Turpinām iepazīstināt ar VSK Noskrien komandas biedriem. Ja redzi šos cilvēkus trasē, tad zini – viņi ir mūsējie!
Lai uzzinātu vairāk par mūsu skrējējiem, uzdevām viņiem dažus jautājumus:
1. Ko tu gūsti no skriešanas?
2. Ko tu dari, kad neskrien?
3. Pastāsti par savu atmiņā palikušāko skrējienu!
- KarlisBumans
- sāka skriet - 09/02/2015
- noskrieti - 29206 km, laiks - 2760:29:20 h
- labākais maratons - 3:13:04 (Frankfurtes maratons 2019 - 27/10/2019)
- 2024. gadā noskrieti 2104.3 km
- vidēji šogad 41.3 km/nedēļā
- pēdējais sen ar 10.2 km
Nosūtīt vēstuli
1.No skriešanas es iegūstu pozitīvas emocijas, sacensības garu, gūstu iespēju sacensties arī pats ar sevi, cenšoties izskriet jaunu personīgo rekordu, jaunus draugus, endorfīnus un vēl daudz ko citu.
2.Brīvajā laikā, kad neskrienu, nereti eju uzpeldēt (gan baseinā, gan laukā – jā, peldu arī ziemā jeb roņoju – izdevās visa gada garumā vismaz vienu reizi nedēļā laukā peldēt), tikties ar draugiem, uzspēlēt futbolu, basketbolu, florbolu – jebko citu, vēl muzicēju – spēlēju bungas.
3.Skrienu jau kopš 2015.gada februāra, tāpēc skrējienu tiešām ir ļoti daudz un ir skrējieni, kurus vieglāk un kurus grūtāk atcerēties. Viens no atmiņā paliekošākajiem skrējieniem varētu būt mans pirmais pusmaratons – Liepājas pusmaratons 2015, ko noskrēju aptuveni 4-5 mēnešus, kopš vispār sāku skriet, kad bija pat grūti noskriet 5-6 km lēnā tempā. Kā arī atmiņā palicis pirmais maratons – LRM 2016, kuru nesanāca noskriet mērķa laikā – zem 4h, jo bija grūti un uznāca pamatīga siena, kad dabūju pat arī pastaigāt, paskriet un tā tālāk, kā arī labākais maratons, ko izdevās noskriet šogad LRM 2018 3:38:17 un labākais pusmaratons – Liepājā šogad 1:33:53.
- Ievinja
- sāka skriet - 07/05/2013
- noskrieti - 20602 km, laiks - 2609:59:36 h
- labākais maratons - 3:43:12 (Lattelecom Rīgas Maratons 2018 - 20/05/2018)
- 2024. gadā noskrieti 3141.5 km
- vidēji šogad 61.6 km/nedēļā
- pēdējās 7 dienās noskriets 61 km ar vidējo ātrumu 06:41 min/km (visi skrējieni)
- pēdējais vakar ar 13.22 km
Nosūtīt vēstuli
1.Pašpārliecību, ka spēju pārvarēt sevi, ka spēju nenobīties, cīnīties, izdarīt. Un vispār, laikam jau gūstu tādu sevis esības sajūtu. Esot ārā, skrienot, kustoties, vienalga, vai tas ir uz ielas, mežā vai sporta zālē, tieši tad es jūtos visvairāk kā “es”, brīva no domām par atbilstību kādiem sabiedrības vai darba standartiem un noteikumiem. Skrienot tiek atmests viss liekais, un cilvēks ir tikai viņa īstā, tīrā dvēsle, bez kaut kādiem liekiem mākslīgiem piepušķojumiem. Skriešana arī ir tāda kā meditācija, it sevišķi easy run-i agri no rīta – tad var mierīgi visu ko izdomāt un izanalizēt, izplānot un izlemt.
2.Domāju par skriešanu.
Ja par to, ko daru, kad izliekos par atbildīgu pieaugušo – tad es esmu angļu valodas tulks (vienmēr esmu gatava pieņemt jaunus klientus, ja kas). Bet brīvajā laikā, kad neskrienu, visticamāk, gatavoju kaut ko ēdamu vai arī dauzos kaut kur pa āru ar Pichoni un mūsu ultrasuni Ēru. Man ļoti patīk mežā un ārā dabā, tādēļ tur arī cenšos pavadīt pēc iespējas vairāk laika.
