, bet es jutos laimīga. Es zināju, ka skrēju uz maksimālo, ko varēju, nevienu brīdi neatslābu un skrēju, cik spēki atļāva, tāpēc man bija vienalga par tām 28 sekundēm. Es biju noskrējusi savu pirmo pusmaratonu! Pēc finiša es kādu laiku biju viena, man kāds iedeva sarkanu maisiņu, es paņēmu ilgi gaidīto tēju, bet es gāju un centos saprast, kas notiek. Viss bija tādā kā miglā, es jutos lieliski, bet man bija ļoti grūti. Pēc tam jau pamazām arī viss sāka noskaidroties, un es vienkārši biju laimīga. Eiforijas sajūta tā arī nepazuda visas atlikušās dienas garumā un saglabājās arī nākamās dienas.

Pasākuma atlikusī daļa bija, iespējams, vēl labāka par pašu skrējienu. Es jutos lieliski par noskrieto, apkārt bija atbalstoši un izpalīdzīgi cilvēki, es jutos tā, ka esmu tieši tur, kur man jābūt un kur vēlos būt. Pirtiņa bija izcila. Apbalvošanā nespēju saklausīt gandrīz neko no tā, kas tiek runāts priekšā, bet es varēju pasēdēt un padomāt, un kārtīgi aplaudēt tiem, kas ieguvuši pirmās vietas. Pēc apbalvošanas beidzot uzņēmu zaudēto enerģiju ar maizītēm, kūkām, banāniem un daudz tējas ar cukuru. Es nekad tik daudz tējas tik īsā laikā nebiju izdzērusi. Visu laiku apkārt bija cilvēki, ar ko runāties par un ap skriešanu, par manu pulsu, par manu pirmo pusmaratonu, par visu, kas ienāca prātā. Laiks pagāja nemanot, un beigās mēs ar vēl četriem komandas biedriem bijām palikuši vieni no pēdējiem un kopīgi devāmies uz vilcienu, lai dotos mājup. Ceļš līdz Ozolnieku stacijai veda gar dīķīti, kur tik skaisti atspīdēja rietošās saules stari. Viss bija tik mierīgs un kluss. Sajūtas – neaprakstāmas. Es jutos kā no jauna piedzimusi, un pasaule man apkārt bija tik skaista.

Esmu sajūsmā par savu pirmo pusmaratonu. Esmu sajūsmā par komandu VSK Noskrien un cilvēkiem, kas tajā skrien. Esmu sajūsmā par skriešanu, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka atklāju to no jauna un ka man vēl ir tik daudz gadu priekšā, lai trenētos un piedzīvotu vēl daudz sacensību un sasniegtu aizvien jaunus mērķus. Esmu sajūsmā, ka atklāju VSK Noskrien, ka ir cilvēki, kas šo visu izveidoja un turpina uzturēt un veidot. Esmu laimīga, ka skrienu!