Mans pirmais īstais un ceļš līdz tam

Vadoties no pozitīviem piemēriem, biju iecerējis uzrakstīt parastu kārtējo iesācēja atskaiti par savu pirmo maratonu, tomēr rakstot atklājās arī citi aspekti, par kuriem vēlējos padalīties ar varbūtējiem lasītājiem, īpaši cerot par tādiem, kas savas skriešanas gaitas ir sākuši ne pārāk sen, tāpēc uzrakstīšu arī, kā es sāku skriet un kā nokļuvu līdz savam pirmajam maratonam.

Man tās sākās pirms pusotra gada – 2013.gada februārī. Nezinu, kas mani pavilka, sāku mēģināt skriet. Gadus divdesmit biju sēdējis pie datora, sēdējis pie stūres un sēdējis pie televizora. Sāku mēģināt kustēties. 300 metri skriešus, 500 soļiem. 400 metri skriešus 400 soļiem. Kad sasniedzu 2-3 kilometrus bez pāriešanas soļos, likās, ka esmu nonācis citā pasaulē. Tad brālis Aldis R man iedeva grāmatu Born to Run (no citiem daudz neatšķiros), un sapratu, ka šī cita pasaule būs manējā. Mana pasaule bija pārvērtusies.

Skrēju ar katru nedēļu vairāk, sāka palēnām pieaugt noskrietais attālums, izskrietais ātrums. Tuvojās Nordea, mans mērķis bija 10 km distance. Tuvojoties NRM datumam, treniņos skrēju kā traks, gandrīz katru otro dienu, gandrīz 5 vai pat 6 kilometrus vienā reizē. Vienreiz pat deviņus. Biju iepazinies ar Renāra formulu – lai pievārētu izvēlēto distanci, tev pirms tam jānoskrien vismaz 2/3 attāluma tik reižu, cik ir puse no mērķa distances. Manā gadījumā tas bija 5 reizes vismaz 7 kilometri. Nordea protams izdegu, nekas nesanāca. 5.kilometrā sāka gribēties pa mazo, un tas bija attaisnojums, lai pārietu soļos, ilgi kavētos pie dzirdināšanas punktiem un pat pastāvētu rindā uz WC. NRM 2013 rezultāts 1:07, kaut gan biju mērķējis uz 1:00. Nebiju sajūsmā, bet brālis mani slavēja. Pēc NRM skrēju vēl vairāk, un priecājos, ka ar katru reizi izdodas noskriet vairāk un arī ātrāk. Vienreiz paņēmu no paziņas pulsometru, tomēr parastā treniņa skrējienā nomērītie 176 sitieni minūtē man neko neizteica (aha, nu ir īstais brīdis pateikt, ka man ir 45 gadi).
Bez tam katrā treniņā man bija vajadzīgs jauns rekords. Katrs jaunais treniņa skrējiens man bija izaicinājums. Brālis, atceros, brīnījās, kā tā var būt, ka nākamais treniņa skrējiens pēc mačiem ir ātrāks nekā mačos. Vēlāk es viņam un citiem padomdevējiem pārmetu – kāpēc neteicāt, ka jāskrien prātīgi. Izrādās, ka viņi bija teikuši, tikai es tajā eiforijā to nesaklausīju.

Un eiforija bija. Patiešām. Tā sākās kādā trešajā, ceturtajā mēnesī kopš sāku regulāri kustēties. Saprotiet, tas bija, tiešām, grūti aprakstīt… Iedomājieties, es, kam vienmēr grūti no rīta piecelties, mostos pirms sešiem, bez nekāda zvana, skatos griestos un domāju – o, forši, tūlīt zvanīs pulkstenis, varēšu iet skriet… Katru reizi, tiešām – katru reizi, man 7., 8., 9.kilometrā bija tādi endorfīni! Skudriņas muguru, pakausi kņudināja. Reāli tirpuļi skrēja. Seši no rīta, viegla migla, saule uzaususi, stārķis klabina, zeme zied un smaržo… un es skrienu, man ir viegli, es lidoju. Lai arī elpa varbūt ir smaga, es varu izturēt, man patīk, es priecājos, es varu, un es varu vēl vairāk!

