Īstenībā jau nekur nebiju pazudis, jo, lai nepiedalītos Siguldas Kalnu maratonā (SKM), man vajadzēja iesniegt Ņergām attaisnojošu kavējuma iemeslu. 100 km skrējiens tā ar sakostiem zobiem, bet laikam tika pieņemts kā attaisnojums… Ja nopietni, tad ”kļūdu labojumu” jūlija Viļņas 100niekam sāku plānot jau dažas dienas pēc atgriešanās no Lietuvas, jo ne viss tajā gāja/skrējās gludi.

 Ultramaratona medības

Bez liekas domāšanas sāku meklēt, kur šoruden vēl varētu vienu 100nieku noskriet. Ātrāk nespētu pienācīgi sagatavoties, bet gaidīt līdz pavasarim likās daaaudz par ilgu.. Speciāli nemeklēju iemeslu, lai kavētu Siguldas sezonas noslēguma pasākumu. Taču vēl vēlāk rudenī labāku variantu kā Ultramaratona del Tricolore (Itālija) neatradu (no Eiropā notiekošajiem ultramaratoniem). Turklāt uz Milānu ar Ryanair  var salīdzinoši ērti aizlidot. Arī dalības maksa nebija pārāk liela (30 EUR).

Pats ceļojums negaidot izvērtās kā vasaras pagarināšana, jo pat Itālijas ziemeļu galā, konkrētāk pilsētā Reggio Emilia, kur notika sacensības, šajā gadalaikā parasti mēdzot būt nedaudz vēsāks kā piedzīvotie +20-23 C. Ierodoties Itālijā, pāris dienas pirms skrējiena, tie 20 grādi pēcpusdienā priekš manis, salīga indivīda, likās skriešanai diezgan labi, jo visu dienu bija apmācies. Bet ko nu par meteoroloģiju – skriet taču devos…

 Numurs vai pasta party?

Jau agrāk biju dzirdējis par dienvidnieku spēju visu uztvert nenopietnāk un bez stresa, taču līdz šim uz savas ādas to nebiju baudījis… Tātad sacensību nolikumā bija minēts, ka numuru izņemšana notiks piektdienas vakarā no plkst. 18:00-20:00 tādā un tādā adresē, kura ne bez grūtībām tika atrasta ap plkst. 18.30. Bet, ierodoties var secināt, ka.. neviena nav… Piebrauc vēl daži dalībnieki, itāļi, kuri, piezvanot organizatoriem, dabū atbildi, lai sacensību vietā piekāpjot no rīta – orgi paši jau pasta partijā.

 Sacensības

Sacensību rītā gan viss vairāk vai mazāk kārtībā. Veiksmīgi saņemu numuru un pēdējā brīdī saprotu no kuras starta  līnijas plkst. 8.00 jāstartē. Šeit gan beidzot vērts pieminēt, ka sacensības ir arī Itālijas čempionāts 12 h skrējienā, bet tā ietvaros skrienama arī 6 h distance un 100 km (manējā) distance. Tad nu pēdējā brīdī saprotu, ka starts 100 km un 12 h nav vienuviet. Tā kā sacensību aplis (1022 m) nav liels, tad ātri nokļūstu uz savas starta līnijas.

Starts laika apstākļu ziņā šķiet daudzsološs, jo ir patīkams rīta dzestrums, neliela migliņa un +15C… Nodomāju, ka priekš manis gandrīz ideāli apstākļi skriešanai un sāku desot… Daži skrējēji uzreiz atraujas, bet es savu Viļņas kļūdu labojumu sāku ar to, ka necenšos nevienam turēt līdzi, bet skriet savu skrējienu, turklāt man šoreiz ir pulsometrs. Arī dzeršanai un ēšanai ir savi krājumi sagatavoti, kurus LauraX pēc vajadzības nodod man iznīcināšanai.

Liekas, ka skrienu mēreni un bez lielas piepūles, jo cenšos pulsu turēt 10 sitienus zem anaerobā  sliekšņa. Varbūt, ka kāds teiks, ka tik un tā par ātru esmu skrējis, bet sacensībās vēl lēnāk skriet nenolaižas kāja.

It kā jau pirmajās stundās ar pašsajūtu un pulsu, kurš pie apmēram vienāda ātruma pieaug par 2-3 sitieniem stundā, viss kārtībā…

Pēc 3 h skriešanas situāciju pamaina no mākoņiem palēnām laukā lienošā saule. Secinājums vien tāds, ka saulē pulss aug straujāk, ātrums grib palikt lēnāks, bet dzert gribas biežāk. Pašam līdzi bija High5 sporta dzēriens, bet jūtu, ka distancēm virs 3 h man vajadzētu kaut ko ne tik saldu, jo ātri sāk šķebināt tāds cukurūdens… Labi, ka organizatoru teltī ir kaut kādi ne tik saldi sāļu dzērieni pieejami.

