Komandas biedrs #12

Turpinām iepazīstināt ar VSK Noskrien komandas biedriem. Ja redzi šos cilvēkus trasē, tad zini – viņi ir mūsējie!

Lai uzzinātu vairāk par mūsu skrējējiem, uzdevām viņiem dažus jautājumus:

1. Ko tu gūsti no skriešanas?
2. Ko tu dari, kad neskrien?
3. Pastāsti par savu atmiņā palikušāko skrējienu!

• Artis_Š
• sāka skriet - 03/04/2014
• noskrieti - 19360 km, laiks - 1957:37:54 h
• labākais maratons - 3:38:33 (Valmieras maratons - 15/09/2019)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 4.44 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

1. Tik vispārīgam jautājumam arī atbildēt ir vēlēšanās, ka gūstu ļoti daudz. Pašreiz man ir tādas attiecības ar skriešanu, ka cenšos to darīt un daru katru rītu – kā dienas sākuma lēnu rīta rosmi un retu reizi arī kādu intervālu un tempa skrējienu. Skriešana man liek justies dzīvam, laimīgam un enerģētiski uzlādētam. Tā ir sava veida meditācija, rakstura rūdīšana un vēl visu ko te varētu minēt.
Atsāku skriet pēc 20 gadu pārtraukuma, jo skolas laikā trenējos sprintā vieglatlētikā pie R.Ravinska Valmierā.

2. No sporta aktivitātēm, kad neskrienu – vēl braucu ar riteni un peldu, paskrituļoju.

3. Laikam jau viena tāda izteikti spilgta nav. Man vairāk atmiņā paliek tādi, kur ir neveicies un neizdevies sasniegt tās dienas plānu. Tad analizēju un cenšos tādas kļūdas vairs neatkārtot.

Ja jāizvēlas, tad tie ir pirmie noskrietie 10km Rīgas maratonā kopā ar sievu, kad vēl tikko atsāku skriet. Noķēru tās lieliskās sajūtas, ko dod ne tikai pati skriešana, bet arī sacensību gaisotne un šī fantastiskā kopības izjūta.

• Freelancer
• sāka skriet - 09/09/2017
• noskrieti - 5395 km, laiks - 507:46:01 h
• labākais maratons - 2:55:40 (2018)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 18.51 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

1. No skriešanas es gūstu patīkamu padarīta darba sajūtu, kura mijas ar baudas piepildījumu un galvas izvēdināšanu, esot ārpus ierastās darba un mājas vides. Skrienot ir iespēja man pārdomāt pa dienu visas padarītās un nepadarītās lietas, izplānot nākošās dienas darbus, kā arī pasapņot par iespējamiem plāniem kopā ar ģimeni. Tā ir iespēja būt vienam ar sevi. Tas ir iemesls, kāpēc esmu vairāk trail piekritējs.

2. Kad neskrienu, tad es strādāju savā profesijā, kas ir industriālo sistēmu programmēšanas inženieris, vai atpūšos kopā ar ģimeni, bet galvā es plānoju un domāju par savu kārtējo treniņu un skrējienu sacensībās.

3. Atmiņā paliekošākais skrējiens ir 50 km – SanDiego, ASV. Tas bija mans pirmais garais skrējiens un to skrēju pa kalnainu reljefu Otay kalnu masīvā. Tā bija tā reize, kurā liekas, ka esi nemirstīgs un, neskatoties, ka apmēram 20 km esi skrējis tikai pret kalnu, liekas, ka tā varētu to darīt mūžīgi. Neskatoties uz karstumu, kas valdīja tuksnešainajos kalnos, tomēr tās 5h bija kā sapnis, kuru atceros, skatoties uz bildēm.

• Raitis58
• sāka skriet - 22/03/2014
• noskrieti - 7910 km, laiks - 799:48:17 h
• labākais pusmaratons - 1:43:07 (Ozolnieku rudens pusmaratons - 18/10/2015)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 11.88 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

1. Apcerot atbildes uz jautājumiem, sarēķināju, ka manu pirmo pjedestālu (tā gan bija tāllēkšana) no šāgada pakāpieniem šķir bez gadiņa pus gadsimts! Milzum daudz pozitīvu emociju un prieks par sevis pierunāšanu turpināt kustēties mērķa virzienā. Esmu iemācījies ieklausīties savā nu jau gana palietotajā organismā, lai saprastu, cik daudz es vēl viņu varu trenkāt- savā ne visai sportiskajā karjerā man vienmēr ir izdevies finišēt. Vislielākais guvums – lieliskie cilvēki man apkārt gan lielajos masu skrējienos, gan vienkārši kompānijā parikšojot. Un abas manas superkomandas – VSK Noskrien un Zemgales Ziņas!

2. Nu jau gandrīz trīsdesmit gadus darbojos drukātajos medijos, šobrīd Jelgavā, Zemgales Ziņās fotografēju. Tātad darbs ir arī hobijs un hobijs – darbs. Skriešanai un citiem aktīviem kustību veidiem tas gan par labu nenāk – avīzi bez bildēm neatstāsi!

3. Tādu īpaši episku skrējienu man nav bijis (visi vēl priekšā!), bet Kuldīgas karstais Stirnubuka Lūsis (distance virs 30 un grādi arī) gan labi atmiņā palicis. Tas man bija tāds īsti “izrēķināts” skrējiens – galvenais finišēt un nepalikt trases malā. Mediķiem toreiz tiešām bija daudz darba. Tik daudz ūdens visos iespējamos veidos nekad neesmu izlietojis – arī ūdenskritumus! Paldies kuldīdzniekiem par brīvprātīgajiem dzirdināšanas-laistīšanas punktiem – bez tiem būtu vēl smagāk. Gala rezultāts bija man gana patīkams – veselība kārtībā un vēl pjedestāla otrais pakāpiens!