Šādi es pavadīju savu iepriekšējo vasaru. Noskrēju Liepāju, pēc tam Kuldīgu (abās pilsētās 10+ distanci). Viss notika. Septembrī Jūrmalas pusmaratonā 10,5 km distanci joņoju kā traks (9.kilometru vispār neatceros), mērķis atkal bija PB 10 kilometros, ko atkal paveicu. Pēc 10.km, kad sākās finiša kalniņš, tagad, skatoties atpakaļ, brīnos, ka mediķi mani nesavāca. Un nākamajā (varbūt aiznākamajā) dienā pēc Jūrmalas tepat pie mājām savā Zemgalē 10 km noskrēju vēl ātrāk.

Un vēlāk rudenī, kad lepns aizgāju uz kardiogrammu (man augsts spiediens, bija jāiet uz regulāro apskati), mana kardioloģe man paziņo, ka es savu motoru esmu nevis nostiprinājis, bet sabeidzis. Turpmāk drīkstu skriet, bet ar pulsu, kas nav augstāks par 110. Ar 110 man paskriet neizdevās, bet ar 120 varēju. Tā es visu ziemu noskrēju ar 120. Oktobrī man tas prasīja mīņāties ar tempu 7:40 min/km. Pavasarī es 120 pulsu varēju noturēt jau ar 6:40 min/km.

Un, atnākot pavasarim, pirmajā siltajā pēcpusdienā izskrēju no mājas, tādā plašākā līkumā (tomēr bez ūdens), no kura atgriežoties man, gribi vai negribi, sanāca tuvu pie 30 km. Ap 20.kilometru zvanīju sievai, lai cep kotletes – pats esmu pārsteigts par šo efektu. Tomēr, kad atgriezos mājās, ne kotletes, ne ko citu vairs negribējās.

2014.gada marta sākumā Ozolnieku 1.kārtas skrējienā nomaucu 10 km ar rezultātu 52:00 min, kas ļāva man iegūt 3.vietu no beigām (Ozolniekos vispār ļoti ātri skrējēji), un ļoti priecīgs biju, ka pirmos 5 km noskrēju 25:00 min, kas labi saderēja ar manu mērķi noskriet 10 km 50 minūtēs.

Tad, sajūtot savu „varēšanu”, 8.marta rītā, savā 45 gadu jubilejā, izgāju pa savas mājas vārtiņiem un devos Rīgas virzienā, lai pēc gandrīz piecām ar pusi stundām izrautu iepriekšējā dienā šosejas malā iesprausto karodziņu, kas apzīmēja nomērītos 45 kilometrus. Es nemelošu, sajūtas bija lieliskas. Neaprakstāmas. Biju lasījis par raudāšanu pēc pirmā maratona, es arī jutos aizkustināts. Kājas sāpēja, sirds dega, acis spīdēja.

Nākamais mans mērķa skrējiens bija pusmaratons zem 2 stundām. Tam, ka esmu uz to spējīgs, es pats neticēju. Brālis teica – nu pamēģini, es teicu – es taču nevaru 2 stundas skriet ar tempu 5:40min/km. Aldis teica, kā tu zini, ka nevari – pamēģini! Pamēģināju un izdevās.

Pēc tam es savā apmātībā jau sāku ilgoties pēc Višķu 50/100 km. Pavisam nopietni.

Labi, ka pa vidu trāpījās īsās nakts skrējiens, kurā caur patiešām grūtībām noskrēju 50 km (5:48 h), ievelkot procesā gan Sanča_Ro, kura nakts garumā noskrēja savu pirmo maratona distanci, gan arī sievas brāli Arvīdu, kurš ap vieniem naktī atnāca no “Lec, saulīte”, noskrēja ar mani kopā trīs apļus. Un pēc tam vēl vienu apli. Dzinchathegreat bija bargs tiesnesis un lika skriet vēl arī saules godināšanas apli, kas man bija tik grūts, ka nožulījos un izgāju caur kokiem pa taisno. Būtu labi, ja attiecībā uz pārcentīgajiem iesācējiem šo goda apļa tradīciju varētu mazliet mīkstināt. Lindams arī bargā kundze man ne visai labprātīgi uz numura uzrakstīja 52.xx km, kaut gan pēdējo apli pabeidzu (pēdējie 2 km soļos basām kājām pa rasaino zālīti, skujām un čiekuriem), kad saulīte jau bija uzlēkusi.

