Mans pirmais maratons

Man ļoti patīk staigāt pa kalniem. Līdz šim divdesmit piecus gadus esmu nodarbojies ar orientēšanos, taču pēdējos gadus skrēju ļoti reti. Tagad esmu atsācis arī daudzmaz regulāri skriet un nolēmu, ka varētu šīs lietas kaut kad atvaļinājumā apvienot un noskriet savu pirmo maratonu kalnos. Pa asfaltu maratona distanci vēl šķiet neesmu gatavs skriet, vismaz tādas sajūtas man ir ikreiz pēc pusmaratona, tāpēc nolēmu, ka mans pirmais maratons būs pa kalnu takām. Pirmkārt, patīkamāks segums, otrkārt – ja paliek grūti, pret kalnu mierīgi var pāriet soļos un tu nebūsi tāds vienīgais.

Starp vairākiem variantiem izvēle krita uz Zermatas maratonu jūlija sākumā, pirms kura bija plāns pastaigāt pa kalnu takām Materhorna apkārtnē. Sākotnēji plānotā kompānija dažādu iemeslu dēļ beigās pajuka un braucu viens.

Distances plānojums likās pieveicams – pirmie 21km pārsvarā pa asfaltu bez lieliem kāpumiem, bet ar lēzenu tendenci augšup, tad kāpums 7km garumā, tad atkal daudzmaz līdzens, visbeidzot finiša kāpums. Kontrollaiks 7st 20min. Plāns bija pirmo pusi noskriet aptuveni 2st 30min, otro kaut vai noiet kājām, ja skriet būs par grūtu, jo treniņos pārsvarā sanāca skriet tikai pa līdzenumu.

Pirmdiena, 4.jūlijs. Ceļš līdz Zermatai izvērtās diezgan traks – Ryanair Rīga-Bergamo aizkavējās par stundu, līdz ar to autobusa braucienam no Bergamo līdz Milānas stacijai (paredzamais brauciena laiks viena stunda) un attiecīgi pēdējai iespējai šovakar ar vilcienu nokļūt Zermatā  atlika nepilna stunda. Neskatoties uz maniem skubinājumiem, autobusa šoferis īpaši nesteidzās un likās jau, ka būs jāmeklē naktsmītne Milānā, taču viss beidzās veiksmīgi. Nepilnu minūti pirms vilciena atiešanas iekāpu vilcienā un sapratu, ka šajā pasākumā liktenis būs man labvēlīgs.

Zermatā biju norezervējis jumtistabiņu, kurā pats varēju uzvārīt ūdeni un pagatavot ēdienu. Galvenajām ēdienreizēm biju paņēmis līdzi „Travellunch” pārtiku. Iepriekš izpētot laika prognozi, secināju, ka pirmās divas dienas būs saulains un izmantošu to dabas skatu vērošanai. Nākamās divas apmākušās dienas izmantošu atpūtai un tad jau arī maratons sestdienā, kad atkal solīja diezgan labu laiku.

Otrdiena, 5.jūlijs. No rīta laiks pasakains, uzbraucu ar pacēlāju līdz 2200m un dodos trekingā pa taku, kas ved gar 5 kalnu ezeriņiem. Skati burvīgi, fočēju uz nebēdu – Materhorns visā krāšņumā, ezeriņi, ledāji, senatnīgie Šveices ciematiņi. Nostaigāju ap 16km, vēl sanāca neplānots aptuveni 4 km krosiņš, meklējot izkritušo dzēriena pudeli, kuru laimīgi atradu. Pirms brauciena biju nopircis Camelbak Delaney Race jostas somu un tā pudele likās dikti forša un vērtīga.

Trešdiena, 6.jūlijs. Laiks pasakains. Jūtu, ka vakar esmu nožmiedzies ar sauļošanās krēmu un nedaudz esmu apcepies. Šodien plānā Materhorna treks un papildus vēl vienas smukas aizas apmeklējums. Nolemju šodien takas pieradināt pie skrienamajiem apaviem un uzvelku savus Asics GT-2160. Kopumā viss kārtība, jūtos baigi labi, nostaigāju gandrīz 18km. Vakarā sāk nomākties un saprotu, ka turpmākās dienās sauli neredzēt.

Ceturtdiena, 7.jūlijs. Nākamās dienas rīts tiešām apmācies un aizstaigāju uz Materhorna muzeju ar tiešām foršu ekspozīciju. Ir pat virve apskatāma, kas pirmajiem Materhorna iekarotājiem pārtrūka nokāpjot pēc veiksmīgi iekarotas virsotnes. Veikalos uzmetu aci sporta un tūrisma precēm, cenas gan astronomiskas. Visa Zermata ir viena liela tūrisma citadele – būvējas jaunas viesnīcas, pilsēta pilna ar japāņu tūristiem. Vakarā aizeju paskriet pa pilsētu, kāpumos diez kas nav…

Piektdiena, 8.jūlijs.  No rīta ar vilcienu aizbraucu līdz St.Niklaus, kur būs arī starts, pēc numura un pārējām fīčām. Saņēmu arī brīvbiļeti līdz svētdienas vakaram, ar kuru par brīvu varēja braukāt gandrīz visos Zermatas pacēlājos un atpakaļ Milānas virzienā līdz Brigei. Vakarā izplānoju skrējiena gaitu un nosolos sev – lai nu kas, bet līdz galam jātiek.

