Lyon urban trail

Biju jau sen nolēmis, ka vajadzētu piedalīties kādās skriešanas sacensībās, kamēr atrodos Francijā, kā man pašam to patīk dēvēt, ilgstošā komandējumā. Pat Lyon Urban Trail izlasīju reģiona avīzē gaidot rindā uz pusdienām. Ilgi domāju piedalīties vai nē, līdz beidzot izdomāja, ka jāaizbrauc.

Diemžēl par ilgu biju domājis un 22 km distancē jau visas 1500 vietiņas bija aizņemtas, un tad nu izvēle bija starp 12 un 40 km. Uzreiz jānorāda, ka jāskrien nevis pa plakni (pareizāk sakot pa rotācijas elipsoīda virsmu), bet būs arī šādi tādi kāpumi un kritumi. Attiecīgi 400m+ 12 km distancē 800m+ 22 km distancē, un 1500m+ 40 km distancē. Tie, kas piedalījās Siguldā zina, ka pāri par 400 m kāpums uz 12 km nav nemaz tik maz. Tad nu izdomāju, ka skriešu tikai 12 km, lai pēc tam var vēl pastaigāt pa pilsētu, ko būtu pagrūti realizēt pēc 40 km.

Sacensību dienā ceļos 4, turklāt tieši tanī naktī notiek pāreja uz vasaras laiku, kas naktsmieram atvēlēto laiku apcērp vēl par stundu (kāda sagadīšanās). No rīta, protams, līst, un man jāmēro 5 km līdz Grenobles galvenajai stacijai ar savu atbaidošo, 25 kg smago īres velosipēdu pa lietu un tumsu. Tomēr gaismai austot esmu jau veiksmīgi nokļuvis Lionā, un ar metro aizbraucu uz sacensību vietu, kur, uzrādot pasi un medicīnas sertifikātu, saņemu numuru un čipu, kā arī asics skriešanas kreklu, kas iepriecina. Vispirms startē 40 km, tad 22 km un visbeidzot plkst. 9.45 arī 12 km skrējēji.

Biju ilgi prātojis vai iekļauties stundā ir reāli vai nav? Domāju skriet tā sirsnīgi, kā nekā pirmās sacensības šosezon. Startā visi jož ko kājas nes, es cenšos neatpalikt. Drīz arī pirmās trepes, tā kaut kur 10 stāvu augstumā, kas visus karstgalvjus ātri noliek pie vietas, un drīz jau neviens vairs nejož, bet gan elšot un pūšot lēni kāpj stutējot ceļgalus. 3-6 km ir vislielākais kāpums, apmēram 300m, pārējos 100 pietaupot beigām. Ātri saprotu, ka par rezultātu zem 1h var aizmirst. Segums visu laiku ir asfalts un bruģis, kas ir diezgan slidens, jo visu laiku smidzina. Tomēr ir arī pa vidu kādi 200m pa dubļu taku parkā, bet tik un tā pietiekami, lai piegānītu manus jaunos Kayano 15.

Skrienot pāri Ronai pa gājēju tiltu sasniedzu 10km atzīmi – laiks 53 min. Ir notikusi izretošanās, un esmu palicis viens pats. Trase nav slēgta, bet lietainā svētdienas rītā nav īpaši daudz antropogēno traucēkļu. Svarīgākajos krustojumos ir nolikts cilvēks atstarojošā vestē, kas mētājās ar rokām un kaut ko franciski bļauj, respektīvi, rāda ceļu. Finišs ir interesanti izdomāts, jāieskrien pilī pa aizmugures durvīm, tad cauri vairākām zālēm, tad pa parādes durvīm ārā, un tad jau finiša līnija – La place des Terreaux.

Pēc finiša uzkožamie franču gaumē: bagetes gabali, vīns, dažādi sieri, sagriezti tik lielos gabalos kā maza bērna dūrīte. Pēc finiša jūtos diezgan labi, un ar gudru ziņu ātri izņemu somu. Tā kā vēl joprojām līst tad ieeju daiļo mākslu muzejā (musee des beaux arts), kas atrodas tieši blakus laukumam. Iekārtojos pie loga zālē, kur izstādītas bijušo franču koloniju dažādu laikmetu monētas un vēroju pa logu pārējo dalībnieku finišu.

Vēlāk, apskatot rezultātus, secinu, ka esmu noskrējis diezgan labi 1:02:29, kas dod 31 vietu no 800 dalībniekiem. Stundā iekļaujas tikai 15 vīri. Tomēr secinu, ka tas tikai tādēļ, ka visi nopietnie cilvēki skrēja garās distances, kur uzvarētāju rezultāti ir iespaidīgi, acīmredzot tie stiegrainie franču vīri, kas tur uzvarēja ir pamanījušies visus kāpumus skriet.

Man arī tas bija labs ātruma treniņš pirms mana pirmā maratona, kas būs 18. aprīlī Annecy, nevis 23. maijā Rīgā kā biju plānojis kādu laiku atpakaļ.