Pēc īsās nakts skrējiena, es sapratu, ka 100 km noskriet es nevaru, bet 50 biju jau noskrējis, līdz ar to domas par Višķiem atkrita.

 Sev tuvākās lielpilsētas Jelgavas pusmaratonā izstājos pēc otrā apļa. Bija pārāk sutīgs, lai arī starts bija astoņos vakarā. Ģimene mani par to slavēja, es pabrīnījos, bet tagad gan pilnībā piekrītu – ja jūti, ka ir par traku, ka sāc mocīties, ir jāpārtrauc. Es piekrītu tam, ka „viss ir galvā”, pilnīgi piekrītu, taču domāju, ka iesācējiem nevajag riskēt ar veselību. Gan sirds, gan kājas nav tik norūdītas, lai liktu uz tām pārslodzes. Jāzina, jājūt sava robeža. Pirms tam biju skrējis pusīti AdventureLab organizētajā Jelgavas (neoficiālajā) pusmaratonā. Tas bija 2014.gada maijā 30 grādu karstumā. Toreiz tikai pateicoties biežajiem (un pēdējā brīdī vēl papildinātajiem) ūdens un aplaistīšanas punktiem izdevās noskriet visu, lai arī lēnā laikā un ar biežu soļošanu.

Un tā lēnām sāka tuvoties mans pirmais īstais, oficiālais maratons. 21.septembris man deva cerības, ka nebūs karsts, un arī bioritmi Noskrien.lv kalendārā man rādīja fizisko +98%, kā arī pārējos divus labi augstus. RimantsL pirmo reizi bija kļuvis par tempa turētāju, brālis Aldis arī bija apņēmies turēties viņa tuvumā, un es izjutu aicinājumu sastādīt viņiem kompāniju, lai arī ar nelielu laika nobīdi. Pieteicās arī mans draugs un kolēģis Andris, mūsu augstskolas dekāns.

Iepazīstoties ar sacensību programmu, un vēl jo vairāk starta laika pārcelšanas dēļ uz 9:00 no rīta, es atrunāju savus līdzjutējus (divi mazi un viens, ka sevi uzskata par lielu) doties mani atbalstīt, un sestdienas pēcpusdienā izbaudīju bekpekera fīlingu, ko samazināja tiešām kvalitatīvs Valmieras parka autobuss (pārāk bieži ar starppilsētu autobusiem pārvietoties neizdodas). Iebraucot Valmierā, dodoties pa tās ielām un ribu tiltu uz Expo, biju sajūsmā. Pilsēta skaista, sakopta, ar mazliet industriālām un izteikti komerciālām pazīmēm. Visur bruģis, visur tīrs, Gauja tek, biju iedomājies, ka redzēšu krāces, kur jaunībā noķēru savas pirmās līdakas, tomēr tās laikam tālāk. Expo kluss un mierīgs, pārāk lielajā zālē uzraksti – bērniem, 5 km, 10 km, 21 km. Grozu galvu, meklējos, lēnīgiem pussoļiem tuvojos tam pusmaratona uzrakstam, un priekšā jau puisis smejas (uz savu kolēģi, meiteni) – es jau teicu, ka tas būs pie manis… Viegli dabūju numuru gan sev, gan brālim, kurš atbrauks naktī. Numurus, izrādās, deva pēc ierašanās secības, man piedāvāja elites numurus – 39 un 40. Kas tur bija sākuma paketē, īsti nav palicis vairs atmiņā, sporta dzēriens bija, varbūt vēl kaut kas. Ārpusē aprunājos ar matiss, viņš saka, ka ar savu MontBlank celi vēl nav īsti ticis galā, tomēr cer, ka Grieķijā ceļa jautājumu tā vai citādi būs atrisinājis (tagad zinām, ka viņš visu Spartatlonā iecerēto īstenoja, diemžēl, mēs nezinām, tikai varbūt varam nojaust, ar kādām pūlēm, caur kādām sāpēm viņš to izdarīja, un arī pārējie no Latvijas. Par fiziskajiem priekšnosacījumiem apmēram skaidrs, tomēr nezinu, kāda iepriekšējā morālā sagatavotība ir vajadzīga, bet, manuprāt, tās ir ilgas, ļoti ilgas pārrunas ar sevi, lai liktu ķermenim saprast, kas tam būs jādara. Mūsējo sešu varoņu vidū neviens nebija tāds, kas gāja uz buj-duj, visi bija ar pieredzi, var pat teikt veterāni. Tomēr Sparta un Leonīds, tās emocijas un asaras, tā tiešām ir cita tēma).