3.Man nav īsti tāds atmiņu sadalījums pa skrējieniem. Patiesībā apbrīnoju tos noskrieniešus, kas pēc skrējiena var sarakstīt detalizētus atstāstus par to, kā viņiem ir gājis. Man jau pēc pāris dienām atmiņā ir izveidojusies tikai tāda spilgtāko mirkļu izlase, bet var jau būt, ka tas ir tikai prakses jautājums.
Tomēr viens skrējiens, kas varētu kvalificēties kā “atmiņā palikušākais” ir 2017. gada Zilonis Tumsā. Tur 54 km distancei bija jāskrien divi apļi, un, kā jau vienmēr, man sākumā visi skrēja garām, un uz 1.apļa beigām man bija sajūta, ka esmu kaut kur pašās beigās un, lai arī skrējās diezgan labi un viegli, bija kaut kāda depresīva sajūta, un visu laiku apsvēru, ka varbūt apļa beigās jāstājas ārā. Kad atdalījās tie daži 27 km distances skrējēji, kas vēl bija kaut kur man apkārt, tad vispār paliku viena pati uz ceļa tumsā. Turpināju skriet, bet tāpat vēl meklēju visādus iemeslus, kāpēc izstāties, bet neko jēdzīgu nevarēju piesiet, jo nekas nesāpēja, bija spēks un kājas jutās labi. Turklāt atgādināju sev, ka labi zinu – nākamajā dienā nepiedošu sev, ja izstāšos. Skrēju vien tālāk un drīz vien jau apdzinu vairākas meitenes pēc kārtas. Segums, pa ko jāskrien, bija visvisāds – asfalts, meža takas, smiltis, akmeņu šķembas, jāšķērso purvs, bet nekas no tā visa mani nekaitināja, ka mēdz tad, kad ir grūti pārvietoties. Purvā man bija sajūta, ka lidoju, un kārtīgi nopriecājos, ka ar Pichoni kopā esam daudzos rogainingos neskaitāmus purvus šķērsojuši un līdz ar to esmu uztrenējusi morālo izturību pret tiem. Priekšpēdējā ūdens punktā uzzināju, ka esmu trešā meitene un otro vietu varot vēl noķert, ja pacentīšos. Tas man bija totāls šoks, jo joprojām biju pilnīgi pārliecināta, ka esmu kaut kur pa vidu. Turklāt es vēl nekad skriešanā nebiju ieskrējusi uz kopvērtējuma pjedestāla. Man tas likās neticami. Tāpēc bliezu, ko spēju, un kādus 2 kilometrus no beigām to otro vietu arī noķēru. Un tad pēkšņi sapratu, ka nu situācija ir vēl trakāka, jo jāskrien vēl ātrāk, lai vietu arī noturētu. Atceros, ka pati brīnījos, kā vēl spēju tik ātri pakustēties, bet mērķi sasniegt izdevās un pirmo reizi skriešanas karjerā izdevās ieskriet tik augstā vietā. Toreiz (un joprojām) par savu sniegumu tajā skrējienā ir kārtīgs lepnums.
- jaudzin
- sāka skriet - 10/10/2015
- noskrieti - 4537 km, laiks - 452:42:56 h
- labākais maratons - 3:43:05 (2016)
- 2024. gadā noskrieti 0 km
- vidēji šogad 0 km/nedēļā
- pēdējais sen ar 3.65 km
Nosūtīt vēstuli
1.Galvenais ieguvums jau laikam ir iespēja mazliet atslēgties un mentāli attīrīties no liekā un nevajadzīgā, kas ir uzkrājies ikdienas gaitās. Protams, esot kustībā, ir iespēja mazliet sakārtot daudzās domas, kas nebeidzami virmo galvā. Nākošais ieguvums ir izkustināts ķermenis. Kaut gan – atceroties to laiku, kad nopietni trenējos futbolā, – pirmssezonas sagatavošanās posmā ietvertie skrējieni, kas bija garāki par 7-10 km, likās absolūti nebaudāmi, nerunājot nemaz par pusmaratoniem, maratoniem un vēl garākiem skrējieniem.
Bet es negribētu visu reducēt tikai uz skriešanu – ir vēl daudz citu iespēju, kā ķermenim likt kustēties. Nobeigumā – noteikti, kā vēl viens skriešanas ieguvums ir iespēja paplašināt savu paziņu loku un satikt tik daudz dažādus cilvēkus.
