Ar prieku paziņojam, ka arī šogad Lattelecom Rīgas maratons piedāvāja motivētiem un mērķtiecīgiem skrējējiem iespēju piedalīties mūsu īpašajā adidas skriešanas skolas programmā “Mans pirmais maratons”. noskrien.lv būs kopā ar viņiem un pavēros, kā tad viņi tiek galā ar šo izaicinājumu. Iepazīsties!
Programma radās ar mērķi iedrošināt skrējējus pirmoreiz veikt garākas distances, kā arī dokumentēt treniņu procesu, lai nākotnē citiem skrējējiem, kas plāno pāriet uz lielāku distanci, atvieglotu sagatavošanās procesu. Šogad programmai pieteicās 3x vairāk dalībnieku nekā pērn un no 300+ pretendentiem dalībai programmā tika izvēlēti 14 laimīgie – septiņi maratonam, četri pusmaratonam un trīs 10 km distancei. Viens no galvenajiem atlases kritērijiem bija dalībnieku spēja uzrunāt citus skrējējus un ar savu piemēru parādīt ne tikai pašu sagatavošanās un trenēšanās procesu, bet arī iedvesmot citus savam lielajam skrējienam.
Adidas skriešanas skolas galvenais treneris Romāns Melderis ir izstrādājis individualizētu treniņu plānu visu distanču iesācējiem, kā arī katram skrējējam programmas ietvaros ir iespēja regulāri konsultēties ar treneri klātienē. Sadarbībā ar adidas visiem programmas dalībniekiem tiek nodrošināti atbilstoši skriešanas apavi un apģērbs. Savukārt Lattelecom Rīgas maratona oficiālais medicīnas partneris Veselības centra 4 grupas uzņēmums Capital Clinic Riga visiem programmas dalībniekiem veica komplekso slodzes testu un programmas ietvaros piedāvā sporta ārsta un fizioterapeita konsultācijas.
Zanda Šmate, 37 gadi, gatavojas 42km
Kāpēc Tu skrien?
Es skrienu, jo skriešana man palīdz justies labi. Skriešana sakārto domas, attīra prātu un palīdz atslēgties pēc saspringtas darba dienas, kas bieži vien paiet vienās sapulcēs. Skrienot jūtos veselāka un pa šiem 3 gadiem, kopš skrienu, esmu slimojusi tikai vienu reizi. Skriešana ir mans laiks, kad domāju savas domas un atpūšos no visa un visiem.
Kā Tu sāki skriet?
Es dzīvoju pie Biķernieku meža un gar manu māju iet skrējēju iecienīts celiņš. Vienmēr ar lielu skaudību biju pa logu noraudzījusies uz garām skrienošajiem cilvēkiem, bet pati nekādi nesapratu, kā uzsākt skriet. Arī manā galvā bija doma, ko vēl šodien bieži dzirdu no citiem „Skriešana nav priekš manis.” Un arī manās atmiņās bija skolas laiku krosiņi, kad 4 apļi stadionā asociējās ar duršanu sānos un briesmīgām mokām. Tagad 4 apļi ir tikai iesildīšanās.
Pirms aptuveni 3 gadiem, kad biju atgriezusies darbā pēc abu bērnu dzimšanas, meklēju iespēju apvienot darbu, mājas, bērnus un visu pārējo ikdienas dzīvi ar kādām fiziskajām aktivitātēm. Skriešana atbilda visām manām prasībām – nav nepieciešamas lielas investīcijas, nav nepieciešams pakārtoties kādam noteiktam grafikam, to var darīt tik ilgi, cik pats vēlies, jebkad un jebkur, pat esot komandējumā vai kopā ar bērniem. Tā es līdz ar skriešanas uzsākšanu pamazām palielināju gan distanci, gan ātrumu, gan arī ieguvu pašapziņu, jo varēju izdarīt to, par ko pirms tam pat nesapņoju – noskriet 10 km un pēc tam arī 21 km. Cilvēkam, kurš iepriekš ar sportu ir nodarbojies reti un vairāk kampaņveidīgi, šie sasniegumi sniedz lielu gandarījuma sajūtu un ļauj lepoties pašam par sevi.
Kas būs pirmais ko darīsi pēc noskrietā maratona?