• Voldžiks
• sāka skriet - 23/11/2013
• noskrieti - 20718 km, laiks - 1861:55:37 h
• labākais pusmaratons - 1:22:47 (Salaspils Botāniskā dārza pusmaratons \"Noķer vēju\" - 30/09/2017)
• 2024. gadā noskrieti 2209 km
• vidēji šogad 43.3 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 10.1 km ar vidējo ātrumu 06:28 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais pirms piecām dienām ar 10.05 km

Renča skaitlis šogad - 21 (RS 22 vajag 1x vismaz 22km) RS90 - 8 (RS90 9 vajag 2x vismaz 9km)
Nosūtīt vēstuli

1. Man patīk skriet. Es zinu, ka fiziskās aktivitātes paātrina vielmaiņu, saglabā veselību un stiprina organismu. Kurš gan negrib būs vesels?! Es gribu! Vislabāk ir skriet no rītiem, jo rīta rosme dod spēku visas dienas garumā. Tu pamodini savu organismu un jūti spēka pieplūdumu katrai savai ķermeņa šūnai – pamēģini!

Skrienot sacensībās, es izaicinu sevi. Man patīk pārvarēt grūtības, jo tās mani norūda un dara stiprāku. Sacensībās skrienu “SK Dzērvene” komandā un mani komandas biedri ir mana motivācija nepadoties. Nepadodies un turpini skriet!

2. Strādāju maiņu darbu, arī naktīs. Varu atļauties ēst visu un daru to bez sirdsapziņas pārmetumiem. Guļu divas reizes dienā. Pilsētā pārvietojos tikai ar velosipēdu (ok, ok, uz teātri un kino braucu ar autobusu (nē, man nav autobusa)). Brīvajā laikā guļu.

3. Skrējienu ir ļoti daudz. Ticiet man. Mums visiem ir par katru no tiem kas stāstāms. Bet, ja jāizceļ tikai viens, tad tas noteikti būs Facebook lapas “RigaRangers” organizēts skrējiens Mežaparkā 2014. gada 19.aprīlī – “Challenge the Bourne”. Tā kā man patīk izaicinājumi, tad uzreiz pieteicos. Par šo pasākumu uzzināju tikai dažas dienas pirms tam, izlasot Facebook’ā nosaukumu un aprakstu. Uzvarēs tas, kurš noskries visvairāk apļus. Nosacījums tāds, ka 5,5 km ir jāskrien un 1 km jāiet. 6,5 km veido vienu apli. Iepriekšējā vakarā sanāca diezgan vēlu aiziet gulēt, tāpēc bija jāzvana taksim, lai no rīta man atbrauc pakaļ. Starts bija paredzēts 8:00. Ierodoties Mežaparkā, cilvēkus praktiski nemanīju, jo tik trakam skriešanas pasākumam laikam nav daudz piekritēju, laika limita nav, distances garums praktiski var būt bezgalīgs. Tobrīd manā dzīvē garākā noskrietā distance bija 27 km un nezināju, ko gaidīt. Sāka parādīties cilvēki, nevienu nepazinu. Bet pēc izskata daži bija tādi, kas varētu skriet ļoti ilgi, tad pie sevis nodomāju: “Paskaties, Voldemār, kā viņi izskatās! Ko es te daru? Viņi tevi apdzīs, noskries un apraks, nemaz nesāc skriet!” Tad kāds vīrietis sāka dalīt A4 lapas ar numuriem, pats varēju izvēlēties, kādu numuru gribu. Paņēmu 8. Jo uz pirmās basketbola formas man bija numurs 8. Pulkstenis jau sen rādīja pāri astoņiem un neviens nesteidzās ar starta došanu. Organizators vēl taisīja bildes ar mums un gribēja šo visu iemūžināt. Tad pienāca brīdis startam. Sākām visi kopā, lēnā tempā un tā arī izskrējām pirmo apli. Otrajā aplī turējos kopā ar līderiem. Temps bija ap 5min/km. Aplis pēc apļa un ik pa laikam kāds finišēja, pasakot, ka pietiek, nākamajā aplī nedosies. Visa distance tagad man kā pa miglu, jo lai skrietu tik daudz, smadzenes atslēdzas un tu skrien automātiski. Septītā apļa beigās tie līderi, kuri bija man priekšā, teica “stop”, pietiek. Tas nozīmēja, ka kļuvu par līderi un, lai uzvarētu, man bija jādodas nākamajā aplī. AIZIET! Turpinu skriet, nesaprotu, kas notiek. Zinu, ka man jānoskrien vel tikai viens aplis. Kilometrus es neskaitu, jo nav vērts, tie ir tik daudz, ka… Finišs! Noskrieti 8 apļi. Man pietiek! Mans telefons un endomondo noziņo par noskrietiem 51 km 4 stundās 57 minūtēs un izlādējas. Ļoti tālu aiz manis vēl ir viens dalībnieks (tas pats, kurš organizēja šo visu), kurš skrien 7. apli. Lai es tiktu gāzts no līdera troņa, viņam jānoskrien vel 2 apļi. Gaidām. Viņš nerādās… Kur palicis? Neviens nezina. Izrādās, ka viņam spēka vairs nav un, tā kā viņš bija pēdējais dalībnieks trasē, tad tas bija arī oficiāli, sacensības ir noslēgušās! Esmu kļuvis par “Challenge the Bourne” uzvarētāju. Man paspiež roku un apbalvo ar fantastisku medaļu! Pasaku paldies un braucu mājās.