Kā vēlāk sapratu Matīss ir ņēmis arī aktīvu dalību Valmieras pasākuma organizēšanā (kopā ar 30-40 citiem skriešanas draugiem, liels paldies viņiem!).

Ārpus reģistrācijas telpām pie Expo bija iekārtojušies tirgotāji, tur pa lēto nopirku vienu skriešanas kreklu, kādu jau sen kāroju, ilgi nostāvēju pie kompresijas zeķēm un nenopirku, jo palika žēl naudas.

Tālāk sekoja 2,5 km gājiens līdz viesnīcai „Naktsmājas” (blakus jaunajam sporta kompleksam), jo centram tuvākās viesnīcas nedēļu pirms maratona bija izpirktas. Viesnīca zolīda, numuriņš tīrs, kārtīgs, nav, kur piesieties. Bet gribas ēst. Eju atpakaļ uz centra pusi, pēc kāda kilometra ir Hesburgers, kur kārtīgi ieturos, lai arī neatbalstu fastfood ikdienā. Tagad vairs uz makaronu ballīti iet negribas (galvenokārt attāluma dēļ), tāpēc eju atpakaļ uz viesnīcu un jau ap astoņiem-deviņiem noliekos gulēt ar labticīgu apziņu, ka tas man būs ļoti noderīgi rītdien paredzētajam pasākumam, jo atšķirībā no Aivars703, es tomēr gluži bez alus šajā dienā izticis nebiju.

Mobilais zvana 7:00, brokastīs kafija un 4 banāna šķēlītes. Brālis Aldis, kurš ieradies tikai ap 2:00 naktī pēc Millera koncerta, kas nav paticis (ok, varbūt paticis, bet dažādi neciešami sīkumi, kas sabojā), paķer mani līdzi savā auto uz centru. Starta zonā auksti, vairākkārtīgi jāpārdomā, ko atstāt mugurā, labi, ka ir mašīna. Brālis ir kopā ar savu dzīvesbiedri, kurai var pēdējā brīdī iegrūst rokās jaku.

Mazliet parunājos ar sastaptajiem paziņām, laiks ir pienācis, 9:00 starts, šoreiz tiešām laicīgi, bez kavēšanās. Mans plāns ir 4:30 h, kas būtu par 15 min ātrāk nekā īsās pirmsJāņu nakts skrējienā. Esmu sarēķinājis, ka jāskrien ar tempu 6:15-6:25. Man ir arī plāns B (līdzīgi kā lasīju Kuks atskaitē) 4:20 h, bet to es nevienam nesaku, jo raizējos, vai varēšu izpildīt pat plānu A. Sev biju iestāstījis, ka pirmie divi kilometri jāskrien lēnām. Tā arī daru, un pāris minūtes pēc starta konstatēju, ka aiz manis skrien 3 vai 4 dalībnieki. Iesākums ir labs, man patīk skriet no kalniņa. Drīz vien mani apdzen Imants A. un viena meitene, kas esot nokavējuši startu. Ņerga, protams, to var atļauties.