Mani finišā sagaidīs bērni, vīrs un draugi, un mēs visi kopā iesim apēst daudz, daudz saldējuma. Ceru, ka diena būs saulaina, kā tas parasti ir Rīgas maratona laikā, un mēs pavadīsim lielisku pēcpusdienu.
Maratona treniņos jāpavada daudz laika. Kā tu tajos brīžos sevi izklaidē?
Garos treniņus man patīk skriet pa ielu – var vērot cilvēkus, automašīnas, mājas, debesis, apkārtni un domāt savas domas. Reizēm klausos mūziku, bet reizēm uzlieku kādu TED runu un klausos, ko stāsta gudri cilvēki, tāda veidā pie viena arī izglītojoties. Reizēm skrienot es domāju par kādu darba jautājumu vai kādu problēmu – daru to speciāli, ja esmu atbildes vai risinājuma meklējumos. Citi skrējēji noteikti apstiprinās, ka citreiz skriešanas laikā prātā nāk izcilas idejas, vērtīgas domas vai ilgi gaidītas atbildes, jo prāts tad strādā labāk.
Edvīns Elferts, 25 gadi, gatavojas 42km
Kāpēc Tu skrien?
Pirmkārt, es ikdienā skrienu, lai atbrīvotu savu ķermeni un garu no ikdienas darbā uzkrātā stresa. Priekš sevis es esmu atklājis, ka, ja nepieciešams, tad skriešana ir lielisks veids, lai atbrīvotos no negatīvām domām un emocijām un piepildīt sevi ar vairāk pozitīvu noskaņu Otrkārt, skriešana ir mana iespēja sevi pašrealizēt ārpus ikdienas tiešajiem pienākumiem. Tādā veidā man ir iespēja uzstādīt sev konkrētu mērķi un uz to tiekties soli pa solim līdz mērķis ir sasniegts.
Kā Tu sāki skriet?
Es mēģināju uzsākt regulāri skriet vairākas reizes, bet parasti tas beidzās ar dažiem mēģinājumiem un ilgāka laika pārtraukumu. Tikai vēlāk es sapratu, ka es pašā sākumā pārcentos skrienot pa ātru, par daudz vai ar nepiemērotiem apaviem.
Nopietnāk pievērsties skriešanai mani iedvesmoja mans draugs Mārtiņš Drusts, kas ļoti veiksmīgi nodarbojās ar triatlonu. Mēs iepazināmies kopīgā vasaras skolotāju seminārā, kur Mārtiņš cēlās katru rītu pirms visiem, lai ietu izskriet rīta rosmi. Viņš skrēja arī pēcpusdienā un mērķtiecīgi gatavojās kārtējām sacensībām. Viņš mani iepazīstināja ar savu skriešanas filozofiju, kas man ir ļoti pievilcīga. Vēlāk, 2013. gada nogalē, kad es biju Islandē es sevi noskaņoju, ka viens no maniem mērķiem nākošajā gadā ir noskriet pusmaratonu. Mana personība pieprasa uzstādīt sev skaidrus mērķus, tādēļ man likās nosakot sev konkrētu mērķi- pusmaratonu, man būs vieglāk uzsākt treniņus. Biju tik ļoti apņēmības pilns, ka investēju labos skriešanas apavos uniegādājos ziemai nepieciešamo skriešanas inventāru. Pirmo reizi izgāju skriet 2014. gada janvāra vidū, kad ārā bija kādi -10. Pirmajā reizē es noskrēju kādus 2-3 km. Pēc skrējiena es sapratu, ka biju izvēlējies nepiemērotus cimdus un mazliet apsaldēju sev rokas. Tas mani neapturēja un pēc dažām dienām es turpināju skrietu un no tā laikā, skriešana ir mana ikdiena. Tagad zinu, ka skriet var principā jebkuros apstākļos, arī ziemā. Pēc pirmajām nedēļām sāku saprast, ka nāk labāk miegs un ir daudz vairāk enerģijas ikdienas darbiem.
Kas tevi dzen uz priekšu – skrējiena prieks vai noskrietie kilometri?
