Liepājas Pusmaratons 2011

Stāsts būs garš. Bija daudz notikumu un, lai neietu zudībā izdarītais, redzētais un dzirdētais, nekas cits neatliek. Skriešanas sniegtās baudas ziņā Liepājas Pusmaratons man bija veiksmīgākais no 4 pieveiktajiem pusmaratoniem un viena maratona. Mans laiks 2:18:38, vidējais ātrums 9,147 km/h (6,34 min/km). Rezultātā  344. vieta no 377 startējušiem dalībniekiem. 10 nefinišēja. Šogad labākais laiks un labākais skrējiens,  jo faktiski vienā tempā noskrēju visu distanci un iets netika.

Distance bija sadalīta 3 apļos un pieņemu, ka visi apļi vienādi, jo dodoties 2. un 3. aplī cauri startam nebija jāskrien. Rezultāti pa apļiem (1. aplī “netīrais” laiks):

1. 7,0325 km laiks 45:17, vidējais ātrums 9,341 km/h (6,26 min/km);
2. 7,0325 km laiks 45:55, vidējais ātrums 9,263 km/h (6,32 min/km);
3. 7,0325 km laiks 47:27, vidējais ātrums 8,926 km/h (6,45 min/km).

Dzīve ir dzīve un tā nesastāv tikai un vienīgi no skriešanas. Arī šoreiz pirms pusmaratona gadījās atpūta 15. un 16. jūlijā, piedaloties viena liela kolektīva sporta svētkos, ar visām no tā izrietošajām sekām – maz gulēts, ballēšanās, nedaudz spirtotas dziras un tā ēšana arī šāda tāda.

Lai arī kā, 17.jūlijā plkst. 8:00 esmu, pareizāk sakot, esam augšā un ar Zitu taisāmies ceļam. Arī šoreiz visa kravāšanās notiek no rīta. Es neko neēdu. Esam kā apdauzītas mušas. Sagurums jūtams milzīgs un ar bažām domāju par to, kā man būs jāmokās distancē. Pavisam nopietni apsveru iespēju nebraukt, bet kā vienmēr pārvaru sevi un ar auto dodamies apmēram 180 km garajā ceļā. It kā jau braucot uz šiem maratoniem var kooperēties, piesēst pie kāda autiņā, paņemt līdzbraucējus savā vai pat braukt ar kādu noorganizētu autobusu, bet man patīk neatkarība pārvietojoties. Sacensību vietā ierodamies apmēram 2 stundas pirms starta. Pirms tam nedaudz pamaldamies pa Liepāju. Kauns, bet jāatzīst, ka Liepājā neesmu bijis ļoti, ļoti sen, pat cauri braucot. Šoreiz auto neizdodas novietot tuvu pie starta kā Ventspilī un jāiet diezgan liels gabals. Es pat nezinu, vai arī ieliņu pārzinātājiem bija iespēja auto novietot tuvāk. Reģistrācija līdz plkst. 12:30 un starts plkst. 13:00, tādēļ laiks vēl ir.

Aizejam līdz reģistrācijas vietai, numurus (mans 243, Zitas 735) un čipus saņemam ātri un bez problēmām. Starta un finiša vieta vēl tikko kā tiek slieta augšā. Tautas pamaz, tādēļ izmantojam labierīcības. Kādēļ tāda uzmanība šim apstāklim? Nu tieši tādēļ, ka parasti visiem vajag, bet katram jau atsevišķu mājiņu neuzsliesi un sākas stresiņš, ka tik nenokavē startu. Neizbēgami rindas vēlāk izveidojās arī šoreiz, bet nevarētu teikt, ka pārāk lielas. Tā kā es par rezultātu un starta vietas ieņemšanu neiespringu, tad pāris minūtes pirms starta un nu jau bez jebkādas konkurences atbrīvojos no liekā šķidruma.

Pēc numuru saņemšanas aizstaigājam līdz mašīnai, pārģērbjamies un atpakaļ. Ejot saprotu, ka nedaudz grauž botes. Izdilušas no iekšpuses. Pie starta veicu remontu, uzliekot izdilušajā vietās plāksteri. Saulītē tomēr diezgan karsts, dodamies uz ēnaināku vietiņu un satieku Endiju. Mēs sapazināmies Fitlandā – Jelgavā. Uzzinu, ka viņš skries samērā lēni, treniņa nolūkos, jo gatavojas maratonam Berlīnē. Patīkama satikšanās, aprunājamies un katrs uz savu pusi.

