Latvijas Trail race Daibē.

Viens no pēdējā laika jaunumiem mūsu taku skriešanas kalendārā ir Latvia Trail race. Bija dzirdēts, ka sacīkstes labas, bet kaut kā likās, ka man varētu būt par grūtu – man tomēr reljefs diez ko nepatīk. Tomēr loterijas mēdz būt nežēlīgas – laimēju brīvstartu jebkurai distancei Daibes sacīkstēs. Sākumā izdomāju, ka jāņem 63 km, bet vēlāk sākās viss tas Covid trakums, tad karstums, tad izdomāju, ka jāaizskrien uz Valmieru, un tā nu pārreģistrējos uz 31 km. Ļoti, ļoti prātīgs lēmums!

Vīram arī laimēta dalība, saorganizējam bērniem dienu pie vecvecākiem un paši ar priecīgu satraukumu braucam uz Daibi. Mēs izolēšanās noteikumus ņēmām nopietni, tāpēc tagad tāda jocīga sajūta – būt starp tik daudziem cilvēkiem. Parunājamies ar vienu, ar otru, ar trešo, un sacīkšu noskaņojums ir iegūts. Sākot skriet, tā vien prasās jokot, runāties un priecāties.

Ja pirms starta vieglprātīgi teicu, ka 5 stundās jau nu toč jānoskrien, tad trasē tik viegli nelikās. Kārpos vienā no pirmajiem kalniem, dzirdu, ka esam tikai pusē. Nevar būt, tik augsti jau tie pauguri nav! Kad sapratu, ka tomēr ir, sapratu arī, kur esmu ieberzusies. Jau pirmajos 3 kilometros es domāju, ka nosprāgšu tajos nežēlīgajos kāpumos, tikpat nežēlīgajos kritumos un visādās pļančkās. Uz augšu atļāvos iet, bet lejā un pa līdzeno gan skrēju. Purvs ir līdzenais – jāskrien! Viens čalis saka: “Tevi laikam purvs neķer!” Var jau būt. Purvā tiešām māku skriet. Es pat nezinu, cik reižu es nokritu vai gandrīz nokritu. Daudz. Jāskatās bija zem kājām, bet apkārtējā ainava arī skaista. Centos saglabāt līdzsvaru starp uzmanīšanos un skatu vērošanu. Vairāk gan uzmanījos, jo negribēju noripot pa kādu krauju lejā.

Noskrienot kādus 5 vai 6 kilometrus, saprotu, ka par 5 h var aizmirst un vēl jācer, ka 6 h izdosies. Pie 8 km saprotu, ka 5 h ir reāli tikai tad, ja saglabāju esošo tempu, kas nav iespējams. Nu, ja nu vienīgi mainās trases raksturs. Un ziniet ko? Tas mainās! Sākas skrienami kilometri. Protams, tie skrienamie kilometri iet pa pumpuļainām pļavām, vaivariņu audzēm un slīpām meža takām, bet skriet var. Skrienu. Vienkārši ir jākustas uz priekšu, un tie kilometri kaut kā sāk lasīties! Nu jau noskaņojums vairs nav tik bezcerīgs.

Ap pusceļu vietējie iedzīvotāji ir izlikuši spaini ar ūdeni. Nomazgāju galvu, lai dunduri drusku atkāpjas. Jā, dunduri… Tur bija daudz dunduru, ļoti daudz. Tās milzīgās torpēdas. Bija arī mazie, bet lielie bija iespaidīgāki. Es domāju, ka tie mani nomocīja vēl vairāk par kāpumiem. Citi runāja, ka vismaz nekožot, bet man viņi koda un visai uzstājīgi. Brīžiem braucīju kā ogas no sevis nost.