No vienas puses, skriešana man sniedz brīvības sajūtu. Pēc skrējiena es atbrīvojos un esmu uzlādēts ar pozitīvām emocijām. Man tā ir iespēja arī ikdienā pavadīt vairāk laika ārpus telpām, neatkarīgi no laikapstākļiem vai gaisa temperatūras. No otras puses, uzstādot sev konkrētu skriešanas mērķi kam gatavoties, es vairāk iepazīstu sevi, savu motivāciju tiekties uz šo mērķi un trenēju arī savu psiholoģisko noturību.
Kāds būs tavs mērķis pēc maratona?
Es vēlos, lai skriešana ir daļa no manas ikdienas arī pēc maratona. Pazīstot sevi, es varu apgalvot, ka, lai tas notiktu man būs nepieciešams mērķis uz ko tiekties. Ilgtermiņā, kādu dienu es vēlētos piedalīties “Ultra Trail du Mont Blanc” ultramaratonā.
Matīss Haritonovs, 26 gadi, gatavojas 42km
Kāpēc Tu skrien?
Man draugi, paziņas, kolēģi bieži uzdod jautājumu kāpēc es skrienu. Un jau labu laiku man ir pavisam skaidra un īsa atbilde – lai būtu labāks cilvēks. Emocionāli, garīgi un fiziski. Skriešana dod papildus enerģiju man ikdienā, jūtos labāk, prāts strādā labāk. Plus tas palīdz nopietnāk domāt par iekdienas režīmu, laika plānošana. Lai paspētu ikdienā ieplānot treniņu daudz nopietnāk izvērtē arī pērējo dienas laiku.
Kā Tu sāki skriet?
Bērnībā spēlēju basketbola komandā un regulāri trennējos, vasarās bija nometnes un bija jāskrien krosi. Jau tajā laikā man tas patika, jo apzinājos, ka tieši krosi, būs tie kas dos man izturību turpmākajā sezonā. Tā ik pa laikam pats izskrēju kādu gabaliņu vasarās. Bet pēc vidusskolas absolvēšanas regulārie basketbola treniņi beidzās, bet organismam atkarība no fiziskām aktivitātēm bija iestrādājusies pārāk liela, lai to atmestu. Turpināju ar treniņiem sporta klubos un reizēm uzskrienot. Pirmoreiz 2013. gadā noskrēju pusmaratonu. Un tad sāku kaut cik regulārāk paskriet, bet tāpat ne biežāk kā 3-5 reizes mēnesī. 2014. gadā vēl viens pusmaratons un arī gatavojoties sāku skriet ziemā un sāku vairāk domāt par to cik pareizi es to daru, vai ar pareizo pulsu, ātrumu,utt. Tuvojoties 2015. gada maratonam jau gaidīju iespēju pieteikties Mans Pirmais Maratons, lai varētu sākt skriet “pa īstam”. Ar trenera norādījumiem, uzraudzību. Un pēc pirmajām 3 nedēļām sajūta tāda, ka tagad tikai būtu sācis skriet. Jauna degsme, jaunas atziņas.
Kāpēc cilvēkam tik daudz jāskrien?
Lai kļūtu par labākiem cilvēkiem. Lai turētu sevi pie režīma. Lai būtu veselīgāki. Lai labāk justos. Lai būtu vairāk enerģijas. Un lai SEV pierādītu ka to var!
Tev galvenais būs noskriet vai uzstādīt rezultātu?
Lai gan šis 2015. gada maratons būs mans pirmais man noteikti nav svarīgi tikai noskriet. Es izvirzīšu sev laiku kurā vajadzēs ieskriet. Man dzīvē ir palaimējies ar fiziskajām īpašībām un bērnību, ka sports bija daļa no manas dzīves. Sirds ir pieradusi pie slodzes un tagad tā jāpielāgo/jāsagatavo konkrētajam pārbaudījumam. Protams neaizmirstot arī par pārējo organismu. Tiešs laiks vēl nav izvirzīts pirmajam maratonam, bet drīz par to sākšu precīzāk domāt.
Sanda Krasta, 33 gadi, gatavojas 21km
Kāpēc Tu skrien?