Līdz startam 8 minūtes un Zita dodas ieņemt vietu starta koridorā, bet es, kā jau iepriekš minēju, uz tualeti, kas netraucē man atgriezties laikā. Pusmaratona pasākumu vada Jēkabs Nākums, nav jau profesionālis šajā ziņā, arī ar skaņu ne visai. Iespraucos starta koridorā vairāk uz lēno skrējēju galu. Tā arī nesaprotu, kādā tempā es skriešu šoreiz. Ka tik nepārforsēju vai otrādi un netieku līdz galam vispār . Domāju, ka būtu labi piebiedroties tempa turētājam. Ja kāds nezina, tie ir cilvēciņi, kas distanci spēj noskriet noteiktajā laikā vienmērīgā tempā, kas man jau nu noteikti ir ļoti svarīgi. Ieraugu priekšā stāvošos tempa turētājus ar baloniem 1:45 un 2:00, bet šie man ir stipri par ātru. Paskatos atpakaļ un ieraugu zaļos balonus ar laiku 2:15. Nodomāju, ka iespējams man nedaudz par ātru, bet skriet uz izjūtam šodien ir galīgi garām. Startu tā arī nedzirdu, bet masa sāk kustēt, tātad viss notiek. Lēnām kustot, pagaidu savu noskatīto tempa turētāju, piemetos tam kreisajā pusē un pirmais aplis var sākties.

Laiks jauks, spīd saule, iespējams ātrajiem skrējējiem ne visai komfortabli, bet manam tempam normāli. Priecājos, ka nav īpaši karsts, tad gan būtu problēmas. Kad tauta paretojas redzu, ka tempa turētāja pakalpojumus es izmantoju viens pats. Priekšā dažu soļu attālumā skrien viens pārītis, bet domājams viņi paši par sevi. Visas distances laikā tempa turētājs uzmundrina visus, kurus vien var uzmundrināt, izmet pa kādam jokam, sniedz padomus, sasveicinās ar paziņām, pārmij kādu vārdu un tamlīdzīgi. Arī mēs savā starpā pārmijam kādu vārdu par šo un to. Padalos ar aizdomām, ka diezin vai vairāk par 14 km spēšu sastādīt viņam kompāniju, neesmu pārliecināts par savu sagatavotību šim brīdim. Bet vismaz šobrīd, skrienot vienmērīgā tempā, jūtos labi. Šur tur distancē saule diezgan cepina, bet ir arī ēnainas vietas un kopumā ir labi. Tā sarunājoties, vērojot tempa turētāja aktivitātes un atraktivitātes laiks paiet visai nemanāmi. Pirmo apli pabeidzam soli solī gan mans, gan tempa turētāja laiks 0:45:17.

Otrā apļa pirmajā kilometrā mani sagaida Zita un ir priecīga, ka man viss OK. Katra apļa sākumā ir diezgan straujš, bet tikai pāris desmitus metrus garš kāpums. Īstenoju tempa turētāja padomu un pacēlumā dodos skrienot, bet nelieliem solīšiem un ir labi. Šoreiz, ieklausoties padomos, pa malkam ūdens izdzeru abos dzirdināšanas punktos un to daru katrā aplī. Parasti pirmo reizi iemalkoju pēc 10 km. Papildus uzleju ūdeni uz galvas, ko arī iepriekš nekad nedarīju, kā arī neizlaižu nevienu no 3 dušiņām. Vēl tempa turētājs man iesaka turpmāk izmantot tīkliņcepuri, jo es vienmēr skrienu bez galvas segas. No tempa turētāja uzrunātājiem saprotu, ka viņa vārds ir Juris. Laika gaitā tempa turētājs padalās, ka šis nav viņa temps, bet neesot formā, tādēļ ir uzņēmies šo uzdevumu. Pusmaratonu  viņš skrienot apmēram 1:43.  No uzlīmes uz krekla pārliecinos, ka viņš ir VSK Noskrien biedrs. Kāds tempa turētāju uzrunā, nosaucot niku – Mošķis, un tad es atkal saprotu, cik tā pasaule ir maza.