Pusdienlaikā blakus organizatoru teltij parādās spainis, no kura var uzsmelt sev veldzējošu ūdens šalti. Vēlāk tā jau ir vanniņa, jo saule cepina, bet spainis regulāri tukšs.

 Finale

Jāatzīstas, ka neesmu galējs optimists un, protams, ap noskrietiem 60-70 km parādās bažas par to, kā lai tādā karstumā tieku līdz finišam… Par to, ka jāskrien 97 apļi uz riņķi, man, atšķirībā no citiem, nav bēdas, jo nesaprotu, kā var būt garlaicīgi skriet mazā aplī, ja visu laiku apkārt ir dalībnieki, komentētāji, atbalstītāji, konkurenti, pitstops utt. …? Tieši tāpēc labprātāk izvēlos skriet  sacensības  ar maziem, bet daudz apļiem.

Tā spriedelējot un jau skaitot apļus līdz beigām, drīz jau arī man paziņo ”last lap”. Finišā ieskrienot labi noderēja Latvijas karodziņš. Interesanti, ka organizatori gar trases malu visādu valstu karogus bija sasprauduši, bet Latvijas ne.

Pēc oficiālajiem datiem finišs 8h:11m:28s. Īpaši nebiju reklamējis, ka skriešu 100nieku rudenī, jo negribēju uz kādām derībām atkal par noskriešanu 8 stundās uzķerties. Tās stundas nesanāca, tomēr izdevās dažas citas lietas, kuru dēļ skrējiens manā skatījumā bija pietiekoši veiksmīgs:

1) labots PB par vairāk kā 50 minūtēm;

2) ierādīts itāļu ultramaratonistiem Noskrieniešu cilvēciņš un Latvijas karogs;

3) protams, iegūti jauni draugi –  itāļi un arī lietuvieši;

4) atklājums, ka varu 100nieku pieveikt bez staigāšanas un elpas atvilkšanas.

P.S. Īss video par pasākumu Itāļu skatījumā.

 Publikācija vietējā sporta notikumu portālā:

 P.P.S. Ja kādam interesē, tad Itālijas čempionāts 100 km distancē būs nākamā gada maija beigās. Esot skaists maršruts bez apļiem

Foto-līdzjutēja Itālijā

 Diezgan bieži skriešanas sacensībās esmu līdzjutēja. Atbalstīt ir lieliski, bet ir vēlme skrējējus arī fotografēt – patiesībā tas ir mans pēdēja gada atklājums un “blakne” spēcīgajai VSK Noskrien kustībai. Neliels ceļojums uz Itāliju oktobra beigās – tas ir burvīgi, tik burvīgi, lai spētu gaidīt un plānot to kopš vasaras.

 Vai dzērienu padot?

Kas ietilpst foto-līdzjutējas redzamajā un neredzamajā ekipējumā? Neliels fotoaparāts, ērti apavi, maza instrukcija par ēdiena un dzēriena padošanas kārtību, vēlme palīdzēt, smaids, uztraukums, koncentrēšanās ~ 8 h garumā un nemitīga iesaistīšanās apkārt notiekošajā. Lai gan, kas tas ir, salīdzinot ar 12 h skriešanu vai vēlmi godam pieveikt 100 km?

 Sacensību vieta

Ierodoties starta vietā ir vēl tumšs, bet mirklis, un gaisma jau klāt. Steidzu fotografēt 12 h un 100 km skrējiena startu. Maratonisti un 6h skrējiena dalībnieki startē divas stundas vēlāk. Staigājot pa trases malām, zālē saslapinu zeķes un “ērtos apavus”, kas dienas beigās šķiet īsta sodība, bet sacensību laikā par to nav laika domāt.

Sacensību vieta ir blakus Reggio Emilia lidlaukam. Nedaudz vairāk kā 1 km garais aplis ir labi pārredzams, lai gan tālākais trases gals met interesantu cilpu. Finiša līniju rotā liels uzraksta “Arrivo” [finiša līnija, ierašanās]. Tuvāk oficiālajai dzeršanas/ēšanas zonai redzams liels “Saucony” reklāmas atribūts. Tuvumā pie galdiņa iekārtojies sacensību komentētājs, kolorīts itāļu kungs, kurš ļoti aizrautīgi (un ļoti itāliski) stāsta par tasē notiekošo, bieži piesaucot vārdu “Lettonia”, kad garām aizjoņo druupijs. Sacensības ir internacionālas, pārstāvētas vairākas valstis, bet, protams, dominē itāļi, jo šis ir viņu Nacionālais čempionāts 6 un 12 h skriešanā. Organizatori trases malā izlikuši mazus karodziņus. Latvijas karogu tur nemanām –  labi, ka pašiem savs līdzi! Kad skrējēji trasē pavadījuši jau aptuveni 3 h, organizatori sāk atskaņot pārstāvēto valstu himnas. Diemžēl Latvijas himnu nedzirdu, jo tajā laikā atrados patālāk no sacensību centra. Taču ticu, ka tā skanēja, vismaz man gribētos tā domāt!