Ko gan citu darīt pilsētā saulainā nedēļas nogales priekšpusdienā, kad mājinieki vēl tūļājas pa gultām, vai nogurušā pievakarē, kad ārā pusi dienas lijis un gaiss smaržo fantastiskāk par fantastisku? Nemaz nerunājot par agrajiem darbadienu rītiem, kad parkā satikts suns ar saimnieku raisa ilgas (mazliet miegainas) pārdomas – nez, ko šamie te tik agri dara… Skriet ir viegli. Skriešana neprasa nedz lielus finansiālos ieguldījumus, nedz daudz brīvā laika (protams, ja nekas nesāp, veselībai viss labi un ir atrasta gana laba motivācija, kāpēc to vispār darīt) – uzvilkt tērpu, sasiet kedas, ieriktēt ausīs mūziku un traukties prom citā realitātē…
Man svarīgākā un vērtīgākā skriešanas motivācija: es apzinos, ka skriešanas process dara mani par labāku, labestīgāku, labvēlīgāku, sirsnīgāku, mierīgāku cilvēku. Kādā ziņā? Tādā, ka psihomentālās negācijas sportojot burtiski izvīst, izskalojas, izkūp, pazūd, bet organisms atceras to vieglumu un labvēlību, kāda pēc piektā vai desmitā kilometra ielīst manā apziņā – ka viss taču patiesībā ir kārtībā. Sanāk, ka sports ir mana iespēja pēc treniņa nenodarīt pāri apkārtējiem cilvēkiem un sev pašai ar depresīvu noskaņojumu, asāk izteiktu piezīmi, dusmīgu domu vai kādu citu negatīvu izpausmi. Savākt sevi ir daudz vieglāk, jo vēlme pierādīt savas eksistences svarīgumu – tuva nullei.
„Otra gala” motivācijas ir krietni vien piezemētākas – pludmale, vasara, slaidas kājas, tvirts dibens, presīte, saule, volejbols, bikini, čaļi, viss forši… Smieklīgi droši vien skan, bet es apzinos, ka slinkākā daļa manis kādam cēlākam mērķim nav gatava. Un tomēr… Jo vairāk es skrienu, jo vairāk saprotu, ka šīs motivācijas man pašai sev jāatgādina arvien retāk, ka skriešana sāk patikt pēc būtības – ka organisms pēc nosēdētas darba dienas pats prasa būt kustībā. Ka šī ārējā dinamika, sekošana līdzi soļiem un sajūtām, kādas raisās ķermenī skriešanas laikā palīdz kārtot iekšējās pasaules mieru un līdzsvaru. Un tā sajūta uzreiz pēc skrējiena, kad priekšā saldais ēdiens – kārtīga izstaipīšanās. Un arī kāds reāls saldais, kas šķiet nopelnītāks par nopelnītu, piemēram, biezpiens ar žāvētiem augļiem, riekstiem un medu.
Kā Tu sāki skriet?
Skriet sāku skolas laikā, iesaistījos visdažādākajos sporta veidos, tīņa gados visai nopietnā līmenī nodarbojos ar orientēšanās sportu. Un tad sports pamazām izzuda no manas dzīves, iespējams, tāpēc, ka man nekad nav bijis ne grama liekā svara (attiecīgi motivācijas jebko darīt).
Bet tad pirms kādiem gadiem četriem, kad šķita, ka nu jau gan skrien visi, nolēmu, ka arī man jāsāk. Tāpat biju pētījusi par sporta ietekmi uz cilvēka psihomentālajiem stāvokļiem, hormonu sastāva maiņu asinīs un man tas sāka šķist svarīgi – iepazīt pašai sevi un uzlabot attiecības ar apkārtējiem. Sākumam gatavojos cītīgi – kāda mēneša laikā (ziniet, svarīgi taču!) tiku pie apaviem un sporta tērpa, noskaņojos nedēļām un tad pienāca Tas rīts, kad, Jūrmalas rīta gaiļiem dziedot, devos savā pirmajā skrējienā, protams, ieslēdzot iepriekš novilkto Endomondo. Vēl šodien atceros to stabu aptuveni 300 metrus no mājas vārtiņiem, pie kura bezspēkā es apstājos un sapratu, ka jāgriežas atpakaļ uz mājas pusi. Neatceros gan, vai atpakaļ skrēju vai tomēr veicu vēl kādu pastaigas apli, bet pirmā reize bija tieši tāda. Iespējams, tieši šī izgāšanās ieslēdza manī gribasspēku un vēlmi pierādīt pašai sev, ka tomēr varu. Jo reiz taču biju sportiste… Protams, ka es varēju. Ik pa pāris dienām devos laukā un ar katru reizi maršruts kļuva arvien garāks – nu jau tiku līdz nākamajam un aiznāktajam stabam. Pirmo piecīti noskrēju, šķiet, jau pēc dažām nedēļām, bet jāatzīst, ka tieši piecītis man kļuva par mīļāko distanci, ko praktizēju turpmākos gadus ik pa dažām dienām (vai vismaz dažas reizes nedēļā). Savukārt pāriešana uz garākām distancēm atkal bija sava veica saņemšanās līdzīgi kā ar to pirmo stabu. Bet tas jau ir cits stāsts.