Lieta tāda, ka 2009.gadā Mošķis bija komentējis manā blogā rakstus, kā arī aicināja pievienoties VSK Noskrien. Pievienoties pievienojos, bet neesmu aktīvs personāžs kluba  mājas lapā un startos neesmu reģistrējies kā šīs komandas biedrs, bet kas zin, kas zin cik ilgi.  Tam par iemeslu mana vienpatība, ja tā varētu izteikties. Patīk sportot, trenēties vienam, arī šis ir viens no iemesliem kādēļ skrienu nevis, piemēram, dzenāju bumbu. Turklāt kāds jau nu es esmu skrējējs. Es jau saprotu, ka klubā ir dažādu līmeņu skrējēji, bet tomēr pagaidām vēl ne. Kluba sauklis ir – Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet! Pastāstu Mošķim par šo sakritību un, kādēļ nepārstāvu VSK Noskrien. Viņš atceras un saprot par ko ir runa, bet tikai tad, kad nosaucu savu tā laika niku – Ērikonkuls (pašlaik nelietoju, jo vecāks kļūstu, jo vairāk negribas asociēt sevi ar onkuli). Moškis iedrošina, ka manas šaubas par startēšanu pārstāvot VSK Noskrien ir veltas. Es pieļauju, ka tā arī ir, bet nākamajam Kuldīgas pusmaratonam. es jau arī emu reģistrējies nepārstāvot klubu.

Attiecībā par mazo pasauli, moments ar Endiju. Fitlandā 2010.gada rudenī iepazināmies, skrienot uz skrejceliņiem (iespējams līdz šim tikāmies garām ejot reizes divas). Kā vēlāk izrādījās, iepriekš 23.05.2010. abi piedalījāmies Nordea Rīgas maratonā, es skrēju maratonu, Endijs pusmaratonu, bet tas nav viss. Mēs bijām iekļuvuši vienā starta bildē, turklāt startā atradāmies apmēram 3 metru attālumā viens no otra, mans numurs 764, Endija numurs 4011. Arī Liepājā starp vairākiem simtiem dalībnieku nejauši satikāmies un ne vienu reizi vien. Nu, tas tā nelielai atkāpei par tēmu – cik maza šī pasaule. Diezgan lielas atkāpes sanāca.

Tātad otrais aplis. Skrienas labi, ar elpošanu viss kārtībā. Rempa turētājs joprojām uzmundrina un pamāca skrējējus. Turpinām ik pa laikam pietuvoties vienai dalībniecei un pēc kārtējā uzmundrinājuma no tempa turētāja puses, dalībniece ieslēdz tādu kārtīgu paātrinājumu un attālinās no mums. Diemžēl beigās viņa sagurst un atpaliek.  Ja nekļūdos, tieši šajā aplī tempa turētājs īpaši atbalsta vienu dalībnieci, kura ir skrējusi nedaudz virs 2 stundām, bet šoreiz pagrūti un ir vēlēšanās paiet. Arī otro apli noskrienam ar tempa turētāju faktiski soli solī. Mans laiks 0:45:55 un viņa laiks 0:45:56.

Trešā apļa sākumā mūs atkal sagaida Zita. Ar Zitu kopā dalībnieku atbalstītāja no organizatoru puses, kura ir ļoti aktīva un pēc Zitas vārdiem nenogurdināmākā atbalstītāja, kādu ir nācies redzēt. Daudzi, daudzi pateicības vārdi viņai no dalībnieku puses. Jādomā, ka nekļūdos, bet tieši 3. aplī no tempa turētāja puses īpaši atbalstāmā un uzmundrināmā dalībniece pacēlumu veic pagrūti. Kādā brīdī pēc viņas elpošanas saprotu, ka patiešām ir grūti un viņai būs nedaudz jāatpaliek. Tempa turētājs vēl cer, piebremzē, pagaida, bet beigās tomēr ne. Man prasās nedaudz ātrāk, jūtos labi un domāju, ka kādus 3 vai 2 km pirms finiša varētu palielināt tempu, bet nedarīšu to. Tas būs mans paldies tempa turētājam, turklāt vēsturiska bilde. Tajā brīdī es vēl nezinu, ka alojos.

Paiet 16. km. It kā iespējamais lūzuma punkts pēc tempa turētāja vārdiem, sākās 17. km, bet es joprojām jūtos OK. Apdzenam arvien vairāk dalībnieku, arī tādus, kuri pārgājuši solī. Izskatās, ka 2:15 neiekļausimies. Tempa turētājam pagrūti noturēt tempu bez navigācijas, kura ir salūzusi. Viņš iztiek ar pulksteni un izjūtām. Domāju, ka 3. apļa pirmā puse ir lēnāka nekā vajadzēja un tāpēc, lai iekļautos laikā, sākam nelielu kāpinājumu. Pēc 18. –19. km saprotu, ka arī gribēdams ātrāk skriet nevarētu. Manas aizdomas apstiprinās sākoties 21. km, kad labajā sānā iemetās pastāvīgs dureklis (vienmērīgas un neatslābstošas sāpes paribē). Tempa turētājs redzot ka neiekļaujas laikā, piemet vēl apgriezienus, mēģinu turēt līdzi, bet saprotu, ka nebūs labi un jāpasaudzē sevi. Pēdējā dzirdināšanas punktā apmēram 600m pirms finiša tempa turētājs ūdeni nedzer. Es gan piebremzēju, izdzeru pāris malkus, vienu ūdens glāzi uz galvas, vienlaicīgi atvelkot nedaudz elpu un uz priekšu. Tempa turētājs attālinās un mēģina noķert priekšā skrienošo Endiju un viņa draugu. Mēs viņiem pietuvojāmies 3. aplī, sākotnēji viņi skrēja manāmi ātrāk. Rezultātā tempa turētājs apdzen Endiju, bet es atpalieku no Endijas par nieka 15 sekundēm.