Bufetes punktā saēdos arbūzu, apdzinu draugus un pēc tam klausījos, ko viņi aiz muguras runā. Baigi žiperīgie nelikās, bet vismaz nejutos vientuļa trasē. Kaut kur pie kāda 19. kilometra ieraugu priekšā jaunu sievieti. It kā pienāktos cīnīties, bet es nevaru… Man nav ne jausmas, kurā pozīcijā atrodos. Cik nav bijis, ka finišēju ceturtā! Tajā brīdī nogurums un izsīkums uzkrīt kā baseins uz galvas. Ne-va-ru! Kaut ko velkos, pat skrienamos gabalus vairs nevaru paskriet, kilometri nelasās. Ik pa brīdim jauniete parādās manā redzeslokā, bet man nav spēka un motivācijas viņu noķert. Lai skrien!

Gaidu upi. Es zinu, ka jābūt upei. Nu, kur ir? Kaut kāds brūns strauts. Bez domāšanas lienu iekšā. Kaut kādas meitenes man saka, ka tā nevajagot darīt, un saprotu, kāpēc – strauts tek no purva un ir rāvains. Kas par to? Cik gan ļoti vēl smirdīgāka es varētu kļūt? Dunduriem kožot, nomazgājos un uzzinu, ka pēc 2 km būs vēl viens. Noskalinos arī tajā un vispār jebkurā ūdenī, kurš daudzmaz tek. Atvēsināties vajag. Meža zemenes arī vajag uzēst.

No stāvajiem noskrējieniem drusku mugura sāk sāpēt. It kā attaisnojums pāriet soļos, bet pēc laiciņa jūtu, ka tomēr var normāli paskriet pa līdzeno. Kādus 6 km pirms beigām saprotu, ka plāns par 5 h tomēr var nostrādāt, un atveras pat kaut kāds skrienamais. Tiklīdz ir kalns, tā visi plāni un mērķi paliek apakšā, un velkos, un velkos, un atmetu jebkuru domu par cenšanos paskriet ātrāk. 4 km pirms beigām apdzenu beidzot to jaunieti. Viņa vēlāk saka, ka sasāpējies vēders, bet tas nekas – man arī citreiz kaut kas sāp, un tāpēc kāds cits var mani apdzīt. Viens jauneklis arī paliek man aiz muguras, un es tik skrienu. Tad ir karjers. Kaut kāds liels, drausmīgs, grūts, sutīgs karjers. Uzrāpjos augšā un redzu negaisa mākoņus. Lūdzu, lūdzu, nu kaut sāktu gāzt! Vismaz dunduri beigtos! Sāk ducināt. Gaiss kļūst vēl spiedīgāks.

Beidzot parādās tā upe. Noņemu somu un ieguļos ūdenī. Vai es to balto kreklu dabūšu tīru, es nezinu, un man arī ir vienalga. Pēc upes seko kaut kāds grāvis vai kas nu tas tur ir, un ir jāskrien gareniski pa to. Pa ūdeni pāri ceļgaliem. Žampīgi, bet man patīk. Izlienu ārā un sāku skriet. Kādus 2 km pirms beigām ir purva posms, un to nu es vairs nejaudāju noskriet. Viss, nebūs. Dunduri un suta. Gribu atgulties sfagnos, bet tad mani apēdīs dunduri.

Kad nu no meža ir beidzot ārā, ieraugu, cik vēl jāskrien, paskatos pulkstenī, un skrienu. Atkal varu paskriet! Gar ceļmalu, gar dīķiem, pa pļavu augšā un finišs! 4:56:58! Un tiku pie vēsā ūdens. Viens bundulis tāds vēsais tur esot bijis tai brīdī, un es to dabūju!

Knapi varu pakustēties. Nopeldos dīķī. Ūdens ir burvīgs, pelde ir burvīga, viss ir brīnišķīgi! Atkārtot gan negribas. Šitas bija par traku man, bet citiem gan iesaku! Labi noorganizētas sacīkstes. Kamēr vēl nav modē, dalībnieku skaits patīkams. Pagozējos, apēdu auksto zupu, ierāpjamies mašīnā, sākam braukt, un sākas pamatīga lietusgāze ar pērkonu piedevām. Brīnišķīgi!

Ak jā, man grupā bija 4. vieta.