 Saule nežēlo

Ja rīts ir dūmakains, nedaudz dzestrs, tad pēcpusdiena skrējējus nežēlo. Mākoņi šķiras un sākas “vasara”. Saule tiešām cepina ne pa jokam, daudzu skrējēju temps manāmi samazinās. Taču smaids nezūd visu sacensību laiku. Dalībnieki čalo, daži pat dzied – īsta skriešanas ballīte. Interesanti, ka daudzi dalībnieki jau sākotnēji pārvietojas ejot, ne skrienot. Viņu solis ir mundrs un kopā tas ir raibs bariņš skrējēju un gājēju, un nemitīga kustība kā uz lielas maģistrāles.

Satiekot kaimiņus

Jauko ļaužu vidū pamanu gaišmatainu meiteni ar fotoaparātu rokās, kura saka, ka ir no Lietuvas. Tā iepazīstos ar garo distanču skrējēja Vaidas Žlabys sievu Ramunė Žvirblytė. Sākam draudzīgu sarunu un pēc brīža kaimiņvalstu “barošanas punkti” atrodas blakus – kopā jautrāk. Protams, divas gaišmatainas būtnes piesaista itāļu uzmanību vairāk nekā vienas gaišmates pastaiga pa trases malu. Itāļi miedz ar aci, nāk kopā fotografēties, bet mēs tikai smaidam un uzmanām, kad mums jāpadod kāds dzēriens vai želeja mūsu skrējējiem.. Sarunas ir interesantas, Ramunė zina daudz par garo distanču skriešanu, lai gan pati neskrien, bet ir aktīva vīra atbalstītāja un palīdz viņam veidot blogu  http://zlabys.wordpress.com/ Sanāk, ka Viļņā varējām satikties jau jūlijā, 100km skrējiena laikā. Tomēr satiekamies te, saulainajā Reggio Emilia. Ramunė zina daudzus latviešu  skrējējus, Jāni Actiņu (Dzo) un viņa ģimeni, tāpat  ultra garo distanču patronu Andri Dudelu (andris13). Vēl lietuviete piemin latviešu meitenes (nez, pazīstam mēs viņas?), kuras 100 km skrien nemitīgi smaidot.. Jā, klejo tādas leģendas arī Lietuvā! Protams, Vaidas plānos ir piedalīties Pasaules čempionātā 100 km skrējienā, kas notiks Daugavpilī 2014.gada augustā. http://www.iau-ultramarathon.org/ Noskrien!

 Karogs plīvo

Sekot līdzi druupija noskrieto apļu skaitam (kopumā “jāsavāc” 97) ir grūti, tāpēc, tuvojoties sacensību 6. stundai, arvien biežāk organizatoriem pajautāju 106. numura noskrieto km skaitu un informēju saules un karstuma nogurdināto ultramaratonistu par noskrieto kilometrāžu. Kad palikuši aptuveni 5 apļi līdz druupija skrējiena beigām, sarunājam, ka Latvijas karogam būs jāplīvo finiša taisnē. Nolieku karogu aptuveni 100m pirms “Arrivo” un dodos uz finišu, lai varu fotografēt maģisko 100km mirkli! Druupija finišu nofilmē vietējā televīzija..

 Medaļa tik daiļa

Skaista māla medaļa Itālijas karoga krāsās nu rotā dzelteno VSK Noskrien komandas krekliņa īpašnieku. Arī foto-līdzjutējas sirds gavilē. Kamēr skrējējiem duša un atpūta, turpinu fotografēt un komunicēt. Tad atceros, ka jāpaēd arī man, dodos pēc “panini” jeb maizītes, kuru iegādājos tās mīlīgā nosaukuma dēļ. Vēlāk laiska atpūta, skatoties, kā vairums 12h skrējiena dalībnieku turpina savu ceļu. Negaidot ierodas pārsteigums, kas pieskandina sacensību placi. Dalībniekus uzmundrina orķestra spēle un Eiropas himna.

Arrivederci, Italia!

Pavēlu vakarā atgriežamies sacensību vietā, lai druupijs varētu saņemt piemiņas balvu. Atvadāmies no Vaida un viņa sievas. Vaidas pēc 12h skrējiena ir ļoti noguris un pārvietojas ar grūtībām. Labi, ka izdodas vienoties ar itāļiem, lai aizved viņus līdz viesnīcai. Mēs pa tumšām ieliņām mērojam ceļu uz viesnīcu, lai jau no rīta dotos uz Milānu un lidotu mājup.

 P.S. Saldējums (gelato) ap 6iem no rīta diezgan komfortablā Itālijas reģionālajā vilcienā garšo lie-lis-ki!

 Daži foto no saulainā pasākuma