Saņemu pelnīto medaļu, provianta maisiņu. Mani sagaida Zita, kura vienubrīd bija satraukusies, ieraugot finišam tuvojoties tikai tempa turētāju. Jūtu lielu gandarījumu par paveikto, pēdējā kilometrā uzkrātais nogurums pazūd. Apsveicinos ar Mošķi un paldies viņam par darbu. Ļoti noderēja šis vienmērīgais temps, kopā jautrāk un interesantāk, par tempu pašam nav jādomā un par trasi ar ka neieskrien, kur nevajag. Cik saprotu Mošķis ir liepājnieks. Finišā aprunājos ar Endiju un vēlu panākumus Berlīnes maratonā. Garastāvoklis patiešām labs un faktiski nekāda noguruma. Iepriekš minētā un īpaši atbalstītā dalībniece pienāk un apjautājas, kā mums gājis, vai iekļāvāmies 2:15. Apstāstu kas un kā un, vēlot viens otram visu to labāko, atvadāmies.

Nolemjam ar Zitu iestiprināties ar organizatoru sarūpēto auzu pārslu putru, kura tieši pirms mums beidzas. Mirkli pagaidām un saņemam savu porciju, bet tādu pamazu. Tas laikam tādēļ, lai citiem ar tiek un nav jāgaida. Pielieku klāt zemeņu ievārījumu, garšo labi, bet pamaz. Patusējam finišā līdz visus apbalvo, pagaidām loterijas iznākumu un dodamies uz mašīnu.

Nedaudz par atbalstu trasē. Atbalstītāju bija ļoti, ļoti maz, bet tiem, kuri bija gan organizatoru sarūpētie, gan pēc pašu iniciatīvas, tiem paldies. Atceros skrienam un viens padod ūdeni, Mošķis padzer, iedod man, es padzeru, atdodu viņam, bet viņš atdod mums līdzi pa trotuāru skrienošajam pudeles īpašniekam. Trasē bija arī viens bundzinieks, tas ir forši, bet ja būtu trīs, tad būtu vēl foršāk. Organizatoru organizētas atbalstu grupas kā Ventspilī nebija, bet šis ir tikai 1. pusmaratons Liepājā un viss vēl priekšā. Trase kā tāda man ļoti patika, parks, jūras vējš un štrunts par tiem caurumiem asfaltā un bedrītēm gan jau nākamreiz nebūs.

Novietoju auto tuvāk parkam, pārģērbjamies un uz jūru. Pa ceļam uz jūru skaista aleja un piemineklis bojā gājušajiem zvejniekiem un jūrniekiem (apmēram padsmit metrus augsts). Patīkama plata pludmale, ir arī kur paslēpties kāpās no vēja, soliņu gan pamaz. Pabrienam pa ūdeni, kurš tomēr ir pavēss. Jauki, svaigs gaiss, jūra un vējš. Vēl nedaudz pastaigājam pa Jūrmalas parku. Apskatam koncertzāli „Pūt vējiņi”, nu ļoti maziņa (iedomājos lielāku).  Tad autiņā iekšā un uz māju. Šoreiz esmu guvis patiesu gandarījumu par skrējienu un dienu kopumā. Itin žirgts dodos uz mājām. Ar mani protams Zita, kura savus 4,6 km noskrēja 0:29:02, tas ir apmēram 9,6 km/h, 6,15 min/km.

Iespējams kādam, kuram pietika pacietības izlasīt šo stāstu, radās vēlme paskraidīt. Lai veicas un galvenais nepārforsēt. Tad gandarījums treniņos un sacensībās garantēts.

Tiekamies Kuldīgas pusmaratonā un tā prātīgi, katrs savu spēju robežās noskrienam tos 21,0975 km!

P.S. Ērika blogs par skriešanu – http://eriks.lisovskis.lv