Sestdiena, 9.jūlijs. Maratona dienas rītā laiks tiešām labs un jūtos gatavs startam. Lai arī distancē ik pēc 5km ir barošanas punkts ar dzērieniem, želejām, tomēr izvēlējos ņemt līdzi jostas somu, kurā ieliku 8 SIS GO želejas un pudeli ar sporta dzērienu, kuru ik pēc 10km uzpildīju. Skrēju ar Asics GT-2160 un cik manīju, arī top sportisti pārsvarā skrēja ar asfalta apaviem. Mērķis – finišēt, cerēju ap 6st 30min.

Distances pirmajā kaut cik nopietnajā kāpumā pulss bija augšā uz 170 un bija skaidrs, ka treniņi tikai pa līdzenumu tomēr nav īsti tas. Tā kā nebija ne jausmas, kādas būs sajūtas distances beigās, nolēmu ka tikko pulss būs 170 un vairāk, pāriešu soļos. Pirmajā pusē distance gāja pa ieleju, saule cepināja vienu sānu un temperatūra bija tuvu 20 grādiem. Tā visa rezultātā arī pirmajos 21km sanāca pastaigāt un pirmo pusi no St.Niklaus (1085m v.j.l.) līdz Zermatai (1608m v.j.l) noskrēju 2st 50min cerēto 2st 30min vietā. Taču sajūtas bija labas un sapratu, ja vien nākamajā 7km kāpumā galīgi nenoplīsīšu, tad finišu sasniegšu. Kāpums bija pagrūts, vietām paskrēju, taču pārsvarā kāpu ātrā solī, citādi pulss uzreiz leca augšā.

Kāpuma galā Suneggā (2288m v.j.l)  (32km) uznāca mākoņi, saule pazuda, kļuva vēsāks un skriet palika vieglāk. Tālumā varēja manīt arī pēdējo ciematu pirms finiša kāpuma un tajā brīdī sapratu, ka līdz galam tikšu. Laiks, kādā finišēšu, vairs nelikās būtisks, tāpēc skrēju diezgan rezervēti. Īsti nezināju, cik stāvs būs pēdējais 3km kāpums, tāpēc likās svarīgi sataupīt spēkus arī tam. Pēdējā kāpumā uznāca kārtīgs lietus ar krusu un sanāca pat nedaudz nosalt. Kāpums uz Riffelberg (2585m v.j.l.) iespaidīgs, skriet neviens pat nemēģina. Pēdēji metri pa līdzeno, biju pat sataupījis spēkus finiša izrāvienam. Finišēju pēc 6st 40min. Kopējā kāpumu summa 1944m. Pirmais maratons pieveikts.

Tiesnesis man jautā, kāda izmēra T-kreklu man vajag. Saku L, viņš saka XXL. Uzmetu džekam diezgan izbrīnītu skatu, viņš man iedot uzmērīt XXL, tiešām, knapi uzvelku. Diez ko ar saviem krekliem darīja tie miesās svarīgākie džeki, kurus redzēju distancē, droši vien atdeva bērniem vai sievām. Finišā, medaļu saņēmis, staigāju palielā eiforijā, pulsametru atceros apstādināt tikai pēc 5 minūtēm. Jūtos lieliski, laikam būšu diezgan sataupījies, taču pirmajā maratonā nezināju, vai kaut kad neiestāsies „siena” un kādas būs sajūtas pēc 42km. Līdzīgi bija arī slēpojot Tartu maratona 63km, kad finišā pat īsti nebiju piekusis, jo visu distanci gaidīju lūzuma brīdi, kam pietaupīt spēkus. Katrā ziņā prieks, ka par savu pirmo maratonu izvēlējos šo, jo grūtajos brīžos distancē papildus spēku deva krāšņie kalnu skati, kas gludajā maratonā izpaliktu.

Svētdiena, 10.jūlijs. Svētdienas rītā vēl ar brīvbiļeti uzbraucu līdz stacijai Gornergrat (3089m v.j.l), kur vienlaikus ar mums finišēja Ultramaratona dalībnieki. Viņiem starts stundu agrāk, distance par 3km garāka, taču cik nopratu no apbalvošanas Pasta party laikā, galvenā un prestižākā distance šeit tomēr skaitījās tieši maratons.  Pafočēju skaistos dabas skatus un tad jau ceļš vilcienā uz Milānu un nākamā dienā ar avio Bergamo-Rīga uz mājām.

Ko tālāk? Šoruden vajadzētu pieveikt Siguldas 55km, nākamgad ir plāns aizbraukt uz Monblāna maratonu 1.jūlijā Šamonī. Varbūt pēc pāris gadiem atvēzēšos arī uz kaut ko garāku. Pašreiz nav sajūtas, ka man patiktu skriet 100km, taču, kā saka – nepamēģinājis neuzzināsi.