2.Kad neskrienu, cenšos atbildēt uz jautājumu, kāpēc viss notiek lēni un nepareizi. Bet, ja nopietni, cenšos darīt to, kas rada prieku. Tieši tik vienkārši!
3.Nav tāda īpaša skrējiena, kas būtu tik ļoti palicis atmiņās. Katrs skrējiens ir ar savu nozīmi un iemeslu. Vismaz man. Pieļauju, ka atmiņā paliekošākais skrējiens man vēl nekad nav bijis un man tas vienmēr tikai būs.
- daskilla
- sāka skriet - 03/01/2013
- noskrieti - 8065 km, laiks - 832:45:26 h
- labākais maratons - 2:59:41 (2018)
- 2024. gadā noskrieti 0 km
- vidēji šogad 0 km/nedēļā
- pēdējais sen ar 34.76 km
Nosūtīt vēstuli
1.Uz šo jautājumu var atbildēt ar divām atbildēm. Pirmā ir “pirms 2018.gada” versija — skrienu, jo man tas patīk un vienkārši palīdz relaksēties. Jaunā versija — man patīk sacensties. Skriešanā, īpaši garajās distancēs, ir kaut kas, kas liek sevi pārvarēt un pierādīt sev, ka, ja reiz esi sācis skriet noteiktā tempā, tad mēģināsi “neatlaist” līdz galam. Un tad ir pretinieki, kurus gribas noķert un apsteigt, tur ir kaut kas instinktīvs, ka, ja kāds bēg, tas ir jāķer.
2.Bez skriešanas man mīļākais hobijs ir gulēt. Bet, ja nopietnāk, tad esmu IT darbinieks finanšu uzņēmumā un tur jau kādas 8 stundas no dienas aiziet. Tā kā skriešana man ir pēc trenera noteikta grafika un aizņem 1-3 stundas 6-7 reizes nedēļā, laika nepaliek daudz citām lietām. Man ir salīdzinoši paveicies, ka mans darbs var būt arī mans hobijs — citreiz uznāk vēlme uzprogrammēt kādu interesantu lietu vai vienkārši iemācīties ko jaunu. Nemēģināšu tēlot, ka esmu baigais grāmatu fans, bet šad tad kaut ko izlasu, kas liekas interesants. Pārējo laiku aizņem dīvāna deldēšana, seriālu skatīšanās un alus.
3.Nezinu vai tas kvalificējās kā skrējiens, jo tur vairāk gāju, bet tas noteikti būs Madeira Island Ultra-Trail 2017 84km distance. Tā kā biju ļoti maz trenējies un vēl saaukstējies pirms starta, iziešana distancē jau vien bija interesants gājiens. Bet manuprāt bija vērts — uz startu mani aizveda vietējais portugālis, kas 5 rītā cēlās un tēloja taksistu, nerunāja angliski praktiski nemaz, bet tas netraucēja viņam dot padomus sacensībām. Tad bīstamākajā vietā trasē man sāka reibt galva, vajadzēja koncentrēties, lai nelidotu no klints lejā. Turpat drīz es uzjautrināju visus kontrolpunktā ar teicienu “fuck my life”, kad ieraudzīju plāksnīti ar +500 augstuma metriem līdz nākamajam kontrolpunktam (bija kāpts apmēram 2 stundas pirms tam). Distancē pavadot 10 stundas un sasniedzot trases vidusdaļu, sapratu ka “kavalērija”, kurai mani vajadzēja noņemt no trases, nav atbraukusi, jo cītīgi ēd dzīvoklī, nolēmu, ka 10 stundas papildu piedzīvojuma nekaitēs. Otrajā sacensību pusē arī visādi piedzīvojumi bija, piemēram, bars ar policistiem ar ieročiem kontrolpunktā, portugāliete, kuru apdzinu kādas reizes 10, jo mums atšķīrās izpratne, kurā vietā ir jāskrien un kurā jāiet, un viņa, protams, gribēja apspriest to, nerunājot ne vārda angliski. Tad vēl uz beigām nogurumā dzirdēju raudošu bērnu, naktī skrienot pie jūras, sapratu, ka ir jāmēģina pēdējos kilometrus koncentrēties. Bija interesanti un izdevās arī finišēt. Tagad gan bez treniņa uz kaut ko tādu neparakstītos.
km 
-
O, viens ir IT darbinieks, cits – bundzinieks. Cik pazīstami!!