Pirmais aplis (kopā četri apļi) paiet īzī, pēc piektā, sestā kilometra sāku apdzīt tos pārsvarā pusmaratonistus, kas pēc starta padevušies pūļa iespaidam un sākuši par ātru. Otrais aplis, patiešām, arī ir īzī. Jā, otrā apļa pēdējos kilometros netiku līdzi tam tandēmam, kuram visu laiku sekoju, bet tas mani nesatrauca, jo man tomēr divreiz garāka distance. Trešajā aplī sāku just, ka viss nedodas pats no sevis, ka tomēr mazliet ir jāpiespiežas. Trešā apļa pašās beigās jau cīnījos ar kārdinājumu pāriet soļos un novilku gandrīz līdz apļa beigām, pierunājot sevi pirmo reizi to darīt kalniņā pirms apļa beigām. Bija gan kauns no minikin, tomēr biju priecīgs, ka pirmo reizi mūžā 30 km ir noskrieti bez iešanas soļos. Izskrēju cauri starpfinišam, un tad cīņa sākās. Uzreiz aiz stūra, kur bija dzeršanas punkts, paņēmu nevis vienu, bet gan divas glāzītes. Tagad saprotu – tikai tādēļ, lai būtu attaisnojums paiet kājām. Nokaunējies par to, apzinīgi noskrēju kādus 3 km, līdz sākās kalnā kāpiens gar privātmājām. Jāpaiet. Brīvprātīgā man saka, nepārdzīvo – tagad jau visi tā dara. Es tam ticu, jo pāris līdzīgus kā es, esmu jau apsteidzis. Gaidīju kalniņa beigās IronMan neoficiālo dzeršanas galdiņu, tomēr bija jau novākts. Jāsāk skriet? Turpināt soļot? Pateikt jums, kā es jutos? Tā kā tādā līķu skrējienā. Džekam Londonam bija stāsts – Pa viltus sauļu taku. Es neatstāstīšu, izlasiet. Divi pa pusei miroņi mīnus 40 grādos 40 dienas dzenas pakaļ trešajam pusmironim, lai nošautu. Nu mēs līdzīgi. Priekšā viens tenterē, es viņam paskrienu garām, jo viņš pārgājis soļos. Pats pāreju soļos, skatos pār plecu, vai tik viņš nav sācis jau skriet. Patenterē mans cits atkal garām. Es atkal saņemos. Vispār jau ceturtajā aplī tajā skrējēju galā, kurā biju es, vidējais skrējēju blīvums varēja būt kādi 3 skrējēji uz kilometru. Katrs no viņiem bija mans draugs un mans konkurents. Pēdējā apļa otrajā daļā es biju panācis vēl dažu labu kolēģi, un tā arī, cik atceros, mani neviens neapdzina, bet es miroņa gaitā apdzinu kādus astoņus. Skatos vēlāk bildes un nevaru saprast, kā tas var būt, ka no malas izskatās, ka es skrienu. Kopumā pa to pēdējo apli es gāju kādas piecas, sešas reizes. Būtu gājis vairāk, bet pāris kilometrus pirms beigām, Ainīc, atsildoties ieraudzīja manu kreklu, un nolēma mani atbalstīt, pavadot līdz finišam. Neskatoties uz maniem iebildumiem, korekti un neuzmācīgi. Paldies, Ainīc! Pēdējos 2 km pēc pēdējā dzeršanas punkta kāpināju tempu, arī pirmsfiniša kalniņā vicoju augšā vēl straujāk nekā pirmajā aplī. Turpmākie 100 metri vairs neko nenozīmēja. Šķērsojot finišu nesaraudājos. Biju jau apraudājies, kad pievarēju to pēdējo kalniņu, un finišā bija kauns no daudzajiem cilvēkiem, kas bļāva par 5 km distances uzvarētājiem (mani apdzina divi), turklāt sapratu, ka viss ir izdarīts. Beigās gan biju izpumpējies, meitene, karot medāli kaklā, saka – čipsi sarkanajā kastē, es laižu burbuļus un muļķis prasu – kura ir tā sarkanā kaste. Brāļa sieva vairakkārt jautā – tev viss kārtībā, tu apjēdz, kur atrodies, tu esi pie sajēgas? Finiša zonā bija, protams, ūdens, daudz lēju to sev uz galvas. Laikam tiešām biju saskrējies, kaut arī biju pārliecināts, ka visu laiku lielā mērā skrienu komforta zonā. Čipsa laiks 4:19:50. Vidējais pulss 135.

Apmierinājums milzīgs. Pēc tam trīs Valmiermuižas kausiņi pretī teātrim, un ceļš mājās.

Tāda nu bija man viena jauka nedēļas nogale brīnišķīgā pilsētā un arī ceļš, kā es līdz tai nokļuvu.