Kas tev būs līdzi, skrienot pusmaratonu?
Es vēl nezinu, kam jābūt līdzi, to paprasīšu trenerim Romānam Melderim. No manas puses tas visdrīzāk būs telefons kabatā ar mūziku austiņās, kā arī pulsometrs uz rokas.
No kā tu skriešanā baidies?
Pat nebiju iedomājusies, ka skrienot no kaut kā jābaidās! :) Suņi, zagļi, kritieni vai ātras automašīnas bailes noteikti neizraisa. Tagad prātā nāk tikai nesen iezagusies doma par pašu pusmaratonu, kam gatavojos un komandu, kuras priekšā nu esmu atbildīga – lai skrējiena sākumā nepārforsēju ar tempu un spēki pietiek līdz beigām. Bet tam jau ir domāts treniņu posms.
Laura Saliete, 24 gadi, gatavojas 10km
Kāpēc Tu skrien?
Skriešana man ir jauns izaicinājums. Izaicinājums pārvarēt sevi, izaicinājums sasniegt nosprausto mērķi. Nemeklēt attaisnojumus, lai neskrietu, bet rast motivāciju, lai skrietu. Un motivācija ir kā nekad! Ir sajūta, ka skriešanas laikā mans prāts un ķermenis restartējas. Tu koncentrējies tikai uz sevi, savu skrējienu, nekas cits nav svarīgs. Līdz ar to visas nevajadzīgās domas tiek izmestas no galvas, prāts un ķermenis ir atbrīvots labām domām, emocijām, darbiem. Lai arī citreiz ir grūti, sajūta pēc skriešanas – neaprakstāma!
Kā Tu sāki skriet?
Kad esi uzkāpis līdz trešajam stāvam un esi aizelsies, kad jūties par 100kg smagāks, kā esi, kad paskaties spogulī un sev nepatīc, tad ir kas jāmaina! Un tad ieraugi ziņu: “Piesakies savam pirmajam maratonam!” un vairs nav jautājumu, vai es to varu un vai man to vajag. Man tas IR jāvar un man pilnīgi noteikti to vajag! Nu ar katru noskrieto kilometru jūtu, kā mans ķermenis man pateicas. Spogulī ieraugu pavisam citu atspulgu. Redzu cilvēku, kas sev sāk patikt, kas domā par savu ķermeni, kam acīs degsme un motivācija. Jūtu emocionālu un fizisku vieglumu. Neapmierinātais un nogurušais tiek atstāts kaur kur pa vidu skrējienam.
Vai zini, ka šogad 10km un nākamgad pusmaratons?
Esmu gatava izaicinājumiem, tā kā iespējams nākamgad gatavošos savam pirmajam pusmaratonam… Šogad gan visu sevi koncentrēju mērķim – mani pirmie 10km. Kad tiks sasniegts šis, tad nospraudīšu nākamo.
Kas ir grūtākais – saņemties doties uz treniņu vai pats skrējiens?
Ja ir motivācija, tad saņemties nav grūti. Man pats grūtākais ir mācīties skriet ātri (ilgstoši), jo līdz šim esmu pieradusi skriet ļoti lēni. Taču redzu, kā šīs tempu maiņas palīdz skrējienā, pēc tam skriet ierastajā tempā ir nesalīdzināmi vieglāk. Turklāt sajūtas pēc treniņa ir tā vērtas!
Par to kā gāja kopīgajā treniņā:
km 
-
vai nebūs programmas “Mans otrais maratons”? :)
Lai visiem viss izdodas! Noskrien!